Sergejs Jēgers: «Man ir bail sajusties vienam»

Dziedātāja Sergeja Jēgera plānotājs ir pierakstīts gadu uz priekšu. Viņš organizē nometni bērniem, piedalās mūzikas festivālos… Labdarība un mūzika ir divi svarīgākie Sergeja dzīves vaļi jau kopš laika, kad viņš aiz sevis aizvēra internātskolas durvis.
Slavenības
Linda Kļaviņa
3. jūnijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Deinats

Labdarība dzimusi no ļoti lielām sāpēm

«Labā roka ir mana mūzika, bet kreisā – mana labdarība, kas man palīdz elpot. Un nevienā brīdī man nav bijusi doma, ka es varētu darīt kaut ko citu. Manā vārdā nosauktajam labdarības fondam augustā paliek vienpadsmit gadi, savukārt bērniem nometnes rīkoju jau devīto gadu. Katru reizi citā pilsētā, bet katru reizi piedalās 30 bērni vecumā no 7 līdz 12 gadiem, kurus izvēlamies kopā ar sociālo dienestu un bāriņtiesu, jo visi viņi nāk no daudzbērnu, maznodrošinātām ģimenēm un audžuģimenēm.

Ar māsām Inesi un Allu, kuras arī strādā fondā, visu gadu gatavojamies nometnei, gādājam arī grāmatas, spēles, saldumus un dāvanas. Vēlos, lai šajā nedēļā bērni saņem ļoti daudz, lai viņi iepazīstas arī ar maniem draugiem, sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuri izstāsta, ka var dzīvot citādi. Un – kā es saku – ne vienmēr tam vajag miljonu. Svarīgāk, lai apkārt ir labi cilvēki un lai mēs paši mācētu vienmēr pateikt paldies.

To mācu arī bērniem, stāstu viņiem – bērni, mums nekas nepienākas tāpat vien. Neraugoties pat uz to, ka mūsu bērnība ir citāda. Es negribu teikt – grūtāka, drīzāk – sarežģītāka. Mēs arī bijām tādi paši bērni, vienkārši notika nelaime, bet nelaime jau dara cilvēku stipru. Jo arī mana labdarība ir dzimusi no ļoti lielām sāpēm. Tāpat man svarīgi, lai bērni iemācās dalīties, – mani un māsas ome arī tā audzināja, ka varējām dalīties ar vienu konfekti. Mēs, pieaugušie, arī ne vienmēr to protam.

Nometnei beidzoties, vienmēr pasaku paldies bērniem, ka viņi atļāva ar sevi draudzēties. Man nav lielākas laimes, kā redzēt viņu acīs prieku.

Savukārt, kad kādreiz pavaicāju vecākiem: vai jūs esat priecīgi, ka jūsu trīs bērni – jo man svarīgi, lai brālīši un māsiņas ir kopā – varēja atbraukt, kļūst skumji… Protams, man nav pienākums neko organizēt, tas ir tikai mans aicinājums, bet arī pieaugušajiem vajadzētu mācēt pateikties. Ne jau ārsti vai skolotāji ir vainojami viņu dzīves likstās.

Es varu tikvien kā to labo sēkliņu iesēt, tomēr katram šajā valstī būtu jādara tas, kas jādara. Kad strādāju bērnunamā, es biju par šiem bērniem atbildīgs, biju viņu aizstāvis un sabiedrotais. Es redzēju, ka jebkurš no viņiem gribēja atgriezties savā bioloģiskajā ģimenē, lai kādi arī būtu vecāki. Bet vai kāds varētu mūsu valstī padomāt un skaļāk pateikt, ka nepieciešams veikt preventīvos darbus, lai nenāktos bērnus no ģimenēm izņemt? Jo vecākiem, kuriem nav sociālo iemaņu, izglītības, ir ļoti ērti, ka bērni atrodas ārpus ģimenes. Un kāds vēl atļaujas publiski pateikt, ka pēc trim gadiem šādas iestādes mūsu valstī nebūs?! Es varu pateikt, ka šādas iestādes būs. Nevajag pūst miglu acīs! Mīļie, Rīgā tādas ir sešas, visā Latvijā – 56. Kur mēs tos bērnus liksim? Kurš viņus ņems? Audžuģimenes paņem un tikpat ātri atdod atpakaļ, jo dažādu iemeslu dēļ netiek galā. Situācija ir tāda, ka es varētu uzkāpt Brīvības piemineklī un kliegt, un arī tad ar visu manu skaļo balsi mani nesadzirdēs. Es varu par to nerunāt, bet tā ir vienaldzība – un nekad negribu būt vienaldzīgs pret lietām, kas ir saistīts arī ar mani, ar manu apkārtējo vidi, ar manu drošību. Vienmēr saku – visiem ir jāmācās, tad nebūs tādu cilvēku, kas dara pāri otram.

Mēs, latvieši, tik ļoti gribam palīdzēt, mums šo labdarības akciju ir tik daudz, ka brīžiem vairs nesaprotam, kurā kastītē mest un kurā nemest.

Bet kāpēc ir tas ubags uz ielas? Tāpēc, ka mēs viņam dodam. Vai tas liecina par to, ka mūsu sabiedrība nav vienaldzīga? Manā skatījumā tā vienkārši ir sirds grāmatvedības atmazgāšana.

Nometni varu atļauties reizi gadā, pārējie ir labdarības koncerti, – palīdzam divām skolām. Rīgas 1. speciālās internātpamatskolas attīstības centrā tagad uzstādīsim datoru, kas vadāms ar acu zīlītēm. Savukārt Rīgas internātvidusskolas bērniem ar dzirdes traucējumiem ierīkosim telpu ar ūdens muzikālo gultu un skaņu un krāsu sistēmu. Ceru, septembrī viss izdosies, bērni nāks uz skolu, un iekārtas būs jau priekšā (intervija publicēta žurnāla IEVAS Stāsti 2018. gada 16. numurā – red.). Šīm abām skolām cenšos nodrošināt arī koncertu, kino, izrāžu un izstāžu apmeklējumu. Arī, ja dzīvotu vēl otru un trešo mūžu, es darītu tāpat…

Jā, esot ar bērniem kopā nometnē, man ik pa laikam paša bērnībā piedzīvotais ieduras sirdī, es tikai nedrīkstu to izrādīt.

Vai esi labs cilvēks?

Ilmārs Šlāpins radošuma konferencē Subject: Creativity man kā pirmo uzdeva jautājumu – vai jūs esat labs cilvēks? Protams, ka esmu labs cilvēks! Lai kāds pieceļas un pasaka, ka viņš tāds nav! Kritēriji un kodi jau mums katram ir citādi. Īstenībā es necenšos darīt neko sliktu.

Mākslas pasaulē ik pa laikam kāds tiek apbižots vai pazemots, pats to esmu piedzīvojis, un man tas nav pieņemami. Tāpēc cenšos tiem, kam ir iespēja būt man blakus, mācīt: nedarīt otram to, kas nepatīk pašam. Uzdāvināt otram to, kas pašam ļoti patīk. Apēst ar otru kopā ko tādu, kas pašam ļoti garšo. Vienkārši – būt kopā un neizlikties par to, kas neesi. Lai pats sev nenodarītu pāri. Mums jau visiem šķiet, ka rīkojamies pareizi un citādi būt nevar. Bet viss var būt citādi, un viss vienā dienā var apgriezties kājām gaisā. Tāpēc jānovērtē tas, kas tev ir šodien, ka vari pateikt – arlabunakti, labrīt, paldies.

Man Dievs ir devis tādu intuitīvu sajūtu, ka es nedaru neko, par ko šaubos. Un šodien es principā nedaru to, kas nepatīk. Es dziedu tikai to, kas man patīk. Ceļoju uz tādām valstīm, kurās gribu būt. Nevēlos sevi kulstīt ar šaubām – ir jādara vai nav jādara.

Latvija ir tik maza, cik tā maza ir, te visi cits citu pazīst, atbalsts visdažādākajās jomās tiek saņemts, balstoties uz pazīšanās lietām… Kādam tas šķiet normāli, kādam – nē.

To katrs pats var atbildēt – cik godīgi mēs esam pret savu darbu, sabiedrību, mūsu tautu, pret savu ģimeni. Tad jau arī var savilkt tos plusus un mīnusus…

Ome man vienmēr teica – tu esi mans zelta gabaliņš, un vienmēr raudāja par to, ka mūsu mamma neredz to, ko esam sasnieguši un izdarījuši. Saņemot Triju Zvaigžņu ordeni, saprotu, ka mana ome par šo mirkli laikam būtu vislaimīgākā. Es zinu, ka viņa mūs sargā. Būs pagājuši jau četri gadi, kopš ome aizgāja, bet nav tādas dienas, kad es par viņu nedomātu vai neredzētu sapnī. Tā ir tāda dīvaina sajūta, kad šķiet – viņa mani tā kā sargā vai tā kā rāda ceļu, kā vajag dzīvot. Mammu mēs neatceramies, viņa aizgāja bojā, kad man bija pieci gadi, – mēs palikām četri bērni. Mammai bija tikai divdesmit divi… Tad arī mūsu dzīve mainījās. Atceros, kā tonakt piecēlos, – visi raud un tu nesaproti, kāpēc viņi raud…»

Nekad nedomāju, ka ar mani tā notiks

«Pabeidzu skolu un sapratu – man nav citas iespējas, kā iet tālāk mācīties mūziku. Man nekur nebija tik labas atzīmes kā dziedāšanā. Mana karjera sākās lēnām – ar koncertiem, ar atpazīšanu publiskajā telpā un intervijām. Es nekad dzīvē nebiju domājis, ka ar mani tā notiks.

18 gadu vecumā, iestājoties Mūzikas akadēmijā, tiku iemests lielajā dzīvē – tā mani gan sita, locīja un mocīja, gan arī cēla.

Bet es tiešām domāju tikai par mūziku, un ne par ko citu. Un tad pienāca brīdis, kad cilvēki no manas komandas teica – mēs esam izdarījuši tavā labā visu, tālāk dari pats. Nejutos nedz apvainojies, nedz aizvainots, – tā dzīvē notiek. Tagad man ir Latvijas koncerti, kas nodrošina to, ka man ir pāris koncertu Latvijā. Pārējo daru pats, jo ārpus Latvijas man nekad nav bijis producents. Es pats kontrolēju savu laiku, savas tikšanās, savas izrādes un koncertus. Man nav jābūt darbā astoņos no rīta uz mēģinājumu, un esmu laimīgs.

Operā esmu diezgan daudz dziedājis – tas bija ļoti skaists laiks. Mans sākuma laiks. Mana pirmā opera bija Antona Rubinšteina Dēmons, Andrejs Žagars uzaicināja dziedāt Eņģeli. Arī Dailes teātrī divas sezonas nodziedāju izrādē M.Butterfly. Tagad dziedu bērnu izrādēs Sīpoliņa piedzīvojumi un Sūnu ciema zēni. Man ir atsevišķi koncertcikli, līdz ar to ir ko darīt.

Otram tādas somas nav…

Apzinos, ka izceļos ar savu ārieni, – tas, kas ir man, nav nevienam. Tādas somas nav, tādas rokassprādzes nav. Un man tas patīk! Man ir milzīga kurpju un somu kolekcija, esmu uzbūvējis pamatīgu skapi, lai tur viss satilptu.

Ja cilvēks ir divpadsmit gadus audzis internātskolā, kur visiem jāstaigā vienādās kurpēs, vienādās jakās, visiem reizē jāguļas un jāceļas un piektdienās vienmēr ir frikadeļu zupa un biezpiena sacepums, tad brīdī, kad veidojies par personību, sāc saprast – es vairs nekad dzīvē negribu vilkt to, ko var nopirkt konkrētā veikalā un kas būs mugurā vēl kādam citam. Nekad dzīvē! Internāts, goda vārds, uzliek zīmogu.

Par savu pirmo algu, kad sāku strādāt bērnunamā, braucu uz Centrāltirgu pirkt kurpes, lai man nebūtu tādas kā visiem.

Jo tajā laikā mums drēbes deva Raimonds Gerkens, protams, bijām priecīgi, ka mums vispār bija, ko vilkt mugurā, bet pēc kāda laika man jau kļuva kauns…

Savukārt, runājot par skatuvi, man vienmēr šķitis, ka apģērbs ir mana attieksme pret manu klausītāju. Viņš taču nāk mani skatīties – viņš vispirms mani ierauga un tikai pēc tam dzird. Un es arī pats labi jūtos, ja esmu padomājis gan par aksesuāriem tērpā – man ļoti patīk piespraudes –, gan matus esmu safrizējis citādi. Kad viss labi sagatavots, nāku uz skatuves ar lielu prieku, pietāti un pateicību pret visiem.

Kopš sevi no piecu gadu vecuma atceros, man vienkārši ir tāda balss. Ar tādu es piedzimu.

Sākumā publika manu balsi nepieņēma, ķiķināja. Tagad vairs neķiķina, publika ir izaudzināta un kļuvusi patīkama, un klausīties mani nāk tie, kuri grib klausīties. Tā no zēna gadiem ir kopta, skaista, tīra, to apzīmē kā – diskants. Pēc balss lūzuma man tā vienkārši saglabājās. Balss man ir liela un skanīga, tāpēc varu dziedāt ar lieliem orķestriem un tos pārdziedāt. Senāk pirms katras uzstāšanās bija stress un uztraukums – tās nebija patīkamas izjūtas. Tagad uztraukums varbūt ir tikai tad, ja neesmu labi sagatavojies, bet to es nevaru atļauties. Turklāt man katru dienu nav jākāpj uz skatuves, līdz ar to visiem projektiem varu laikus sagatavoties.  

Jā, esmu dārgs prieks, un cilvēkiem tas jāsaprot. Vienmēr kāds uzrodas, kurš saka – bet es jau gribu tikai vienu dziesmu, taču starpība jau nav nekāda, vēlaties vienu vai desmit dziesmas.

Kad mani aicina uz korporatīviem pasākumiem, visbiežāk cilvēki jau kaut ko ir dzirdējuši – jo īpaši manu neapolitāņu, krievu, latviešu, baroka mūziku, arī kamermūziku. Man ir jāatbrauc, man ir savs koncertmeistars, transports, mūzikas instruments… Tas ir mans darbs. Man nav tā, ka, ieejot lielveikalā, pārdevējs skrien un saka – re, kur viņš nāk ar to skaisto balsi! Ņemiet, ko gribat! Un arī benzīntankā iebraucot, man nesaka – jūs varat liet benzīnu, cik jums vajag, jo jūs skaisti dziedat! Nodarbojoties ar labdarības pasākumiem, es gan pats izvēlos, kur piedalīšos un kur ne. Man gadā ir apmēram 50 koncerti, no kuriem 15 ir saistībā ar labdarību.»

Arvien vairāk domāju, ko atstāšu aiz sevis…

«Tiešām! Un ne sevis, bet citu labā. Arvien vairāk gribas, lai tā ir daudz.

Un šajā kontekstā tagad jums izstāstīšu, lūk, ko.

Mana labdarības fonda mērķis ir sniegt palīdzību bērniem līdz 18 gadu vecumam, kuriem ir veselības problēmas, un labdarības pasākumu organizēšana. Cilvēki prasa izpirkt hipotekāro kredītu, nopirkt 100 kilogramus ķiploku, kāda skola prasa nopirkt bērniem skolas formas, kāds cietums prasa iegādāties viņiem jaunas grāmatas, kāda baznīca prasa nomainīt jumtu… Vai nu cilvēki domā – ja nepajautāšu, tad neuzzināšu, vai arī kaunam nav robežu. Tā ir tikai daļa no tā, ko cilvēki man prasa. Tad varam izvērtēt kopējo ainu, par kuru es teiktu – tas ir izmisums.

Palīdzu tām ģimenēm, kuras pašas jau ir daudz izdarījušas. Nevis tām, kuras sūkstās un pīkst.

Jā, bērnu, kuriem palīdzu, nav daudz, bet es viņiem palīdzu un publiskajā telpā man par to nevienam nav jāatskaitās. Vienkārši, ja ir līdzekļi, ko nopelnu, vai kāds man palīdz tos nopelnīt, tad daļu no tiem es tiešām novirzu šim mērķim. Mans pirmais jautājums vienmēr ir – ko jūs paši esat izdarījuši, lai palīdzētu savam bērnam? Es palīdzēšu, ja tam noticēšu. Cilvēki ir dažādi. Un kādam tiešām šķiet, ka man tas miljons ir zem gultas. Bet man viņa tur nav! Patiesībā pietiek ar divām minūtēm, lai saprastu – runā cilvēks taisnību vai melo. Es nevienam uz ielas nedodu naudu. NE-VIE-NAM. Ja man ir laiks, esmu izmaksājis gan pusdienas, gan maizi nopircis. Bet tiem cilvēkiem jau to nevajag. Viņiem vajag tikai naudu. Neaizmirsīsim to, ka tas ir viņu dzīvesveids. Mana pārliecība – ja rokas un kājas ir, tad jāiet strādāt.

Ticiet man – strādājot bērnunamā (un tas jau bija pirms gadiem piecpadsmit), mēs vienai mammai sameklējām darbu, bet viņa smējās par mums: viņa dienā nopelnot tik, cik piedāvājām viņai par sanitāres darbu mēnesī. Un viņa joprojām strādā Vecrīgā un ikreiz, kad ierauga mani, skaļā balsī nobļaujas – Jēgers! Bet es viņas bērnus izaudzināju bērnunamā. Un tas ir patiess stāsts.

Bet man patika mans darbs bērnunamā, un lielākais prieks – redzēt bērnus, kas tagad nāk uz maniem koncertiem. Tā ir mana lielākā alga, ko es vispār varētu dzīvē nopelnīt.

Bērnunamā nostrādāju desmit gadus, – tas bija blakus manam internātam un man vajadzēja naudu. Man arī šķita, ka es to varu. Iemācījos matus griezt un tikt galā ar pusaudžiem, kam visādas atkarības. Man tā gribējās, lai viņi izaug par kārtīgiem cilvēkiem un nedara pāri citiem bērniem. Mēs dzīvojam vienā sabiedrībā, mēs nekad nezinām, kas mums paiet garām. Man daudzi tajā laikā prasīja – tev darīt nav ko? Ar dažiem no tiem bērniem esam kļuvuši labi draugi.»

Nekas īpašs man nav vajadzīgs

«Ziniet, es ilgi domāju – kāpēc ap manu māju lido lielās kaijas, kas ķērc un neļauj no rīta gulēt. Un izdomāju – tas ir tikai tāpēc, ka tantes blakus mājā iznesušas kaķiem bļodas, no kurām aktīvi ēd lielās kaijas. Man kā mūziķim šī ķērkšana ir katastrofa ausīm. Man bail no aušu aizbāžņiem, man ir jādzird, kas notiek apkārt, citādi jūtos nošķirts. Es arī nekad uz ielas nenēsāju austiņas. Pat ja man, ejot pa ielu, iezvanās telefons, vienmēr apstājos, izrunājos un tikai tad dodos tālāk. Jo man tajā mirklī pilnīgi zūd uzmanība, man mierīgi var somu izņemt no rokām (smejas).

Vispār neesmu no mierīgajiem, kā pats saku – esmu pazemīgs un pieklājīgs, bet ja nu gadījumā kas, tad cirvis man vienmēr ir somā.

Pārsvarā atpūšos ārzemēs, un vienmēr uz tālajiem galamērķiem lidoju no Londonas, jo nevēlos tikt atpazīts. Bijuši gadījumi, kad lidoju no Latvijas un cilvēki uzskata, ka tad jau lidmašīnā būs koncerts. Londonā man ir, kur palikt, vienmēr kādu laiciņu padzīvoju arī tur.

Man nepatīk palikt pilnīgi vienam – neesmu no tiem, kas brauc vienatnē staigāt pa mežu vai gar jūru. Man patīk Vecrīga, bieži tur apsēžos un vēroju cilvēkus. Sauksim to par manu vientulību. Man ļoti patīk pārvietoties pa Rīgu cik vien iespējams kājām. Tad esmu viens ar savām domām, ļoti daudz domāju un arī izdomāju, pārdomāju. Citreiz naktī ceļos un izdomāju kādas lietas uz priekšu. Es pat domās varu drēbes salikt, kas man no rīta jāvelk. Es zinu, kur man kas atrodas.

Otrs svarīgais process, kas ļauj atpūsties manām smadzenēm, ir ēst gatavošana. Es ļoti daudz marinēju, viengad ieliku vairāk nekā 600 dažādas burkas, uz urrā iet vīriešu zapte ar pupiņām, gurķi, ievārījumi, marinētas bietes kubiņos, sviesta pupiņas, ābolu kompots ar avenēm, lečo, tomātu mērces… Visi tiek uz Ziemassvētkiem apdāvināti. No tā, kas man pagrabā, man vēl diviem gadiem pietiktu. Kad gatavoju, es arī nevaru īpaši parunāt, jo esmu pārņemts. Man ir ļoti labs pagrabs, kur viss skaisti plauktos salikts. Manām burkām ir savs marķējums – Sergeja Jēgera meistardarbs. Ir cilvēki, kas tās saņem apmaiņā pret ziedojumu manam fondam. Līdzekļi tajā vienmēr ātrāk iztērējas, nekā uzkrājas.

Esmu bailīgs, mani nevajadzētu nekur atstāt vienu. Lielākais sods būtu atstāt mani vienu lauku mājās pie kāda ezera tumsā.

Man nepatīk, ja klusumā var iejaukties kaut kas neparedzams. Kāda skaņa, kas var nobiedēt. Nupat biju Riodežaneiro Brazīlijā, tur bija divi pārbraucieni ar gaisa tramvajiņiem starp viņu slavenajiem kalniem – man bija ļoti, ļoti bail. Tik ļoti, ka acis turēju ciet.

No komforta zonas man patīk iziet laukā tikai mūzikā. Dzīvē nekad nevajag izaicināt likteni. Tāpēc nevajag darīt to, no kā ir bail, kas sagādā nepatiku, līdz ar to – risku. Man patīk, lai ir mierīgi. Man joprojām ir bail sajusties vienam, pamestam. Es negribu vairs to izdzīvot… Toties, kad teātrī izrādes laikā kādai sievietei kļuva slikti, tad es, lai nevajadzētu pārtraukt izrādi, biju tas, kurš iznesa viņu ārā. Visiem citiem bija nepatīkami, jo viņa vēma. Kādam tas bija jādara, bet ne visi spēj. Es spēju, esmu daudz pieredzējis, mani ar to nevar izsist no sliedēm. Es noteikti nepaiešu garām nevienam nelaimē nonākušajam.»

Es tikai vēlētos tos labos cilvēkus sev apkārt vēl vairāk – lai viņi lido ap mani kā bitītes ap medu. To es gribētu no visas sirds.

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs