Rēzija Kalniņa: Nespēju klusēt, redzot netaisnību

Intervija
Agnese Meiere
9. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone, stils - Agija Vismane
Aktrise RĒZIJA KALNIŅA bija pirmā, kura sabiedrībā sāka runāt par problēmām Dailes teātra aizkulisēs, iekustinot veselu notikumu lavīnu. Ir cilvēki, kuri viņu dēvē par teātra pelēko kardinālu. Šonedēļ žurnālā Ieva lasāmajā sarunā, kas ir rudenīgi dūmakaina un apcerīga, viņa runā par sirdsapziņu, par nespēju klusēt, dzirdot melus. Un personīgo atbildību. Fragments no sarunas.

AGNESE: Nupat Dailes teātrī notikušas izmaiņas – panākta vienošanās, ka mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers atstāj savu amatu. Kāpēc šīs pārmaiņas tika rosinātas?

RĒZIJA: Iedomājies situāciju – tu dzīvo daudzīvokļu mājā, un tev viss ir kārtībā, ir labi, silti, tu esi paēdis. Bet katru nakti aiz sienas raud kāds bērns, savukārt aiz citas sienas šņukst vai kliedz kāda sieviete. Kādā citā dzīvoklī dzīvo cilvēks, kura iepirkumu maisiņā jau gadiem ir tikai rīsi – acīmredzot nekam citam naudas nepietiek. Tu esi sabiedrības daļa, tu nespēj atrasties komforta zonā, nedomājot par to, kas notiek citos dzīvokļos tavā kāpņutelpā. Teātri es varētu salīdzināt ar tādu daudzdzīvokļu māju, un pārmaiņas bija nespēja palikt malā brīdī, kad sasniegta kritiskā masa. Jo cik ilgi es spēšu dzīvot savā nodrošinātajā pasaulītē, ja kāds aiz sienas ir nelaimīgs?

Esmu cilvēks, kas dzīvo pēc izjūtām. Un manī ir pretestība, ja redzu, jūtu un dzirdu melus.

Esmu spējusi pārdzīvot nodevību, krāpšanu. Spēju saprast cilvēku vājības, dažādas situācijas, bet konstanti meli mani pārvērš no kaķēna par lauvu.

Tāpat kā tas, ka dara pāri vājākajiem, kas nav spējīgi par sevi pastāvēt un sevi aizstāvēt.

Sava nozīme ir arī tam, ka mana mammīte tagad ir slimnīcā, un tā realitāte, kādā šobrīd atrodas viņa, saasina manu uztveri par godīgumu, sirdsapziņu un virsvērtību.

Mana iniciatīva sākās ar raidījumu Teātris.Zip, kur bija jākomentē izrāde 8 mīlošas sievietes. Tajā laikā piedalījos arī mēģinājuma procesos izrādei Neiespējamā misija. Un tas tikai nostiprināja manu pārliecību: man kā Dailes teātra aktrisei ir tiesības pateikt to, ko domāju. Proti, ka ir necienīgi teātra simto sezonu – teātra mājaslapā ir šāds logo –, sākt ar komēdiju. Mans jautājums bija: kāds ir šīs izrādes virsuzdevums, izņemot naudas pelnīšanu? Uzreiz gribu piebilst – man ļoti patīk komēdijas, man patīk dauzīties, smīdināt cilvēkus. Divas brīnišķīgākās lomas, kurās esmu to visu izbaudījusi, bija tieši pie Džilindžera – tās bija izrādēs Lodes pār Brodveju un Penelope un Diks.

Vari paskaidrot sīkāk par cilvēkiem, kuri bija jāaizstāv?

Kad pirms pieciem gadiem atgriezos no Novosibirskas, mani kolēģi – ne tikai aktieri – man teica: teātrī notiek tas un tas, kaut kas jādara. Tolaik nezināju, kas īsti notiek, un bija vajadzīgs laiks, lai to saprastu. Pagājuši pieci gadi, un… man vadzis lūza, kad sajutos kā viens no bērniem ģimenē, par kuru mamma nerūpējas. Kurai bērni nav svarīgi. Kur no bērniem prasa, bet neko nedod pretī. Man ir divi punduršpici. Redzi, ja gribu, lai mans sunītis dejo uz divām kājiņām, mācu viņu, pēc katra veiksmīga mēģinājuma viņu uzcienājot ar gardumiņu. Viņš atceras to. Aktieris nevar būt gan suns, gan saimnieks. Aktieris izpilda komandu, bet, ja viņam par to iedod pļauku… Tad viņš nesaprot, ko izdarījis nepareizi. Ja saimnieks saka: «Guli!» – suns guļ, ja liek apsēsties, suns apsēžas. Bet, ja saimnieks saka: «Guli!» – un dusmojas, kāpēc suns nav apsēdies… Tad tā ir pretruna, nevis profesionāla sadarbība. Tāpat ir sadarbībā starp režisoru un aktieri.

Liekot roku uz sirds, varu teikt – pēc atgriešanās no Novosibirskas bija vairākas epizodes, kad varēja runāt par cilvēciskā aspekta zudumu. Un es par to nevarēju nerunāt skaļi.

Tāpēc mans kolēģis Artūrs Skrastiņš sasauca kolēģus uz sapulci, lai saprastu – kāpēc tā sacīju raidījumā un ko par esošo situāciju domā kolektīvs. Varēja jau domāt, ka tā ir mana – dīvas, ar kuru ne tā parunāja (tā kāds izteicās) – kaprīze. Taču pēc šīs sapulces sapratu, ka ir ļoti daudz problēmu – attiecībās, saskarsmē, leksikā, atbildības izjūtā. Arī izpratnē par to, ka teātris kā mākslas izpausmes veids nevar būt peļņas avots. Tā ir ģimene, daudzbērnu ģimene. Gandrīz katrai IEVAS lasītājai taču ir ģimene un misijas apziņa – man jāuzaudzina bērni. Jā, ne visi viņi ir teicamnieki un ideāli, bet tu taču neizvēlies. Tu atbildi par visiem, mīli visus. Par šādu salīdzinājumu attiecībā uz teātri, protams, var iesmiet. Tomēr kolektīvā, kur esi līderis, tu pārstāvi gan tēva, gan mātes funkcijas. Un tas nozīmē atbildību, naudas pelnīšanu, rūpes, izaugsmi un vēl, un vēl, un vēl. Bet, ja tā nav, tad kāda jēga?

Jāpiebilst – te arī nebija runa par personālijām. Nerunājām par vienu aktieri, režisoru vai izrādi, bet par to, kurā virzienā peld kuģis – Dailes teātris. Par to, ka kuģa kapteinim, iespējams, vajag atvaļinājumu, lai saprastu virzienu, kurā kuģi atkal vadīt.

Runā, ka viss esot noticis Džilindžeram aiz muguras.

Kad Artūrs šo sapulci sasauca, viņš nezināja, ka Džilis ir prom. Bet runa galīgi nebija par kāda gāšanu, tikai par kolektīva noskaņojuma noskaidrošanu. Galu galā – iepriekšējā sapulce, kad aktieri mēģināja runāt ar vadību, notika pirms pieciem gadiem. Vienkārši sekas šai sapulcei ir tādas, kādas ir.  

Man visu laiku domās skan vārds ģimene. Vai tā ir pilnvērtīga, ja tēvs atnes naudu, nepiedalās ģimenes dzīvē un visu laiku ir prom? Arī tāds modelis var pastāvēt, bet kādā brīdī bērns meklēs tēvu. Teiks: man vajag tavu atbalstu. Un, ja viņš šo atbalstu nesaņems, tad identitātes meklējumi notiks ārpus ģimenes. Un tu nevari pateikt: ja tev kaut kas nepatīk, tad ej projām, jo – bērni patiešām aizies.

Vai mēģinājāt ar Džilindžeru par esošo situāciju runāt?

Atbilde uz šo jautājumu jau ir – Artūrs intervijā žurnālam Ir stāstīja: ja kāds mēģināja runāt, tad netika uzklausīts un sadzirdēts. Un tā nav veselīga gaisotne. Ģimenē nedrīkst būt situācija, kad nav iespējams sarunāties, kad nav iespējams tikt sadzirdētam.

Kāda tagad ir situācija teātrī?

Jāsaprot – teātris nav krīzē! Skatītājs mums joprojām ir pats svarīgākais, un teātris savu darbu turpina, mākslinieciskā ziņā mums viss ir kārtībā. Mums ir spēcīga trupa, pat ļoti spēcīga. Un mēs visi esam gatavi jauniem izaicinājumiem. Jautājums ir tikai par to, ka teātris nevar būt peļņas avots. Kolektīvs attīstās tad, ja par to domā visos aspektos. Un, ja no kādas komēdijas ieņēmumi ir lielāki nekā no citas, tad dalies – domā arī par kolektīvu.

Sadarbībā ar Dailes teātra valdes priekšsēdētāju Andri Vītolu tiks veidota mākslinieciskā padome. To veidos esošā repertuāra padome, kurai līdz šim bija tikai ieteikumu funkcijas. Kāda šī mākslinieciskā padome būs, es nezinu, jo tajā nepiedalos. Tā apspriedīs un tālāk veidos repertuāru, kas šai sezonai ir gatavs, bet nākamajai jau ieskicēts. Kādu laiku teātris var funkcionēt bez mākslinieciskā vadītāja, bet, protams, tāds ir nepieciešams. Spēcīgs līderis, kas turpinātu darbu un atgrieztu kuģi virzienā – Dailes teātris. Bet tas savukārt nozīmē tradīcijas un vērienu. Kā zināms, mums Eiropas teātru kontekstā ir unikāla, ļoti liela zāle. Daži uzskata: tādas prakses vairs nav, teātrī tik liela zāle nav nepieciešama. Es gan tam nepiekrītu. Novosibirskā strādāju trešajā lielākajā zālē Eirāzijā.

Domāju, lielā zāle ar tūkstoš vietām ir mūsu priekšrocība, nevis mīnuss un trūkums.

Tieši ar to esam unikāli, ka mums ir šāda milzīga skatītāju zāle. Daži saka: mēs nevaram šo zāli piepildīt. Nē, mēs varam, vienkārši jāstrādā uz to, lai zāli piepildītu.

Kāds tevi nosauca par pelēko kardinālu, kurš īsteno savus plānus…

Sākumā uz to reaģēju emocionāli, bet tagad saprotu – žurka ir slazdā, un mēģina iekost.

Teikšu godīgi, šī situācija mani tiešām izsita no līdzsvara, it īpaši aktieru sapulce. Artūrs Skrastiņš, kurš to sasauca, uzsvēra: tā ir mūsu iekšējā – štata aktieru – sanākšana, kur drīkstam nebaidīties no sekām, drīkstam nebaidīties no tā, ka mūs atlaidīs vai pieņems kādus mērus. Aktieri viņam tiešām uzticējās un izteicās no sirds. Tikai daži vairākkārt pārprasīja: vai tiešām mūs nesodīs un vai tiešām nebūs slikti? Mani izsita no līdzsvara arī tas, kādas bailes valda kolektīvā un kādas ir pieredzes, ar kurām dalījās aktieri. Iekšēji jutos atbildīga par to, ka to nejutu iepriekš. Ka nebiju radījusi tādus apstākļus, lai vecmeistari, kā arī jaunie kolēģi varētu pienākt pie manis un dalīties tajā, kā viņi jūtas. Jā, man piemīt tāds ­rebjata, davaite žitj družno sindroms – lai visiem ir labi un lai visi ir laimīgi. Tāpēc emocionāli tas mani ļoti izsita no sliedēm. Sapratu, ka esmu dzīvojusi tādā kā burbulī. Domājusi tikai par to, kā jūtas tuvākie, nevis par to, kā jūtas viss kolektīvs.

Un tomēr… Pat ja kādam šobrīd notiekošais šķiet pasaules gals, nodevība, komforta zonas zaudēšana vai vilšanās, es tiešām ticu – kā to vairākkārt uzsvēris Juris Rubenis –, ka krīze ir iespēja. Nevis tā abstrakti, bet ļoti racionāli ticu – ja katrs no mums, iesaistītajiem, tiks pāri personīgajam aizvainojumam vai ego, ir iespējama jauna, kvalitatīva, cilvēciska un ļoti forša sadarbība ar Džili.

Visu sarunu ar aktrisi Rēziju Kalniņu, lasi šīs nedēļās žurnālā Ieva

Vēlies kaut ko vairāk nekā vienkārši žurnālu? IEVA būs tava draudzene, tāpēc, lasot IEVU, tu nekad nebūsi viena. Priekos vai bēdās - vienmēr būs atbalsts un sapratne.

Ieva nr41

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs