Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Liktenīgais komandējums
«Pirmais, ko gribu cilvēkiem pateikt, koronavīruss nav nekas tāls un nesasniedzams. Tas ir tepat blakus. Paldies Dievam, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju slimība norit vieglā formā. Mani tā skāra nopietnāk. Kaut arī beidzot esmu saņēmis otro testu, ka esmu Covid-19 negatīvs, šīs slimības sekas jūtu joprojām,» sarunā ar PDz saka fotogrāfs Gatis Rozenfelds, kurš piekrita uzticēt savu stāstu par to, kā divus mēnešus no viņa dzīves nolaupīja ļaunais vīruss.
«Marta sākumā devos komandējumā pāri okeānam, kad atgriezos caur Amsterdamu, vairākās Eiropas valstīs jau bija sācies koronavīrusa uzliesmojums, bija izsludināta ārkārtējā situācija. Nīderlandē ik uz soļa brīdināja, ka jāievēro piesardzības pasākumi. Es lietoju masku, mazgāju un dezinficēju rokas, ievēroju distanci – darīju visu, kas nepieciešams, lai sevi pasargātu,» stāsta Gatis.
Pirmais repatriācijas reiss uz Rīgu bija vien 24. martā, tādēļ četras dienas bija jāpavada Nīderlandē.
«Šķiet, tieši tur, viesnīcā vai lidostā, to draņķi arī noķēru,» lēš Gatis.
«Kad lidmašīna nolaidās, uzreiz devos uz vietu, kur varēja nodot analīzes. Analīzes nodevu turpat lidostā un pēc tam ar privāto transportu – taisnā ceļā uz mājām pašizolācijā,» atceras Gatis. «Kad atbraucu mājās no lidostas, jutu milzīgu nogurumu, bezspēku, taču norakstīju to uz garo atgriešanās ceļu un klimata maiņu. Vēlāk jutu, ka man ir nevienmērīgs un brīžam ļoti straujš pulss, parādījās paaugstināta, reizēm pat augsta temperatūra,» stāsta viņš. Pēc četrām dienām fotogrāfs saņēma ziņu, ka ir Covid-19 pozitīvs.
«Kad uzzināju, ka esmu vīrusa pozitīvs, domāju, ka mani jau tas nopietni nevarētu skart. Ne es pīpēju, ne dzeru, un kopumā tomēr man ir veselīgs dzīvesveids. Arī brīdī, kad man jau bija grūtības elpot, domāju, ka viss ir tikai manā galvā.
Ātrā palīdzība pie manis ieradās 2. aprīlī. To izsauca mana dzīvesbiedre Vizma. Kā tas notika, pat neprasiet, es no tā laika daudz ko neatceros.
Zinu, ka daudz gulēju, neko neēdu un centos rādīt, ka nekas nekaiš, bet Vizma neizturēja un izsauca,» saka Gatis. Ārstus Vizma jau telefoniski bija brīdinājusi, ka Gatis ir slims ar jauno vīrusu.
«Slimnīcā pavadīju vairāk nekā mēnesi. Es biju vidēji smagais pacients. Man netika mākslīgi ventilētas plaušas. Jā, reizēm bija grūti, varbūt gribējās papildu skābekli, bet es ne uz mirkli nepieļāvu domu, ka pats netikšu galā. Iespējams, man palīdzēja tas, ka neesmu smēķētājs un man nebija hronisku saslimšanu. Nezinu…» stāsta fotogrāfs.
Gatis slimnīcā gulējis korpusā, kurā ārstējas tie, kurus vidēji smagi skāris koronavīruss. «Protams, jebkādi apmeklējumi bija aizliegti, ar tuviniekiem varēju sazināties tikai pa telefonu. Godīgi sakot, sākumā bija vienalga – vari tikties ar savējiem vai ne. Nedomāju ne par ko, jo vienkārši nebija spēka. Psiholoģiski grūtāk kļuva vēlāk.
Man tika sagādātas dažas grāmatas – pāris detektīvromānu, jo sākumā neko gudrāku nespēju palasīt.
Vēlāk tiku pie grāmatām ikdienas darbam ar studentiem,» atklāj viņš.
«Slimnīcā ēdienu mums pasniedza vienreizlietojamos traukos, kurus pēc tam izmeta speciālos konteineros. Viss, kas tika ienests palātā, bija vienreizlietojams. Arī manas grāmatas pēc izlasīšanas nonāca krāsnī,» par noteikumiem koronavīrusa skarto pacientu palātās stāsta Gatis. Vairāk par fotogrāfa pieredzi slimnīcā un to, kā ritēja viņa atveseļošanās, lasiet žurnālā Privātā Dzīve.
