Pēdējais Piecītis. Saruna ar Armandu Birkenu no leģendrārajiem Čikāgas piecīšiem

«Nevaru iedomāties, kāda būtu mana dzīve, ja es nebūtu Čikāgas piecīšos,» atzīstas ARMANDS BIRKENS. No Piecīšu līksmajiem puišiem viņš uz skatuves palicis pēdējais. Un šobrīd izlēmis beidzot pilnībā mainīt savu dzīvi.
Čikāgas piecīši
Aiva Kanepone
3. maijs

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone

– Pirms desmit gadiem Latvijas deviņdesmitgadē Čikāgas piecīšiem bija koncertturneja Latvijā. Šogad uz skatuves kāpi tu un Lorija Vuda. Kas pa šo laiku noticis, kādi ir Piecīšu likteņi?

– Piecīši piedzīvojuši skumju likteni, vairāki ansambļa dalībnieki aizgājuši viņsaulē. Pirms vairākiem gadiem nomira Ģirts Puriņš, kurš piedalījies jau kopš pirmajām platēm sešdesmitajos gados, aizgāja Uldis Ievāns, kurš pēc insulta sešus gadus bija aprūpes namā. Uldis bija mūsu humoristiskā dvēsele un ļoti labs cilvēks. Un lielais trieciens, protams, ir Alberta Legzdiņa aiziešana.

Man viņu pietrūkst nemitīgi. Mēs ar Albertu visu laiku sazinājāmies, Albertam bija savi uzskati, un viņš pareizi saprata lietas. Un tas bija tā mierinoši, ka ir tāds cilvēks, ar kuru tu vari sarunāties. Tagad man vairs nav, ar ko runāt.

Piecīši jau bija pielikuši savai darbībai punktu, bet ar Alberta aiziešanu mūžībā viss beidzās pavisam.

Šogad Amerikas latviešu centrs Garezers svinēja simtgadi, vidusskolēni izveidoja fantastisku programmu, un mani aicināja dziedāt noslēguma dziesmu Mūsu mīlestība. «Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies…» Bet pietrūka Alberta.

Pasaule kļuvusi daudz tukšāka. Ar Uldi un Albertu esmu bijis uz skatuves vairāk nekā četrdesmit gadus. Tagad uz skatuves esam palikuši tikai divi, Lorija Vuda un es. Mums šeit uz svētku dižkoncertiem bija jābūt trijatā, arī Alberts bija uzaicināts, taču viņš saslima un nomira.

Bet šie koncerti Latvijā bija brīnišķīgi. Nāca klāt jauni cilvēki un teica: mums patīk jūsu dziesmas! Gribēja ar mums kopā nofotografēties. Un tās bildes nebija domātas vecmāmiņai! Tik mīļi.

– Tu saki – skumjš liktenis, bet patiesībā daudzi jūs varētu apskaust. 1961. gadā dibināts ansamblis vairāk nekā 50 gadu kāpa uz skatuves!

– Es reiz saskaitīju – 53 gadus. Pēdējais koncerts bija Rīgā Palladium zālē, kad mums piešķīra Mūzikas ierakstu gada balvu par mūža ieguldījumu latviešu mūzikā. Pēdējā izrāde Amerikā bija 2012. gadā, kad bija Dziesmu svētki Milvoki. Un simboliski, ka pēdējā izrāde bija Latvijā. Jā, daudzām grupām liktenis nav lēmis piedzīvot to, ko Piecīši piedzīvojuši. Esam smējušies un dziedājuši pa visu pasauli, tikai Āfrikā un Ķīnā nepaspējām. Tā bija mana dzīve. Es nevaru iedomāties, kāda tā būtu, ja es nebūtu Piecīšos.

– Tev bija tikai deviņpadsmit, kad nonāci šajā ansamblī. Kādu tu atceries to laiku, kad bijāt slavas virsotnē?

– Bija divi ziedu laiki. Ļoti spilgts laiks bija sešdesmitie gadi, kad Piecīšu veči – un arī dāmas – bija jauni, spēka pilni, un talants plūda kā no pārpilnības raga. Puikas gados dievināju to ansambli! Sevišķi muzikālo vadītāju Jānīti Rinkušu, viņš manās acīs bija dievs. Un Ilmārs Dzenis, kurš dziedāja tās liriskās dziesmas! Un kā Ģirts Puriņš tēloja! Šie cilvēki bija celmlauži. Viņi gāja tur, kur neviens ansamblis negāja, bija uz skatuves ļoti brīvi un atklāti.

Puikas gados dievināju to ansambli! Viņu koncertos publika histēriski rēca! Tur nebija maiga ha-ha-ha.

Daudzi ansambļi bija tādi stīvi. Viņiem bija ļoti labs humors, Ievāns un Alberts trāpīja desmitniekā, jo saprata, par ko toreiz varēja smieties. Deviņu gadu vecumā pirmo reizi biju viņu koncertā, kas arī viņiem bija pirmais, un kopš tā laika redzēju visas viņu izrādes Čikāgā no 1961. līdz 1971. gadam, kad pats nonācu grupā. Viņu koncertos publika histēriski rēca! Tur nebija maiga ha-ha-ha. Jo tas, ko viņi uz skatuves uzveda, bija neticami jocīgs. Viņi satirizēja kāzas, visādus pasākumus, ģimenes dzīvi. Bija skečs, kur latvieši – vīrs ar sievu – gatavojas vest bērnu uz latviešu skolu. Alberts tēlo vīru, Ievāns sievu, un Rinkušu Jānītis ir bērns. Vīrs ar sievu runā, saruna notiek latviešu valodā, bet pilna ar amerikāņu vārdiem. Tā daudzi runāja – dīvaini, stulbi un jocīgi. Vienā brīdī Jānītis prasa: papiņ, kāpēc man jāiet uz to latviešu skolu? Un Uldis atcērt: tāpēc, lai tu saprastu, ko tēvs ar māti runā, muļķi! Bet tēvs ar māti paši visu laiku runā angliski. Cilvēki rēca.

Es nonācu ansamblī, jo Ilmārs Dzenis pārcēlās uz Floridu un viņi pazaudēja savu lirisko dziedātāju, arī Ģirts Puriņš aizgāja prom. Viņi mani jau pazina, es Čikāgā dziedāju no septiņu gadu vecuma, un mēs dažas reizes bijām sastrādājušies.

Nākamā kulminācija bija 1989. gada Latvijas koncertturneja, atmodas laiks. Mums gāja labi arī Amerikā un Kanādā, manā laikā mēs ar koncertceļojumiem bijām Dienvidamerikā, Eiropā, Kanādā. Ansamblis trīs reizes bija Austrālijā. Mums bija daudz populāru dziesmu – Made in Latvia, Man garšo alus, Pazudušais dēls, arī vecās, jau pazīstamās – Šūpuļdziesma, Vecpiebalga… Un arī skeču netrūka – mēs visu laiku jokojāmies, pārsvarā par sevi, par latviešu sabiedrību.

– Mūzika, kuru jūs dziedājāt, lielākoties bija saldsērīgi sentimentāls pops. Latviešiem tas ļoti patika, bet ko Amerikā Piecīši nozīmēja latviski nerunājošai publikai?

– Viņi pārsvarā par mums neko nezināja. Izņemot tos gadījumus, ja pazina kādu no mums. Mani darba kolēģi zināja visu par Piecīšiem, jo es braucu koncertbraucienos, un man bija jāprasa atvaļinājumi. Visi mani kolēģi zināja – koncerts tur, koncerts tur, Dziesmu svētki tur, Dziesmu svētki tur…

– Paralēli dziedāšanai tev bija arī citi darbi?

– Es studēju mūziku, ieguvu pat grādu mūzikas vēsturē un mācījos arī klasisko dziedāšanu. Taču ar mūziku man nebija saistīts neviens darbs. Man bijuši interesanti darbi, bet neviens no tiem man nebija sirdslieta. Strādāju veikalā, pēc tam ļoti labā viesnīcā – Four Seasons Ritz Carlton. Tā bija labākā Čikāgā, tur apmetās visi lielie aktieri un mūziķi. Tad vadīju juvelierizstrādājumu nodaļu Bloomingdales veikalā. Bet aizgāju arī no turienes – bija apnicis strādāt tās garās stundas. Arī viesnīcā bieži vien bija zvērīgas prasības, bieži jāstrādā brīvdienās – to var izturēt tikai jaunībā. Tad dabūju darbu juridiskajā birojā, kur gandrīz septiņus gadus nostrādāju pie strīdu izšķiršanas.

Biju iestājies arī garīgajā seminārā, bet pēc septiņu mēnešu studijām sapratu, ka tur nekāda nākotne nebūs, un izstājos no tā visa.

Biju jau pateicis Albertam, ka kļūšu par mācītāju un Piecīšos vairs nedziedāšu, bet nebiju paguvis aiziet. Tā es biju nolēmis nomainīt karjeru Piecīšos pret karjeru baznīcā, bet nebija lemts. Latviešu mūzika bija mana sirdslieta.

– Un tavi vecāki? Arī tava mamma pirms kara bija mācījusies mūziku?

– Mana mamma pirms kara sāka mācīties Jelgavas Skolotāju institūtā, bet mūziku viņa bija mācījusies pie Jēkaba Mediņa. Amerikā mamma strādāja pie viena zobārsta, sākumā reģistrēja pacientus, vēlāk izmācījās par zobārsta asistenti. Mums, ģimenei, tā bija laimīgā loze, ja vajadzēja labot zobus.

Manā mūžā nav bijis emocionālāka brīža kā tas, kad redzēju, ka mana mamma satiek savu tēvu.

Paps Latvijā mācījās Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā un gribēja būt par agronomu, bet Amerikā strādāja birojos un pēc tam izskolojās par grāmatvedi.

– Tavi vecāki pēc kara aizbrauca no Latvijas, taču abi vectēvi palika šeit?

– Tie, kas toreiz bēga no Latvijas, jau nedomāja, ka tas ir uz mūžu. Mans tēvs izmuka kopā ar savu brāli. Mamma bēga kopā ar savu mammu, bet viņas tēvs, mans vecaistēvs, palika Jelgavā. Viņš strādāja uz dzelzceļa un uzreiz netika, tāpēc gribēja sekot vēlāk, taču nepaspēja.

Es viņu vēl paguvu šeit satikt, mēs sadraudzējāmies, un deviņdesmito gadu sākumā viņš man ierunāja kasetē stāstu, kā gribējis sekot sievai un meitai, bet Kurzemē bija frontes līnija, un neviens vairs netika laists pāri. Viņš vienkārši netika ārā. Mana vecāmāte nekad vairs nesatika savu vīru un nevarēja atvadīties.

Tāpēc es nesaprotu tos cilvēkus, kuri jūsmo par padomju okupāciju.

– Tavs otrs vectēvs arī palika Latvijā. Vai tavs tēvs viņu kādreiz satika?

– Mans tēvatēvs arī palika Rīgā. To stāstu es nezinu un droši vien nekad arī neuzzināšu. Jo mans tēvs ir miris, un arī mans tēva brālis šogad jūnijā 92 gadu vecumā nomira. Viņš savu dzīvi nodzīvoja Monreālā, un viņam bija trīs bērni, diemžēl viens traģiskā veidā nomira ar vēzi. Brālēns un māsīca Monreālā man palikuši vienīgie ģimenes locekļi visā Ziemeļamerikā. Mana ģimene tagad ir izmirusi.

– Bet tava māsa Laura, ar kuru kopā tu bērnībā uzstājies latviešu pasākumos?

– Viņa arī ir mirusi, 2010. gadā. Man viņas ļoti pietrūkst! Laurai bija vēzis, un to par vēlu pamanīja. Mēģināja ārstēt, bet vairs nevarēja. Māsa bija precējusies un šķīrusies, bet bērnu viņai nebija.

Kad mans tēvs ar savu brāli izmuka, viņu tēvs palika Rīgā, pēc kara apprecējās otrreiz. Viņam ir divas meitas, manas tantes, kas tagad dzīvo Rīgā. Mums ir ļoti labas attiecības, un Latvijā man vēl ir ļoti labi radinieki – tas piedod dzīvei tādu gaišumu.

Mans tēvs padomju laikā uz Latviju nebrauca – viņš bija tik dedzīgs pret komunistiem un krieviem, ka tas nebūtu labi beidzies, jo pirmajam krievam, kuru satiktu, viņš būtu kaut ko pateicis un nebūtu ticis ārā pat no lidostas pasu kontroles. Bet viņa brālis atbrauca, satika savu tēvu un ierakstīja sarunas ar viņu. Taču mana traģēdija ir tā, ka mans tēvatēvs nomira 1976. gada rudenī, bet es atbraucu uz Latviju 1977. gada augustā. Nokavēju nepilnu gadu. Mans vecaistēvs Mārtiņš Birkens bija arī Latvijas čempions – māla baložu šaušanā.

1977. gadā es biju Latvijā pirmo reizi, kopā ar mammu, un mamma satika savu tēvu, savu tanti, tantes meitu un krusttēvu. Pirmo reizi kopš kara! Un visi satika mani. Manā mūžā nav bijis emocionālāka brīža kā tas, kad redzēju, ka mana mamma satiek savu tēvu.

– Tā sakrita, ka tava mamma aizgāja tajā pašā nedēļā, kad aizgāja Alberts Legzdiņš?

Tā bija smaga nedēļa. Otrdienas rītā 14. martā nomira mana mamma, bet sestdienā, 18. martā, Alberts.

– Tu pēdējos gados Čikāgas mājā dzīvoji kopā ar mammu…

– Jā, man bija jāuztur māja, jo mamma vairs nevarēja. Ziemā jāšķūrē sniegs, vasarā jāsakopj dārzs. Vedu mammu pie ārstiem, sapirku visu, ko vajadzēja. Tā tas bija jau gadiem, jau tad, kad paps vēl bija dzīvs, bet vairs nevarēja braukt ar mašīnu – piegādāju viņiem ēdienus un visu, ko vajadzēja. Es dzīvoju otrajā stāvā, man bija atsevišķs dzīvoklis.

– Iznāk, ka tavā dzīvē vienlaikus aizvērās divas lappuses – tev vairs nav vecāku un bez Alberta vairs nav Piecīšu. Nebija sajūta, ka dzīvē kāds posms noslēdzies un jāsāk kaut kas kardināli jauns?

– Daļēji jā. Kaut ko jau esmu sācis mainīt, un būs vēl. Tagad vairāk pievērsīšu uzmanību sev. To neesmu darījis gadiem. Nemaz jau nerunājot par vecākiem, ļoti daudz laika esmu ieguldījis latviešu biedrībā Čikāgā, tāpat Čikāgas latviešu organizāciju apvienībā un citur. Tagad mainīšu savas prioritātes. Kad no Latvijas atgriezīšos mājās, man ir jākārto sava dzīve, tās nākamais posms. Jāsakārto personīgā dzīve, esmu par 40 gadiem atpalicis no plāna. Maniem draugiem jau ir mazbērni, man nekā nav. Nav pat īstas draudzenes, kur nu vēl sievas. Es par to neraudu un nesūdzos, bet tas ir jārisina. Tagad sāku dzīvi savest kārtībā, jo dzīvot vienam nav labi. Vajadzīgs kāds, kas nāk līdzi. Bet es vismaz neesmu nelaimīgi apprecējies.

– Tas arī ir mierinājums?

– Apprecēties nav māksla, es būtu varējis to izdarīt četras, piecas reizes. Bet es pazīstu pietiekami daudz cilvēku, kuri nav laimīgi apprecējušies. Būt vientuļam nav tā sliktākā lieta. Būt kopā ar cilvēku, kurš liek tev justies vientuļam, ir vēl sliktāk. Tā ir taisnība. Man ir nācies būt attiecībās, kur jutu, ka tas cilvēks nav mana otrā puse. Viens mans jaunības draugs apprecējās pirms daudziem gadiem, kad visi precējās, daudzi tā precas – tikai tāpēc, ka visi precas! Un nesen viņš man atzinās, ka tā ir šausmīgākā kļūda, ko viņš mūžā izdarījis. Viņam ir bērni, viņš dzīvo ar sievu kopā, bet ikdienā vienkārši ir nelaimīgs. Katru dienu nelaimīgs! Vismaz tādā laivā es neesmu iekāpis. Protams, šausmīgi žēl par bērniem, nav nekā foršāka, labāka un mīļāka par bērniem. Bet var taču satikt sievieti, kurai jau ir bērni, ģimeni jau var iegūt visādos variantos.

Kad nākamreiz būšu Latvijā, būšu tas pats cilvēks, bet manis būs daudz mazāk nekā šodien.

Es tagad beidzot pēc daudziem gadiem sākšu vairāk rūpēties par sevi. Agrāk gāju uz sporta zāli – tad, kad man tas nemaz nebija vajadzīgs, jo es biju jauns čalis normālos izmēros. Vidusskolā es biju skrējēju komandā, kā idiots varēju stundām ilgi skriet pa apli. Man jāatsāk vingrot, jāsāk kustēties.

Māja jāsaved kārtībā. Mēs tur agrāk dzīvojām piecu cilvēku ģimene – mamma, tēvs, vecāmāte, māsa un es. Tur palikusi piecu cilvēku dzīve. Man ir bijuši visādi sabiedriskie pienākumi, skriešanas – es to neturpināšu. Dzīve mainīsies. Domāju, kad nākamreiz būšu Latvijā, daudz kas būs citādi. Es būšu tas pats cilvēks, bet manis būs daudz mazāk nekā šodien. (Smejas.)

– Tu šoreiz atbrauci tieši Latvijas simtgades svinēšanas laikā. Kādas tu atceries 18. novembra svinības no savas bērnības?

– Mani vecāki bija dedzīgi latvieši, un mēs gājām uz daudziem sarīkojumiem. Manu vecāku paaudze, kas pēc kara izbēga no Latvijas, svešumā turējās kopā. Svinēja Lāčplēša dienu, Kalpaka piemiņas dienu, bet 18. novembris bija īpašs. Vienu lietu, puika būdams, iegaumēju spilgti. Bija dažādi runātāji, un no tām runām es atceros frāzi: «Kad Latvija reiz atkal būs brīva…» Tolaik Latvija ne vien nebija brīva, bet bija visdrūmākajā veidā okupēta!

Trimdas sabiedrības vecākie cilvēki nomirst, bet viņu bērni un mazbērni bieži vien vairs nenāk vai reti nāk latviešu sabiedrībā.

Kad kļuvu mazliet vecāks, kādu brīdi Čikāgā vadīju jauniešu kori. Un 18. novembra pasākumā man vajadzēja diriģēt Dievs, svētī Latviju! Tajā laikā nāca tik daudz apmeklētāju – simtiem! Bija noīrēta milzīga zāle. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es diriģēju tik plašai publikai. Un tad, lai svētkos neizgāztos, es mājās vēl un vēlreiz liku skaņuplati un diriģēju Dievs, svētī Latviju! korim platē. Tolaik cilvēki bija ļoti vienoti. Tagad viss ir mainījies. Var izveidot garus sarakstus ar cilvēkiem, kuri reiz bija latvieši. Es nepārmetu, man jau pašam arī bērnu nav, es neko neesmu pielicis tai lietai. Bet man vēl viss priekšā, tā grāmata nav ciet aizvērta! (Smejas.)

Es pats vadu Čikāgas latviešu biedrību un pēdējos gados esmu iesaistījies 18. novembra sarīkojumu organizēšanā. Latvija vairs nav okupēta, un cilvēki vairs negrib stīvos veco laiku svinīgos aktus. Pēdējos gados tie akti bieži vien līdzinājās bērēm – melnas sienas un Latvijas karogs vertikāli uz tā melnā fona, kā sēru lentes ap karogu. Runātāju tribīnei ziedu kompozīcija kā bēru kroņi, pietrūka tikai zārka priekšā. Mēs tur uzvedāmies, it kā kāds būtu nomiris. Un šogad mēs Čikāgā uzklausījām, ka cilvēki uz Latvijas simtgadi grib balli. Darīsim kaut ko priecīgu! Un tad mēs sarīkojām balli.

– Tu reiz teici, ka atgriezīsies Latvijā.

– Latvija ir mana dvēseliskā māja. Amerika ir mana dzimtā zeme, esmu tur audzis un skolā gājis, un šo zemi ļoti cienu un mīlu. Bet, ja man būtu jāizvēlas viena vai otra vieta, tā būtu Latvija.

Taču šobrīd es to nevaru izdarīt, jo man jāpabeidz vairāki darbi Amerikā. Pēc tam – liktenis rādīs.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs