Viktors Zemgals: «Varbūt vairs neesmu Apolons, bet nu man ir citas lietas un vērtības»

Kāds Viktoru Zemgalu zina kā grupas Eolika dalībnieku, cits atceras kā radošu laika ziņu diktoru no deviņdesmitajiem. Vēl kāds – kā saldsērīgu šlāgerdziedātāju. Viktors Zemgals atzīst – lai arī slavas virsotnes jau pagātnē, dzīves sapni viņš ir piepildījis un tieši tagad jūtas vislabāk.
Intervija
Ieva Smilga
14. maijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone

Atceros sarunu ar savu ārstu pirms vairākiem gadiem. Izrādījās, mūsu dzimšanas dienas ir ļoti tuvu – ar mēneša starpību. Es viņam sāku teikt, ka man jau tūliņ piecdesmit. Uz ko viņš man atbildēja, ka viņam jau sešdesmit.

«Man ir tāda sajūta, ka viss labais dzīvē jau pagājis,» ieteicos. 

«Muļķības – pēdējie desmit gadi ir bijuši labākie gadi manā mūžā,» viņš man atbildēja. «Un tad, kad man pašam jau bija kādi piecdesmit ar pusi, es to atcerējos un sapratu, ka tiešām – tu jūties stabils, tu jūties drošs, tu zini, ko tev vajag, un zini, kā to panākt. Tu vairs netērē savus spēkus, enerģiju un līdzekļus kaut kādām muļķībām, kuras tev nemaz nav vajadzīgas. Agrāk es kaut kā vairāk saskatīju slikto un negatīvo. Tagad es vairāk novērtēju to labo, kas ir. Tā ir fantastiska sajūta, dzīvot pozitīvā vidē un izņemt no aprites vārdiņu ne. Ir tāds teiciens – ja tu nespēj izmainīt apstākļus, izmaini savu attieksmi. Vienmēr atradīsies kāds apkārtceļš, lai būtu labi.

Man ir ļoti liels gandarījums par to, ka cilvēki mani joprojām atceras. Atļaušos teikt – pat mīl.

Aicina vēl uzstāties. Tiesa gan – vairāk uz senioru pasākumiem, bet, kā likums, visi šie pasākumi vienmēr izvēršas ļoti sirsnīgi un draudzīgi, un tas sniedz milzīgu gandarījumu un enerģiju. Uz ielas mani joprojām atpazīst, pat vairāk, nekā to gribētos. Visvairāk pārsteidz tas, ka atpazīst arī jaunieši ap padsmit gadiem. Nesaprotu – no kurienes. Koncertēt arī sanāk vēl visai bieži – gan kā solo izpildītājam, gan kopā ar grupu. Vienai daļa cilvēku es asociējos ar Panorāmas laika ziņām, kuras vadīju piecu gadu garumā. Otrai daļai – ar kvartetu Eolika, kas šogad svin jau trīsdesmit astoņus gadus. Citiem – kā šlāgerdziedātājs. Pats sevi redzu kā trīs dēlu tēvu un četru mazdēlu vectēvu.»

Dziedāja uz sētas

To, ka Viktoram ir jādzied, atklājuši viņa vecāki, kas arī bijuši muzikāli. «Man stāstīja, ka, tikko pratu uzrāpties uz sētas, tā kāpu tur un dziedāju. Jutu, ka man tas patīk un ka es to gribu darīt. Vai es biju paklausīgs? Tie, kas uz skatuves, man liekas, nekad nav bijuši paklausīgi bērni. Domājat, ka Dons vai Busulis bērnībā, skolā bija paraugzēni? Es, protams, nezinu par viņiem, bet par sevi varu teikt, ka nebiju tas pats kārtīgākais. Drīzāk – dauzoņa, bet bez agresijas.

Mans tēvs bija krievs, bet mamma – latviete, tomēr visu savu apzināto mūžu esmu juties kā latvietis. Mācījos Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā, un tā bija īpaši latviska vide.

Es nebiju tas cītīgākais skolēns un ilgāk par astoto klasi Dārziņa skolā nenoturējos. Man grūti gāja ar klavierspēli. Klavieru skolotāja bija ļoti prasīga, pie viņas mācījās tikai īstie klaviernieki. Tomēr man, kā kora klases audzēknim, arī vajadzēja spēlēt klavieres… Nu nekas, izlaidu divus gadus, nomācoties vispārizglītojošajā skolā, un sapratu, ka nevaru bez mūzikas. Gribēju iet uz Mediņiem, bet nokavēju iestājeksāmenu. Pēdējā brīdī iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā – man vajadzēja tādu izglītību, lai pēcāk varētu iestāties Konservatorijā – tāds bija mans mērķis! Mācoties Konservatorijā, kādu brīdi bija pat doma par akadēmisko dziedāšanu, bet mans balss materiāls nav tik spēcīgs. Esmu krietni pamācījies pie ļoti labiem pedagogiem, bet jūtu, ka vislabāko balss formu esmu sasniedzis tieši pēdējo desmit gadu laikā.»

Konservatorija gan beigās netika pabeigta, jo bija jāizvēlas – kļūt par Eolikas dalībnieku vai mācīties.

«Apvienot koncertus ar mācībām nebija iespējams – tai laikā mums bija ap trīssimt koncertu gadā! Izvēli nenožēloju, jo savu dzīves sapni esmu piepildījis. Es gan šaubos, vai man ir kāda īpaša balss. Dziedāt var jebkurš, ja viņam ir dzirde, jo katra balss ir sava veida oriģināls. Galvenais – lai ir mērķtiecība un gribasspēks. Ja tā ir, tad atliek tikai strādāt un tikt pie tādiem cilvēkiem, kas spēj tevi iedvesmot. Pie tādiem, kas varētu radīt auglīgu augsni, lai tava vēlme var attīstīties un pilnveidoties. Man bija šādi pedagogi. Viens no pirmajiem, kas mani ievirzīja tieši estrādes mūzikā, bija pedagogs Leonīds Zahodņiks. Toreiz man vēl nebija divdesmit, bet Leonīdam jau tuvu septiņdesmit. Viņš jau pirmās brīvvalsts laikā bija Nacionālās operas solists – liriskais tenors. Lūk, viņš mācēja iedvesmot, celt spārnos!»

Skatuvju un krogu līkloči

«Kad mācījos kultūras darbiniekos, kursa biedrene aizveda mani uz VEF Kultūras pili pie vokālā pedagoga Leonīda Zahodņika. VEF Kultūras pilī tolaik bija tāds kolektīvs, kurā spēlēja daudzi Radio orķestra mūziķi, un šeit bija iespēja arī iesācējiem un pašdarbniekiem uzstāties. Programma saucās Uz Spīdolas viļņa. Pēc tam, kad atgriezos no dienesta armijā, jau bija nākamā programma Spīdola maina vilni. Šeit tad arī bija manas pirmās nopietnās uzstāšanās uz lielās skatuves VEF Kultūras pilī ar tērpiem un lielu orķestri.

Te mēs pirmo reizi ar Ilonu Stepanovu dziedājām dziesmu Balta saule, atrodoties lielā laivā uz skatuves, kas lēnām griezās. Man tolaik bija ap divdesmit, Ilonai – četrpadsmit.

Tad es neko daudz vēl nepratu – mācēju tikai tīri dziedāt –, un bija jāmeklē savs stils. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tikt kādā no esošajām grupām, sapratu, ka man pašam jānodibina ansamblis. Tā nu savā rajonā Ķengaragā ļoti veiksmīgi sameklēju puišus, un kopā izveidojām programmu.»

Liktenis puišiem veiksmīgi uzsmaidīja, un jaunizveidoto ansambli savā paspārnē paņēma Iļģuciema kultūras nams. «Tur bija tāda gados vecāka direktore, kurai esmu ļoti pateicīgs, jo viņa mums ļāva darboties, nekontrolējot, ko spēlējam. Viņa varbūt juta, ka tas, ko darām, būs labā kvalitātē. Tā nu mēs ar puišiem kādu krietnu gadu Iļģuciemā spēlējām, un tajā laikā uz deju vakariem bija ievērojams publikas pieplūdums!»

Tajos gados ansambļiem divas reizes gadā bijušas obligātās skates, kurās jāatrāda savs repertuārs, lai novērtētu un kontrolētu – esi izpildījis visus nosacījumus, lai publiski uzstātos, vai neesi. «Vienā no skatēm žūrijā bija Aleksandrs Kublinskis, kurš mani uzaicināja uz Jūrmalas balsīm, kas tolaik bija viens no populārākajiem estrādes ansambļiem. Kopā ar viņiem daudz koncertējām un uzstājāmies gan Maskavā, gan Igaunijā, gan Latvijas Televīzijā. Ierakstīju arī dažas dziesmas ar Kublinski Latvijas Radio studijā. Viņš gan bija sarežģīts cilvēks, un viņam bija grūti saprasties ar mūziķiem, tāpēc tie bieži mainījās. Sapratu, ka man gan pie viņa jāpaliek, jo tā iegūtu vairāk, nekā aizejot. Noturējos pie viņa divus gadus.»

Nācies arī Jūras pērlē uzstāties, bet tur karaliene jau bija Laima Vaikule.

Tālāk sekojis laiks, ko Viktors smiedamies sauc par krogu periodu. Tas ir – dzīves laiks, kad katru vakaru uzstājies restorānos. «Nav neviens normāls mūziķis, kurš nebūtu izgājis krogu skolu.Tajā laikā krogi bija citādi nekā mūsdienās. Visi bija oficiāli, lieli restorāni ar saviem kolektīviem. Dziedāju varietē programmā Ščecinā, kas atradās Maskavas ielā. Rusē dziedāju, arī Latvijā un Daugavā

Šis periods mūziķim neasociējas ar labākajām karjeras atmiņām. «Man nepatika dziedāt krogos, jo brīdī, kad viens ģīmī šniceli stumj, tev jātaisa lielā māksla. Atvainojos par izteicienu, bet tajos krogos bija diezgan maucīga atmosfēra. Tur apgrozījās visādi spekulanti un vieglas uzvedības meitenes, protams.» Rodas jautājums, kā tad tolaik bāri atšķīrās no tiem, kas ir mūsdienās, – Eolika joprojām mēdz muzicēt vienā no Rīgas populārākajiem naktsklubiem Coyote Fly. «Tajā laikā bija sovjetiskas prasības – noteikts skaits dziesmu, cik vajadzēja būt no padomju repertuāra, cik daudz ārzemju gabalu, un pārējais bija latviešu. Viss tika ļoti kontrolēts. Tagad viss ir pilnīgi brīvā pašplūsmā. Naktsklubos skan tā mūzika, kas skan pasaulē. Koncertējam klubā, kur tā vienkārši kuru katru iekšā nelaiž – ir jābūt solīdam. Liels bija pārsteigums, cik mūs tur pirmajā reizē jaunieši silti uzņēma. Vienkārši fantastiski! Zāle lēca un dziedāja līdzi.»

Divi garie makšķerkāti

Grupa Eolika dažādos variantos un kombinācijās pastāvējusi jau no sešdesmitajiem gadiem, un astoņdesmitie gadi iezīmē lūzuma punktu tās darbībā, kad pilnībā nomainās grupas sastāvs un tā ātri vien kļūst par vienu no Latvijas pieprasītākajām grupām. Olga Rajecka, Dainis Dobelnieks, Ilona Stepanova un Viktors Zemgals, kurš toreiz vēl bija zināms kā Viktors Burakovs, bija latviešu estrādes megazvaigznes, kuru gaitām līdzi sekoja teju ikviens.

Saknes Viktora nonākšanai Eolikā daļēji meklējamas tieši laikā, kad uzstājies krogos. «Uz vienu krogu atnāca kursa biedrene no Konservatorijas, kura vienmēr zināja visu, kas notiek. Un viņa ieminējās, ka Eolikā esot pārmaiņas un vajadzīgi jauni solisti. Zināju Borisu Rezņiku – bijām mācījušies vienā skolā. Atradu viņa telefona numuru, piezvanīju, un viņš ieminējās, lai atnāku uz noklausīšanos. Tā notika Dzintara koncertzālē tieši pirms koncerta. Biju pareizs, inteliģents, izglītots, uz skatuves skaisti un pareizi dziedāju. Boriss noklausījās un teica: «Labi, strādāsim!» Uzriez nesapratu, vai esmu pieņemts, tāpēc pārjautāju. Un viņš teica: «Jā.»

«Un uz cik ilgu laiku? Vismaz gadu mēs pastrādāsim?» jautāju. Viņš teica: «Nezinu. Varbūt gadu, varbūt – desmit.» 

Tas, ka Eoliku salīdzina ar grupu ABBA, ir tikai tāpēc, ka esam četri. Patiesībā mūsu stilu noteica pavisam cita grupa.

Sākumā domāju, ka esmu pieņemts kā solists, bet izrādās, ka Boriss bija nolēmis pārveidot Eoliku par kvartetu. Ilona jau dziedāja Eolikā, tad pievienojās arī Dainis, bet Olga atnāca pēdējā. Izveidot kvartetu bija ļoti laba ideja, bet tas, ka mūs salīdzina ar grupu ABBA, ir tikai tāpēc, ka esam četri. Patiesībā mūsu stilu noteica pavisam cita grupa. Savulaik mums bija iespēja braukt uz Vāciju, lai piedalītos muzikālā televīzijas raidījumā. Tur mēs satikām grupu Saragossa Band, kas Padomju Savienībā vēl nebija īsti populāra, bet Vācijā un Eiropā tā jau svinēja savu uzvaras gājienu. Viņi spēlēja savu dziesmu popūriju disko stilā, un tieši viņi acīmredzot bija tie, kas Borisu Rezņiku iedvesmoja izveidot Raimonda Paula dziesmu popūriju. Mūsu otrais koncerts pēc dibināšanas bija Liepājas dzintarā, tur bija arī Pauls, kurš mūs ar Daini nosauca par diviem garajiem makšķerkātiem, tāpēc ka bijām stīvi un nekustīgi.»

Kad jauni, skaisti un talantīgi cilvēki satikās vienā grupā, neizbēgami sākās baumas, ka Eolikas dalībnieki ir partneri ne vien uz skatuves, bet arī dzīvē. «Kad sākām koncertēt, protams, bija runas, ka esam pāri, bet man nav jāatspēko tas, ko kāds par mani ir teicis. Es varu atbildēt tikai par to, ko esmu izdarījis vai pats pateicis. Cilvēkiem ar publicitāti vienmēr ir sekojušas visādas baumas un runas – pareizas un nepareizas. Jāsaka gan, ka visas šīs runas ir reklāma. Kad grupā bija konflikts un es piecus gadus ar grupu nekomunicēju, klejoja runas, ka tas ir tikai triks, lai pievērstu uzmanību.

Mēs Eolikā nekad neesam bijuši draugi, bet liekas, ka tagad vairāk cits citu novērtējam.

Šobrīd Eolikā attiecības ir ļoti labas. Pasaules līmenī ir daudz ļoti populāru apvienību, kuru dalībnieki savā starpā vispār nerunā. Uziet uz skatuves katrs no savas puses, nospēlē koncertu augstākajā līmenī, pagriežas un aiziet katrs uz savu viesnīcu. Tik traki mums nav un nebija. Mēs kopā esam jau trīsdesmit astoņus gadus – tas ir ilgs laiks, un mēs pārāk daudzās grūtībās esam bijuši kopā, lai būtu vienaldzība citam pret citu…»

Visi grib redzēt laika veci

«To, ka liktenis piespēlēja iespēju būt Eolikā, man neviens nevar atņemt. Mūsu lielākais lidojums bija no astoņdesmit pirmā līdz astoņdesmit sestajam gadam. Var uzskatīt, ka tolaik bijām Latvijā populārākie.» Lai arī populārākā grupa Latvijā, Eolika tā arī nekad neieguva pirmo vietu Mikrofona aptaujā – pat ar saviem lielākajiem hitiem Zemeņu lauks, Pasaule, pasaulīt, Tava atnākšana un citiem. «Apzinājāmies, ka grupas noriets sākās, kad kolektīvā notika dumpis.» 1986. gadā Olga pameta grupu, pieņemot Imanta Kalniņa uzaicinājumu kļūt par grupas Turaidas Roze solisti. «Viņas izaugsmei tas bija fantastisks gājiens, jo tolaik iedziedātās dziesmas, domāju, ir viņas vizītkarte – Apvij rokas, Svētku diena. Mēs atradām citu meiteni, un, protams, tas lidojums vairs nebija tāds, bet neizjutām arī lielu kritienu. Daudz braukājām pa Padomju Savienību, un tur klausītājiem bija vienalga – ir Olga vai nav. Tieši pēc Olgas aiziešanas mums nāca klāt dziesma Es neesmu Džeina Fonda, bet vēlāk Olga to pārdziedāja, jo tas bija hits, kas nāca mums visur līdzi.

Olga mums joprojām ir absolūts karognesējs! Viņa ir apritē un visur lielā mērā velk līdzi arī Eoliku. Es to ļoti novērtēju!

Kad deviņdesmito gadu sākumā pajuka Latvijas Valsts filharmonija un Eolika tai līdzi, vairākus gadus iestājās tukšuma laiks. Jutos, kā izmests no laivas, bet kaut kas jādara bija. Man piederēja mašīna, tāpēc gandrīz trīs gadus biju taksometra šoferis. Ar to nelepojos, un tas bija tāds pretīgs, netīrs laiks. Atceros, ka tad, kad mani pieņēma darbā televīzijā par laika ziņu diktoru, atviegloti nopūtos, jo varēju izmest to takša papīru, ko liku logā. Nevienu reizi vairs nesēdos pie stūres kā taksometra vadītājs.

Kad kļuvu par laika ziņu diktoru, mani jau pēc pirmās ziemas sāka aicināt braukt uz koncertiem. Aizbraucot uz pirmo koncertu Talsu estrādē, biju šokā, jo estrāde bija pārpildīta. Bija ļoti daudz cilvēku, kuri gribēja paskatīties uz laika veci klātienē. Tikai tad sapratu, ka man rokās ir liels trumpis, ko sniedz televīzija. Ja zināja mūziku, tad zināja arī Viktoru. Tie, kam mūzika nepatika, – tie Viktoru nezināja. Skatoties televīziju, cilvēks var neinteresēties par politiku, mūziku vai biznesu, bet, ko rīt vilkt mugurā – to grib zināt visi. Laika ziņas skatījās visi! Tādu publicitāti, kādu sniedz televīzija, skatuve nevar sniegt, tāpēc, kad sāku vadīt laika ziņas, popularitāte bija desmit reizes lielāka. Popularitāte gan ir tāda dīvaina lieta. Tā it kā dod daudz privilēģiju, bet arī uzliek lielus pienākumus un mēdz būt visai apgrūtinoša. Tu visu laiku esi zem lupas.

Tajā laikā vismaz bija kaut kādas ētikas normas, bet tagad dzeltenā prese bez ceremonijām ielien arī tavā guļamistabā.

Pēc pirmā koncerta sapratu, ka nepieciešams izveidot savu solo repertuāru, kura man nebija. Bija tikai Eolikas repertuārs un pāris manis komponētas un iedziedātas dziesmas. Vajadzēja veikli sameklēt kādu hitu. Te atkal uzspīdēja veiksme – manā ceļā gadījās dziesma, kas pārtapa par Magnolijas ziedu. Iekšējā balss teica, ka šī varētu būt dziesma, kas latviešiem patiks, un trāpīju desmitniekā. Magnolijas zieds jau man tagad ir kā vizītkarte. Ar šo dziesmu atgriezos uz skatuves kā solo mākslinieks.»

Dzīves lielā loze

Jautāts, kā tas nākas, ka pašā Eolikas slavas zenītā, tieši tad, kad meitenes krita pie kājām, viņš apprecējās, nevis baudīja iespējas, Viktors nosmej: «Meklēju meiteni ar skaistu uzvārdu un beidzot tādu atradu.» Pēc laulībām Viktors pārgāja sievas uzvārdā, nevis otrādi. Burakovs nu kļuva Zemgals.

«Pielūdzēju mums netrūka, jā. Pēc koncertiem bija izvēle. Ar Ditu iepazināmies Vecgada ballē, kurā piedalījās toreizējais Drāmas teātris, dziesmu un deju ansamblis Daile, kurā dejoja Dita, un grupa Eolika. «Satiekot Ditu, attiecības izveidojās dabiski un skaisti. Šeit Dievs mani ir ļoti mīlējis, ka saveda mūs kopā. Viņa bija beigusi baleta skolu – ļoti gracioza, inteliģenta. Dita prot klausīties. Viņa dzird, ko viņai saka. Mēs visi gribam runāt, bet retais māk klausīties. Viņa nebija tāda meitene, ko var jau pirmajā vakarā paaicināt uz mājām.

Ar Dobelnieku sacentāmies, kuram pēc koncerta būs vairāk meiteņu ar puķēm atnākušas.

Sākumā nezināju, kas ir viņas vecāki. Nezināju, ka tēvs ir Nacionālā (tolaik – Drāmas) teātra galvenais mākslinieks, scenogrāfs. Bet, kad iepazināmies, Ditas vecāki pret mani ļoti labi izturējās – nevienu brīdi man nelika justies kā banālās mākslas pārstāvim. Ja runājam par mani un Ditu, tad man liekas, ka viņai bija sarežģītāk, jo viņa zināja, kas es esmu un kāda gaisotne ir ap mani. Pieņemu, ka runas par mani arī bija dažādas. Meitenes man bija, bet nopietnas attiecības nebija bijušas. Pēc pusgada mūsu attiecības iegāja nopietnākā gultnē. Precīzi neatceros, kā Ditu bildināju, bet kāzas mums bija ļoti skaistas. Viņa ir manas dzīves lielā loze!

Man paveicies, ka Dita zina, kā tas ir, kad jābrauc ar koncertiem apkārt. Ja man dzīvesdraugs būtu cilvēks, kas neizprot mākslas vidi… Tur nekas labs nebūtu sanācis. Ir jārēķinās ar otru. Jāciena tas, ko viņš dara. Var jau vaicāt: «Jā, bet vai tu biji godīgs vai nebiji?» Nu biju godīgs, biju! Es varu pateikt, ka biju godīgs vai ka nebiju godīgs, bet otram ir jātic, ka biju godīgs. Tev ir jātic tam otram cilvēkam, citādi nekas nebūs. Ja visu laiku dzīvosi aizdomās un domāsi: «Ak, tā, viņš veselas divas nedēļas ir prom. Kā tad tur ir?» Tad tikai grauzīsi sevi no iekšas. Paldies Dievam, arī šajā ziņā saprašanās mums ir bijusi, un es nekad neesmu vēlējies darīt savai ģimenei pāri. Man nav bijuši publiski skandāli vai netīrības. Es uzskatu ģimeni par savu lielāko vērtību.

Ir jāsaprot, kas tad īsti ir svarīgāks – saticīga, laba ģimene un stabila dzīve vai avantūristiska, bezatbildīga blandīšanās pa pasauli.

Katram vecumam ir savs skaistums. Es varbūt vairs neesmu Apolons, bet nu man ir citas lietas un vērtības, kas aizvieto to, kā vairs nav. Kā Edgars Liepiņš dziedāja – «Man nav, kas jums reiz bija, bet ir, kas jums vairs nav

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs