• Šobrīd

    weather img

    Rīga +8°C Daļēji apmācies, D/DR vējš, 4.63 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Te nedarbojas nekādi nē – stāsta mikroķirurgs Libermanis, kurš aizbrauca uz Kijivu operēt ievainotos

    Karš
    Gita Vīksne
    26. marts, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Logi klīnikā, kur operē Olafs Libermanis, aizklāti ar melnām plēvēm, lai agresors nepamana gaismu un nesāk bombardēt.
    Foto: no privātā arhīva
    Logi klīnikā, kur operē Olafs Libermanis, aizklāti ar melnām plēvēm, lai agresors nepamana gaismu un nesāk bombardēt.
    Latviešu mikroķirurgs Olafs Libermanis ar kolēģi mikroķirurgu Mārtiņu Malzubri pieņēma drosmīgu lēmumu – doties palīgā ārstiem Ukrainā, kur plosās karš. Jau trešo nedēļu viņš strādā Kijivā, un nu žurnālam «Privātā Dzīve» atklāj savu ikdienas režīmu.

    Sākoties apšaudei, uz bunkuru neiešu

    «Ilgajos darba gados esmu apguvis prasmi savākties, taču pirms brauciena uz šejieni, es biju nenormāli nobijies,» telefonsarunā ar PDz no Kijivas atzīstas mikroķirurgs Olafs Libermanis. Kopā ar traumatologu ortopēdu un mikroķirurgu Mārtiņu Malzubri viņš jau trešo nedēļu strādā Kijivas slimnīcā, kur palīdz ukraiņiem ārstēt karā gūtos ievainojumus.

    Pirms devās uz Ukrainu, Libermanis noskatījās desmitiem video, kurus uzņēmuši vietējie iedzīvotāji. «Vienā bija redzama situācija, kas te atkārtojusies vairākkārt – militārā tehnika bija sašāvusi neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta auto.

    Mediķu auto bija apstājies, un ievainotais ārsts – kungs nopietnos gados – ar sašautu kāju gulēja zemē.

    Pie viņa bija pieskrējusi jauna meitene, kas ar bikšu jostu mēģināja uzlikt žņaugu. Kāds no malas to filmēja, un es domāju – ja šī jaunā meitene šādā situācija nebaidās un nemūk prom, bet rīkojas un palīdz, no kā gan man, sešdesmitgadīgam vecim, vajadzētu baidīties? Tas baiļu faktors šeit izslēdzas ļoti ātri,» apgalvo latvietis.

    «Mums ir konkrēts apdraudējums, kurš vai nu ir, vai nav. Turklāt vienmēr ir izvēle. Ja sākas apšaude, varam doties uz bunkuru. Ja godīgi, pat īsti nezinu, kur tas atrodas. Es uz to tāpat neiešu, jo man ir alerģija no slikta gaisa. Nedomāju, ka bunkuros ir laba ventilācija. Slēgtie pagrabi man nepatīk,» teic viņš.

    Libermanis neslēpj – arī operācijas zālē strādājot bez papildu drošības līdzekļiem. «Man somu kolēģi jautāja, vai mēs visu laiku staigājam bruņu vestēs. Atbildēju, ka ne, jo tā nav iespējams pastrādāt. Neviens ārsts tās šeit nenēsā. Ja mēs sāktu operēt bruņu vestēs, tas izskatītos smieklīgi,» saka Olafs.

    Marta sākumā Olafs Libermanis ar kolēģi Mārtiņu Malzubri devās uz Ukrainu, lai palīdzētu kolēģiem Kijivā sniegt palīdzību karā cietušajiem.
    Marta sākumā Olafs Libermanis ar kolēģi Mārtiņu Malzubri devās uz Ukrainu, lai palīdzētu kolēģiem Kijivā sniegt palīdzību karā cietušajiem.

    Viņš norāda – sevi gan par varoni neuzskatot. «Nacionālie varoņi ir ārsti un padzīvojušās medmāsas, kas pirms diviem gadiem izvēlējās neņemt slimības lapas un strādāja ar Covid-19 pacientiem. Man ir draugs, kas pirmajā kovida vilnī, ārstējot Covid-19 slimniekus, nomira. Tas ir faktors, kuru nebija iespējams kontrolēt. Pirms diviem gadiem neviens vēl nezināja, kas īsti tā ir par slimību. Pat vakcīnas pret to vēl nebija izgudrotas. Ārsti, kas strādāja ar Covid-19 pacientiem, riskēja ar savu veselību vairāk nekā tagad es,» uzsver viņš.

    Slimnīcas logi aizlīmēti ar plēvi

    Saruna ar Olafu notika kara 22. dienas agrā rītā. Vaicāts, kāda bijusi aizvadītā nakts Kijivā, Libermanis atbild: «Īsti nezinu, jo dzīvojam no ārpasaules ļoti izolēti. Šobrīd esmu slēgtā ārstniecības iestādē, pie kuras ir bruņota apsardze. Kaut kāds risks mums, protams, ir, bet Izraēlā cilvēki dzīvo ar šo risku jau 30 gadus.» Viņš atzīst – regulāri dzirdamas sirēnas, kas vēsta par gaisa uzbrukumu. «Pa šīm dienām pie sirēnām esam tā pieraduši, ka uz tām vairs nereaģējam. Tikai pirmajā naktī, izdzirdot tās, uzreiz izskrējām ārā koridorā.»

    Olafs saka – dienas ritms viņiem esot citāds, nekā ierasts. «Slimnīcas logi ir aizlīmēti ar melnām plēvēm, un mūsu vienīgā laika atskaite ir brīdis, kad ieslēdz un izslēdz gaismu. Ir gaišais un tumšais periods. Tā ir gaismas maskēšana, lai klīnika nebūtu redzama no lidaparātiem un artilērijas novērotājiem. Gaisma ir izslēgta no pusastoņiem vakarā līdz septiņiem rītā. Tumšajā periodā reģistrējam klīniskās fotogrāfijas un dokumentus, apstrādājam safilmētos materiālus, risinām dažādus medicīniskus jautājumus. Ja paliek kāda brīva stunda, apskatāmies, kas notiek pasaulē,» atklāj Libermanis.

    «Vakar operējām vienpadsmit stundas,» pagājušajā trešdienā vēstīja Libermanis.
    «Vakar operējām vienpadsmit stundas,» pagājušajā trešdienā vēstīja Libermanis.

    Laikā, kad atļauts lietot gaismu, notiekot aktīva karā cietušo operēšana.  «Pamatā mūsu pacienti ir militārās personas, kas attiecīgi nosaka arī viņu ievainojumu raksturu.

    Mūsu nodaļas operācijas zālei dienā iziet cauri vidēji ap 20 pacientu.Es ņemu vienu divus dienā. Tās ir smagas un tehniski sarežģītas rekonstruktīvas operācijas.

    Mikroķirurģija ir elitāra vienība. Mēs jau pašā sākumā skaidri pateicām, ka novērtēsim visus, kas gribēs mums pievienoties. Pieņemsim ikvienu – eiropieti, aziātu, arī studentu. Jo visu varam iemācīt uz vietas. Ir tikai viens bet – te nedarbojas nekādi nē. Cilvēki, kas kaut ko negrib, nevar vai vienkārši neatnāk.

    Mums otrā hospitālī ir ļoti jauns un enerģisks ķirurgs. Viņš atgādina filmas «Es, Roberts» galveno varoni, ko spēlē Vils Smits, – pieklājīgs, izturīgs un precīzs. Dienās būs izcils speciālists. Ar tādiem labprāt strādājam,» stāsta Olafs. Cildinošus vārdus viņš velta arī divām ukraiņu operācijas māsām. «Apmācījām, un abas visu ātri un labi apguva,» teic Olafs.

    Uz ielām nervozi cilvēki ar ieročiem

    Vaicāts, vai nemaz nebaidās no nāves, Libermanis saka: «Tas, ko mēs te darām, varbūt izklausās dramatiski, taču tā nav. Mēs nejaucamies politikā un nekomentējam starpvalstu attiecības. Tikai veicam kara laika militāro ķirurģiju un vēlamies par to informēt arī Latvijas medicīnu. Uzskatu, ka Latvijas medicīna šobrīd nav gatava rīkoties ar ievainotajiem, kādus te redzam ikdienā. Nedod Dievs, bet, ja Latvijā notiktu kas tāds, kā šobrīd Ukrainā, mūsu ķirurgiem vajadzēs vismaz divas nedēļas, lai apgūtu to, ko šeit darām. Tam būs daudzu dzīvību cena, tādēļ jāmācās jau tagad. To arī darām.

    Hospitāļa vadība vakar deva piekrišanu, ka drīkstam filmēt ķirurģiskos procesus. Cilvēkus nefilmēsim, jo tie šeit ir nervozi. Medicīnas personāls ir noguris. Daļa ļoti nelaimīgi, jo viņu ģimenes ir apdraudētas. Mums ir vieglāk, jo te esam tūristi. Vietējiem ārstiem šobrīd dzīvē notiek liela nelaime. Viņu ģimenēm jāpamet gan savi mājokļi, gan profesionālā darbība, kurai veltījuši daudzus gadus.»

    Olafs uzsver, ka Kijivā strādājot patiesi labos apstākļos. «Domāju, daudzās lauku slimnīcās ārsti strādā sliktākos.

    Viņiem noteikti nav virtuves ar restorāna klases ēdieniem jebkurā diennakts laikā.

    Mums ir elektrība un siltais ūdens. Savas apakšbikses katram jāmazgā pašam, bet par pārējo parūpējas īpašs personāls,» atklāj viņš.

    Ieroču radītie ievainojumi ir baisi. Mediķiem jābūt gan fiziski, gan morāli sagatavotiem.
    Ieroču radītie ievainojumi ir baisi. Mediķiem jābūt gan fiziski, gan morāli sagatavotiem.

    Vaicāts, vai šajās dienās ir bijis arī Kijivas ielās, Olafs atbild: «Es to negribu. Mūsu darbs ir klīnikā, ārpus tās nekur neejam. Šādos apstākļos mēnešiem ilgi dzīvo gan ogļrači, gan naftas platformu strādnieki, gan tie, kas darbojas zemūdenēs. Kādu laiku to var izturēt. Vai nepietrūkst svaiga gaisa un debess virs galvas? Tam ir savi riski. Militārās patruļas uz ielām, nervozi cilvēki ar ieročiem. Meklēt piedzīvojumus šobrīd nav vēlmes. Iemūžināt to, kā šobrīd izskatās Kijivas mājas un ielas? Internets jau ir pilns ar šādiem kadriem…»

    Iesaka dzīvot gudrāk un vienkāršāk

    Olafs atzīst – šajās dienās laiku plāno nevis pa dienām, bet stundām. «Piemēram, tagad man ir jāieiet dušā. Pēc tam būs brokastis. Tad jāpārsien pacients un jāapmāca viena māsa. Pēc tam jāpārnes kastes no vienas nodaļas uz otru. Tad jāizoperē kāds pacients. Vēl jānokārto daži tehniski jautājumi. Tad būs pēcpusdiena, kurai sekos vakars. Šobrīd dzīvoju šādā laika nogrieznī, kurā periodiski atceros, ka man arī ir ģimene, kurai jāpiezvana,» saka Libermanis.

    Taujāts, ko ieteiktu šobrīd darīt latviešiem, viņš atbild: «Ir labs samuraju princips – jaunībā nepērc smagas bruņas! Ar to tiek domāts, ka cilvēks neuzņemas saistības, kuras nespēs izpildīt.

    Nebūvējiet dārgas mājas ar milzīgu teritoriju! Nedzīvojiet stikla monstros, kas apšaudē var sašķīst kā kristāla glāze!

    Neņemiet kredītu, ja nevarat to atļauties! Nepērciet greznas mēbeles! Neiegādājieties dārgas mašīnas! Tā vietā radiet un audziniet bērnus! Lai dzīvotu, pietiek ar minimumu. Turklāt brīdī, kad to visu nāksies pamest, būs mazāk žēl.

    Ieguldiet naudu aizsardzībā! Nepaļaujaties uz draugiem, kas sola jūs sargāt, bet beigās pasargā tikai sevi! Trenējieties sevi aizsargāt paši, tad jūs cienīs, respektēs un neapciemos ar militāro kara tehniku. Pārskatiet savas vajadzības, jo mums vēl tam ir laiks! Domāju, ka rīt mums neviens vēl neuzbruks. Visu, ko varam, cenšamies izaudzēt paši. Vai mums tiešām ir vajadzīgi banāni, kivi un mango? Varbūt daudz labāk varam iztikt ar kartupeļiem, kviešiem un kāpostiem. Iemāciet bērniem salabot ķeblīti, un to, ko vajag, radīt pašiem. Izmainiet attieksmi, jo cilvēkam patiesībā vajag ļoti maz! Netērējiet laiku mirāžu realizācijai, īstenojot nesasniedzamu sapņu tēlus! Tā mēs atraujam laiku no daudz vērīgākām lietām – savas ģimenes, draugiem, sevis.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+