• Nesaderīgie balodīši: Marija un Dainis Grūbes

    Pāris
    Laura Dumbere
    22. marts, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Andrejs Nikiforovs
    Kamēr mēs skatāmies LTV jauno seriālu Sarkanais mežs, Dailes teātra aktieris Dainis Grūbe savai ģimenei ir iznācis no meža, jo filmēšanās beigusies. Viņa sieva Marija gatavojas gala eksāmeniem, lai kļūtu par diplomētu kosmetoloģi. Viņi dēvē sevi par pretstatiem, pat nesaderīgiem cilvēkiem. Taču viņu nesaderība ir izrādījusies pārsteidzoši saderīga. Tagad, pēc desmit kopdzīves gadiem, viņi ir komanda – vecāki, divas meitas un purkšķinošs franču buldogs.

    – Jums šis ir ļoti intensīvs dzīves periods: Daiņa karjera un bizness, Marijas mācības, ģimenē skolniece un bērndārzniece. Viss vienlaikus, kā karstais punkts.

    M.G. Mums ik pēc diviem gadiem dzīvē kaut kas nopietni mainās, karstie punkti pārvietojas. Mierīga perioda vēl nav bijis. Man visgrūtākais šķita laiks, kad Dainis spēlēja M. Butterfly un Izraidītajos. Viņam tā bija jauna virsotne kā aktierim, bet mūsu ģimenei dziļākā bedre. Ar Equus jau bija vieglāk…

    D.G. M. Butterfly iestudēšanas laikā manis četrus mēnešus nekad nebija mājās. Ja biju, tad gulēju vai noslēdzos sevī. Marija tobrīd bija stāvoklī ar otro meitu Maiju, emocijas no abām pusēm bija sakāpinātas.

    M.G. Sākumā katru reizi, kad Dainim bija pirmizrāde vai dalība seriālā, ļoti līdzpārdzīvoju, uztraucos. Atceros, kā M. Butterfly pirmizrādē man zālē trīcēja rokas un es lūdzu Dievu par Daini… Tas bija ārprāts! Tomēr nu jau ir pieradums. Ļoti lepojos ar viņu, bet neraizējos. Protams, mēs ar meitām skatāmies seriālus, kur Dainis piedalās, taču bez trīcēšanas un milzu satraukuma – kā nu būs! Arī teātra pirmizrādēs man visvairāk patīk apziņa, ka trakais posms ir garām un Dainis atkal vairāk būs mājās. Man patīk pirmizrāžu svinīgā atmosfēra, bet pēc izrādes mēs diezgan ātri dodamies mājās.

    D.G. Parasti Marija izdzer glāzi vīna, es paēdu, jo esmu izbadējies, un mēs laižamies projām.

    – Esmu dzirdējusi aktierus jokojam, ka uz Spēlmaņu nakts figūriņas, ko saņem vīrieši kā gada aktieri, būtu jāiegravē teksts Paldies bijušajai sievai! Jo ģimenes ir tās, kas ne vien atbalsta, bet arī dabūpārciest lielo lomu spriedzi. Reizēm lielās lomas maksā laulību, jo sievas neiztur mākslinieka uzvilktību un emocijas…

    D.G. Nu, tur ir liela patiesība. Nozīmīgas lomas, par kurām tiec apbalvots, paņem ļoti daudz, pat pārāk daudz no paša un ģimenes.

    M.G. Ja viņam iet grūti ar lomu, arī mājās jūtams stress. Taču esmu iemācījusies, ka apmēram divas nedēļas pirms pirmizrādes vajag likt Dainim mieru. Neaiztieku viņu un neknābāju, necilāju sadzīviskus jautājumus. Pēc pirmizrādes ļauju izgulēties, tad gan izvelku savu mazo nazīti un metos virsū.

    D.G. M. Butterlfy mums bija kā ugunskristības, kas norūdīja. Tagad esam sapratuši, kā izturēties pirmizrāžu periodā, lai nebūtu lieku emociju un sprādzienbīstamu situāciju mājās. Tas, ka man mājās ir pienākumi pret sievu un bērniem, visādas darīšanas, – tas palīdz. Ir krietni vieglāk dzīvot, ja nekoncentrējies tikai uz darbu. Pateicoties bērniem, es zinu, kuras ir manas prioritātes. Bērni tur pie zemes un pie svarīgā. Kad ar Mariju saņēmām pirmo Spēlmaņu nakts balvu…

    – Tu tiešām teici mēs? Skaisti. Man šķiet, neviens apbalvotais aktieris tā vēl nav teicis.

    D.G. Protams, ka mēs. Tad mēs pārbraucām mājās un nolikām balvu tālākajā plauktiņā, lai tā nespiež sirdi un prātu.

    M.G. Kad Dainis saņēma abas Spēlmaņu nakts balvas kā gada aktieris, bija milzīgs prieks, taču mēs arī apzinājāmies, cik smagi tās nākušas. Cik Dainim un visai ģimenei bija grūti. Būtībā tie bija trīs grūti gadi. Bet tie arī parādīja, ka mēs kā pāris varam izturēt lielu stresu.

    D.G. Šobrīd man it kā ir mierīgāks periods, jo līdz nākamajai sezonai nav gaidāmi jaunu iestudējumu mēģinājumi. Smejos, ka jūtos, kā aizgājis dekrētā. Bet miera jau man nav. Ir filmēšanās seriālos, Lieldienās ar draugiem veram vaļā restorānu Kadagi. Bērni jāvadā uz skolu un dārziņu. Dienas aizskrien. Mums ar Mariju viss harmoniski sadalīts: es vedu lielo meitu uz skolu, sieva ved mazo uz dārziņu. Mājas dzīvi un sadzīvi, protams, vairāk uz saviem pleciem tur Marija. Bet, ja viņai ir eksāmeni un man filmēšanās, pieslēdzam savas atbalsta grupas.

    M.G. Mums ir ļoti daudz palīgu. Mani vecāki, Daiņa vecāki, pat Daiņa māsīca no Liepājas ir braukusi pie mums padzīvot un palīdzēt pieskatīt bērnus. Par laimi, Dainis vienmēr atbild uz maniem telefona zvaniem un ir gatavs pieslēgties problēmām mājās. Viņš nekad neteiks: «Es tagad nevaru runāt, tiec galā, kā vari!» Mēs viens otram esam laba aizmugure.

    – Kad iepazināties, Dainis bija varen lecīgs un nešpetns jaunais aktieris, un Marijas vecāki nemaz neesot bijuši sajūsmā.

    M.G. Man toreiz bija divdesmit viens gads, Dainim – divdesmit četri. Pašiem likās, ka esam jau tik pieauguši! Tagad šķiet – bijām pavisam zaļi. Pretstatā Dainim vienmēr esmu bijusi mierīga un nosvērta, diezgan introverta. Satikāmies klubā, mūs iepazīstināja kopīga paziņa.Visu nakti līdz septiņiem rītā nopļāpājām.Foto: Andrejs Ņikiforovs

    D.G. Paldies kopīgajai paziņai! Ja nebūtu viņas, mēs visdrīzāk nekad nebūtu satikušies. Mūsu attiecības sākās pamazām: ar īsziņām, tējas dzeršanu un pavadīšanu uz mājām. Kā sestajā klasē. Tad pienāca astotā klase, un bija pirmie skūpsti.

    M.G. Kad iepazinos ar Daini, dzīvoju pie vecākiem. Pirmo iepazīšanās nakti ar Daini nopļāpājusi, pārnācu septiņos no rīta un pamodināju mammu (Marijas mamma ir Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela – aut.). Teicu, ka esmu iepazinusies ar ļoti foršu puisi. Mamma pusmiegā kaut ko atbildēja, bet tad es piebildu, ka viņš ir aktieris. Mammai tūliņ acis bija vaļā, sekoja vētraina reakcija – ko? Aktieris? Nē! Vai tev prāts! Maigi sakot, viņa nebija apmierināta. Pēc pāris nedēļām Dainis atnāca pie mums ciemos un uzreiz mammai ļoti iepatikās. Tagad viņi ir lielākie draugi.

    D.G. Man par Mariju uzreiz bija sajūta, ka tā ir īstā meitene. Ja mēs, divi svešinieki, varējām nopļāpāt visu nakti, ne brīdi negarlaikojoties vai nemeklējot pēc vārdiem, tas man šķita svarīgs rādītājs. Meitenes var patikt, bet ne jau ar visām ir patīkami un interesanti sarunāties, vai ne? Maniem vecākiem arī Marija uzreiz iepatikās. Viņu pieeja bija vienkārša: ja bērns laimīgs, tad tā ir īstā meitene. 

    M.G. Kad iepazināmies, Dainis ļoti ātri sāka runāt par nākotni, precēšanos un bērniem. Toreiz viņam teicu, ka mums nekad nekas nesanāks. Mēs tikai labi pavadīsim laiku, bet kopā nepaliksim. Esmu ļoti privātīpašnieciska. Tas, kas ir mans, ir mans. Tādēļ teicu, ka ar aktieri pilnīgi noteikti nebūšu kopā. Bet Dainis labāk zināja, kā viss notiks…

    D.G. Jo tad, ja Dainis ir izdomājis, ka viņam kaut ko vajag, viņš to arī dabūs…

    – Kādēļ Marija tā pretojās?

    M.G. Hm, tas laikam bija priekšstatu kopums… Esmu ļoti greizsirdīga un pat nepieļāvu domu, ka mierīgi noskatīšos, kā Dainis uz skatuves skūpsta aktrises. Atceros, pirmajās izrādēs biju sašutusi līdz asarām – kāpēc tu mani nebrīdināji, ka tev būs intīmas ainas? Tagad to uztveru pavisam mierīgi, jo saprotu, ka tas ir viņa darbs. Dainis savā būtībā ir ļoti īsts un patiess, pat caurspīdīgs. Neprot ne melot, ne izlikties, ne kaut ko slēpt.

    – Tomēr kopdzīves sākums izrādījās īsts pārbaudījums. Jums negaidīti pieteicās pirmā meitiņa.

    D.G. Tikai nepilnu gadu pēc iepazīšanās Marija jau bija gaidībās. Bijām ļoti pārsteigti. Pirmā bērna piedzimšana attiecībās biežāk ienes krīzi, bet mums ļoti laimējās, jo notika pretējais. Man šķiet, mēs no mīļotās meitenes un puiša pārtapām par sievieti un vīrieti. Pirms uzzinājām, ka gaidām bērnu, mēs abi kašķējāmies un rīvējamies par visādiem sīkumiem. Būdami atšķirīgi, pat it kā nesaderīgi, pārāk daudz enerģijas izšķiedām strīdiem.

    Būtībā bijām spiesti palikt kopā gaidāmā bērna dēļ, un izrādījās, ka, būdami nesaderīgi, esam ļoti saderīgi.

    M.G. Ja nebūtu pieteikusies Reina, mēs varbūt pat būtu izšķīrušies. Bērns lika pieaugt un citādi paskatīties vienam uz otru un attiecībām. Izrādījās, visas nesaskaņas var atrisināt mierīgi.

    D.G. Kad piedzima vecāka meita Reina, teātrī strādāju tikai otro sezonu. Trūka naudas, nebija drošības izjūtas, brīžam gāja pavisam traki.

    M.G. Bijām nobijušies, noraizējušies. Kā nu būs? Kā tiksim galā? Bet tas bija pagrieziena punkts attiecībās, kad sākām viens otru vairāk novērtēt, cienīt un mīlēt. Kļuvām maigāki viens pret otru, mācījāmies biežāk piekāpties otram, nevis vilkt deķi uz savu pusi. Mēs saglabājām mieru – par spīti naudas trūkumam. Paēduši bijām, jumts virs galvas arī bija. Ar Daini vienmēr esmu jutusies droši, jo zinu, ka viņš jebkurā situācijā kaut ko izdomās. Viņš ir ļoti vīrišķīgs un ļoti strādīgs.

    D.G. Esmu lauku puika, pieradis pats saviem spēkiem sisties dzīvē uz priekšu. Skolā man bija viena no sliktākajām liecībām, bastoju stundas un pīpēju skvēriņā. Mēs tādi trīs draugi palaidņi bijām. Bet kaut kā visiem trim tomēr izdevies dzīvē ko sasniegt.Foto: Andrejs Ņikiforovs

    M.G. No mūsu tuvāko draugu loka bijām pirmie, kam piedzima bērns, un tas patiesībā bija grūti. Mazuļus biju redzējusi tikai Pampers reklāmās, kur tādi apaļīgi sārtvaidži tikai smaida vien. Ieraugot Reinu, biju šokā, cik mazs ir tāds bērniņš. Un viņš arī raud! Biju neapmierināta ar sevi, likās, ka netieku galā perfekti. Ārkārtīgi mīlēju bērnu, tajā pašā laikā biju nelaimīga, ka man tik jaunai piedzimis bērns. Tās bija ļoti pretrunīgas emocijas. Bet manas mīļās draudzenes nesaprata, kāpēc nevaru atnākt uz kopīgām vakariņām – atstāj bēbi mammai, kas tur liels! Tikai tad, kad draugu ģimenēs piedzima bērni, viņi saprata, kā mums ar Daini gāja.

    D.G. Kamēr man nebija bērnu, es arī nesapratu, kā tas ir. Lai arī tev apkārt rados vai draugos ir mazuļi, kurus reizēm pieskati, tas ir kaut kas pavisam cits. Atceros, manai māsai piedzima dvīņi un viņa mani atstāja par auklīti. Kā izgāja pa durvīm, tā viens momentāni piekrāmēja pamperu. Stāvēju un domāju, kā nu lai to pamperu nomaina, jo man nebija ne jausmas. Izlēmu, ka man vajag plašumu, kur darboties. Noliku bēbi uz grīdas. Attaisīju pilno pamperu un pēkšņi atcerējos, ka neesmu paņēmis tīro. Kamēr gāju to meklēt, bērns veldamies bija izsmērējis kakuci pa visu grīdu, pats viscaur nomūrējies. Es gandrīz paģību!

    – Teicāt, ka esat ļoti atšķirīgi, pat nesaderīgi.

    D.G. Mēs esam ļoti, ļoti atšķirīgi raksturos un arī interešu ziņā. Klasiska pretstatu pievilkšanās. Man tas patīk. Patīk arī, ka Marija ir lietuviete, jo viņai ir tāds krampis!  Tas mums abiem kopīgs – ja ko sākam, izdarām līdz galam. Marija pirms trim gadiem sāka studēt kosmetoloģiju, meita Maija bija maziņa, un mums nebija viegli salikt visu dzīvi kopā.

    M.G. Biju pārliecināta, ka ņemšu akadēmisko gadu, jo netikšu galā. Šaubījos, vai vispār pabeigšu. Bet viss izdevās.

    D.G. Man šķiet, mūsu lielākais pluss attiecībās ir tas, ka abi apzināmies, cik esam atšķirīgi. Mēs to pieņemam, nebāžam viens otram acīs un necenšamies viens otru mainīt. Es zinu, kas patīk Marijai, viņa zina, kas patīk un nepatīk man.

    M.G. Mums kā puzlē gabaliņi ir salikušies kopā, un visi gabaliņi der. Tā ir liela veiksme, jo varēja arī nesalikties. Mēs tomēr ļoti jauni kļuvām par vecākiem un būtībā bijām spiesti palikt kopā gaidāmā bērna dēļ. Izrādījās, ka, būdami nesaderīgi, esam ļoti saderīgi. Ļoti augstu vērtēju to, ka Dainis ģimenē nav zvaigzne. Nav tā, ka viņš ir galvenais un viss ap viņu vien griežas. Dainis ļoti ciena to, ko daru es, respektē manas vēlmes un intereses, novērtē mani. Viņš šobrīd  man palīdz mācīties – paņem meitenes un kaut kur aizbrauc, lai varu kārtīgi izmācīties eksāmeniem.

    D.G. Viss jau ir diezgan vienkārši. Kopdzīvē vajag mīlestību, cieņu, uzticību un atbalstu. Vienīgais, kā mums ar Mariju nav, –kopīga hobija. Bet tas tiks labots, jo es viņai uzdāvināju slēpes.

    M.G. Lai gan es lūdzu, lai nedāvina slēpes, es tās negribu! Te nu bija ieklausīšanās otrā.

    D.G. Tu jau vari neslēpot, galvenais ir braukt līdzi un piedalīties, nošļūkt no kādas kupenas… Līdzīga negribēšana un piekāpšanās mums bija ar suni. Mums ir Boriss, franču buldogs. Es ļoti negribēju franču buldogu, tāpēc paziņoju, ka suni sauks Boriss, – cerēju, ka Marijai vārds riebsies un suņa jautājums atrisināsies man par labu. Bet viņa piekrita! Patiesībā sunim šis vārds piestāv. Viņš ir liela auguma un šausmīgi purkšķina, kā īstam Borisam pienākas.

    Iespēja sastrīdēties ir tad, kad Dainis man māca braukt ar auto. Viņš kliedz un bļauj, es kliedzu pretī un raudu.

    – Drīz tiks atvērta kafejnīca, kur Dainis ir līdzīpašnieks. Jums būs jāatbild un jāraizējas arī par biznesu.

    D.G. Man patīk pārdot un tirgoties, ļoti patīk! Es varētu pārdot jebko un uzskatu, ka pārdot var visu.

    M.G. Man savukārt patīk, ka Dainim ir kaut kas, kas labi padodas ārpus teātra. Ka lomas nav viņa vienīgā pasaule un, ja tur kaut kas aizietu greizi, viņa pasaule nesabruktu.

    D.G. Kadagi ir tajā pašā vietā Pārdaugavā, nosaukums saglabāts, bet konceptu gan pilnībā nomainījām. Sākumā gribējām, lai tas ir veikaliņš, kur tirgojam vietējo ražotāju produktus un gatavojam ēdienu no tā, kas mums ir veikala ledusskapī. Atsaucība no ražotāju puses nebija tāda, kādu bijām gaidījuši. Nācās uz laiku vērt ciet, bet tieši pirms tam pie mums ienāca tēvs ar dēlu kaut ko paēst. Puika paziņoja, ka grib hotdogu. Tā mums dzima ideja par hotdogu kafejnīcu.

    Būs deviņi līdz vienpadsmit hotdogu veidi ar dažādām pašu gatavotām gaļas desiņām. Esam pieci darbinieki, kam pa visiem kopā ir desmit bērnu vecumā no diviem līdz divdesmit gadiem – pirmā testa grupa! Ceram mainīt cilvēku domas par hotdogu, ka tā ir tikai maize ar caurumu, kurā iespiests kečups un cīsiņš. Mums viss būs no kvalitatīviem vietējiem produktiem, sestdienās plānojam brančus ar šampanieti. Atvērsim Kadagus arī Rīgas centrā. Mums būs arī sava apģērbu līnija un džinsu līnija.Foto: Andrejs Ņikiforovs

    – Izklausās, ka tu biznesā esi īsts lidotājs izmēģinātājs, jo ar kafejnīcu vien nepietiek, vajag arī džinsus!

    M.G. Es atbalstu Daiņa sapņus un idejas, bet pārāk neiesaistos un ar padomiem neuzbāžos. Pilnībā paļaujos uz viņu.

    D.G. Man ir tik daudz ideju, ka vienbrīd teicu Marijai, lai sāk pierakstīt. Piemēram, gribēju izgudrot tējkannu ar termometru, bet izrādījās, ka tāda jau ir… Man nekad nav miera, vajag jaunas idejas, kustību dzīvē. Man vajag arī mainīt dzīvesvietas – tā ir tāda īpatnība, ka nekur nevaru ilgi iedzīvoties.

    M.G. No otras puses, Dainis ir ļoti ģimenisks, viņam ir svarīga sakārtota ikdienas rutīna un kārtība mājās.

    D.G. Man ļoti vajag kārtību mājās, esmu gandrīz pedantisks. Tas ir paradoksāli, jo bērnībā man bija ļoti nekārtīga istaba, pilnīgs bardaks, kurā pat mētājās kaut kādas eļļainas autodetaļas. Man bija gari mati, kurus izmazgāju divas reizes pa vasaru. Biju šausmīgs sušķis! Tagad pat viena nomētāta apelsīna miziņa mani ļoti traucē.

    – Un tad viņš dusmojas uz sievu?

    M.G. Nē, viņš pats tās miziņas savāc, sāk kaut ko tīrīt un piekārtot.

    – Šķiet, darba dzīve un mājas dzīve jums ir stingri nodalītas. Teātra un biznesa kaislības gultā līdzi neņemat.

    D.G. Tā bija viena no pirmajām lietām, ko Mihails Gruzdovs mācīja jau pirmajā kursā, – nenest teātri uz mājām un nenest mājas uz teātri. Ja kaut kas sakrājies uz sirds, tad gan ar Mariju izrunājos, īpaši, ja ir sajūta, ka kaut kas neizdodas. Bet ikdienā nemitīgi viņai nestāstu par teātri. Lugas eksemplārs man vienmēr stāv darbā, mājās lomu tekstus nemācos. Marija gan mani mājās reizēm vajā ar savu darbu – viņa studē kosmetoloģiju un, tiklīdz ierauga man kādu pumpu, grib to izspiest treniņa nolūkos. Tad es mūku pa visu māju, un mēs sastrīdamies.

    M.G. Un meitas skrien līdzi un sauc: «Mammu, liec tētim mieru!» Es kļūstu pa īstam dusmīga, un mēs tiešām sastrīdamies.

    – Sejas procedūru dēļ? Tas taču ir smieklīgi!

    D.G. Ir gan smieklīgi, gan traki. Es jau saprotu, ka Marijai vajag praktizēties un trenēties un tuvinieki ir labākie klienti, bet man tās procedūras nepatīk. Šausmīgi nepatīk!

    M.G. Otra iespēja sastrīdēties ir tad, kad Dainis man māca braukt ar auto. Viņš kliedz un bļauj, es kliedzu pretī un raudu.

    – Jums vajadzēja pieteikties realitātes šovam, kur vīri māca sievām braukt…

    D.G. Paldies! Tāpēc vairs Marijai nemācu braukt.

    – Psiholoģijā kā biežākie pāra konfliktu iemesli tiek minēti strīdi par bērnu audzināšanu un naudu.

    D.G. Par bērnu audzināšanu mums gadās tikai mazi kašķīši, kad esmu pārkāpis noteikumus, ko Marija ikdienā stingri ievēro. Piemēram, mēs pērkam bērniem saldumus tikai brīvdienās. Bet es nopērku darbdienas vakarā, ierodos ar kaut kādiem batoniņiem… Pārāk gribu lutināt. Un apzinos savu vainu.

    M.G. Par naudu mums nav konfliktu. Dainis vienmēr bijis galvenais pelnītājs, bet viņš nekad no manis nav paģērējis atskaites par iztērēto. Patiesībā, ja naudas sāk trūkt, bet Dainis ir iekārojis kādu pirkumu, viņš man zvana un jautā: kā tu domā, vai mēs varam to atļauties?

    D.G. Sevī esmu sapratis vienu – esmu krietni mierīgāks, ja zinu, ka man ir uzkrājumi. Ja uzkrājumu nav, tas mani var ļoti nomocīt. No otras puses, mēs ar Mariju ļoti mierīgi uztveram situācijas, kad uz mēneša beigām ir jāpiebremzē ar tēriņiem. Vienkārši piebremzējam. Kad Marija būs pabeigusi mācības, arī viņa varēs sākt pelnīt, un es viņu noteikti atbalstīšu. Neesmu no vīriem, kam vajag, lai sieva sēž mājās. Es pats arī varu ar bērniem palikt mājās, kamēr sieva strādā.

    – Kas tagad, pēc desmit gadu kopdzīves, ir jūsu attiecību vadmotīvs – kaislība, draudzība, sadarbība?

    M.G. Viss kopā!

    D.G. Mēs tā viegli, forši plūstam. Negribas mūs saslavēt, bet mēs tiešām viegli dzīvojam. Man tagad liekas – ak Dievs, cik mēs saldi izklausāmies! Bet tā mums ir. Mēs tiešām godīgi stāstām par sevi, tikai tas izklausās… neinteresanti un saldi, vai ne?

    – Būtu jocīgi, ja jūs tagad justos spiesti sagudrot kaut kādas neesošas drāmas, lai tikai izklausītos interesantāki.

    D.G. Pat ja mūsu tuvāko draugu pāri kādreiz sastrīdas, mēs to ļoti pārdzīvojam… Mēs ar Mariju esam ļoti atšķirīgi, bet esam arī radīti viens otram. Esam saauguši un sapinušies. Es jau esmu izdomājis, kā mēs kopā novecosim.

    – Marija ir informēta par šo plānu?

    D.G. Mēs dzīvosim laukos, bet pirms tam es kārtīgi notetovēšos un mēs brauksim tusēt uz Kubu, staigāsim pliki pa pludmali un dzersim rumu. Pēc tam mājās auklēsim mazbērnus.

    M.G. Mēs esam nogājuši ļoti garu ceļu no tā, kādi bijām sākumā un kādi esam šodien – cieša, cieša komanda. Gadu ziņā ceļš var nešķist ilgs, bet sajūtu un izaugsmes ziņā gan.

    D.G. Mūsu meitas arī ir mūsu komandas darbs. Redzam, kā vecākā atbalsta jaunāko, kā palīdz viņai, – tātad ir iemācījušās, ko nozīmē komanda. Ja abas sastrīdas un viena sāk raudāt, otra raud līdzi un lūdz piedošanu. Tātad ir mīlestība. Svarīgākais dzīvei viņām ir iedots.

     

     

     

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē