Stambula — skaļa, daudzveidīga, garšīga

Ja meklē galamērķi ceļojumam, kas bagāts ar kultūras vērtībām un nebeidzamām garšas izjūtām, dodies uz Stambulu – vienu no senākajām pasaules pilsētām. Turklāt tieši šis ir laiks, kad to būtu ieteicams darīt, jo agri pavasarī un vēlu rudenī Stambulas ielas nav ļaužu pārblīvētas, bet pilsētas dzīve ir tikpat austrumnieciski azartiska.
Ceļojums
Agnese Meiere
19. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Stambula

Tā kā man grūti bezdarbīgi nosēdēt uz vietas, esmu mazliet bažīga par trīs stundas ilgo lidojumu no Rīgas uz Stambulu. Par laimi, Turkish Airlines lidmašīna ir viena no ērtākajām, ar kādu jebkad esmu lidojusi. Mīksti, atvāžami ādas krēsli, lieliska filmu, multeņu un mūzikas izvēle plus brīnišķīgs ēdiens lidojumu padara ne vien paciešamu, bet pat baudāmu. Noskatos vienu no filmām, kuru plānoju redzēt kinoteātrī, un gandrīz vai palaižu garām filmas beigas, jo lidmašīna jau sāk nosēšanos.

Stambulā ielidoju vēlā sestdienas vakarā un jau pēc lidostā pavadītas pusstundas nospriežu – nebija prāta darbs uz šejieni doties. Pirmkārt, no lidlauka līdz lidostas ieejas durvīm braucu aptuveni 15 minūtes ar autobusu. Pēc tam aptuveni 20 minūtes eju kājām pa lidostas gaiteņiem, lai saņemtu savu čemodānu. Visur – cilvēku pūļi! Pieradusi pie Rīgas pustukšajām ielām, jūtu – man maz pamazām piezogas neliela panika.

Taču pusotrā stundā esmu tikusi galā un laimīgi vizinos uz viesnīcu. Kad šoferim pažēlojos par cilvēku pūļiem un lidostas plašumu, viņš atbild – Ataturka lidosta jau neesot nemaz tik liela. Lūk, Stambulas jaunā lidosta gan būšot iespaidīga! Vēlāk noskaidroju – kad tiks atklātas visas tās kārtas, tā, iespējams, kļūs par lielāko lidostu pasaulē, kur gadā apkalpos aptuveni 90 miljonus pasažieru. Salīdzinājumam – Rīgas lidosta gadā apkalpo aptuveni piecus miljonus pasažieru.

Tā kā pulkstenis ir vienpadsmit vakarā, neko daudz no Stambulas pa ceļam neredzu, tikai pārsteigta konstatēju: uz tilta, ko šķērsojam, ir gluži vai makšķernieku pūļi – jauni un veci vīrieši ar dažādu lielumu makšķerēm. Vēlāk noskaidroju, ka makšķerēšana ir gan lieliska komunikācija, gan peļņa. Noķertās zivis labprāt pieņemot gan vietējie zivju restorāni, gan tirgotāji.

Bet uzvalkos un glaunās kurpēs tērptie makšķernieki, kas uz tilta redzami dienas laikā, tā atpūšoties pusdienlaikā, turklāt vēl arī sagādājot lomu vakariņām.

Piecas dienas dzīvošu Bejolu viesnīcā Marmara Pera (Bejolu rajons ir viens no populārākajiem Stambulas rajoniem tā dēvētajā Eiropas pusē ar visplašākajām izklaides un iepirkšanās iespējām. No vecpilsētas to atdala tā dēvētais Zelta rags).

Viesnīca atrodas tikai vienas ielas platuma attālumā no viesnīcas Pera Palace, kur savulaik kriminālromānu karaliene Agata Kristi sarakstīja vienu no saviem vispazīstamākajiem romāniem Slepkavība Austrumu ekspresī. Kad uzzinu – 35 m2 lielo numuriņu ar franču balkonu iespējams rezervēt par 252 eiro diennaktī –, mana vēlme to aplūkot, kur nu vēl tajā apmesties, strauji zūd.

Pilsētas dzīves virpulī

Tā kā laiks milzu pilsētā ir diezgan ierobežots, svētdienas rīts sākas ar gājienu uz Modernās mākslas muzeju, kas atrodas tikai pārsimts metru attālumā no viesnīcas. Muzejs atvērts tikai pirms dažiem gadiem, taču jau iemantojis lielu atsaucību un saņēmis arī pasaulē lielākā ceļojumu portāla TripAdviser Ekselences sertifikātu. Brīdī, kad muzeju apmeklēju es, tajā skatāmas vairākas izstādes.

Mani īpaši uzrunā viena no tām – mākslinieki dažādos veidos un tehnikās savos darbos attēlojuši, kā un cik ātri daba cilvēkam atkaro vietas, kuras tas iedomājies esam par savām. Māja, kas sadegusi ugunskurā, kokiem apauguši mūri un daudz kas cits. Iesaku izstādes apmeklēt gida pavadībā – klusējošie mākslas darbi uzreiz iegūst jaunus, citādi neizzināmus dziļumus.

Pēc muzeja apmeklējuma izmantoju izdevību paēst pusdienas turpat viesnīcas augšstāvā, restorānā Mikla, kas pirms dažiem gadiem atzīts par labāko Stambulas restorānu. Ja paveicas, ik pa laikam šeit sastopams arī restorāna īpašnieks – pa pusei turks, pa pusei soms Mehmets Gurs, kurš savulaik atzīts par Stambulas labāko šefpavāru un kuram pieder vēl vairāki restorāni gan Turcijā, gan citās valstīs.

Latvijas izcilo šefpavāru lutināta, restorāna virtuvi, kur dominē vietējo ražotāju piegādāts labi pagatavots ēdiens, atzinu par labu esam, taču pārsteidzošas garšas izjūtas nepiedzīvoju. Tomēr Mehmeta Gurs vārds saistās ne tikai ar šo restorānu – viņš ir arī kafijas zīmola un kafijotavu Kronotrop radītājs.

Mehmets uzskata – turku kafija ir pārgrauzdēta – un tāpēc piedāvā dažādos pasaules reģionos iepirktu, īpaši grauzdētu kafiju, kas atklāj pavisam citas garšas īpašības, nekā ierasts.

Vieta, kur esmu apmetusies, ļoti izdevīga arī tāpēc, ka viss šeit izstaigājams kājām. Pa labi no viesnīcas un uz augšu pa ielu (tiešā nozīmē, jo reljefs šeit kalnains) sasniedzama aptuveni trīs kilometru garā gājēju iela – Istiklal iela, kur atrodas apģērbu, apavu veikali, grāmatnīcas, mūzikas un saldumu veikali, daudz kafejnīcu, kino, naktsklubi, dzīvā mūzika un kas tikai vēl ne. Bonusā arī aizraujošs skats uz Bosfora līci. Tiesa, es izvēlētos šeit viesoties vēlā rudenī vai agrā pavasarī, kad ielas nav ļaužu pārblīvētas.

Tūristu aktīvākajā sezonā šeit pārvietoties ir diezgan pagrūti.

Ja nu sagribas ēst, noteikti izmanto izdevību un par aptuveni 20 lirām (aptuveni 4 eiro) nopērc komplektiņu – milzīgu ceptu kartupeli, kuru var pildīt ar dažādu veidu salātiem, olīvām, gurķiem un citiem gardumiem pēc izvēles, un kolu. Brīdinu – visu kartupeli apēst nav iespējams. 

Runājot par Istiklal ielu – tā ir slēgta automašīnām, bet, ja vairs nav spēka staigāt, pa to kursē neliels sarkans tramvajiņš, kurš nosaukts par Nostalģisko tramvajiņu.

No Bejolu rajona ērti nokļūt Stambulas Āzijas daļā, kuru ar Eiropas pusi vieno Bosfora šaurums. Atliek tikai sameklēt funikuliera pieturu, un dažu minūšu laikā nokļūsi līdz prāmim. Neilgs brauciens, un aptuveni 400 metru attālumā no prāmja pieturas ieraudzīsi vienu no slavenajiem turku tirgiem. Šis salīdzinājumā ar citiem brāļiem ir neliels, tomēr kā bāztin piebāzts ar smaržīgām un krāsainām garšvielām, dažādu veidu zivīm, austerēm, kafijas tirgotavām un saldumu bodītēm.

Obligāti pamēģini tradicionālo aitas sieru – ārkārtīgi maigs un sātīgs! Bet, ja izvēlies apēst tradicionālo turku kebabu, uzdzer tradicionālo airanu, kas ir skābpiena dzēriens ar zarnu traktam noderīgām baktērijām.

Ja runa ir par Bejolu rajonu, no šejienes arī ērti un ātri iespējams nokļūt līdz visā pasaulē slavenajam ēģiptiešu jeb garšvielu tirgum. Ja ir izdevība, noteikti jāapskata arī no tā netālu esošais tirgus Grand Bazaar, zem kura atrodas vairāk nekā 60 ielu un vairāk nekā 5000 veikalu, kur nopērkams viss, ko vien vari iedomāties.

Diženā bazilika un Zilā mošeja

Ja laiks atļauj, noteikti jāapskata vismaz dažas no Stambulas must have vietām. Viena no svarīgākajām un varenākajām pasaules reliģiskajām celtnēm ir Svētās gudrības baznīca jeb Aya Sofya. Izcila Bizantijas laika celtne, kas atmirdz zelta fresku rotājumos. Arī šeit iesaku izmantot gida pakalpojumus, lai iepazītu un izprastu baznīcas vēsturi. Ievērtē – bazilikas centrā mīt kaķis, kurš ir Aya Sofya patstāvīgs iemītnieks. Savukārt labajā pusē no ieejas ir lūgšanu vieta, kurā jāieliek īkšķis, un tas jāapgriež pa apli pulksteņrādītāja virzienā, paralēli iedomājoties savu karstāko vēlēšanos. Runā, ka šīs lūgšanas piepildoties.

Aya Sofya

Vienā pusē Aya Sofya izvietots Arheoloģiskais muzejs, bet otrā – tā dēvētā Zilā mošeja. Lai gan Arheoloģisko muzeju parasti apmeklē visai gausi, tieši šeit glabājas pilsētas lielākie dārgumi un vēsturiskās vērtības. Muzejs piedāvā iepazīt Stambulas vēsturi soli pa solim, atklājot tās pirmsākumus. Virs iespaidīgajām kapenēm ieraudzīsi marmorā atveidotu Aleksandru Lielo kaujas laikā.

Noteikti pievērs uzmanību arī pasaulē pirmajam miera līgumam – Kadeš (Kadesh), kā arī brīnišķīgajai otomaņu ēras flīžu kolekcijai.

Muzeja dārzā gan esi uzmanīga – man šeit iekoda lapsene, un naktī uz rokas izveidojās milzīgs uztūkums. Acīmredzot turku lapsenes latvietes organismam nesimpatizē…

Savukārt Zilā jeb sultāna Ahmeda mošeja (Sultanahmet Camii) celta osmaņu sultāna Ahmeda I valdīšanas laikā, 17. gadsimta sākumā. Mošejas centrālā kupola diametrs ir 23,5 metri, un seši minareti sniedzas 64 metri augstumā. Dievnama iekštelpas rotātas ar vairāk nekā 20 000 flīzēm no Zinikas, bet augšpusē gaisma iekļūst pa 200 krāsaina stikla logiem. Mošejā ik dienu notiek musulmaņu lūgšanas, tāpēc tūristi nedrīkst iet tālāk par īpašu, ar virvi norobežotu zonu.

Zilā mošeja

380 karaliskās receptes vienuviet

Ja nu reiz esi ieskatījusies tik tālā pagātnē, apmeklē arī restorānu Asitane, kas piedāvā īpašu, senu ēdienkarti ar receptēm, kas aizgūtas no 15. gadsimta. «Esam atjaunojuši Osmaņu pils karalisko virtuvi. Mūsu restorāna ēdieni tiek pagatavoti ar īpaši augstas kvalitātes sastāvdaļām, kā arī ar sarežģītām gatavošanas metodēm, kas risinās vairākos posmos,» skaidro restorāna dibinātājs Baturs Durmay. Izrādās, restorāna Siltā mandeļu zupaīpašnieki cītīgi pētījuši karalisko virtuvi, lai atklātu senās receptes un atdzīvinātu senās garšas. Restorāns šobrīd piedāvā vairāk nekā 380 (!) ēdienu.

Turklāt liela daļa gūtās peļņas tiek ieguldīta turpmākā karaliskās virtuves pētīšanā un jauno pavāru un viesmīļu mācībās.  Obligāti nogaršo silto mandeļu zupu, kas radīta 1539. gadā. Īpašu garšu tai piešķir rīvēts muskatrieksts un granātābolu sēklas.

Taču arī ar jēra malto gaļu, rīsiem, mandelēm un jāņogām pildītā melone sagādās brīnišķīgu garšas baudījumu. Obligāti nogaršo restorānā gatavoto halvu, kas krietni atšķiras no citām savām māsām. Acīmredzot karaliskajā virtuvē tā vairāk garšojusi pēc marcipāna.

Garšīgā Gaziantepa

Ja esi kulināro labumu baudītāja, noteikti izmanto izdevību un no Stambulas ar iekšzemes lidojumu dodies uz Gaziantepu jeb Antepu – pilsētu, kurā tradicionālos turku ēdienus var iepazīt visā pilnībā. Tā gan atrodas gandrīz simt kilometru attālumā no Sīrijas pilsētas Alepo, kurā vēl nesen notika kara darbība, bet vismaz šobrīd tur valda miers. Gaziantepa ir slavena ar to, ka tur tiek gatavota labākā baklava (no filo mīklas gatavots gardums, kura sastāvā ir pistācijas, sviests, medus) Turcijā. Kā nu ne, ja tieši šai reģionā aug vislabākās kvalitātes un visgaršīgākās pistācijas, bez kurām šo saldumu nemaz nevar pagatavot.

Ja vēlies to nogaršot, dodies uz seno Gaziantepas tirgu, kur atradīsi Gulluoglu – šeit senāko baklavu darbnīcu.

Uzņēmums, kas dibināts 1871. gadā, pašlaik darbojas sestajā paaudzē un nu jau pazīstams ne tikai Turcijā, bet arī citās pasaules valstīs. Baklava šeit, Gaziantepā, tiek gatavota, filo mīklu ieziežot ar sviestu, saldu sīrupu, pārberot ar sasmalcinātām pistācijām un cepot īpašās akmens krāsnīs. Smarža, kas apņem apkārtni tās gatavošanas laikā, ir neaprakstāma, nemaz jau nerunājot par dievišķo garšu. Apsolu, ka līdzīgu vēl nekad nebūsi ēdusi.

Vēl šai pilsētā noteikti jāpagaršo konditorejas izstrādājumi ar kaimaku jeb mīkstu balto sieru, kas pēc struktūras atgādina mocarellu. Tāpat arī daudzie marinējumi, sālījumi, dažādie olīvu veidi…

Taču bagātīgās garšas nav vienīgā Gaziantepas priekšrocība – tā dažkārt tiek dēvēta arī par mozaīku pilsētu. Kāpēc? Jo tieši šeit atrodas Mozaīku muzejs, kurā atrodas no senās Romas pilsētas Zeugmas neskaitāmas mozaīkas, kuras izraktas tieši šajā reģionā. No sīkiem mozaīkas gabaliņiem saliktas senās vannas, pastaigu laukumi, lapenes… Visievērojamākā un zināmākā ir mozaīka, kas attēlo čigānu meiteni.

Bet – tā kā līdz šim nebija atrastas visas tās daļas, pastāv pieņēmums, ka tikpat labi tas varētu būt arī čigānzēns. Izskatās gan, ka drīzumā šis rēbuss būs atrisināts – trūkstošie mozaīkas gabaliņi atrodoties Amerikā un pavisam drīz tikšot atdoti muzejam. Jāpiebilst, ka čigānu meitenei piemīt Monai Lizai raksturīgais skatiens, kas spēj aptvert 360 grādu leņķi.

Skatāmā Gaziantepā vēl ir daudz – ja sadūšosies veikt šo ceļojumu, noteikti nenožēlosi!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs