Tāds tādu atrod: Elbakjans atklāti par laulībām ar gruzīnieti un jaunāko dēlu

Kā jūs satikāties?

Raimonds: Tas notika Gruzijā. Es biju saņēmis piedāvājumu strādāt projektā «Tbilisi Hills Golf & Residence». Mūsu iepazīšanās principā bija biznesa tikšanās, kas pārvērtās ģimenes dzīvē.

Tamāra: Kad iepazinu Raimondu, es nezināju ne to, ka viņš ir atpazīstams Latvijā, ne to, ka viņš ir «Ghetto Games» dibinātājs. Es viņu iepazinu pakāpeniski. Jāteic, ka uzreiz viņā iemīlējos. Pirmajā tikšanās reizē man līdzi bija mana draudzene, kurai šķita, ka mēs ar Raimondu jau esam pazīstami, jo uzreiz abi komunicējām tik brīvi.

Citi lasa

Ilze Klapere

Rasoli

Budžetam un figūrai draudzīgais biešu rasols

Ziņu aģentūra LETA

In memoriam

Mūžībā aizgājis Igors Šuvajevs – filozofs un komponista Imanta Kalniņa znots

Marta Kalniņa

Skandāls

Ar ko patiesībā auto meņģējās bijušais mērs Lasmanis? Policijā nonācis jauns iesniegums

R.: Tu ar visiem brīvi komunicē.

T.: Tā nav! Mums uzreiz izveidojās saikne. Kopš mūsu iepazīšanās visu laiku esam kopā. Esam nešķirami.

Kas bija pirmais, ko viens otrā ievērojāt?

R.: Tamāra ir ne tikai aktīva un gudra, bet arī ļoti strādīga, centīga, atbildīga, godīga, tajā pašā laikā – mīļa un sievišķīga. Nav tādu labo īpašību, kuras viņai nepiemistu.

T.: Kad Raimonds man izstāstīja, ar ko Latvijā nodarbojas, man uzreiz iedegās acis. Lūdzu, lai stāsta vairāk par «Ghetto Games», un viņš parādīja man vairākus video. Tas, ko dara Raimonds, ir rūpes par citiem. Viņš velta visas savas domas un enerģiju, lai paplašinātu šo projektu. Lai ko tādu darītu, bieži jāupurē savas vajadzības, un šīs vērtības viņā man ļoti patīk. Mani draugi un ģimene ik pa laikam Raimondam jautā, vai Gruzijā būs «Ghetto Games», jo arī mūsu jauniešiem to ļoti vajag. Tomēr paveikt ko tādu citā valstī ir grūti, nepieciešami gan finansiālie, gan cilvēku resursi.

Jūs diezgan drīz pēc iepazīšanās apprecējāties. Kā tu, Raimond, juti, ka bildināsi Tamāru?

R.: Vienkārši bija kaut kāds klikšķis, un es sapratu – šajās attiecībās esmu gatavs iet līdz galam.

Tas notika jau pēc pirmā iepazīšanās mēneša, kad atklāju, ka kopā ar viņu varu arī pasmieties un jautri pavadīt laiku kā ar saviem labākajiem draugiem. Tad es arī sapratu, ka šī ir īstā sieviete, ar kuru gribu nodzīvot šo dzīvi. Protams, esam kopā tikai divarpus gadu, un vēl ir laiks to sev pierādīt.

Jūs nākat no dažādām valstīm, vai ir kādas kultūras un mentalitātes atšķirības, ar kurām saskaraties?

T.: Mums abiem ir laba humora izjūta, varam smieties un runāt par jebkuru tēmu. Taču mūsu dzīves ritmi atšķiras. Raimonds ir ļoti aktīvs, bet es…

R.: Tu esi vēl aktīvāka par mani!

T.: Grūtības drīzāk sagādā tas, ka visu laiku dzīvojam divās valstīs, un tas ir sarežģīti. Bet tam ir arī pluss – šādi mēs paplašinām savu horizontu, gūstam lielāku pieredzi. Būt citā kultūrvidē – tas ir izaicinoši. Raimonds to īpaši labi zina.

R.: Nedomāju, ka mums ir lielas mentalitāšu atšķirības, jo sieva ir augusi Krievijā, dzīvoja Sočos, tad 17 gadu vecumā pārcēlās uz Maskavu, kur nodzīvoja piecus gadus. Gruzijā viņa pavadīja vasaras. Savukārt manī ir gan latviešu, gan armēņu un krievu asinis. Tāpēc neesmu klasisks latvietis. Tāpēc drīzāk par mums ar Tamāru var teikt: tāds tādu atrod! Abi esam temperamentīgi, visu laiku ir tā dzirkstele, degsme, un ir ļoti interesanti.

Līdz rudenim dzīvosiet Rīgā. Tamāra, vai ir kas tāds, kas tevi pārsteidz latviešos?

T.: Bieži tiek slavēta gruzīnu viesmīlība – ja tiksi aicināts ciemos, tevi kārtīgi pabaros. Baidījos, ka Latvijā gan nebūs tik silta uzņemšana, jo mēdz teikt – ziemeļu cilvēki ir vēsāki. Bet nē! Latvieši ir ne mazāk viesmīlīgi. Viņi arī labprāt cits citam dāvina dāvanas, saka labus vārdus un kārtīgi palutina ciemiņus ar garšīgiem ēdieniem. Priecē, ka šeit ir daudz laipnu, atsaucīgu cilvēku. Bet varbūt ap Raimondu pulcējas tikai tādi? Vienmēr, kad ejam ciemos vai uzņemam viesus, es iepazīstu lieliskus cilvēkus.

R.: Plānojam Latvijā palikt līdz novembrim. Tomēr tik un tā būsim uz koferiem, jo augusta izskaņā ar «Ghetto Games» futbolu došos uz Spāniju. Tamārai būs pāris reižu jādodas uz Gruzijai, arī es turp aizlidošu uz dažām dienām. Arī Gruzijā ir mūsu ģimenes mājas. Kamēr esam jauni un aktīvi, varam dzīvoties pa visu pasauli.

Kādas ģimenes vērtības jums ir nozīmīgas?

T.: Lai izveidotu spēcīgu savienību un ģimeni, svarīga ir cieņa, sadarbība, atbalsts. Ja vienam ir grūti, tad otram tas jāsajūt, jāsniedz kāds padoms.

Ģimenes veidošana ir vienošanās, kas nozīmē to, ka jūs visā sadarbojaties.

Esat partneri gan emocionāli, gan finansiāli. Tā ir arī vienošanās, ka sarežģītos brīžos un emociju iespaidā tu savu ģimeni nepamet.

R.: Mēs mocīsimies līdz galam kopā! Brīnišķīgi ir tas, ka mēs «neizšķīstam» viens otrā. Mēs esam divi cilvēki, kas ir attiecībās. Es jūtu, ka man līdzās ir cilvēks, kurš var izdarīt daudz, un neviens nevienam baigi nepakļaujas. Tomēr cenšamies par visu iespēju robežās vienoties. Es gan domāju, ka dzīve mums abiem vēl liks daudz ko iemācīties un piedzīvot. Dievs dod, lai mēs ar šiem uzdevumiem tiktu galā.

Šajā pavasarī kļuvāt par vecākiem dēlam Robinam, kuram tagad ir nepilni divi mēneši.

R.: Robins ir tikai pats sākums. Ļoti ceram, ka mums būs vēl vismaz viens bērns.

T.: Grūtniecība un dzemdības noritēja tik viegli, ka tiešām esam apsvēruši domu par vēl viena bērniņa ienākšanu ģimenē.

R.: Bērns ļoti satuvina. Kad dzima mani vecākie bērni – Adriana, Roberts un Rodrigo –, es vēl biju jauns, vēl tik ļoti neapzinājos savu atbildību, arī finansiāli daudz ko nevarēju atļauties. Dažbrīd bija sarežģīti. Tagad man ir lielāka izpratne par to, kā uzbūvēta šī pasaule. Uzskatu, ka ģimenē noteikti jābūt bērniem. Man patīk, kā Tamāra izturas pret maniem bērniem, ka ir spējusi atrast ar viņiem kopēju valodu. To es varu no sievas mācīties, man vēl ir, kur augt.

T.: Mūsu vecākie bērni ir jau lieli. Atceros tās emocijas, kad mans dēls Dāvids bija mazs. Domāju, mana pirmā pieredze ļoti palīdz tagad, kad mums ir Robins. Šī mazā dzīvība ģimenē ienes ļoti daudz prieka. Jaukus mirkļus sagādā gan viņa smaids, gan smarža. Kopā pavadītais laiks ar Robinu mūsos burtiski vairo endorfīnus. Un, lai cik noguruši mēs būtu, kad Robins pasmaida, viss grūtums aizmirstas. Domāju, ģimenēs, kurās ir mazi bērni, labo emociju netrūkst.

R.: Robins vēl ir ļoti mazs, bet es ceru, ka reiz viņš savā dzīvē darīs labas lietas. Tāpēc jau viņam tika dots šāds vārds – kā Robinam Hudam. Es gan ceru, ka nedarīs pāri citiem un arī bagātos «neapbižos». Bet, ja bagātie ļoti slikti uzvedīsies, tad nāksies «apbižot» (smejas). Ja nopietni, tad gribējām dot vārdu, kas sāktos ar Ro, tāpat kā maniem vecākajiem dēliem.

T.: Īstenībā Raimonds pats man atgādina Robinu Hudu. To es viņam bieži teicu pirms dēla piedzimšanas. Tāpēc Robins šķiet gluži kā Raimonda turpinājums.

Vai gruzīniem un latviešiem atšķiras pieeja bērnu audzināšanā?

R.: Gruzīni visu dara bērnu vietā, bučo viņus un stāsta, ka viņi ir paši labākie. Latvijā ir citādāk. Šeit bērnus ļoti mīl, bet audzina stingrāk, agrāk māca būt atbildīgiem, rosina apgūt dažādas prasmes. Dažreiz rodas sajūta, ka latvieši bērnus audzina tā, lai viņi pēc iespējas ātrāk būtu sagatavoti patstāvīgai dzīvei. Tikmēr Gruzijā liela daļa vecāku tik akurāti izturas pret bērniem, ka dažbrīd šķiet – pat 30 un 40 gados daudzi nav īpaši patstāvīgi. Īpaši tas ir novērojams bagātās gruzīnu ģimenēs.

Kāda būs jūsu pieeja, audzinot Robinu?

R.: Tamārai patīk, kā bērnus audzina Eiropā, un viņa atbalsta stingru audzināšanu, īpaši, ja runa ir par puišiem. Savu pirmo dēlu Dāvidu viņa audzināja līdzīgi kā citi gruzīni. Ar Robinu būs citādāk. Esam norunājuši, ka viss, kas saistīts ar audzināšanu, attiecas uz mani, bet ucināšana un bužināšana – uz Tamāru. Bet es jau arī daudz ucinu un bužinu. Šaubos, ka man tagad izdosies būt tik stingram tēvam, kāds biju ar vecākajiem bērniem.

Šajā pavasarī Robins piedzīvos savu pirmo «Ghetto Games» sezonas atklāšanu. Tu, Raimond, gribētu, lai tavi bērni pārņem šo lietu?

R.: «Ghetto Games» ļoti aktīvi darbojās mana meita Adriana. Strādā par brīvprātīgo, apgūst dažādus darbiņus. Es gan nesaku, ka «Ghetto Games» noteikti būtu jānodod tālāk maniem bērniem, jo mums ir savs cilvēku loks, kuriem arī šī lieta ļoti rūp. Bet jāteic, ka arī maniem bērniem «Ghetto Games» rūp. Varbūt tiešām notiks brīnums, un manis iesākto turpinās kāds no viņiem.

«Ghetto Games» jau kopš pašiem pirmsākumiem ir bijis ģimenes projekts.

Mana mamma kā grāmatvede palīdz sakārtot papīrus, ar tehniskiem risinājumiem daudz palīdzējis tēvs. Vecmāmiņa, kas pasniedz klavierspēli, bija viena no «Ghetto Faktors» žūrijas loceklēm. Pašos pirmsākumos iesaistījās pat vectēvs, bet krusttēvs Kaspars Feldmanis deva uzvarētājiem dāvanu kartes. Lai «Getiņš» zeltu un plauktu, roku pielikusi visa mana ģimene un draugi. 13. maijā manā 37. dzimšanas dienā kopā ar ģimeni un draugiem svinēsim jau 15. sezonas atklāšanu. Bērnībā dzimšanas diena man asociējās ar to, ka kopā sanāca draugu pulks, un mēs cepām šašliku. Tā būs arī šogad. Atzīmēsim manu dzimšanas dienu un ieskandināsim jauno «Ghetto Games» sezonu ar labu basketbolu, dejām un cīņām.