Solvita Āboltiņa: «Es ne pirmo reizi mainu savu dzīvi»

«Jūs taču saprotat, ka esmu intervēšanai visai toksiska persona?» tā smiedamās jautā Solvita Āboltiņa, kad uzrunāju intervijai. Atbildu, ka tas nu gan mani neuztrauc, esam brīvi savā radošajā izvēlē, bet, protams, arī nesolu tikai glaimojošus jautājumus. Mūs interesē, kā šobrīd dzīvo sieviete, kura tika un vēl joprojām zināmā mērā tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajām valsts politiskajā ainavā un kura visai kardināli mainījusi savu dzīvi. Tātad – Solvita Āboltiņa, savulaik Saeimas priekšsēdētāja, tagad – Latvijas vēstniece Itālijā.
Intervija
Anna Peipiņa
14. maijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

– Solvita, kā jums tagad iet? No kā īsti sastāv vēstnieces dzīve?

– Aizbraucu augustā, un pretēji mītiem par itāļu nesteidzīgumu viss notika ātri – nākamajā dienā Itālijas Ārlietu ministrijā iesniedzu akreditācijas vēstules kopiju, un septembra sākumā jau biju pie prezidenta. Sakrita tā, ka Itālijas prezidents brauca vizītē uz Latviju, un, pēc itāļu protokola nerakstītām tradīcijām, attiecīgās valsts vēstniekam ir jāpavada prezidents. Tā ka ieiešana amatā bija diezgan strauja. Es saprotu, ka vēstniece Romā – tas varbūt skan kā…

– Kā kūrorts.

– Jā, droši vien. Protams, Roma ir skaista pilsēta, tu vari ieiet gandrīz jebkurā Romas baznīcā, un tur būs tik daudz mākslas kā citur visās valsts baznīcās kopā, taču ikdienas dzīve Romā un vēstnieka ikdienas darbs – tas ir kas cits. Pat šī skaistā epizode par prezidenta pavadīšanu patiesībā nozīmē vispirms divas stundas, ko gaidi lidostā, tad piecas minūtes, kad viss notiek, un tad cauri Romas sastrēgumiem atkal divas stundas atpakaļ. Bet es ne no viena darba neesmu gaidījusi kūrorta vieglumu, katrs darbs bijis jāizdara iespējami labāk.

Apzinos, ka tādas valsts kā Latvija vēstniekam ir jābūt universālajam kareivim.

Tā kā pārcēlos uz Romu kopā ar meitu, kura šeit mācās starptautiskajā skolā, rīts sākas ar viņas aizvešanu uz skolu. Līdz ar to esmu vēstniecībā agrāk par citiem, un tas ir labi – var mierīgi izlasīt, kas Latvijā aktuāls, var kādu sazvanīt. Neesam liela vēstniecība, trīs diplomāti; ja ir vizītes vai pasākumi, te neviens nevar pateikt: nē, šo es nedarīšu, lai to dara kāds cits! Šajos mēnešos viens no spilgtākajiem mirkļiem man, protams, bija Latvijas simtgades svinības. Bija vairāki skaisti pasākumi, bet īpaši saviļņojoša likās Dženovas simbola – bākas Laterna –izgaismošana Latvijas karoga krāsās. Tas bija ļoti emocionāli.

– Šķiet, Itāliju tūristu līmenī mēs pazīstam jau tīri labi. Bet kā tā dzīvo ārpus ceļvežu stāstiem?

Foto: Liene Pētersone– Kā saka paši itāļi, daudzas lietas, kas ir Eiropā, aizsākušās te – jau sākot ar Senās Romas laikiem. Skatoties uz Eiropas kopīgo politiku, viņiem ir vēlme ieņemt tajā pienākošos vietu, jo Itālijas ekonomika tomēr ir viena no lielākajām Eiropas Savienībā, taču tas nav tik vienkārši. Pašlaik valdību veido divas partijas, it kā ļoti pretējas, neviens neprognozēja, ka viņi varētu veidot kopīgu valdību, tomēr tā notika. Valsts politikā aktuāls populisms – tieši kā politisks virziens, nevis apzīmējums vai pat lamuvārds, kā to reizēm lieto. Itāliešus arī skar daudz apspriestais breksits, jo milzīgs skaits itāliešu strādā Lielbritānijā. Viena no aktuālajām problēmām ir bēgļi, pamatā no Āfrikas. Un tur abām valstīm ir pat zināma līdzība – esam ES ārējās robežas valstis un arī mēs negribam tikt pamesti vieni, ja gadījumā caur mūsu austrumu robežu nāk lielas nelegālo imigrantu masas. Tur ir jāmeklē kopīgi risinājumi, mēs arī negribētu, ja teiktu, ka tās ir tikai mūsu problēmas. Vispār itālieši uz mūsu reģionu skatās pozitīvi, mēs esam viņiem interesanti.

– Šķiet, ne visi zina, ka, kļūstot par diplomāti, jūs atgriezāties punktā, no kura savulaik aizgājāt lielajā politikā.

– Jā, es atgriezos Ārlietu ministrijā. Tāds savdabīgs aplis… Parasti, aizejot politikā, kaut kādas savas zināšanas pazaudē, bet tas nebija mans gadījums, jo Saeimas priekšsēdētājs tieši reprezentē ārpolitiku, ir viens no lielā ārpolitikas piecnieka cilvēkiem. Itālijā augstu vērtē, ka man ir šāda pieredze.

– Vēstniekam Romā itāliešu valoda ir jāapgūst?

– Obligāti tas vēstniekam nav, bet ir vajadzīgs, ja gribi saprast, kas notiek tādā valstī kā Itālija. Mazliet biju sākusi mācīties jau mājās, arī tagad turpinu, lai gan brīžam pārņem sajūta, ka zinu vēl mazāk nekā atbraucot…

Itāliešu valodas vieglums ir mīts, patiesībā tai ir sarežģīta gramatika.

Valoda noder, arī braucot vairāk uz dienvidiem, mazākos miestiņos – angliski tur nerunā. Itāliešu izglītības sistēmā vispār nav liela akcenta uz svešvalodām, tāpēc tie, kas var atļauties, nereti sūta bērnus starptautiskajās skolās, to redzu arī savas meitas skolā.

– Jūs kā ģimene pašlaik dzīvojat divās valstīs – meitenes Romā, puiši Rīgā.

– Tas ir sarežģīts stāsts, un es pat nezinu, vai kādam novēlētu to piedzīvot. Ir grūti gan meitenēm, gan puišiem. Prieks, ka meitai starptautiskajā skolā iet labi, redzu, ka bērns, kurš pirms tam uz skolu gāja visai negribīgi, šobrīd cenšas, grib sevi labi parādīt.

Jā, puiši palika mājās. Ir rinda nesakārtotu lietu, kas neļauj pārcelties visiem. Dēls spēlē basketbolu. Vīram tās ir darba lietas. Turklāt pašlaik ir vecums, kad jau jādomā arī par sociālajām iemaksām, no kurām saņems pensiju. Pārceļoties un pametot darbu, sociālās iemaksas būtu minimālas, un tad nav grūti sarēķināt, kāda varētu būt pensija… Vīrs pagaidām diezgan bieži atlido uz brīvdienām, dēls gan tā nevar atbraukt, viņam basketbolā pamatīga slodze. Tā nu ikdienā viņi dzīvo vieni, atklājot, ka daudzas sadzīves lietas pašas nemaz nerisinās, pat veļasmašīnā drēbes kādam jāieliek un jāizņem ārā. Jāsaka godīgi, es viņus laikam biju izlutinājusi…

– Neviens neapšaubīs vēstnieka darba nozīmi, tomēr jūs ilgu laiku piedalījāties kardināli svarīgu valsts lēmumu pieņemšanā. Jums netrūkst adrenalīna, lielā pulsa sajūtas?

(Sāk smieties.) Nē. Nē! Man visi to jautā. Bet es ne pirmo reizi mainu dzīvi, turklāt man laikam ir izdzīvošanas instinkts – es protu skatīties uz priekšu. Ja durvis aizver, tad aizver.

Atsakos, ja lūdz komentēt aktuālos politikas notikumus, arī jums teicu, ka par šābrīža politiku nerunāšu.

Jo tas izskatās nelāgi – aizgāji un tagad no malas gudri runā. Savulaik nācu politikā ar domu, ka jāpamēģina pašai, un tad ir tiesības kaut ko kritizēt, nevis sēdēt mājās dīvānā un teikt, ka visi visu dara nepareizi.

Bet pēc tās dzīves intensitātes man tagad vajag distancēšanos, un tā pat apzināti ir fiziska distancēšanās. Taču man nekad nebūs vienalga, kas notiek Latvijā un Latvijas politikā. Jo jebkas, kas notiek politikā, ietekmē to, kā mēs katrs dzīvojam – pat ja to negribam atzīt. Turklāt no tā, kāda ir valsts iekšpolitika, atkarīga mūsu reputācija Eiropas Savienībā, un es pārstāvu savu valsti. Diplomātam gan nav jāvērtē, patīk vai nepatīk, viņam jāmāk strādāt ar tādu valdību, kādu tauta ir ievēlējusi.

– Nebija vēlmes pamēģināt pavisam ko citu?

– Jā, nu bija tie gudrie padomi – ej biznesā, piemēram. Man bizness nekad nav bijusi tā lieta, ar ko gribētu nodarboties, tāpēc atgriezos tur, no kurienes bija aizgājusi. Turklāt man ir pieredze un zināšanas.

– Pieredzi jau tagad reti novērtē, saka – pasaule mainās, vecais vairs nekam neder.

– Ziniet, Itālijā ir cieņā svinēt svētkus visiem kopā, kad sanāk visas paaudzes – gan mazi bērni, gan jaunieši, gan mammas, omes un vecvecmāmiņas. Un katrs dod kādu pienesumu. Varbūt vecvecmāmiņai ir fantastiska ģimenes recepte, ko viņa nodos tālāk. Skaidrs, ka pasaule mainās un ir jāmainās arī mums katram, bet ir jābūt līdzsvaram. Vajag jaunību un vajag zināšanas un pieredzi. Vajag līdzsvaru.

Tagad, skatoties no malas, var daudz skaidrāk redzēt gan partijas, gan manas komunikācijas kļūdas.

– Jūs būtu cits cilvēks, ja nebūtu gājusi politikā?

– Gribat pajautāt, cik ļoti politika izkropļo cilvēku? (Smiekli.) Nu, galu galā tie ir sešpadsmit manas dzīves gadi…

– Gandrīz visa jūsu dvīņu dzīve…

– Jā, un zināmā mērā viņu dzīve arī bija iemesls, kāpēc atnācu politikā. Jo pēc desmit darba gadiem Ārlietu ministrijā parasti ir laiks doties diplomātiskajā dienestā, taču es sapratu, ka nevaru aizbraukt projām. Vīrietim tas būtu citādi, bet sieviete ar diviem gadu veciem bērniem… Protams, mūs veido viss, kas ar mums notiek. Turklāt šis bija darbs, kurā tev nemitīgi jāpieņem lēmumi, jādzīvo paaugstināta stresa režīmā, un tad tu kļūdies un skaties, kādas tam ir sekas… Kaut kādā ziņā es būtu citāda, bet rakstura pamatlietas jau nemainās pat no skolas laikiem.

– Kas tieši?

– Diezgan liela spītība. Taisnīguma izjūta.

– Jums savulaik pārmeta augstprātību – gan partijai, gan tieši jums.

– Jā, to uztvēra kā augstprātību, un droši vien tā tas no malas arī izskatījās. Bet tas rodas no tā, ka tev ir vairāk informācijas, līdz ar to tu labi redzi, kas jādara, kādi lēmumi jāpieņem… Tu zini, kā ir pareizi, un vairs negribas to atkal un atkal skaidrot. Tu tā kā pat saproti, ka vajadzētu, bet rutīnas vai laika trūkuma dēļ to nedari. Un pamazām tas rada nošķirtību un liekas augstprātīgi.

– Vienam no jums veltītajiem rakstiem bija nosaukums Ietekmīga, bet nemīlēta. Kā jūs uztverat šādus viedokļus?

– Kā realitāti. Tā ir realitāte, kuru ļoti labi apzinos. Un apzinos arī to, ka tu nevari kļūt ietekmīgs un nemīlēts acumirklī. Tas viss ir prasījis pietiekami ilgu ceļu.

Turklāt pie manis nemīlēšanas arī piestrādāja, un, jāatzīst, es tam biju pietiekami pateicīgs materiāls.

Jo es nevairos būt tieša un ne visiem tas ir patīkami un pieņemami. Mēdzu pateikt citiem to, ko viņi varbūt negrib dzirdēt, tajā skaitā politiskajiem konkurentiem. Diemžēl partijā bija pieraduši, ka es viena pati visu nesu, un ar to visi arī bija mierā, kamēr viss bija labi. Bet, kad sāka strādāt pret Vienotību, es biju labs mērķis, kurā trāpīt, lai grautu partiju. Kādā brīdī jau likās, ka pie visa, kas notiek vai nenotiek valstī, var vainot mani. Savā ziņā gluži kā tajā dziesmiņā – par visu maksāju es dārgi, un pat par to, kas bijis lēts… Tas viss ir diezgan spēcīgi izdzīvots.

– Bet jūs nekad to uz āru neizrādījāt. Vienmēr ar taisnu muguru un lepni paceltu galvu…

– Jā, tā mana no dejošanas mantotā stāja un taisnā mugura ir reizēm kaitinājušas. Es gan joprojām uzskatu, ka taisna mugura ir vērtība. Tas nenozīmē, ka tu nevari būt pazemīgs un nevari lūgt piedošanu, pazemība ir liela vērtība, bet saliekta un iztapīga mugura, sevišķi, ja tev ir valsts darbs, manuprāt, ir ļoti bīstama.

Saliekta un iztapīga mugura, sevišķi, ja tev ir valsts darbs, manuprāt, ir ļoti bīstama.

Varbūt tiešām vajadzēja atkāpties ātrāk, bet tā atbildības sajūta – ja reiz esi uzņēmies… Un tad ir tā, ka trijos naktī pamosties, sāc par to domāt un beigās esi laimīga, kad pienāk septiņi no rīta un vari celties. Un saproti, ka vienkārši jāpaņem biezāks pūderkrēms un vēlreiz jāaiziet pie friziera. Ej nu sazini, kurā brīdī ir pareizi izrādīt vājumu un sāpes, kurā ne.

– Šķiet, ka visvairāk jums nevarēja piedot divas lietas. Viena bija situācija pēc 12. Saeimas vēlēšanām, kad Jānis Junkurs nolika savu mandātu un tas jums ļāva saglabāt deputātes vietu, lai gan palikāt aiz strīpas.

– Tas bija lielas dilemmas brīdis. Man pašai šajā pēcvēlēšanu naktī bija skaidrs, ka viss, es eju projām. Tā iekšēji biju nolēmusi. Bet tad mani lēnu garu pierunāja, viss pagriezās tā, ka nekur neaizgāju un paliku, pēc tam tas sāka apaugt ar mītiem. Juridiski – jā, es neiekļuvu Saeimā, bet, ja vērtē pēc būtības, plusu bija daudzkārt vairāk nekā mīnusu, bilance bija pozitīva. Bet līdz ar to, protams, varēja teikt, jā, viņa, lūk, ielīda pa logu. Man pašai atbildes uz šo jautājumu īsti nav. Kā attaisnojumu tam varu minēt dažādas labas likumdošanas lietas, kas tika izdarītas, bet nu skaidrs, ar to es padarīju sevi vēl vairāk ievainojamu, ko arī nežēlīgi turpināja izmantot.

– Otrs, ko nereti atgādina, ir slavenā ūjināšana pensionāru piketa laikā.

– Tas šovs gan bija uztaisīts. Tie, kas bija klāt, labi redzēja, ka viss izskatās citādi, bet nu, protams, tik sulīgu un garšīgu epizodi bija grēks neizmantot.

Šis bija cita veida pikets, pietiekami organizēts. Bet es reaģēju tā, kā reaģēju, notika tā, kā notika, un ar to man ir jārēķinās.

Turklāt, līdzko video tikko parādījās, daži labvēļi uzreiz jau steidzās manā vietā atvainoties, lai gan paši nebija atvainojušies par daudz nopietnākiem izteikumiem par pensionāriem. Esmu redzējusi pietiekami daudz piketu – kad sākās krīze un piketēja ātrās palīdzības cilvēki un skolotāji, tas bija pavisam citādi, tur bija patiess cilvēku izmisums. Es pati galu galā arī neesmu piedzimusi ar sudraba karotīti, lai varētu par ko tādu paņirgāties.

– Nevarētu teikt, ka es kā ierindas vēlētāja vienmēr esmu pieņēmusi jūsu politisko darbību, taču bija nepieņemami redzēt, ka jūs bieži vien sita kā sievieti, nevis kā politiķi. Ceru, ka šī tradīcija ar laiku tomēr pāries.

– Nezinu, pagaidām nekas par to neliecina. Un pat tas, ka Saeimā ir ievēlētas trīsdesmit sievietes, nez vai kaut ko mainīs. Varbūt kādam šis salīdzinājums nepatiks, bet mēs taču redzam, kā to pašu Hilariju Klintoni nodrupināja. Tieši tādām pašām metodēm, ilgstoši nepiedodot to, ko vīrietim pat nepārmestu. Mūsējie izmantoja pat to, ka reiz, atraduši kaut kur informāciju, ka Amerikā meitenēm nedod vārdu Hilarija, savilka paralēles un secināja, ka pie mums tajā gadā arī nevienai meitenei nav iedots vārds Solvita.

– Nav taču vairs modē.

– Ja grib, stāstu var izveidot no nekā. Un šādos brīžos ir svarīgi, vai tu tici pati sev. Un jābūt vismaz nelielam cilvēku lokam, uz ko vienmēr vari paļauties.

– Jums ar draugiem vienmēr saskan politiskie uzskati?

– Galvenais, lai vērtības saskan. Būtu trakāk, ja apkārt ir cilvēki, kas tev visu laiku izdabā un apgalvo, ka tu visu dari pareizi. Tā gan, man liekas, ir traģēdija. Es nedzīvoju ar domu, ka vienīgā zinu, kā ir pareizi.

Domāju, ka pat mans vīrs ne visam piekrita, bija lietas, kur mums nesaskanēja viedokļi, un tas ir normāli.

Kā jūs sadzīvojat ar savu vecumu?

– Nu, tā ir, kā ir, kad paskaties pasē. (Pasmejoties.) Pirmkārt, pagrūti noticēt, ka laiks skrien tik ātri, bet tad paskaties uz saviem lielajiem bērniem… Mājās stāv fotogrāfija, kur viņi vēl pavisam maziņi, un liekas, tas taču bija pavisam nesen! Vakar bijām pie draugiem un tieši runājām – vēl viens gads, skola būs pabeigta un viņi būs savā dzīvē. Un tev viņi ir jāatlaiž, tu nedrīksti viņus turēt tikai tāpēc, ka viņi ir tavi bērni.

Nevar no ģimenes tikai prasīt, lai tevi saprot un pieņem. Ar pliku misijas apziņu tu nevari veiksmīgi strādāt.

Bet katram vecumam savs skaistums, un pasaulē ir tik daudz skaistu lietu… Mans līdzsvars ir daba. Ūdens mani uzlādē. Tās ir lietas, kas ir mūžīgas, un tās nāk ar savu enerģiju – ja tev vajag, vari paņemt. Daba labi atjauno to, ko sevī noārdi intensīvā dzīvē, bet tevi vajag arī ģimenei.

– Atceros kādu epizodi: tobrīd žurnālam veidojām fotostāstu par slavenām sievietēm un viņu atbalsta komandu. Kad jūs ar savu palīdzi un frizieri nostājāties, fotogrāfs mazliet pa jokam teica: «Un tagad ievelkam vēderus!» Jūs it kā pa jokam, tomēr arī nopietni atbildējāt: «Mums nav vēderu.» Stāsts, protams, nav tikai par fizisko formu. Man toreiz likās, ka šī ir kā atslēgas frāze, kas jūs labi raksturo.

– Man vienmēr ir bijis svarīgi, kā es izskatos. Un tā laikam ir vēl viena lieta, kas var kaitināt. Jā, man ir friziere, kura ir gatava mani paņemt arī sešos no rīta, un pat televīzijā grimētāja pirms agrā raidījuma brīnījās, kā es jau varu būt formā. Ja esi publiska persona, jābūt pārliecinošai. Tāda ir mana pārliecība.

– Vēl jau jums vēstnieces darbs tikai sācies. Par ko domājat, skatoties nākotnē?

– Ceru atrast lielāku iekšēju komfortu gan sevī, gan tajā, ko daru. Gribētos arī saprast, kāds būtu pareizākais modelis ģimenei, – vai var atrast variantu, kā dzīvot visiem kopā… Bet nu pēc trim gadiem es atgriezīšos Latvijā…

– Vai to tā jau var paredzēt?

– Vēstnieks parasti rotē ik pēc četriem gadiem, protams, dažkārt ir izņēmumi. Tas jau ir diplomāta liktenis – kad beidzot esi visu apguvis un ieguvis draugus, jābrauc mājās. Bet tajā ir sava loģika – lai labi pārstāvētu savu valsti, ir jāsaprot, kas notiek mājās. Turklāt, tik ilgi esot kādā zemē, tu jau sāc domāt tās valsts kategorijās.

– Jums jau ir kāda mīļa itāliešu frāze?

– Vēl Latvijā iemācījos teicienu in bocca la lupo – burtiski tulkojot, sanāk vilka mute, bet pēc būtības tas apmēram ir vēlējums ne asakas. Uz ko neatbild vis ar paldies jeb grazie, bet saka crepi, kas ir gandrīz vai vēlējums nomirt. Viņus ļoti sajūsmina, ja ārzemnieks zina, ka vajag atbildēt nevis paldies, bet crepi. Tas ir kā zināt, ka Itālijā neviens nedzer kapučīno pēcpusdienā, bet tikai no rīta. Tas jāatceras, ja negribas, lai vietējie par tevi pavīpsnā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs