Zane Burnicka: Es varēju būt tikai aktrise

Intervijas
Līga Blaua
Līga Blaua
24. septembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Aktrise ZANE BURNICKA ir visvairāk nodarbinātā aktrise teātrī Austrumu robeža. Viņai lieliski padodas komiskie raksturi, bet savā būtībā Zane ir pavisam citāda nekā lomās.

Viegli saraudināt

«Daudziem par mani ir priekšstats, ka vienmēr esmu smaidīga un jautra, un neviens netic, ja saku, ka esmu stipri introverta. Man vislabāk patīk mājās, savā lielajā gultā, kas ir gan mana lasītava, gan kinozāle. Pēc horoskopa esmu Zivis. Pirms dažām dienām nosvinēju savu kārtējo trīsdesmit piecu gadu jubileju,» Zane smejas.

«Es nekaunos no saviem gadiem, bet trīsdesmit pieci skan tik jauki. Un tā arī jūtos! Bet, runājot par manām izpausmēm, es tiešām jūtos kā tipiska zivs – peldu vienā virzienā un pēkšņi varu mesties pilnīgi pretējā. Zivis ir visemocionālākā zīme. Vienā brīdī zvīņas laimē mirdz, bet jau nākamajā – visas spuras dūņās. Pat mans draugs brīnās: «Paga, tikko tu smējies! Kāpēc tagad raudi?»

Lasīju, ka cilvēkiem reti, bet esot pārjūtīguma gēns. Man tas ir pilnīgi noteikti – visu uztveru ļoti personiski.

Ja no telefona kompānijas pienāk nesaprotami liels rēķins, nevaru saņemties, lai piezvanītu un pajautātu, kāds tam iemesls. Jebkura potenciāla saskare ar neredzamo pretimrunātāju man rada stresu. Zinu, ka nedrīkstu tam ļauties, bet neprotu norobežoties.

Pārdzīvoju nelaipnu vai nevērīgu attieksmi, man sāp, tāpēc labāk no tādām situācijām izvairos. Tāpēc pati allaž turu sevi grožos un pret citiem cenšos būt smalkjūtīga. Pārsvarā gadījumu jau cilvēki ir atsaucīgi un laipni, bet acīmredzot kāda traumatiska padomju bērnības pieredze manu pārjūtīguma gēnu ikreiz iedarbina no jauna.

Mani ir viegli saraudināt. Viena indīga replika vai joks nevietā – un zivs iepeld dūņās…

Himnu vispār nevaru padziedāt, uzreiz kamols kaklā. Kad sūtīju bērniem vēsturiskus kadrus, kur esmu Andreas Bočelli koncertā, meita atrakstīja: «Jau raudi?…» Es atbildēju: «Ne reizi vien!»

Un tomēr optimisma gēns manī ir spēcīgāks. Tas mani aiz matiem ir vilcis ārā no nomāktības, un tam pie rokas eju pa dzīvi ar smaidu uz lūpām.» 

Latviešu aktrises visu var!

Televīzijas seriālā Radiņi, kas ir ukraiņu seriāla adaptācija, Zanei ir Rasmas loma. «Ukraiņu seriālu skatījos, tikko tas parādījās, un man ļoti patika,» Zane saka. «Manu lomu tajā spēlē Ludmila Artemjeva un dara to fantastiski. Brīnišķīga aktrise! Visi aktieri tur ir labi, katrs savā raksturā ļoti spilgti, un arī mēs esam lieliska komanda.

Sigits Račkis, lietuviešu režisors, kas veidoja arī seriālu Viņas melo labāk, katram tēlam ir veiksmīgi piemeklējis aktieri. Viņš mums lika darīt trakas lietas, brīžiem pretojāmies.

Baidījāmies pārkāpt to trauslo robežu, aiz kuras jau ir pārspēle un pārspīlējums. Teicām: «Režisor, latvieši tā nerīkojas! Mūs nesapratīs…»

Viņš uzstāja, ka arī latvieši tā dara! Mēs viņam tomēr ļoti uzticējāmies un to nenožēlojam.

Sigitam ir ārkārtīgi laba īpašība – viņš māk slavēt, un tas mums visiem palīdz, ne tikai man, kuru kritika nogalina. Ja mani norāj, ar mani ir cauri – es aizveros, visas durtiņas ciet, aizkariņš priekšā un slēģīši arī aiztaisīti. Sigits prot paslavēt ļoti uzmundrinoši, tas nav lišķīgi, kad varētu padomāt – nu ja, viņš to tikai tāpat vien saka, bet nemaz tā nedomā… Kā viņš mani paslavēja! «Lūk, pateicu, un viņa izdarīja!… Lietuviešu aktrisēm piecus gadus es varētu skaidrot, un viņas nesapratīs, bet latviešu aktrise paņem un izdara! Latviešu aktrises visu var!»

Mēs esam burvīga kompānija: Ilzīte Pukinska un Juris Hiršs kā viens laulāts pāris un mēs ar Normundu Laizānu – otrs. Radiņos viņš ir mans Runčuks, filozofijas profesors. Pirms gadiem desmit seriālā Cerību iela spēlējām kaimiņus, kuriem bija mazs romāniņš. Tagad Normundu satieku gandrīz ik dienu – intensīvi ierunājam seriālus par Maiami un Lasvegasas izmeklētājiem. Filmu ierunāšana jau daudzus gadus ir viens no pamatdarbiem, kas man ļoti patīk.

Smejos, ka tā man ir sapņu profesija, jo daru to, kas patīk vislabāk – skatos televizoru un lasu. Un par to vēl saņemu naudu!

Man bija ļoti patīkams brīdis, kad mans bijušais studiju biedrs Dainis Bērziņš, noskatījies filmu Ma ma ar Penelopi Krusu, ko es ierunāju, atrakstīja ziņu ar cildinājuma vārdiem, ka esmu bijusi izcila. Atzinīgi vārdi ļoti silda un iedvesmo. Bieži par filmu ierunāšanu jau tos nedzird, balvas nedod un prēmijas neizsniedz. Lielākais kompliments, kad filmas beigās, pasakot, kas lasīja tekstu, pat draugi attopas – ak, pareizi, tā biji tu! Ja mans lasījums ir saplūdis ar filmas noskaņu, ja mana balss netraucē skatīties un uztvert filmā notiekošo, tad labi esmu izdarījusi savu darbu. Man galvenais ir sajust filmas fīlingu un tajā noskaņā runāt.

Pēdējā laikā dramatisku lomu man nav, jo teātrī Austrumu robeža, kur spēlēju, iestudē tikai komēdijas.

Lepojos, ka šobrīd esmu visvairāk nodarbinātā aktrise. Mums tiešām ir izcils repertuārs! Profesionālas un humora pilnas izrādes – šīs ziemas hits Reiz Jaungada naktī, mūžam neapnīkstošais Dienesta romāns, pārsteidzošais S(t)īvais randiņš un citas. Padomus precētiem pāriem, ar kuru pirms sešiem gadiem uzsāku savu izrāžu maratonu, spēlējam joprojām. Tūdaļ būs jubilejas izrāde – simt piecdesmitā! Tā ir bauda, kad skatītāji no sirds smejas un sajūsmā aplaudē. Visi zina, ka spēlēt komēdiju nav tas vieglākais uzdevums, bet gandarījums gan ir gandrīz pēc katras izrādes.

Štata aktrise esmu bijusi tikai dažus gadus savos skatuves pirmsākumos – Daugavpils teātrī un Jaunajā Rīgas teātrī, kad to nodibināja un vadīja Juris Rijnieks. Neesot neviena teātra štata aktrisei, bijis stipri jāpiepūlas, lai nodrošinātu dzīvi, bet tagad tas ritenis ir iegriezies tā, ka mācos izbrīvēt laiku sev un reizēm kādiem piedāvājumiem pateikt nē.

Paldies Dievam, darba ir daudz, reizēm pat raujos divpadsmit stundas dienā.

Tad priecājos par kādu brīvdienu nedēļas vidū un dodos plunčāties burbuļvannā uz Jūrmala SPA. Tur mana iekšējā zivs gavilē.

Jūrā gandrīz nemaz nepeldos, tas ūdens man ir par aukstu, bet peldēt es protu. Iemācījos bērnudārzā, kad mūs veda uz peldbaseinu Daugavas sporta namā.

Visa mana dzīve tepat vien ir ritējusi. Dzīvoju Brīvības ielā pie Tallinas ielas, netālu ir mans bērnudārzs, tam blakus mana skola, kas tolaik, kad es mācījos, bija Rīgas 50. vidusskola ar angļu valodas novirzienu. Šajā dzīvoklī esmu piedzimusi, uzaugusi un gandrīz visu savu mūžu dzīvojusi, izņemot dažus gadus, kad aizgāju citur.»

Varēju būt tikai aktrise

«Šajā dzīvoklī 1934. gadā ienāca manas vecmāmiņas vecāki. Vecmammas tēvs bija no Alūksnes puses Zeltiņiem, mamma – no Elejas, un Rīgā viņi satikās,» stāsta Zane. «Jāzeps un Anna Laivas, mani vecvecvecāki. Jāzeps bija riktīgs latvietis, Annai – vācu un poļu saknes. Viņiem bija trīs meitas – mana vecmāmiņa Alīse, Irma un Milda.

Bērnībā skatījos uz bildīti, kurā māsiņas, skaisti sapostas, nopietni pozē, un domāju – izaugšu liela un man arī būs trīs meitiņas. Trīs ir! Bet meitiņa gan tikai viena…

Vecmāmiņas jaunākā māsa Milda gandrīz visu mūžu nodzīvoja emigrācijā Austrālijā. Irma Laiva, vecākā no māsām, bija Smiļģa aktrise, līdz sirmam vecumam strādāja Dailes teātrī. Kopš mazām dienām redzēju, kā viņa gatavoja lomas. Man atmiņā, kā Irma sēdēja savā istabā, kur tagad es dzīvoju, pie tā paša galda, kas vēl tagad man ir, zem lampas ar zaļu kupolu nolikusi lugas eksemplāru, un mācījās lomas tekstu. Reizēm klusi pie sevis bubināja, reizēm skandēja labi nostādītā balsī. Kad viņai vajadzēja, lai parunā pretī partnera tekstu, es tiku piesaistīta, un man tas ļoti patika.

Bērnībā skraidīju pa vecā Dailes teātra gaiteņiem Lāčplēša ielā un laikam tā saelpojos teātra putekļu un grima smaržu, ka nekas cits kā aktrise nevarēju kļūt.

Arī mamma mani diezgan apzināti virzīja uz teātri, veda uz izrādēm. Pie Irmas mājās nāca viņas draudzenes, vecās Smiļģa aktrises – Alma Ābele, Velta Krūze, arī koklētāja Maija Cālīte, ar kuru Irma bija iepazinusies

Skolotāju namā. Maija spēlēja kokli, granddāmas dziedāja un runāja par mākslu. Nekad neapsprieda teātra aizkulises. Arī mums, mājiniekiem, Irma nekad neko par tām nestāstīja.

Māksla viņai bija augstāk par visu, ķēķim vai guļamistabai tur nebija vietas. Viņa bija ļoti cēla un līdz sirmam vecumam gāja augstu paceltu galvu. Irma nekad neapprecējās, visu mūžu nodzīvoja viena un savas jūtas nevienam neatklāja. Esmu dzirdējusi, ka viņas lielā mūža mīlestība bijis Smiļģis.

Irmas māsa, mana vecmāmiņa Alīse, nomira, kad man bija trīs gadi, un es viņu neatceros. Man ir fotogrāfija no viņas un vectēva laulībām Doma baznīcā, un arī par vectēvu man nav nekādu atmiņu. Viņš no vecmāmiņas izšķīrās, kad mana mamma vēl bija maza, un vectēvu es nekad dzīvē neesmu satikusi. Zinu tikai, ka Alīse Laiva apprecējās ar poli Heinrihu Burnicki, un viņš no Heinriha latviskojās par Indriķi.

Viņu meitām dzimšanas apliecībā ierakstīts katrai savs tēvavārds. Vecākajai – Heinriha meita, otrai – Indriķa meita. Meitām tika doti divi vārdi – viens latviskais, otrs – starptautiskais. Ausma Monika un Zaiga Silvija. Man jau sen ir plāniņš riktīgi izpētīt savu dzimtu. Mammas vairs nav, bet gribu izprasīt krustmātei, kas viņai zināms. Tik daudz seno fotogrāfiju jāpārcilā!

Burnicku uzvārds visu dzīvi bija manai mammai, un arī es to esmu paturējusi. Dzīvojām kopā trīs triju paaudžu sievietes – vecmāmiņas māsa Irma, mana mamma un es. Atceros, kā Irma, kad slaucīja grīdu un kopa māju, dziedāja tautasdziesmas, vēl tagad tās visas atceros. Man arī ļoti patīk tīrīt māju. Tā man ir vislabākā meditācija. Uzreiz redzu sava darba rezultātu, un ir tik labi, kad viss sakārtots un tīrs.»

Tēva vietā – svītriņa

«Irmai nebija vīra, un arī manai mammai nebija vīra. Savu tēvu nekad neesmu satikusi. Tā man ir trauma, un varbūt tāpēc arī man pašai nav izdevies izveidot ilglaicīgas attiecības un stabilu ģimeni. Mamma ilgi turēja noslēpumā, kas ir mans tēvs. Reiz bērnībā viņai to jautāju, bet mamma strupi attrauca: «Viņš tevi negribēja…» Tad nu vairāk nejautāju.

Ar tādu kodu arī uzaugu – tēvs mani negribēja. Tas ļoti sāpēja. Skolā citi bērni stāstīja, ko mājās dara kopā ar tēti, kur bijuši, un man bija kauns, ka man tēva nav.

Dažādās anketās, kur bija jānorāda vecāki, es tēva vietā vilku svītriņu. Tas nav izstāstāms, kā es jutos!… Un tā nepatīkamā sajūta manī sēž visu mūžu.

Man ar mammu sarunu par tēvu nekad vairs nav bijis, tikai vēl dzīves laikā mamma vēstulē man uzrakstīja, kas viņš bija. Savulaik ļoti zināms sporta žurnālists. Mamma rakstīja, ka tā viņai bijusi liela mīlestība, bet viņš bijis precējies, un pēc manas piedzimšanas viņas dzīvē tā cilvēka vairs nebija. Mamma visu dzīvi palika viena, daudz strādāja. Viņa kādreiz bija mākslas vingrotāja, pēc tam ilgus gadus televīzijā komentēja mākslas vingrošanas un daiļslidošanas sacensības, rakstīja presē, rediģēja tekstus.

Atceros, kā mamma pirms sacensībām gatavojās, uz lapām rakstīja faktus un dažādas ziņas par dalībniekiem, pirms tiešraidēm ļoti uztraucās. Pēc tam vienmēr prasīja: «Nu, kā bija? Kā mana balss?» Visbiežāk sacensības notika Sporta pilī, sēdējām preses ložā, un es jutos ļoti svarīga.

Kad apnika skatīties, mamma ļāva vienai iet uz darbinieku kafejnīcu, kur citus nelaida, un tas man bija notikums.

Man žēl, ka Sporta pils vietā tagad tukšs laukums, kas apjozts ar sētu. Ikreiz, ejot garām, bērnības atmiņas atplaukst kā dzīvas.

Mamma veda mani uz slidotavu, kas atradās aiz VEF Kultūras pils. Man tā gribējās virpuļot smalkā bruncītī, kā to darīja redzētās sportistes! Bet bija vien jāvelk biezas adītās bikses, dubultcimdi un ne pārāk ērts mētelītis, lai nesalst. Mamma uz ledus nenāca, sēdēja ģērbtuvē uz gara koka sola pie apaļas bleķa krāsniņas un gaidīja mani ar upeņu tēju termosā.

Man patīk rakstīt. Esmu nodarbojusies arī ar žurnālistiku, rakstījusi žurnāliem un domāju, ka rakstītājas ķēriens man ir no abiem vecākiem. Tas arī ir vienīgais mantojums, ko esmu saņēmusi no tēva. Kad biju pietiekami pieaugusi, lai meklētu tēvu un ar viņu iepazītos, viņš jau bija miris.»

Turpinu stipro sieviešu līniju

«Paldies Visaugstākajam, ka manu ģimeni nav skāruši lieli satricinājumi, tikai šī sieviešu vientulības līnija, kas velkas man līdzi. Visās paaudzēs esam bijušas stiprās sievietes, kuras visu var. Tā ir mana dzīve. Esmu pieradusi un veidoju to, cik vien skaistu un krāšņu varu.

Lai gan man ir bijusi un joprojām ir sava personiskā dzīve, kas šobrīd ir labāka nekā jelkad, ilgstoši kopā ar kādu vīrieti neesmu dzīvojusi.

Studiju gados, mācīdamās Daugavpils teātra kursā, apprecējos ar Daini Sumišķi no vecākā kursa. Man bija divdesmit viens gads. Domāju – apprecēšos, un sāksies mana īstā pieauguša cilvēka dzīve. Daugavpils teātrī mums iedeva istabiņu, un tas bija ļoti ērti. Rītos pirms

mēģinājuma varējām celties pēdējā brīdī. Pēc izrādēm tūlīt bijām mājās, bet laulība mums kaut kā nesanāca… Dainis ir ļoti labs cilvēks, visiem labs, bet sadzīviskas lietas noveda mani pie lēmuma, ka labāk palikt ar bērniem vienai.

Ar Daini mums ir meita Alise, nosaukta par godu manai vecmāmiņai, un dēls Francis. Neviens no viņiem nav izvēlējies aktiera ceļu, lai gan Francis jau trīs mēnešu vecumā ir strādājis par modeli – mūs uzaicināja fotografēties Ziemassvētku kartītēm kā Marijai un Jēzuliņam. Nākamajā gadā šī kartīte iekļuva kalendārā, kas tagad lielformāta bilžu veidā apskatāms Vecpiebalgas baznīcā.

Francim bija pusgads, kad sapratu, ka labāk mums ar Daini izšķirties. Nu jau bērni ir izauguši. Alisei ir divdesmit pieci gadi, viņa ar tēvu kontaktējas. Dainis nesen ar savu jaunāko dēliņu bija aizbraucis pie viņas ciemos uz Kopenhāgenu. Alise tur strādā restorānā par viesmīli. Tas darbs viņai ļoti patīk un padodas.

Alise ir ļoti komunikabla, dāsna, mīl dzīvniekus. Savā dzimšanas dienā lūdza draugus ziedot dzīvnieku patversmei, ko mēs ar lielu prieku izdarījām. Sākumā Alise dzīvoja un strādāja Londonā, perfekti apguva angļu valodu, tagad mācās dāņu valodu. Viņas draugs Toms, latviešu puisis, par ko man prieks, no Londonas pārcēlās uz Kopenhāgenu, lai mācītos, un Alise brauca līdzi.

Francis ir tepat Latvijā un savos divdesmit divos gados nopietni apgūst biznesa pamatus. Nesaprotu, no kurienes viņam tāds gēns, es nevarētu pat odziņas uz stūra pārdot. Labāk uzdāvināšu.

Francim vērtīga pieredze bija darbs kādā uzņēmumā, kur bija jāzvana un jāuzbāžas cilvēkiem ar pakalpojumu piedāvājumiem, ko es vienkārši nespētu. Pēc pirmā atteikuma jau raudātu spilvenā!…

Dēls ļoti cītīgi iekārto savu vietu dzīvē, viņam ir brīnišķīga draudzene, ar kuru ir kopā jau gandrīz astoņus gadus, un es smejos, ka viņam ir ilgākas attiecības, nekā man jebkad bijušas. Francis Valentīndienā bildināja Ieviņu. Drīz es būšu vīramāte. Domāju, ka ļoti laba vīramāte. Ieviņa ir burvīga, un ceru, ka mūsu dzimtas vientulības stīga beidzot tiks pārrauta un maniem bērniem būs noturīgas un harmoniskas ģimenes.»

Prasmes izvelk no bedres

«Jaunībā man likās, ka par visām varītēm vajag veidot aktrises karjeru, bet tagad saprotu, ka patiesībā vienmēr vairāk esmu gribējusi savas mājas, ģimeni un bērnus. Ne velti viņi man ir trīs.

Bērni paši katrs savā laikā pie manis atnāca.

Liktenis visu saliek pa vietām, un tas, kas ir mans, pie manis arī atnāk. Es ļoti uz to paļaujos un, atskatoties atpakaļ, redzu, ka tā ir noticis. Un notiek joprojām! Ja arī kādā brīdī darba ir trūcis, tad pilnīgi necerēti tas atkal tiek piedāvāts. Esmu bijusi pilnīgā bedrē, kad nav nekā – ne darba, ne naudas, nezinu, kā izdzīvot un pabarot bērnus.

Esmu bijusi maznodrošinātā. Gāju pieteikties trūcīgās statusam, un tas bija šausmīgi pazemojoši. Tā man bija riktīgi melnā svītra, kas iestājās, kad izšķīros no sava jaunākā dēliņa Ādama tēva un atgriezos vecajā dzīvoklī.

Viena mēneša laikā pazaudēju desmit kilogramus svara, kas, protams, bija labi. Bet emocionāli jutos sagrauta.

Tie bija traki laiki, ko nevēlos vairs piedzīvot, un nevienam to nenovēlu. Bet tādos brīžos Debesis atsūta kādu, kas palīdz. Nē, koferi ar naudu man neviens neiedeva, bet iespējas gan! Gadu desmitiem nesatikta klasesbiedrene mācījās par kouču, viņa nāca pie manis, lika runāt, analizēt sevi un pašai meklēt nākotnes virzienus. Naudu par to no manis neprasīja. Teica, lai iedodu tikai vienu latu, jo citādi tas, ko viņa man māca, nedarbosies. Maciņš bija pilnīgi tukšs, tāpēc iedevu latiņu no monētu kolekcijas ar dažādiem tēliem, kuras ar bērniem krājām.

Man pavērās iespēja rakstīt. Žurnāls Mūsmājas meklēja rokdarbnieci, kas var arī daiļi par to uzrakstīt. Draudzene Henrieta to sludinājumu man parādīja un iedrošināja pieteikties. Vispirms aprakstīju savas prasmes. Tad gandrīz gadu apciemoju dažādus meistarus un dokumentēju viņu darbus. Ļoti iepatikās, aizrāvos.

Vēlāk Ievas Mājai aprakstīju ēdienu receptes, manā kontā ir pat lielā intervija ar Amerikā mītošo Ivaru Stoninu, ko publicēja žurnāls Ieva. Biju uzlikusi sev augstu latiņu un lepojos ar to.

Pelnījos arī ar rokdarbiem. Jau skolas laikā pati iemācījos šūt ar veco kājminamo Singer šujmašīnu. Tomēr gribēju to apgūt profesionālāk, tāpēc, dzīvojot kopā ar Ādama tēti, izgāju šūšanas kursus. Tad man bija brīvs laiks un nauda, lai mācītos, un pienāca brīdis, kad prasmes noderēja. Esmu šuvusi pat mēteli un kāzu kleitu draudzenei.

Izmācījos arī zīda apgleznošanu, filcēšanu, tekstila apdruku, dārza un interjera dizainu. Toreiz nedomāju, ka man vajadzēs ar to pelnīt. Patika un mācījos, bet tad sākās mani bada gadi, un šīs prasmes palīdzēja izdzīvot. Caur paziņām un draugu draugiem pieteicās klienti. Īpašs stāsts ir par manu zīda ziedu kolekciju. Kādu laiku tie ļoti bija modē. Mana draudzene Ieviņa Duļevska tos ņēma no manis un deva tirgošanai pie restorāna, kurā tobrīd strādāja.

Un divas manas puķes tagad ir modes dizainera Aleksandra Vasiļjeva īpašumā!

Tās ieraudzījis, teicis: «Aizvedīšu Babkinai!» (Viena no TV raidījuma Modnij prigovor vadītājām – L. B.) Bet kādā no raidījumiem redzēju savu krāšņumu piespraustu viņam pašam pie žaketes atloka! Lūk, kā dzīvē notiek! Neticami, vai ne?!»

Novelciet, lūdzu, džemperi!

«Turīgs laiks man bija, kad dzīvoju kopā ar Ādama tēvu. Visi teica: «Zane, tu jau sen to esi pelnījusi!» Un man arī šķita – jā, beidzot mana dzīve ir nokārtojusies! Bet nekas jau nav tā, kā izskatās… Tagad parakstos zem šī teiciena par visiem simts procentiem.

Mūsu satikšanās notika kā filmā – naktī uz Brīvības ielas. Mēs ar draudzeni aizgājām uz Liepājas teātra viesizrādi Romeo un Džuljeta Dailes teātrī un pēc izrādes iegājām jaukajā bāriņā Rupucis, kas tolaik bija uz Brīvības ielas netālu no teātra.

Pie mūsu galdiņa piesēda meitene, ar kuru ļoti attāli biju pazīstama un nekad ne pirms, ne pēc tam neesam kopā vairs tusējušas. Viņa sāka stāstīt, ka studē neirolingvistisko programmēšanu un viens no uzdevumiem kursos esot dabūt uz ielas sveša cilvēka džemperi vai jaku, panākt, lai viņš to iedod. Šampanieša burbulīšu iedvesmota teicu, ka es arī to varu – bez jebkādas programmēšanas. Izgāju uz ielas, dabūju divas jakas un liktenīgo džemperi, ko novilka Ādama tēvs.

Viņš bija braucis mašīnā un redzējis, ka es vibrēju pa ielu. Apmetis līkumu, atbrauca atpakaļ, piestāja, un es viņam teicu: «Man uz brīdi vajag jūsu džemperi! Iedodiet, lūdzu!» Pēc tās programmas nebija īsti pareizi teikt tiešā tekstā, bija jāpārliecina citiem vārdiem, lai iedod, bet man galvenais bija rezultāts. Vīrietis izrādījās džentlmenis, izvadāja mūs pa mājām, un šķiroties notika telefona numuru apmaiņa.

Uldis bija būvuzņēmējs, divpadsmit gadus par mani vecāks, šķīries. Viņa bērni jau bija lieli.

Es uzskatu, ka mums bija jāsatiekas, lai pasaulē nāktu mūsu dēls Ādams. Domāju, ka tas bija vienīgais iemesls.

Sākumā man šķita, ka Uldis ir mans īstais un būsim kopā līdz mūža galam, bet viņš gribēja ko citu – vairāk dzīvot sev un baudīt visu, ko dod nauda un skaistas sievietes. Viņš nopirka mums dzīvokli, sākām dzīvot kopā, bet neapprecējāmies. Man ļoti patika būt mājsaimniecei. Ļoti! Un tad būvniecībā sākās krīze, kas pavilka līdzi citas krīzes, un es ar Ādamu atgriezos savā dzīvoklī Brīvības ielā. Ādamam bija četri gadi. Tagad viņam ir divpadsmit, un viņš ir mans zelts.

Lai cik ļoti man sāpēja un cik salauzta biju, nekad neliedzu Ādamam tikties ar tēvu un neteicu par viņu neko sliktu. Ādamam bija tētis, viņš rūpējās par dēlu līdz brīdim, kad saslima. Tad viņš vairs negribēja ar Ādamu tikties.

Pieļauju, ka, būdams līdz tam sportisks, skaists un veiksmīgs, negribēja izrādīt savu vājumu. Viņš ļoti strauji aizgāja. Augustā saslima, un novembrī apglabājām.

Es nezinu, vai Ādams savas sēras ir izsāpējis. Kad pateicu, ka tēvs ir miris, viņš stundu raudāja. Nekad vēlāk neesmu redzējusi, ka Ādams bēdātos vai tēva zaudējumu izsērotu, un man bail, ka sāpes viņā vēl dzīvo. Viņš ir vēl introvertāks nekā es, īsts partizāns, no kura informācija par notikumiem vai sajūtām jāizvilina ar pacietību un viltu.»

Man ļoti patīk dzīvot

«No abām attiecībām man ir milzīgs ieguvums – mani bērni, tāpēc nevaru teikt, ka tās bijušas neveiksmīgas. Man vajadzēja šos vīriešus satikt, lai man būtu mani brīnišķīgie bērni. Bez viņiem mana dzīve būtu tukša un bezvērtīga.

Es ne par ko nezūdos. Man patīk dzīve. Esmu laimīga ar visiem tās kūleņiem, kritieniem un kāpumiem. Man ir no dabas iedots, ka spēju justies laimīga arī nelaimē.

Reiz izlasīju, ka cilvēka vienīgais uzdevums uz zemes ir būt priecīgam, laimīgam, apmierinātam un pateicīgam. Un tieši tā es dzīvoju. Katru vakaru, ejot gulēt, pateicos par nodzīvoto dienu.

Bērni man vienmēr ir teikuši, ka esmu ļoti forša, vislabākā mamma. Manam lielajam dēlam tas ļoti labi padodas. Viņš ar lepnumu stāstīja, ka draudzenes omīte slavējusi viņu par attieksmi pret mīļoto: «Ja vīrietis pret sievieti izturas kā pret princesi, tad viņu ir izaudzinājusi karaliene!»

Liela mīlestība un lepnums bija viņa acīs, kad man to stāstīja. Pagājušajā Mātes dienā no meitiņas saņēmu sūtījumu – sirsniņu kastīti ar makarūniem. Iedomājies – viņa Kopenhāgenā, bet dāvana pie manām namdurvīm! Tik negaidīti un mīļi! Un es arī viņiem vienmēr saku, ka viņi ir mani dārgumi.

Mamma ap mani nečubinājās, lai gan, protams, ļoti mīlēja. Es esmu pilnīgi pretēja. Varu čubināties no rīta līdz vakaram.

Tagad dzīvojam divatā ar Ādamu kā dūrītē, mums ir ļoti labi, un es viņam katru dienu skandinu, cik viņš man mīļš. Sabužinu lielos bērnus, kad satiekamies. Ilgojos pēc viņiem, bet man ir prieks, ka viņi dzīvē paši meklē savu ceļu. Es viņiem to ļauju un uzticos. Nekad neesmu moralizējusi un audzinājusi. Es māku tikai mīlēt.

Bērni zina, ka man ir kāds sapnis – maza mājiņa ar lielu dārzu. Viņi apsolīja, ka man tā būs! Man, ceturtās paaudzes rīdziniecei, nekad nav bijuši pašai savi lauki. Tikai daži gadi mājā pie jūras, kad biju kopā ar Ādama tēti un izbaudīju, cik brīnišķīgi ir rušināties pa zemi, stādīt, ravēt un redzēt savu dārzu plaukstam.

Es ļoti mīlu Rīgu, man te patīk, bet katru pavasari palodzes virtuvē pārvēršu zaļojošā dārzā. Lauku viensēta ir mans sapnis, un pilnīgi noteikti zinu, ka tā vieta mani kaut kur gaida. Tik jāatrod… Meita gan teica, ka sapelnīs naudu un nopirks māju Grieķijā, kur es varēšu pieskatīt mazbērnus. Tas man ļoti patiktu – iekopšu olīvu birzi un laistīšu palmas. Un peldēšos Vidusjūrā. Ar delfīniem!» (Skanīgi smiekli.)

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+