Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Uz skatuves – no četru gadu vecuma
«Teātris – ja vien var tā teikt – bija mans pats pirmais pulciņš. Jau četru gadu vecumā kāpu uz skatuves, lai spēlētu Velnu izrādē, ko iestudēja mana mamma. Viņa Talsos vadīja Bērnu un jauniešu centru un pēc tam jau, gaidot viņu, man nācās iziet visus pulciņus pēc kārtas – no keramikas līdz pat skautiem. Skolas laikā paralēli bija arī sports un mūzikas skola, kas aizņēma lielāko daļu laika – Talsu diksilendā Sprīdīši spēlēju bandžo un paralēli mācījos spēlēt klavieres. Tās gan man apnika, jo patika džezs, bet uz klavierēm spēlēt džezu man neviens neļāva, tāpēc pārgāju uz saksofona klasi un to pabeidzu. Mazpilsētā neviens nesēdēja mājās, visi kaut ko darīja, tas bija veids, kā mēs satikāmies – ejot no pulciņa uz pulciņu. Mums pat vecāki nopirka playstation, bet tas nebija aktuāli – kā bija brīvs laiks, tā skrējām lejā uz stadionu spēlēt futbolu… Tas laikam ir tāds mazpilsētas fenomens.
Man ir arī traktora tiesības, – tētis mums tāds tehnisks cilvēks, viņam ir zemnieku saimniecība.
Esmu arī kartupeļus angārā pārlasījis, kas nav tas patīkamākais, ko var darīt, jo tie kartupeļi nekad nebeidzās, ar lielo piekabi visu laiku tika piebērti klāt. Un akmeņi no lauka ir lasīti… Bet tie lauku darbi aktieru profesijai netraucē, mums ļoti reti jāspēlē kāds poļu kņazs.
Ja atgriežamies pie teātra, jau 12 gadu vecumā ar Talsu teātra grupu piedalījos pasaules teātra festivālā Lingenā, kur bijām vieni no laureātiem. Pēc tam sekoja teātra kursi Hanoverā, līdz ar to man likās pavisam normāls solis, ka būšu aktieris.
Devītajā klasē varēja kārtot iestājeksāmenus Rīgas Komercskolā, kas tolaik skaitījās ļoti prestiža, un man gribējās sevi pārbaudīt. Doma bija tāda – to, ko nezināšu, es līdz devītās klases valsts eksāmeniem pamācīšos. Jo iestājeksāmeni komercskolā sākās jau pēdējā pusgada vidū. Tie notika piecās kārtās, un man tas bija izaicinājums. Es tos nokārtoju un mani uzņēma, tad arī izlēmu , ka pēc devītās klases nākšu mācīties uz Rīgu. Jutos gana patstāvīgs. Vēl būdams maziņš, LTV vadīju raidījumus Karūnas klase, Šurpu turpu, piedalījos dažādos konkursos, līdz ar to nepārtraukti braukāju uz Rīgu. Pie Arņa Miltiņa dziedāju bērnu popgrupā Tu un es, un tad katru sestdienu man nācās vienam pašam ar autobusu braukt uz Rīgu uz mēģinājumiem. Tie bija 90. gadi, kad tev varēja pienākt klāt uz ielas un aptīrīt. Bet es tur viens staigāju… Tāpēc savu pusdienas naudu drošības labad glabāju zem papēža zeķē – ja atņems botes, cerams, zeķes paliks kājās.
Bet ar tiem aktieriem gan sanāca negaidīts pavērsiens. Tie vēl bija laiki, kad aktierus uzņēma ik pēc trīs četriem gadiem, tāpēc, vēl nepabeidzi vidusskolu, sapratu – es nevaru palaist garām uzņemšanu un gaidīt nākamo reizi, jo mani var paņem armijā un vēl nez kas var notikt… Stājos pēc 11. klases un mani uzņēma. Bet tad, kā par nelaimi, pieņēma likumu, ka uz vidusskolas atestāta nedrīkst būt trīs nesekmīgas atzīmes, jo tad tu neiegūsti atestātu. Uz vakarskolu iet negribēju, Akadēmijā man bija jābūt un sesija jānokārto tāpat kā visiem citiem, tad nu es tā kā šahā vai politikā domāju, kurus divus mācību priekšmetus 12. klasē varu upurēt un neierasties uz stundām, zinot, ka par tiem saņemšu nesekmīgu atzīmi. Bet man tie vienalga būs jāiemācās tik labi, lai valsts eksāmenu nokārtotu sekmīgi. Upurēju algebru un ģeometriju – gada atzīme tajos bija vieninieks, bet valsts eksāmenus nokārtoju uz septiņi.
Man gan bija arī rezerves plāns – ja neiestātos aktieros, mācītos starptautiskās attiecības un kļūtu par vēstnieku.
Jo līdz tam daudz darbojos arī jaunatnes politikā – biju pirmais Rīgas skolēnu domes prezidents, piedalījos jauniešu Eiropas Parlamentā, biju viens no pirmajiem dalībniekiem, kas piedalījās Baltās grāmatas rakstīšanā par jaunatnes ES konstitūcijas tiesībām, kad Latvija vēl tikai gatavojās stāties ES. Biju arī nometnē Artek, kur pārstāvēju Latviju. Tas arī bija spilgts gads manā dzīvē. Līdz ar to man šķita, ka aktiera prasmes var izmantot arī diplomātijā.
Man tā patika komiskais žanrs!
Man būtu gribējies, lai, mācoties aktieros, lielāks akcents būtu uz katra individualitāti. Ja tev kaut kas sanāk, vajag pilnveidot to, bet notiek tieši pretēji - spiež uz to, lai tu varētu izdarīt pilnīgi visu. Bet būsim godīgi – ne visi var būt universāli un ne visiem to vajag. Protams, labs aktieris ir tāds, kurš var likt skatītājam smieties un beigās arī raudāt, bet, ja cilvēkam ir kāda stiprā puse, tad es uzskatu, ka vajag paspilgtināt tieši to. No mums taisa universālos zaldātus, kas pasaules tirgum nav vajadzīgi. Un tad beigās staigā nelaimīgi aktieri pa pasauli un meklē darbus reklāmas un pasākumu aģentūrās, kuras tāpat jau ir pārpildītas. Tāpēc man šķiet, ka tas nav pareizi. Ne velti Mūzikas akadēmijā ir džeza nodaļa, klasiskā nodaļa utt. Tur jau to ir sapratuši – ja ir džeza mākslinieks, protams, viņam ir jābūt arī klasiskās mūzikas pamatiem, bet viņam nav jāmoka četrus gadus klasika, liec viņam jau ātrāk darboties ar to, ko vajag. Citādi sanāks kā manam brālim, kurš, visu mūžu gribēdams spēlēt bungas, mūzikas skolā aizgāja uz sitamo instrumentu klasi, bet tā arī viņam bungas nevienu reizi neiedeva, jo tās bija vienīgās skolā un atļāva spēlēt tikai tiem, kas māk. Tā nu viņš tos piecus gadus ksilofonu nospēlēja. Un tas bija instruments, ko viņš tiešām negribēja spēlēt! Nu, skaidrs, ka tur nekāda kaifa nav. Aizbraukt uz nometni un teikt – klausieties, dāmas, es jums uzspēlēšu vienu gabalu uz ksilofona!? Skaidrs, ka visi sēdēja istabā pie ģitāristiem un viņš viens pats varēja ļurināt. Tāpat kā es savu bandžo, kas man šķita ļoti dīvains instruments, lai gan tāpat dzīvē noderēja. Tāpēc neuzskatu, ka vajag universālos kareivjus – tad tu beigās neesi ne īsti kino, ne īsti dramatiskais aktieris. Vienmēr muļļājies pa vidu. Tie talantīgākie, kuriem kaut kādā veidā paspīd nokļūt pie labāka režisora un var ieguldīt savu darbu tiešām labās lomās, tie tad, paldies Dievam, kaut ko arī dara.
Katru gadu Latvijā saražo 20 – 30 aktierus, – nu un? Tas man šķiet negodīgi pret tiem cilvēkiem, kas tur iestājas.
Tu viņiem kaut ko apsoli, bet tajā pašā laikā jau skaidri pašā sākumā zini, ka tur nekā nebūs.
Mans kurss netika piesaistīts nevienam teātrim, bijām brīvie mākslinieki un kur liktenis ielika, tur arī bijām. Es no sākta gala esmu gribējis izkopt komisko žanru. Komēdija ir ļoti gudrs, inteliģents, smalks, līdzjūtīgs, asprātīgs žanrs, kuru nav nemaz tik viegli spēlēt, lai nebūtu banāls. Patiesībā tā sajūta bija – tu gribi krāsot spilgtām krāsām, bet viss kaut kā atduras pret padomju laiku mākslu, kurā ir konkrētas līnijas un krāsas. Varbūt vēl kādreiz… Un tas nav pat aizvainojums. Jo tikpat žēl ir, ka nebija iespēju mācīties kino un visu pašam nācās darīt no nulles.
Negribēju ciest un kalpot
Pēc akadēmijas sāku strādāt Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, – dejoju, dziedāju, uz skatuves darīju no A līdz Z. Tad nāca Teātra Observatorija, kas bija ļoti laba skola… Bet tas laiks beidzās un es atkal nokļuvu Krievu teātrī. Taču visu mūžu gribēju spēlēt kino. Tagad dzirdu, ka arvien vairāk latviešu aktieri grib iet prom no teātra, jo mūsdienās, kad tirgus ir atvērts un ir tik daudz iespēju, viņi sapratuši, ka grib ko vairāk izdarīt, nekā kalpot teātrim. Manuprāt, tie laiki beigušies, ka jākalpo un jācieš. Kaut kā tajā mākslā vajag arī pozitīvas nianses ielikt. Es arī esmu piedzīvojis tādu skaistu terorismu no režisoriem, ka nekur nedrīksti iziet no teātra – dzīvo melnā telpā un satiec tikai vienus un tos pašus cilvēkus. Un tad nav jēga arī tam, cik nopelni, jo tev nav laika to naudu tērēt.
Un vēl tas uzskats, ka aktierim vienmēr mazliet ir jābūt badā… Tas dažām lomām palīdz, bet ne jau ikdienā.
Aktieris jau arī ir cilvēks. Auru, ko viņš sakrāj ap sevi, to viņš atdod arī skatītājam. Ja sakrāj tikai sāpes un ciešanas, tad vai nu tu beigās nobeidz skatītāju vai arī aizej postā pats.
Tāpat es labprāt redzētu vienā izrādē spēlējam gan Nacionālā teātra aktierus, gan Dailes teātra aktierus, bet sajūta ir, ka visi teātri tur tos savus štata darbiniekus un nekur nelaiž prom. Bet, ja viņiem ļautu pamaisīties citur, tas noteikti būtu interesantāk un izdevīgāk. Tā jau notiek Igaunijā. Tad arī aktieri varētu brīvāk justies. Protams, kā štata aktierim ir stabilitāte, bet, kamēr tu vari riskēt, kamēr tev nav ģimene, nu, riskē! Protams, var būt viens mēnesis, kad tev nav nekādas lomas. Varbūt nav pat divus un arī trīs mēnešus. Bet var būt nofilmējies vienā filmā un tev trīs gadus nav vajadzīgi nekādi paralēlie ienākumi. Tu vari darīt to, ko gribi – komponēt dziesmas, veidot savus projektus – darīt kaut ko dvēselei. Man laikam negribējās sēdēt teātrī un gaidīt, lai 50 gadu vecumā man uz skatuves iznes vainagu un neviens pat neatceras, ko esmu teātrī nospēlējis.
Par to, kā veidojusies aktiera karjera un iegūta atpazīstamība Krievijā un Ukrainā, lasi 30.agusta žurnālā Ievas Stāsti.
