• Šobrīd

    weather img

    Rīga -1°C Migla, D vējš, 2.57 m/s

    Tētis bērna kopšanas atvaļinājumā. Kā Ošenieks jau gandrīz gadu tiek galā ar diviem ķipariem

    Ģimene
    Edgars Orlovs
    Edgars Orlovs
    23. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Reinis Ošenieks.
    Foto: F64
    Reinis Ošenieks.
    Pirms 10 mēnešiem no Latvijas Televīzijas sporta raidījumu studijām un sociālajiem tīkliem pazudušais žurnālists Reinis Ošenieks atzīst – šis laiks viņam ļāvis paraudzīties citām acīm uz sevi, attiecībām un ģimenes vērtībām.

    Sieva strādā, tētis pieskata bērnus

    «Nav jau māksla saražot bērnus, māksla ir viņus izaudzināt,» žurnālam «Privātā Dzīve» teic sporta žurnālists Reinis Ošenieks. Īsi pēc ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā pērn, 13. martā, viņš sagaidīja pasaulē nākam savu otro atvasi – meitu Anniju – un devās gadu ilgā bērna kopšanas atvaļinājumā. «Ja es pirms 10 gadiem būtu kļuvis par vecāku, varbūt būtu rīkojies citādāk. Bet savos 35 sapratu – man jāizmanto iespēja un uz gadu jākļūst par pilnas slodzes tēti,» atzīst Reinis.

    Latvijā nav biežu gadījumu, kad šādā atvaļinājumā dodas nevis mamma, bet tētis, bet Ošenieku ģimenē ir tieši tā. «Mans gadījums ir mazliet vieglāks ar to, ka sievai ir savs bizness un nav jābūt darbā no deviņiem līdz pieciem vakarā. Tāpēc galveno rūpi par četrgadnieku Ralfu un jaundzimušo meitiņu tomēr tur viņa. Es esmu viņas lielo virsuzdevumu realizētājs. Taču no savas pieredzes tagad varu atklāti pateikt, ka par atvaļinājumu gadu pēc bērna piedzimšanas nav godīgi dēvēt. Aizvien vairāk saprotu sievietes, kas «cepas» – kurš izdomājis, ka tas ir bērnu kopšanas atvaļinājums? Mani arī tas dažreiz kaitina. Kolēģi reizēm pa jokam apvaicājas: «Kā tad atvaļinājumā? Atpūties? Kad tad beigsies atvaļinājums?»

    Nu, ziniet! Atvaļinājums tas galīgi nav,» pārliecināts ir Reinis.

    Televīzijā noteikti atgriezīsies

    Viņš stāsta, ka meitas gaidību beidzamais laiks pērnā gada sākumā padevies stresains. «Pirms olimpiādes bijām ģimenē izslimojuši kovidu. Ar to jau bija liela neziņa, kas notiks. Viena lieta, ja es viens saslimtu ar neizpētītu vīrusu. Pavisam cita, ka saslimst sieva, kura gaida mūsu bērniņu. Tā neziņa… Vai tas iespaidos grūtniecību? Jau iepriekš zināju, ka nebraukšu uz olimpiādi, bet strādāšu studijā. Un tad vēl sākās karš Ukrainā… To stresa līmeni, kad esi devītajā mēnesī un sākas karš, izprast spēj tikai jaunās māmiņas. Stresa tiešām bija daudz… Bet neko, meitu sagaidījām priecīgi, viss ir kārtībā,» stāsta Reinis.

    Viņš atzīst, ka, ejot bērnu kopšanas atvaļinājumā, bijuši vairāki to veicinoši faktori. «Televīzijā esmu nostrādājis 15 gadus. Daži bija trakāki, citi – nebija tik traki, bet tobrīd jutu, ka esmu par daudz iekšā darba ritenī. Brīvdienās, ja tādas vispār gadījās, pieķēru sevi pie domas – manī ir tāds kā drebulis, ka nav nekā padarīta. Mani bija pārņēmis darbaholisms. Un otra lieta – šis gads ar sportiski lieliem notikumiem, kuri īpaši attiektos uz mani, nebija piesātināts. Ja vasarā būtu Pasaules kauss basketbolā, es, protams, gribētu turp aizbraukt, bet tas vēl priekšā, un uz to laiku jau atkal būšu Latvijas Televīzijā,» klāsta Reinis.

    Viņš atzīstas – arī tagad saikni ar kolēģiem no sporta redakcijas nav zaudējis. Piedalās ar idejām gan sapulcēs attālināti, gan dažkārt arī tiekoties klātienē. «Mans darbaholisms mazliet biedēja, jo nebija skaidrības, kāds būs pirmais mēnesis bez darba televīzijā, vai spēšu iztikt bez sižetu veidošanas, aktuālām sarunām par sportu, bez gandarījuma, kad televīzijas lietās kaut kas veiksmīgi izdodas. Tā kā uz gadu nolēmu atteikties arī no sociālajiem tīkliem un visu sevi veltīt bērniem, nezināmais bija arī tas, vai žurnālistam vispār ir iespējams mūsdienās pateikt nē «feisbukam», «instagramam» un «tiktokam». Paturēju tikai tviteri, jo tas jau vairāk ir kā ziņu lente, kur apskatīt, kas valstī svarīgs,» skaidro Reinis.

    Viņam jau ir nākotnes plāni, ko darīt, atgriežoties darbā pēc gada prombūtnes. «Savā ziņā esmu noilgojies. Un reizē arī mazliet biedējoši, kā tas būs, kā tīri tehniski varēšu mājās veidot sižetus. To gan darīju jau pandēmijas laikā, kad dēls bija pavisam mazs, bet tagad izveidojies pieradums, ka mājās jānodarbojas ar bērniem. Arī viņi domās – ja tētis ir mājās, tātad viņiem veltīs laiku. Satrauc tas, kā izdosies pielāgoties un iestāstīt bērniem, ka tētim ir arī jāstrādā, ne tikai par viņiem jārūpējas.»

    Nedomāja, ka būs tik sarežģīti

    Reinis atzīst, ka 10 mēnešos piedzīvotais viņam ļauj teikt: «Tie ir stereotipi, ka tikai mammām jāiet bērna kopšanas atvaļinājumā. Mēs tikko nomainījām dēlam dārziņu. Kad audzinātājai teicu, ka es puiku vedīšu, jo esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, viņa uz mani izbrīnīti paskatījās: «Nu, mūsu laikos tā nebija!» Tas «mūsu laikos» daudziem joprojām ir uz mēles. Tomēr, ja vien ir tāda iespēja, noteikti iesaku arī tēviem palikt mājās ar bērniem. Jebkurā jomā tā ir – jo vairāk velti laiku, jo rezultāts būs labāks. Ceru, ka bērni pieaugot radīs mazāk problēmu. Manuprāt, ir ļoti svarīgi jaunai dzīvībiņai pašā sākumā dot vecāku klātesamību. Tas ir būtiski gan emocionālai, gan praktiskai izaugsmei. Bieži dzirdēts, ka dažādu problēmu gadījumā saka – bērnības trauma. Ja kaut kā pietrūcis bērnībā, tas atspoguļojas tālākā dzīvē. Protams, tās robežas ir ļoti smalkas, grūti saprotamas un neparedzamas, bet var vismaz mēģināt panākt labāko rezultātu,» spriež žurnālists.

    Viņš neslēpj – šādi apstākļi tētim daudz iemāca arī pašam par sevi. «Es noteikti biju domājis, ka nebūs tik sarežģīti. Šķita, man beidzot būs laiks visam foršajam – grāmatām, sievai, draugiem, ceļojumiem… Taču reālajā dzīvē tā vis nav, jo gribas būt vairāk ar bērniem, darīt kaut ko kopā ar viņiem.»

    Neviena rūpe nav par smagu

    «Neteikšu, ka man ir gājis viegli. Daudz izaicinājumu piedzīvots. Ir bijis, ka iepriekš ieplānotais vienkārši izčākst, jo abi bērni slimo. Un tad vēl tie stresainie rīti, kad dēlam jāiet uz dārziņu, bet īstais džemperis neatrodas, sandalītes par mazu, ēst šo gribas, bet to – ne. Un vēl atceramies, ka dārziņā mums lika eža vai lapsas masku uztaisīt, kas, protams, nav uztaisīta… Visam pa vidu meitai uz rokām vēl lielais raudiens pavēries.

    Pieskati vienu bērnu, bet otrs jau pamucis…

    Un tad olas jau izvārījušās, bet kāds tieši tad izdomājis piezvanīt,» par dzīvi ar mazajiem stāsta Ošenieks.

    Viņš uzsver – attiecībā uz bērniem galavārds vienmēr pieder sievai, viņas pārziņā ir veselības lietas un apģērba izvēle, kas Reinim padodas švaki – gadās kļūdīties un ietūcīt dēlu biksēs, kuras jau pērn bijušas par mazu. «Bet citādi nav nekā, ko es nevarētu izdarīt, ja neskaita barošanu ar krūti. Neesmu no tiem, kurš saka – man ir slikta dūša no autiņbiksītēm, es tās nemainīšu! Jā, bija brīdis, kad meita nevarēja aizmigt, kad es ar to nodarbojos. Staigāju ar viņu uz rokām, dejoju, dziedāju, bet nekādi neizdevās. Viņai nepatika, ka mamma aiziet, visu laiku raudāja. Tad gan bija jāsauc mamma atpakaļ, lai bērns varētu iemigt. Bet tas bija īss brīdis, un šis niķītis pazuda,» atminas Ošenieks.

    «Četrgadnieks mums ir ar raksturiņu – masē smadzenes ar saviem elektriskajiem impulsiem, māca, kā veidot attiecības. Ir brīži, kad apjūc un vairs nesaproti, ar kuru problēmu pirmo tikt galā. Mēģinu saglabāt mieru un varu teikt – visu cieņu mammām! Apbrīnoju, kā sievietes smadzenes strādā, cik līmeņos spēj domāt un paredzēt. Man ir gadījies nonākt stāvoklī, kad vakarā bērni guļ, un tev prātā dzimst doma: vajadzētu 50 gramus kalvadosa, lai nomierinātos, jo diena sanākusi pārāk emocionāla. Un tad aizdomājos: «Bet kā būtu, ja man vēl vajadzētu strādāt!?» Tomēr, ja uz visu paraugās ar vēsu skatu, tad bērnu audzināšanā tomēr nebija kritisku brīžu, kad domā – pasaules gals klāt. Vismaz nav gadījies izjust bezspēcību, ka neko nevar mainīt,» atzīst Reinis.

    Laime dot labāko saviem bērniem

    «Pats galvenais – viss, ko esam piedzīvojuši šajos mēnešos, mūsu ģimenei tas noteikti nāks par labu. Uzskatu – tēva loma bērnu audzināšanā ir tikpat svarīga kā mammas. Tie ir stereotipi, ka tēvam jāiet mamutu medīt, bet mātei tikai jākur pavards un jāaudzina bērni. Tēvam ir jāpaņem bērns līdzi tajās mamuta medībās, jāparāda, kā nazi uzasināt, būtībā – jāievirza dzīvē.

    Bērns jau mazā vecumā zina, ko vajag paņemt no mammas, ko – no tēva.

    Domāju, daudzi piekritīs, ka ir cilvēku raksturos atšķirības, vai viņš uzaudzis vairāk ar mammu vai tēti. Un tas uz āru parādās, kad cilvēks ir pieaudzis. Ja ir tā lieliskā izdevība, ka abi vecāki bērnam no pirmajām dienām var dot tos 50 procentus no sevis, tas jādara. Vismaz man tagad šķiet, ka tas ir lieliski – būšu dēlam, četrgadniekam, un meitai viņas dzīves pirmajā gadā devis no sevis visu, ko varēju.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+