Pēteris Vasks: Vienmēr esmu uzskatījis, ka Dievs ar mums runā caur mūziku

Mums vienmēr ir sapnis par sauli

– Kad plānojām, kuru dienu varam tikties sarunai, teicāt – trešdienu rīti nav aizskarami, tad man ir sporta laiks, lai mans ķermenis nesāktu bremzēt manu garu…

– Nuja, komponists – tas ir pilna laika darbs pie klavierēm, bet cilvēka abas daļas – gars un miesa – jāuztur līdzsvarā. Ja netrenēsi ķermeni – neiesi uz sportu, daudz nestaigāsi kājām –, gars nīkuļos. Vasarā braucu ar riteni, peldos, ziemā eju uz sporta klubu – vai nu viens pats, vai ar sievu Dzintru (dokumentālā kino režisore Dzintra Geka – aut.). Viņa mani iedvesmo būt aktīvākam – strādā pilnīgi neticamā ritmā; ja vienlaikus gadās vairākas filmas, tad tās ir divas darba maiņas – no rīta aizbrauc un tikai vēlu vakarā ir atpakaļ.

Ja neturēsi sevi fiziskā spriegumā, tad jau gars izjuks, īpaši mūslaikos.

Citi lasa

Santa.lv

Bērni

«Divi puikas turēja, cits spēra pa vēderu.» Mamma dalās sāpīgā pārdzīvojumā

Slavenības

Jau sauc par Kārumiņu? Aivis Ceriņš devies ceļojumā ar daiļu ietekmeli

Ievas Virtuve

Vakariņas

Gardā pļepene ar krējuma mērcīti. Aktiera Ulda Dumpja bērnības recepte un atmiņu stāsts!

Dzintra man atklāja lielisko treneri Ervīnu, jau gadiem pie viņa sportojam divatā, viņu jau varētu saukt arī par draugu. Turklāt Ervīns ir kristīgs cilvēks, kārtīgs praktizējošs katolis. Kas var būt labāk, kā ar tādu cilvēku satikties? Reizi nedēļā viņš mūs kārtīgi izmasē, viņam ir tāda masāžas tehnika ar nogulšanos uz grīdas… Tas ir ļoti vajadzīgs, jebkuram zināms, citādi nemaz nedrīkst – ja apzinies, ka spēki, gadu desmitiem dzīvojot šajā skaistajā pasaulē, patīk vai nepatīk, bet – iet mazumā. (Iesmejas.)

– Vajag enerģiju, lai izbraukātu visur, kur vien skan jūsu darbu pirmatskaņojumi.

– Jā, jo notis jau ir tikai kails šifrs, pēc kura mūziķiem darboties. Svarīgs ir pirmatskaņojuma brīdis. To saucu par bērna pasaulē nākšanu. Pirmatskaņojumos man noteikti ir jābūt klāt.

Manas kompozīcijas ir mani bērni, lielākās tiešām iznēsāju deviņus mēnešus – tā ir tāda audzēšana, no skicēm, motīviem, uzplaiksnījumiem pamazām veidojas pasaule ar savu iekšēju loģiku un emocionālo lādiņu.

Domāju, ka mana mūzika staro apliecinošu enerģiju – uzrunā, iet tev pretī. Pirmatskaņojumā esmu kritisks – vispirms pats pret sevi. Kritika ar gadiem aug augumā.

Negribu būt sava aroda haltūrists, gribu, lai tas, ko esmu uzrakstījis, būtu maksimums: atstāts tik nošu, cik vajag, atskaldīts liekais, atstājot tikai pašu būtiskāko vēstījumu.

Man ļoti paveicies ar darbu interpretiem visā pasaulē, jo tie, kas pasūta manus darbus, zina, kā rakstu, manas notis lasa ar karstu sirdi, meistara rokām un lūpām, atskaņojot. Un, ja viņi grib no manis skaņdarbu, tātad esam gara radinieki. Tāpēc manas tikšanās ar interpretiem bijušas tikai priecīgas un atklājumiem pilnas. Reizēm klausos – jā, ir manas notis, bet viņš tajās atradis ko pavisam negaidītu. Kā tas var būt! Tas ir tas brīnums.

Un vēl ģeogrāfiskie brīnumi, ko līdz ar to iznāk pieredzēt… Ziemā biju ielūgts mūzikas festivālā Kanādā, pašā kontinenta vidū, kur tobrīd bija pasaules aukstākais punkts – katru dienu mīnus 30 grādu, vienu rītu pamodāmies un uzzinājām, ka naktī bijis mīnus 51 grāds pēc Celsija skalas… Bet cilvēki – priecīgi, lielisks atklāšanas koncerts aizsalušas upes vidū būvētā teltī…

No Kanādas caur plaukstošo Vankūveru ielidojām Sietlā, kur tobrīd arī bija vēsturisks notikums – reizi simts gados uzkritis sniegs. Mājupceļā uz Eiropu septiņas stundas lidostā gaidījām, kamēr mūsu lidmašīnai tīrīja spārnus…

– Hamburgā, Elbas filharmonijā skanēja koncerts, veltīts Latvijas simtgadei. Zālē bija Latvijas un Vācijas prezidenti, kultūras ministri… Elbas ērģeļu kupola reģistrs lēja pār galvām skaņas kā lietu. Sārts saulriets, silts vakars… Un – jūsu skaņdarba pirmatskaņojums. Baudījāt publikas pārsteigumu un stāvovācijas…

– Ārkārtīgi neaizmirstams notikums. Elbas koncertzāle ir leģendām apaugusi vieta. To cēla daudz par ilgu, un tā izmaksāja daudz dārgāk, nekā bija iecerēts, bet rezultāts brīnišķīgs – uz vecu spīķeru pamatiem pacelts milzu kuģis, kas iepeld no Ziemeļjūras. Vienmēr esmu uzskatījis, ka Dievs ar mums runā caur mūziku, tādēļ koncertzāles ir svētas vietas. Tās dēvēju par bākām, kas izstaro vēstījumus. Tad nu Elbā tā ir satriecoša.

– Skanēja jums īpaši pasūtīts skaņdarbs ērģelēm un korim Latvija. Ko jums nozīmē komponēt lūgšanu?

To darīju, talantīgās ērģelnieces Ivetas Apkalnas aicināts uzrakstīt lielāku kompozīciju. Tapa Veni Domine. Nāc, Kungs...

Latīņu valoda ir tik mistiska, ka tajā lūdzot izdziedātam vārdam ir trīskāršs spēks.

Nāc, Kungs, un atved mūs mājās… Tāda ir tēma. Man laika atliek arvien mazāk, tādēļ vēlos mūzikā lūgt par zemi, par ikvienu. Pirmais, ko iedomājos, – mums nav jādauzās pa pasauli laimes meklējumos, mums ir jāceļ sava Latvija, jāveido tā katram ar savu darbu, savu mīlestību… Tas ir pirmais, ko šajā skaņdarbā lūdzu.

Otrais, bez šaubām, – garīgās mājas. Apmulsusī 21. gadsimta sabiedrība, kad pasaule strauji mainās… Mums varētu būt lielas problēmas, ja netiekam tai līdzi. Skrējiena karstumā cilvēka garīgā puse, lai cik skumji būtu, paliek novārtā. Mana lūgšana ir par garīgajām mājām. Esam nemirstīgi tikai tāpēc, ka mūsos ir gars. Man ir sajūta, ka daudzi par to nav dzirdējuši. Un nezina par augstāko sūtību, kāpēc cilvēks ir nācis pasaulē. Ne jau tāpēc, lai nemitīgi izklaidētu mirstīgo miesu…

– Ko lietas labā var darīt komponists?

– Jebkurš radošs cilvēks var teikt: neaizmirstam, attopamies! Var rādīt, ka ir ceļš. Es saceru mūziku, karstu sirdi ielieku skaņās, stāstot, ka dzīvei ir viens iemesls – pasauli darīt labāku, darot labus darbus. Un mīlestības potenciālu, kas ir mūsos, izmantot, lai šo pasauli mīlētu.

Ja mīlēsi, pasaule atvērsies un jutīsi brīnumus. Ja dāvāsi to, kas tev ir… Mani valdzina radoši cilvēki, kuri smagi strādā, jo tieši viņi palīdz noturēt pasauli līdzsvarā. Pret iznīcinošu spēku ar gara spēku.

Katrs mīlestībā radīts mākslas darbs ir laba garīga spēka lādiņš.

– Klausījos Veni Domine fragmentu – majestātiska, mierinoša, gaiša mūzika.

– Jā, jā. Lūgšana ir liela garīga spēka koncentrācija. Nevis dod to vai to, bet atver kalpošanai, mīlestībai… Mieram atver. Ja lūgšana ir karsta, degoša, tā tiek uzklausīta. Un mūzikā tas ir. Un tu saņem atbildi. Pēc skaņdarba kulminācijas esi kaut ko apjautis. Tas ir tas gaišais.

Jā, man tiešām ir pārāk maz laika palicis… Tāpēc ļoti patīk, kā slavenais kinorežisors Ingmars Bergmans Fores salā teica meitai: kad bija jaunāks, viņa filmās bijis tik daudz problēmu, drāmu, konfliktu… Un mūža novakarē viņš sarunā ar meitu atzina, ka nedalāmi ticot mūžīgajam radīšanas brīnumam un vairs neesot laika stāstīt par skepsi, neticību, šaubām… Es parakstos zem katra Bergmana vārda.

Kad biju jauns un dusmīgs komponists, rakstīju konfliktus, sadursmes… Man gribējās mūzikā provocēt klausītāju, uzskatīju, ka viņi koncertzālēs snauduļo.

Gribēju iebliezt viņiem ar ko traku – maksimāli ekstremāliem, nepavisam ne harmoniskiem līdzekļiem. Tagad tas ir tikai plašs dziedājums – slavinājums, lūgšana.

– Apkalnas māte sacījusi: klausoties Māra Sirmā vadīto balsu saplūšanu ar meitas skandētajām Elbas ērģelēm, esot raudājusi.

– Ir arī minoriskas, dramatiskas vietas, bet kopējā noskaņa – ar cerību. Tiekot tuvāk mūzikai, atklājas cita dimensija, bezgalīgs skaistums. Man arī bieži birst asaras, mūziku klausoties. Nekā dižāka nezinu. Tā ir balss no mūžības… Kas var būt skaistāks? Esmu uzrakstījis vēl vienu ērģeļu gabalu – himnu. To atskaņos Losandželosā, mēs ar Dzintru turp aizlidosim. Tas arī būs brīnišķīgi.

– Ko jums nozīmē pasaules atzinība?

– Komponistam jau prieks, ka viņa sacerēto izvēlas apgūt, klausās klātienē un pieņem vēstījumu – skumjas, šad tad arī sāpes, bet pamatā sajūsmu par dzīves bezgalīgo daudzveidību. Pat Āfrikā iestudē manu mūziku. Bauda apzināties, ka mans vēstījums šķērso robežas, nepaliek guļam nošu lapās vai kompaktdiskos, bet uzrunā klausītāju tieši. Tur iekšā ir mana mīlestība, mana personīgā enerģija…

– Nu jau otro pavasari jūsu mūziku īpaši godina tepat Latvijā, pieskaņojot dzimšanas dienai 16. aprīlī…

– Man ir prieks, ka to izdomāja Cēsis. Šogad atbrauks vācu jauniešu balets no Hamburgas un izdejos manu mūziku. Būs arī Zviedrijā dzīvojošais britu vijolnieks Hugo Tičati.

Ak, kādus neticamus brīnumus viņš dara ar savu vijoli – tik trakulīgs, ka pa gaisu lido viņa Harija Potera brillītes…

– Jūs esat radījis tik daudz mūzikas skarbām dokumentālajām filmām par padomju deportāciju upuriem, ko veidojusi Dzintra. Vēl vairāk – esat arī daudzkārt devies viņai līdzi tālās ekspedīcijās, pieminot tautas ciešanas gulagā… Magadanā, Kazahstānā. Kāpēc jums tas bijis vajadzīgs?

– Savas tautas mīlēšanu negribu apliecināt tikai vārdos. Tas ir tas, ko mēs ar Dzintru spējam dot Latvijai. Brīvība un demokrātija ir dabisks, taču pašatbildīgs stāvoklis.

Man vēsture jāizjūt dziļi personīgi. Ne vien caur tēliem, zinot, ka bija 14. jūnija nakts, kad ir noticis kaut kas ļoti briesmīgs – piecpadsmit tūkstoši nevainīgu bērnu, vecu cilvēku ar varu aizvesti bada nāvē –, bet nonākot sāpju vietās, meklējot vecās kapsētas, kur kādam palikuši māsiņas, brālīši, citam vecāki… Atstājot tur krustus un piemiņas plāksnes, ko vedam no Latvijas, tiekoties ar latviešiem, kuri izdzīvoja, būtībā tautas visstiprākajiem cilvēkiem…

Tāpat kā Dzintra brauc uz manas mūzikas atskaņojumiem, tā es dodos līdzi, kad viņa brauc filmēt. Tas ir mans mīlestības darbs. Aizbraukt uz Sibīriju nav joks – milzīga sagatavošanās, ekipējuma riktēšana… Un plašumi tur tādi kā vairākas Eiropas kopā.

Visur nīkulība, pie būdelēm sēž veči, strādāt neviens negrib… Bet, ja paprasa, kāpēc tāda postaža, atbilde – vainīgi amerikosi.

Tas ļauj man saprast, cik ģeopolitiski dīvainā vietā esam, pavisam trakā. Ja nebūtu reiz bijis Livonijas kā valstiska veidojuma, šodien mēs te ar jums latviski vis nerunātu… Laimīgi sanācis, ka Eiropas areāls kopš 13. gadsimta nav diži mainījies, tādēļ esam izredzēti. Un nekad mums nav bijis tik stingru drošības garantiju kā šobrīd.

Man šķiet svarīgi noturēties vilnī, kas mūs pērn uznesa Latvijas simtgadē, lai šogad tas mūs nenogāztu zemē. Lai nesašļūkam ar ņaudēšanu… Man kauns par cilvēkiem, kuri joprojām iet saliektām mugurām.

Mani tracina, ja saka – ko tad nu mēs, sīka valstiņa un tautiņa, varam… Tā nedrīkst ne domāt, ne runāt. Jo mūsu zeme ir tik skaista.

Mans tēvs bija baptistu mācītājs Priekulē, mamma – zobārste. Kad 1944. gadā daudzi devās bēgļu gaitās uz Vāciju, arī maniem vecākiem bija iespēja, taču tēvs negribēja pamest Latviju. Jāpaliek šeit, viņš teica. Un es jūtos tāpat, lai kādi laiki nāktu. Nekad savā apzinātā mūžā un kopš esam atguvuši neatkarību, nekad neesmu atļāvies valsts dzimšanas dienā nebūt Latvijā – tā man ir vissvētākā un svarīgākā diena, tad arī vienīgo reizi gadā apģērbjos uzvalkā. Man ir Triju Zvaigžņu ordenis.

– Teicāt, ka apzināti nebiedrojaties ar čīkstuļiem.

– Novēršos. Ja reiz ilgas nedēļas vientuļi pavadu pie klavierēm un nošu skicēm, tad, izejot ārpus mājas, dodos vienīgi turp, kur ir ļaudis, kas mani iedvesmo. Kāpēc gan šajās retajās reizēs man vajadzētu sevi apgrūtināt, satiekoties ar cilvēkiem, kas par visu skābi gaužas un dzīvo garlaicīgi?

– Jums ir laimējies ar dzīvesbiedri – esat maģisks tandēms itin visā.

– Protams! Es tā kādreiz iedomājos… Dzintra ir tik enerģētiski pilna ar to, ko dara, – gan veido filmas, citu par citu labākas, gan cītīgi organizē tik daudz vērtīga fondā Sibīrijas bērni… Es tad nu esmu Dzintras atbalsts ikdienā – ne vien piedāvāju savu mūziku, bet, kad vajag, stiepju sievas smagos čemodānus. Atrast saderīgo cilvēku ir liela veiksme.

Tā ir skaista Dieva dāvana, kad divi mīloši cilvēki ne vien dzīvo kopā, bet abi joprojām ir arī vienlīdz spēcīgas enerģijas pilni un neapturami, izmantojam katru brīdi, priecājamies…

Problēmas sāktos, kad pats izrādies dzīves noguris un apātisks, interešu tev kļūst arvien mazāk un mazāk, bet tavs partneris vēl ir pilns ziedēšanas – viņam gribas traukties ceļojumos, visu ko piedzīvot… Tad būtu bēdīgi. Tagad viens ar otru aizraujamies, viens no otra iedvesmojamies. Un manas sievas idejas nav apturamas: tūlīt būs gatava viņas filma par Ilmāru Blumbergu, uzreiz sekos nākamais darbs – divi Dzintras operatori pērn filmā iemūžinājuši katru mīļu 2018. gada dienu. Kas tikai viss tur, izrādās, nav noticis, un no tā taps četras filmas, ieskanēsies arī mani Gadalaiki, spēlēs četri pianisti… Pamazām sāk jau montāžu pavasarim.

– Kad tikāmies pirms pieciem gadiem, teicāt, ka jūsu dzīves viens no likumiem ir – kopt mīlestību. «Pēc iespējas biežāk sev jautāt, vai egoistiski neesmu domājis tikai par sevi.»

– Joprojām parakstos zem katra vārda. Vai aizdomājos, cik lielā mērā dalos ar savu garīgo enerģiju, vai to neizmantoju tikai sev, vai spēju otram dot kaut ko pretim. Jo attiecības starp vīrieti un sievieti tiešām ir brīnums. Reizēm visu salaižam grīstē savas paviršības, virspusīguma un egoisma dēļ. Tās ir tik smalkas attiecības… Tagad ir tik daudz šķirtu laulību, tik daudz viendienību…

Svarīgi ir būt pāri ikdienai, neļaut sadzīvei sevi apēst.

Nu un tad, ka Pārdaugavas mājā sabojājas kanalizācija, bet tehniski esmu diezgan bezpalīdzīgs? Nu labi, jāsauc kaimiņš vai kāds draugs, lai nāk palīgos… Tad saslimst kaķis, jāved pie daktera… Nu un tad. Galvenais nepazaudēt prieku par katru jaunu dienu. Nu un tad, ka šodiena ir pelēka, tik un tā dzīvo to skaisti, nevis pa pusei, pa ceturtdaļai. Lai katra diena ir notikums. Un tad, ja arī kādā brīdī krīti, vismaz zini, ka esi dzīvojis. Varbūt šī spēja katram nemaz nav dota?

– Teicāt, ka labai dzīvei jums pietiekot ar klavierēm, ķeblīti un klusumu.

– Bet tā ir! Viss pārējais – lieks. Neapkrauties ar liekām mantām. Man ir no vecākiem mantota muzikalitāte, pasaules izjūta – dievišķās klātbūtnes jušana… Un radošums ir dāvana. Lai tas, ko tu visvairāk mīli darīt, kļūst par tavu profesiju. Es nezinu nekā skaistāka par mūziku, un tā iznācis, ka tajā arī dzīvoju.

– Un bērni ir dāvana. Jums viņi ir veseli pieci.

– Un deviņi mazbērni! Jāmēģina skaitīt – vecākajai meitai Laurai ir Austris, talantīgs vieglatlēts. Vecākā dēla Matīsa pirmdzimtā Elīna filmējas kino, viņas brālis Aleksandrs ir topošais kinooperators, māsa Māra apgūst pārtikas tehnoloģiju… Jaunākās meitas Gundegas mazajam Ernestiņam tikko palika trīs gadi, viņam ir brālis Andrievs. Arī Madaras dēliņam Anselmam janvārī palika trīs gadi, viņam ir māsa Augusta un brālis Adrians…

Maniem vecākiem bija desmit mazbērnu. Arī man tā gribētos.

Ceru, ka jaunākais dēls Pauls ar pēcnācēju pārāk ilgi nekavēsies.

– Pirms pieciem gadiem atzināt, ka mīlat Latvijas ziemeļniecisko gaismu. Kā jūtaties šajā nesaprotami mainīgajā pavasarī? Pārdaugavas mājas otrajā stāvā sēžot pie klavierēm, ļoti labi atspīd viss, kas ārā notiek, – kokiem vēl nav lapu, tālu var redzēt, un vakari kļūst aizvien gaišāki.

– Jā, ir bauda to vērot un izjust. Komponēju un redzu, kā atlido putni. Mīlu visus gadalaikus, kas ir manā zemē. Dabas klātbūtne ir bijis mans lielākais iedvesmas avots – tik īsās vasaras, bezgalīgi garie rudeņi… Mums saules nekad nav par daudz. Bet saules trūkums mūs norūda, un mums vienmēr ir sapnis par sauli.

Gribas projām no pilsētas. Gaidu maiju, kad varēšu braukt uz mūsu lauku mājiņu Amatciemā. Tur ir tik labi strādāt. No rīta aizejam uz diezgan avotaino, ledusauksto Amatas upi, apmēram pusstundas gājiens. Metos iekšā uz rīta peldi – sākumā ātri, ātri, bet vēlāk vairs negribas līst laukā… Cauri mežam soļojam atpakaļ.

To saucu par zaļo rīta dievkalpojumu – agrā rītā kopā ar dabu.

Tad visu dienu esi kopā ar savu topošo kompozīciju, savu jauno garabērnu, un nekas netraucē – nav ne interneta, ne televizora, esi tikai ar skaņdarbu un dzimtenes pavasari, vasaru un zvaigžņoto horizontu vakaros… Pirms tam ir saulrieta dievkalpojums, kad izbraucu ar riteni. Tā, lai izjustu katru dzimtenes dienu… Tad var dzīvot, tad var strādāt.

Mēs, latvieši, taču esam dabas bērni, tās ir mūsu skaistākās katedrāles – meži, ūdeņi… Laikam ejot, man ir arvien lielāks prieks par Dieva radīto pasauli, prieks par sakopto pašu zemē. Gribas jau apskaut visu pasauli, bet tas būtu pārāk poētiski.