• Žanete Skarule mīlestības dēļ apmetusies uz dzīvi Amsterdamā

    Slavenības
    Ieva Jātniece
    Ieva Jātniece
    22. maijs, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Foto, stils, matu sakārtojums: Tatjana Vlasova
    Jaunajā žurnāla Santa numurā režisore Žanete Skarule atklāj, ka mīlestības jūtas pret dizaineri Germani Ermiču viņai likušas mainīt savas dzīves plānus.

    «Amsterdamas nebija manā kartē,» intervijā saka Žanete Skarule. «Taču pirms pusotra gada, pirms devos atpakaļ uz Ameriku, lai pabeigtu studijas, satiku savu draugu (dizainers Germans Ermičs – aut.). Viņš dzīvo un strādā Amsterdamā, šeit ir viņa iestrādnes. Man, protams, bija jāpabeidz studijas, bet mēs arī uzreiz sapratām to, ka distance un ilgošanās var būt ļoti skaistas tikai uz brīdi. Ja gribam būt kopā, mums ir jādzīvo kopā. Var teikt, ka no manas puses pārcelšanās uz Amsterdamu bija solis mīlestības vārdā.» Vaicāta par abu satikšanos, viņa saka: "Mēs abi nākam no Latvijas un Ziemassvētku brīvdienās bijām Rīgā ar ģimenēm. Kopīgā draugu sanākšanā parunājāmies ar Germanu un tas bija diezgan neticami, jo mēs paskatījāmies viens uz otru, sākām smaidīt un kopš tā brīža bija skaidrs, ka vēlamies pavadīt laiku kopā,” intervijā saka Žanete.
    Neliels ieskats sarunā:

    Savulaik tev bija pārliecinoši panākumi televīzijā: tevi novērtēja kā harismātisku cilvēku, kam labi padodas būt kameru priekšā. Daudzu meiteņu sapnis. Tomēr tu atteicies no visa, kad saņēmi stipendiju un parādījās iespēja studēt Amerikā. Savu izvēli neesi nožēlojusi?

    Televīzija ir interesanta vide, kaut kādā mērā esmu tajā uzaugusi. Bet, iespējams, tāpēc, ka tas nāca un padevās tik viegli, man likās, ka dzīvē jādara vēl kaut kas. Filmas turpretim ir neizsmeļama un arī pietiekami sarežģīta joma. Man patīk, ka filmām nav valstisku un valodas robežu – tās ceļo un es varu ceļot līdz ar tām, uzzināt, kā cilvēki tās redz tajā vai citā valstī un ko par tām domā.

    Filmu veidošana noteikti ir arī daudz personīgāks process. Turklāt tā ir profesija kameras otrā pusē, kas mazāk vērsta uz cilvēka ārieni, iespējams, arī šajā ziņā man gribējās nelielu atslodzi.

    Aiziešanu no televīzijas nesaredzu kā atteikšanos. Man šī pieredze ir, un pieredze jau arī faktiski ir vienīgais, kas mums pieder.

    Bet cilvēcīgas ir arī ilgas pēc stabilitātes.

    Tā ir ilūzija, ka darbs stabilā kompānijā vai laulība kādam sniegs drošību vai būs punkts, pēc kura nekas nemainīsies. Šādi domāt ir liela kļūda.

    Es dzīvoju pēc izjūtām: daru to, ko gribas darīt, un esmu tur, kur man ir interesanti.

    Kur ir tava māju izjūta? Agrāk teici, ka tavas lietas ir izkaisītas pa trim mājām dažādās valstīs.

    Tagad tās atrodas jau kādās četrās mājās (smejas).

    Tev nav vēlmes veidot savējās? Mainot dzīvesvietas, tomēr daudz ko jāsāk būvēt no jauna, tostarp kādas draudzības jāatstāj un kādas jāveido no jauna.

    Pašlaik esmu pārvākusies uz Amsterdamu un atkal sastopos ar to, ka jāveido sava vide. Tas prasa zināmu enerģiju un laiku, un, tā kā esmu to pieredzējusi vairākkārt, dažreiz no tā nogurstu. Tomēr man ārkārtīgi patīk un interesē cilvēki, jauni kontakti izveidojas ļoti ātri. Domāju, ka mūsdienās vektori ir nedaudz citi, cilvēki nepaliek vienā vietā un nekas vairs nešķiet pārāk tālu.

    Māju izjūtu man rada mājas, kur dzīvo vecāki un vecvecāki. Mani ļoti silda brīži, kad es kā pieaudzis cilvēks aizbraucu pie vecākiem, aizmiegu uz dīvāna un viņi man gatavo vakariņas. Tad it kā atgriežos bērnībā, drošības un patvēruma izjūtā. To ģimene noteikti nodrošina. Otra mana māju izjūta nav saistīta ar konkrētu vietu, bet draugiem un domubiedriem, un tie var būt gandrīz jebkurā pasaules vietā.

    Bet varbūt tu no kaut kā bēdz?

    Kad mana dzīve ritēja starp Ameriku un Latviju, smējos, ka dzīvoju kā ar diviem partneriem: no katra paņemu labāko, bet man nav atbildības ne pret vienu. Nē, man nav sajūtas, ka no kaut kā bēgtu. Manas izvēles ir saistītas ar to, ka izglītības un arī profesionālās iespējas citur bijušas labākas nekā Latvijā.

    Vienu gan esmu sapratusi: man ir ļoti grūti strādāt pie kāda cilvēka. Patīk strādāt ar citiem, taču es nevaru strādāt, ja kāds saka, kas man jādara.

    Varbūt tas ir protests no bērnības, kad nolēmi – kā pieaugušu cilvēku tevi neviens vairs nekomandēs? 

    Neesmu to analizējusi, bet pilnīgi iespējams.

    Visu interviju lasi šeit:

    Žanete Skarule: Dzīvot ar nojauktām robežām
     

     

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē