Teodora Bļugera tēvs: Ir vecāki, kas izlasa par miljonu vērtiem līgumiem un grūž bērnu hokejā

Kad notiek pasaules čempionāts hokejā, Latvija pārvēršas par hokeja līdzjutēju lielvalsti. Trešo pavasari Latvijas izlasē spēlēs Teodors Bļugers. Ļoti strādīgs, kārtīgs, inteliģents – tā viņu raksturo pazinēji, piebilstot, ka tas ir ģimenes nopelns.
Dzimtas stāsts
Sandra Eglīte
15. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārcis Gaujenietis
Teodors Bļugers

Kopš janvāra beigām, kad Teodors Bļugers debitēja pasaulē spēcīgākajā hokeja līgā NHL Pitsburgas Penguins komandā un jau savā otrajā spēlē guva pirmos vārtus, mūs interesē rezultāts katrai spēlei ar šī uzbrucēja piedalīšanos. Savukārt Teodora tēvam, kurš skatās katru dēlu maču, dzīvesveids kļuvis īpaši neveselīgs – negulētas naktis seko cita citai. Valentīns Bļugers stāsta, ka pie tā jau pieradis, jo: «Amerika ir liela zeme, tur arī ir laika starpība.

Divus gadus bija tā – Teodors spēlē no diviem naktī, Roberts (viņš divus gadus pavadīja Aļaskā) no pusseptiņiem rītā. Kopš Teodors ir NHL, spēles ir biežāk, katru otro dienu. Un es vienmēr skatos. Sieva neskatās, viņa pārāk pārdzīvo, uztraucas.

Mums ir ierasts pēc spēles obligāti sazvanīties. Reizēm tā nāk miegs, bet Teodors saka: «Tagad nevaru runāt, pārzvanīšu!» un es gaidu.

Uz Slovākiju, uz šī gada pasaules čempionātu hokejā, brauca trīs Bļugeri – Teodors būs laukumā, bet tribīnēs – viņa tēvs Valentīns un jaunākais brālis Roberts. Cerams, ka pēc kāda laika tikai tēvs būs starp līdzjutējiem, bet abi dēli – Latvijas izlasē. Jo Bļugeru dzimtas vīrieši ir mērķtiecīgi un sasniedz iecerēto. Tāpēc šis stāsts būs par saknēm – par vectēvu akadēmiķi, par tēvu advokātu un dēliem – hokejistiem.

Ārsts, zinātnieks, pedagogs, akadēmiķis

Ja gribētu pastāstīt par Anatolija Bļugera paveikto, tas neiekļautos viena žurnāla raksta apjomā. Pieminēšu tikai daļu būtiskāko faktu! Vairāk nekā 30 gadus viņš bija Rīgas Medicīnas institūta prorektors zinātniskajā darbā. 1965. gadā izveidoja un vadīja Latvijas Hepatoloģijas centru, kas bija pirmais Padomju Savienībā. Tas kļuva par zinātnisko, ārstniecisko un mācību centru, kurā izglītību ieguva vairāk nekā 500 speciālisti, kā arī centrā izstrādāja un ieviesa dažādas aknu slimību diagnostikas un ārstēšanas metodes.

Profesors ir autors aptuveni tūkstotim zinātnisko publikāciju, vairāk nekā 40 zinātniskajām monogrāfijām un mācību grāmatām. Anatolijam Bļugeram tika piešķirti 35 patenti un autortiesības par izgudrojumiem. 52 gadu vecumā viņš kļuva par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķi.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Anatolijs Bļugers panāca, ka tika atjaunotas ebreju medicīnas biedrības Bikur Holim un Linas Hacedek, kas līdz padomju okupācijai bija pastāvējušas Latvijā. Abas biedrības atguva to īpašumus, kā arī darbu uzsāka ebreju slimnīca Bikur Holim, kurā Anatolijs Bļugers bija slimnīcas padomes priekšsēdētājs un konsultēja pacientus. Akadēmiķis kļuva par Latvijas pilsoni, kā arī saņēma augstāko mūsu valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

Taču piedzima Anatolijs Bļugers Ukrainā. Valentīns Bļugers stāsta: «Tēvs izauga ārsta ģimenē. Viņa tēvs, mans vectēvs, arī bija ārsts, tagad teiktu – ģimenes ārsts, nelielā Ukrainas pilsētiņā.» Uzreiz pēc kara uzsāktās medicīnas studijas (vispirms Tomskā, tad toreizējā Gorkijā) apdāvinātais jauneklis turpināja un pabeidza Maskavā.

