Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Aina Matīsa
Aina Matīsa (14.06.1938) 1964. gadā ir absolvējusi J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļu (kursa vadītājs Eduards Smiļģis), Dailes teātrī iestudējot diplomdarbu Č.Aitmatova lugu «Cipresīte mana sarkanā lakatiņā». No 1964. gada līdz 1968. gadam bija Latvijas Televīzijas režisore, bet no 1968. gada līdz 1993. gadam bija Rīgas Kinostudijas Tautas kinoaktieru studijas mākslinieciskā vadītāja. Kopā ar dzīvesbiedru Arnoldu Liniņu bijusi aktieru meistarības un skatuves runas pedagoģe Dailes teātra 4., 5., 6. un 7. studijai.
Dailes teātrī A.Matīsas režijā ir tapušās vairākas izrādes: Ž. Anuija drāma «Cīrulītis» ar Dinu Kupli vai Ausmu Kantāni Žannas D’Arkas lomā (1969), J.O’Nīla drāma «Garās dienas ceļš uz nakti» ar Mildu Klētnieci un Edgaru Zīli galvenajās lomās (1975), Z.Nalkovskas luga «Sievu nams» ar Lilitu Bērziņu un Liliju Žvīguli centrālajās lomās (1976), A.Kērtesa «Atraitnes», kurā spilgtus tēlus radīja Vija Artmane, Lilita Bērziņa, Ausma Kantāne, Olga Dreģe (1979). 1986. gada K.Būzas komēdijas «Sievietes, sievietes…» iestudējumā režisore A.Matīsa uz Dailes teātra lielās skatuves sapulcināja visu ansambļa ziedu, radot skatītāju iemīļotu uzvedumu ar brīnišķīgu Jura Karlsona mūziku un dziesmām (Kaspara Dimtera teksti).
Daudzām 5., 6., 7. aktieru studijas kursa un diplomdarba izrādēm A.Matīsa bija režisore, pedagoģe, viņa bija arī dzīvesbiedra Arnolda Liniņa lielo, vērienīgo inscenējumu asistente (F.Brukners «Elizabete, Anglijas karaliene» (1980), Raiņa «Jāzeps un viņa brāļi» (1981) un «Indulis un Ārija»(1987)).
No 1998. gada līdz pat šim brīdim A.Matīsa ir Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves runas asociētā profesore, paralēli veicot skatuves runas pedagoģes pienākumus J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālajā nodaļā. A.Matīsa ir runas konsultante Latvijas Radio, regulāri tiek aicināta par Latvijas Nacionālā, Jaunā Rīgas un Dailes teātra skatuves runas konsultanti atsevišķiem iestudējumiem. Īpaša nozīme viņas konsultantes darbam ir tajos iestudējumos, kuros režisoram ir nepieciešams detalizētāks darbs ar aktieri gan lomas psiholoģiskajā, gan verbālajā izpausmē.
Savā 58 gadus ilgajā mākslinieciskajā un pedagoģiskajā darbībā A.Matīsa ir ieguvusi patiesu savu kolēģu atzinību, un Latvijas profesionālajos teātros viņas pedagoģisko prasmi augstu novērtē A.Matīsas daudzie skolnieki: sākot no Akvelīnas Līvmanes, Mirdzas Martinsones, Jāņa Paukštello, Anitas Grūbes, Baibas Brokas, Viestura Kairiša, Elīnas Vānes un Kaspara Zvīguļa līdz pat jaunākās paaudzes aktieriem Raimondam Celmam, Agnesei Budovskai, Igoram Šelegovskim, Tomam Veļičko un daudziem citiem. 2016. gadā par ieguldījumu teātra pedagoģijā A.Matīsa saņēma Jēkaba Dubura balvu
Edmunds Freibergs
Edmunds Freibergs (12.08.1948) strādā Latvijas Nacionālajā teātrī kopš 1974. gada, līdzās aktiera darbam uzreiz sākot arī režijas, bet pirms tam četrus gadus nostrādājis Valmieras teātrī, tātad kopumā teātrim atdoti nu jau vairāk nekā 50 gadi no dzīves.
No 1995. līdz 2011. gadam bijis Latvijas Nacionālā teātra galvenais režisors, īpašu uzmanību pievēršot latviešu autoru darbu iestudējumiem.
Režisors vienmēr bijis uzticīgs psiholoģiskā teātra iespējām un smalkām, niansētām tēlu attiecībām, tādēļ vienmēr ir bijis augstu novērtēts publikā. Viņa izrādes ir gadiem balstījušas teātra repertuāru, jo skatītājiem ir bijusi vajadzīga režisora cilvēciskā un iejūtīgā intonācija, ar kuru viņš slēdz ikkatru darbu, ļaujot skatītājiem ticēt tam, ka katra cilvēka dzīve ir uzmanības un mīlestības vērta.
Neizbēgami, pieminot mūža nopelnus, jāpiesauc arī Edmunda Freiberga radītā un vairāk nekā 10 gadus veidotā teātra kabarē programma ar galvenajiem varoņiem Žurku Kornēliju un Circeni Drisku (Svetlanu Bless un Jāni Skani). Dažādi vērtēta, līdz visbeidzot ieguvusi «Spēlmaņu nakts» speciālbalvu, šī līnija Edmunda Freiberga daiļradē ir bijusi tā, kur spilgti izpaudies gan viņa komiķa talants un nevainojamā humora izjūta, gan patriotisms.
Izpratne par Latvijas Nacionālā teātra galveno uzdevumu – latviešu kultūras mantojuma tālāknodošanu no paaudzes paaudzē – ir bijis tas, kas ļāvis rasties tādiem Edmunda Freiberga darbiem kā «Zaļā zeme» (1996), «Rīga» (1998), «Skroderdienas Silmačos» (1994, 2002), «Indriķa hronika» (2000), «Sfinksa» (2001), «Aicinājums… uz pērienu» (2005), «Minhauzena precības» (2005), «Draudzes bazārs» (2006), «Ļaunais gars» (2008), senākos laikos «Ar būdu uz baznīcu» (1987), «Olivers» (1985), «Lielo cerību stunda» (1977) u.c.
Paralēli režisora darbībai Edmunds Freibergs visu radošo mūžu (no 1975. gada) strādājis kā aktiermeistarības pasniedzējs Latvijas topošajiem aktieriem. Viņa audzēkņi strādā visos Latvijas teātros. Par ieguldījumu teātra pedagoģijā Edmunds Freibergs 2018. gadā saņēmis Jēkaba Dubura balvu.
Visbeidzot Edmunds Freibergs ir nospēlējis arī vairākas spilgtas lomas, īpašu atzinību gūstot pēc ilgāka pārtraukuma atgriežoties uz skatuves Alekseja Kareņina lomā izrādē «Anna Kareņina», arī kā Knurovs «Līgavā bez pūra» (2005) un Sorins «Kaijā» (2017). Pie labākajiem jaunības gadu darbiem jāmin Hamlets (1972) Valmieras teātrī, Kočkarjovs «Precībās» (1970) un Emīls «Emīlā un Berlīnes zēnos» (1979).