«Tēvs studēja kopā ar manu mammu, institūta laikā viņi arī apprecējās. Palikt Maskavā nebija iespējams, bet, tā kā viņi institūtu pabeidza ar izcilību, tad pirmie varēja sadalē izvēlēties, kurp doties dzīvot un strādāt. Vecāki saprotamu iemeslu dēļ izvēlējās Rīgu un 1951. gadā abi šurp atbrauca. Sāka strādāt toreizējā infekciju slimnīcā. Tēvs jau pēc diviem gadiem kļuva par nodaļas vadītāju. Turpat barakā slimnīcas teritorijā dzīvoja. Kad dabūja komunālo dzīvokli Lielvārdes ielā, gājām mazgāties uz slimnīcu, jo dzīvoklī nebija ūdens. Es to neatceros, bet atceras māsa – viņa par mani ir septiņus gadus vecāka. Taču tēvam materiālā dzīves puse nekad nebija svarīga, absolūti par to neuztraucās!

Kad jūs jautājat, ko es visspilgtāk atceros par tēvu, es uzreiz varu pateikt vienu – viņš ļoti daudz strādāja. Es neatceros tādu dienu, kad tēvs neko nedarīja, pie televizora viņš ļoti reti apsēdās. Taču nevaru teikt, ka tēvu reti redzēju mājās. Jā, viņš bija mājās, bet arī tad pārsvarā strādāja.

Tēvam bija kabinets, kur valdīja totālais haoss! Tolaik jau nebija datoru, savus daudzos darbus viņš rakstīja ar roku un tad atdeva pārrakstīt mašīnrakstītājām. Tēvam bija šausmīgs rokraksts, ko izlasīt spēja tikai dažas mašīnrakstītājas.

Un vēl pie mums nāca ļoti daudz cilvēku. Sestdienās un svētdienās cits pēc cita ieradās tie, kas rakstīja disertācijas, grāmatas, zinātniskas publikācijas, un tad risinājās garas un gudras sarunas. Es nejutos atstumts malā, man nešķita, ka tēvs velta maz laika un uzmanības. Kā jau tolaik ierasts, es izaugu pagalmā. Mums ar zēniem vienmēr bija ko darīt, mājās nācu noskrējies un nosmērējies. Brīvdienās ar tēvu gājām staigāt un tad sarunājāmies. Tieši tāpat notika, kad auga mani puikas – tēvs ar mazdēliem gāja pastaigās.

No tēva man palikušas vairākas dzīves gudrības. Piemēram, ja esi kādam izdarījis pakalpojumu, palīdzējis, tad aizmirsti par to! Nekad negaidi, ka tev par to kas tiks pretī. Viņš bija ļoti izglītots, interesants cilvēks, kam patika mūzika, pats labi spēlēja klavieres. Ļoti daudz lasīja grāmatas. Mēs arī gājām skatīties hokeju, kad spēlēja Rīgas Dinamo.

Protams, ka tēvs nezināja, kurā klasē es mācos un kā man veicas skolā! (Smejas.) Nekad nejutu spiedienu, ka man ir labi jāmācās. Taču man ar mācībām problēmu nebija, diezgan viegli gāja skolā.

Neatceros, ka tēvs mani kādreiz būtu sodījis.  Domāju, viņam neatlika tam laika.

Kaut reizēm jau būtu bijis, par ko, es tomēr nekāds lielais palaidnieks nebiju. Ne jau tāpēc, ka baidītos no soda, bet gan tāpēc, ka cienīju tēvu un nevēlējos radīt kādas problēmas.»

Un tad ģimenē ienāca hokejs

Hokeju Bļugeru ikdienā ienesa Valentīns. Izrādās, tas notika gluži nejauši: «Kad pārbraucām uz dzīvokli Strēlnieku ielā, kaimiņš izrādījās hokejists. Man bija deviņi gadi, un viņš aicināja aizbraukt uz Daugavas stadionu, kur puikas trenējās hokejā. Tolaik tur bija vienīgais mākslīgā ledus laukums, pat vēl bez jumta. Aizbraucām, un tā es tajā treniņgrupā paliku, jo man ļoti iepatikās hokejs. Tā nu spēlēju līdz pat brīdim, kad pabeidzu vidusskolu. Sapratu, ka dižs hokejists no manis neiznāks, un bija jāizlemj, ko darīt tālāk.

Kļūt par ārstu negribēju. Ne jau tāpēc, ka man būtu grūti pārspēt tēvu un viņa panākumus, bet gan tāpēc, ka man visa ģimene bija ārsti.

Mamma, tēvs, tante, kad mamma nomira – tēva otrā sieva, abas māsas, māsas vīrs – visi ārsti! Sapratu, ka es to vairs nevaru izturēt. (Smejas.) No filmām un grāmatām man bija tāda romantiska doma – gribēju kļūt par izmeklētāju, visus noziegumus atklāt. Taču tēva draugs, diezgan slavens advokāts, ar mani aprunājās. Teica: «Protams, izmeklētājs – tas ir labi, bet, ja tu domā par brīvu, radošu darbu un vēl ar augstāku atalgojumu, tad atbilstošāks ir advokāta darbs.» Viņš mani pārliecināja, un es Universitātē iestājos juristos.

Advokāta darbs man joprojām patīk. Jau padomju laikā es biju brīvs cilvēks, kas tolaik bija reta iespēja. Tu pats sev veido darbalaiku – strādā, cik gribi, pats par to atbildi un redzi reālu rezultātu. Tiesa, karjeras sākumā jau neko izvēlēties nevar, tad jāņem katrs darbs. Jo – ja nav klientu, tad nav nekā.

Tolaik kolēģi kaut ko piespēlēja, strādāju gan ar krimināllietām, gan civillietām, arī laulības šķiršanām. Man veicās, ka es kā stažieris izgāju pieredzējušu un izcilu advokātu skolu, man bija fantastiski skolotāji, pasakaini cilvēki – Jūlijs Arājs, kura tēvs Latvijas laikā strādāja tieslietu sistēmā, Imants Briģis, Sergejs Davidsons, Vladlens  Zinovjevs. Kad tādi cilvēki tevi māca, tā ir īsta skola. Un tēva draugam izrādījās pilnīga taisnība – advokāta darbs ir ļoti radošs, interesants un azartisks.»

Pirmais Bļugers ASV

Pirmais no Bļugeru ģimenes mācīties uz ASV aizbrauca Valentīns. Ar PSRS pasi. Tolaik tas bija kas īpašs, pasakai līdzīgs stāsts! Bet arī tas nenotiktu, ja ne tēva gudrība. Valentīns atceras: «Sākās Gorbačova ēra, un līdz ar to pamazām sākās pārmaiņas. Mani uz sarunu uzaicināja ilggadējais Advokātu padomes priekšsēdētājs Aivars Niedre. Viņš teica: «Mums pienācis piedāvājums no Maskavas – iespēja braukt mācīties uz Ameriku. Tā kā tu labi runājot angliski, varbūt tas tevi interesē? Vari pieteikties.»

Izrādījās, ka ASV Advokātu asociācija atlasīja 15 advokātus no visas Padomju Savienības vairāk nekā gadu ilgām mācībām. Viņi vēlējās sagatavot juristus tirgus ekonomikai. Protams, ka es pieteicos.

Tas, ka labi pratu angļu valodu, arī bija tēva nopelns. Viņš mani no sešiem gadiem sūtīja pie angļu valodas privātskolotājas, turklāt izcilas.

Latvijas laikā privātskolotāja bija dzīvojusi Londonā. Tā es gadiem divas reizes nedēļā gāju uz angļu valodas nodarbībām. 7. klasē jau kā eksternis noliku eksāmenu par visu skolas kursu angļu valodā. Arī Universitātē 1. kursā izdarīju tāpat.

Drusku pastrādāju par tulku komjaunatnes tūrisma aģentūrā Sputņik. Man bija diezgan laba angļu valoda. Protams, kad aizbraucu uz Ameriku, sapratu, ka tas tā nav! Jo es biju mācījies britu angļu valodu. Starp citu, kad pēc gada atgriezos no Amerikas un aizgāju pie savas skolotājas, viņa bija šokā: «Kur palikusi tava skaistā angļu valoda?! Tu taču esi sabojājis visu, ko 20 gados iemācījies!» (Smejas.)

Pieaugušam cilvēkam, kas jau profesijā jūtas stabils, aizbraukt mācīties un stažēties uz Ameriku – tas bija izaicinājums. Es nokļuvu Nešvilā, Vanderbilta universitātē, pēc tam Ņujorkā stažējos juridiskajā firmā Carro, Spanbock, Kaster & Cuiffo. Kā tas bija? Grūti, ļoti grūti. Amerikā ir pilnīgi cita, no mums atšķirīga tiesu sistēma. Vajadzēja daudz mācīties, un tas notika ļoti ātri un intensīvi.

Kad atgriezos Latvijā… Starp citu, no tiem 15 advokātiem, ko amerikāņi uzņēma, daudzi, kas bija no Krievijas, nepārbrauca, palika Amerikā. Es un Baiba Plaude, pārbraukuši mājās, satikāmies un spriedām, ko darīt tālāk. Secinājām, ka mums abiem nav, ko dalīt, un nolēmām kopā dibināt advokātu biroju. Bļugers un Plaude ir pirmais patstāvīgais advokātu birojs Latvijā, kas tika izveidots 1990. gadā pēc neatkarības atgūšanas. Tas te bija kas pilnīgi jauns, nevarēja zināt, kā veiksies.

Taču biroja darbs uzreiz aizgāja ļoti labi, daudz labāk, nekā cerējām. Valsts atguva neatkarību, sākās investīcijas, ienāca ārzemnieki, kas mūs uzmeklēja. Jo rietumnieki nesaprata, kas tas tāds – 1. juridiskā konsultācija? Kur tad advokāti? Mūsu pirmais ofiss atradās netālu no Saeimas, sākām strādāt trīs cilvēki, bet darba tik daudz, ka drīz bijām seši, tad jau deviņi…

Kad pārcēlāmies uz divreiz lielākām un arī glaunākām telpām, atceros, atnāca kolēģi un brīnījās – kompjūters, kas tas tāds?

Nākamgad jau varēsim svinēt advokātu biroja 30 gadus. Šajā laikā daudzi kolēģi ir metušies kopā un dibinājuši birojus, bet pēc tam sadalījušies. Savukārt mēs ar Baibu joprojām strādājam kopā. Mūsu klienti ir gan Latvijas, gan ārvalstu fiziskas un juridiskas personas, kam sniedzam juridisko palīdzību komercdarbībā, darījumos ar nekustamo īpašumu, civiltiesisku darījumu juridisko nodrošinājumu.»

Bet kā tad ar hokeju? Valentīns saka: «Kad sāka parādīties amatieru hokeja komandas, es atsāku spēlēt hokeju savam priekam. Tā līdz šai dienai spēlēju. Un jau vairāk nekā 20 gadus esmu Latvijas Hokeja federācijas valdes loceklis.»

Laikam pats svarīgākais šajā sakarā – Bļugeru ģimene ir izaudzinājusi divus hokejistus. Kas zina, vai tā notiktu, ja advokāts pats nebūtu darbā gūto stresu atstājis hokeja laukumā.

Tagad viņš atceras: «Kad spēlēju hokeju, sieva nāca skatīties. 1994. gadā piedzima Teodors, un tad jau viņi nāca abi.

Tedim bija trīsarpus gadu, kad viņu pirmo reizi uzlikām uz slidām. Puiku vairs nevarēja dabūt nost no laukuma – raudāja un kliedza, ka grib atpakaļ!

Četru gadu vecumā Tedi aizvedām uz treniņgrupu, un tā kopš tā laika viņš ir hokejā. Četrus gadus pēc Teodora piedzima mūsu jaunākais dēls Roberts. Redzot, ka lielais brālis trenējas, arī viņš gribēja to darīt. Tā nu ir sanācis, ka Roberts seko Teodora pēdās.»

Izaudzināt profesionālu hokejistu

«Sandijs Semjonovs tagad taisa filmu par to, kā vecākiem izaudzināt profesionālu sportistu. Mani arī intervēja, jo mums ir veiksmīgais stāsts. Taču tā nav aksioma visiem pārējiem! Kopējais, kas gan der visiem vecākiem, – apzināties, ka ar varu, ar spēku neko nevar izdarīt. Ja bērnam tas nepatīk, rezultātu nebūs, lai arī cik ļoti to vēlas vecāki, lai arī cik daudz viņi bērnā iegulda. Kamēr mazs, bērnu vēl var piespiest iet uz treniņiem, bet ilgtermiņā tas nestrādā.

Kad tagad skatos uz tiem nabaga vecākiem, kas sēž tribīnēs un skatās uz saviem puikām hokeja laukumā… Daudzi jau izturas normāli, bet ne visi.

Ir kāds profesionālā sporta aspekts, kas izraisa emocijas, un tā ir nauda. Un ir vecāki, kas izlasa par lielajiem sportistiem, par viņu miljonu vērtajiem līgumiem, un tad nu savu bērnu grūž un grūž hokejā, neskatoties ne uz ko.

Ja bērns pats negribēs, tad nekas neiznāks, jo sports – tas ir ļoti nopietns, pacietīgs un smags darbs. Manuprāt, vecākiem jāpalīdz bērnam atrast sevi, atrast viņā to, ko bērns visvairāk grib. Ja viņš grib kļūt par dakteri, tad nevajag par visām varēm stumt hokejā. 

Tāpēc es saku, ka vecākiem galvenais ir nedomāt, ka tu audzini profesionālu sportistu. Mums ar sievu nevienu mirkli nebija domas, ka Teodoram jākļūst par profesionālu hokejistu. Bērnībā viņš izmēģināja tik daudz – gāja spēlēt futbolu, uz peldbaseinu, šaha sekcijā, uz basketbolu… Pienāca laiks, kad to visu nevarēja apvienot un vajadzēja izvēlēties. Tedis izvēlējās hokeju. Mēs bijām jauni, nepieredzējuši vecāki, tāpēc brīžiem, skatoties dēla spēli, kliedzām uz viņu – davai, uz priekšu, saņemies!

Uz jaunāko dēlu mēs vairs nekliedzām, jau bijām kļuvuši gudrāki. Mums ar sievu patika, ka hokejs ir komandas sporta veids – tur iemācās komunicēt ar citiem, kādreiz varbūt nākas par sevi pastāvēt, bet kādreiz – citu aizstāvēt. Vajag sevi pierādīt, apliecināt darbībā – es to spēju un varu izdarīt! Protams, tas palīdz cilvēkam attīstīties ne tikai fiziski, bet arī mentāli. Taču mēs uz dēliem hokejā skatījāmies tā: sanāks – sanāks, bet ja nesanāks, tad sanāks kādā citā dzīves jomā.

Tagad sievai saka: «Kāda tu esi malace – divus hokejistus izaudzināji!» Viņa iebilst: «Kāda es malace? Ko tad es tādu izdarīju? Neviens jau nesaka – tu esi malace, ka pabaroji bērnu. Es neizdarīju neko īpašu, vien rūpējos par bērniem.»

No vienas puses, tā jau ir, bet, no otras puses, – viņai tika tas smagākais pienākums. Es tikai no rītiem puikas aizvedu uz skolu, bet pēc tam visu izdarīja sieva, un tas ir pilnas slodzes darbs – izvadāt uz treniņiem, sekot līdzi ēšanai, mācībām… Nē, es neapprecēju kursabiedri, apprecēju meiteni no Tukuma. Jana Universitātē pabeidza Filoloģijas fakultāti, bet algotu darbu nestrādāja.

Kā jau teicu – viņa audzināja bērnus. Tam, ka dēli mācījās starptautiskajā skolā Bulduros, bija divi iemesli. Viens – mēs dzīvojam Jūrmalā un tas ir tuvu mājām. Otrs – zinājām, ka valodas dzīvē noderēs, un abi skolā ļoti labi iemācījās gan angļu, gan franču valodu. Mājās mēs sarunājamies krieviski. Latviešu valodu abi dēli iemācījās hokejā. Tā ka Teodors un Roberts brīvi runā četrās valodās.»

Un tomēr pienāca brīdis, kad Teodoram (kā jau vecākajam dēlam pienākas – viņš visu dara pirmais) hokejs kļuva par kaut ko krietni vairāk nekā brīvā laika prieks.

«Tedis gribēja augt hokejā, turpināt attīstīties, tāpēc 14 gados nācās domāt – ko darīt tālāk?» atceras Valentīns. «Galvenā problēma Latvijā – nebija līdzvērtīgu pretinieku, un bez tiem izaugsme nav iespējama. Skatījāmies uz valstīm, kas mums tuvāk – Somiju, Zviedriju, Krieviju.

Maskavas CSKA un Dinamo viņu gribēja ņemt, bet es jautāju, kas būs ar skolu. Atbilde – papīru par skolas beigšanu viņš dabūs, bet tas nenozīmē, ka būs zināšanas. Tas mums nebija pieņemami. 

Un tad, gluži nejauši, skatoties kādu hokeja spēli no Kanādas, sieva dzirdēja, ka komentētājs stāsta par Sidniju Krosbiju. (Nezinātājiem jāpaskaidro, ka tas ir izcils kanādiešu hokejists, Pitsburgas Penguins komandas kapteinis. Tagad šajā komandā spēlē Teodors Bļugers. – aut.) Pieminēja Šetakas skolu ASV, kurā Krosbijs pusaudža gados mācījies. Jana teica: «O, paskaties, kas tā ir par skolu?» Paskatījāmies. Minesotas štats, pie pašas Kanādas robežas.

Nē, nu tas ir par tālu, labāk meklēsim kaut ko austrumkrastā, kur mana māsa dzīvo, būs viņai tuvāk. Un tomēr – pats Krosbijs tur mācījies… Aizbraucām apskatīties skolu, un Tedis tur palika. Viss atbilda mūsu kritērijiem. Laba līmeņa hokejs. Stingra disciplīna, turklāt skola katoliska, ar saviem noteikumiem.

Dzīve kopmītnēs, tiesa, vecās ēkās, jo arī skola veca – jau 250 gadi. Lai cik izcils esi hokeja laukumā, tur tev neviens tāpēc labas atzīmes neliks, ir jāmācās. Vēl vairāk – ja slikti mācies, viens no sodiem – netiec spēlēt hokeju. Tad puikas kaut naktī, bet mācās, jo spēlēt grib. Uz izbraukuma spēlēm līdzi brauc skolotāji, un viesnīcā visi kopā mācās.

Tikai pēc kāda laika sapratām, ko esam izdarījuši. Aizsūtīt pusaudzi uz citu kontinentu, kur cita kultūra, astoņu stundu laika starpība…

Taču Tedis iedzīvojās. Kļuva par ASV skolu čempionu U-16 un U-18 vecumā. Kad pēc četriem gadiem skolu pabeidza, turp devās Roberts, savukārt Teodors iestājās Minesotas Universitātē. Tas ir mūsu izvēlētais hokeja ceļš – caur izglītību, jo hokejs jau nebūs visu mūžu. Tolaik daudzi šo soli nesaprata, teica – oi, Bļugers beidzis spēlēt hokeju. Nē, nekā tamlīdzīga, Teodors aizgāja uz universitāti, bet Amerikā universitātes sports – tas ir ļoti nopietni. 30 procenti profesionāļu nāk no universitātēm.»

Ja Roberts vēlas atkārtot brāļa ceļu, viņam vēl daudz jāpaveic. Bet Teodors neko nenokavēja. Ieguva labu izglītību un spēlē NHL. Valentīns, protams, lepns, tomēr neslēpj: «Kāda tur ir konkurence! Tur viss notiek bez žēlastības – ne no trenera, ne menedžera, ne no viena. Tu vari? Viss kārtībā. Nevari? Aiz tevi stāv vismaz desmit, kas nav sliktāki, bet varbūt pat labāki, vienkārši tā ir sagadījies, ka palikuši aiz tevis un tikai gaida, ka nespēsi. Pagājušajā gadā Tedi izsauca uz Pitsburgu, viņš jau bija apģērbies spēlei, kad cilvēks, kura vietā jāspēlē, atnāca un teica – iešpricējiet man kājā, es pamēģināšu spēlēt! Un viņš spēlēja, jo zina – ja nevarēs un tas cits viņa vietā nospēlēs veiksmīgi, tad viņš riskē atdot savu vietu.

Veselība un traumas ir šī lielā pasākuma sastāvdaļa. Protams, tas mani biedē. Bet ko var darīt?»

To derētu mums, skatītājiem, vērojot spēli, atcerēties. Un arī to, ka vecāki savus dēlus satiek reti. Kā atzīst Valentīns: «Kopš 14 gada vecuma dēli ir pāri okeānam… Piemēram, Teodors tagad atbrauc uz pusotru mēnesi, bet lielāko daļu no tā pavadīs ar Latvijas izlasi un čempionātā.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs