Linita Mediņa: Man nepatīk, ka Latvijā kantri jauc ar šlāgermūziku

Intervija
Aiva Kanepone
Žurnāls IEVA
7. oktobris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Savas dziesmas kantri dziedātāja LINITA MEDIŅA raksta pati – balādes par mīlestību, nepiepildītām ilgām un sapņiem. Kā no dzīves. Taču šovasar Linitu uz skatuves neredz. Iespējams, vainojama pavasarī pārdzīvotā šķiršanās. Šī bija tāda ļoti sievišķīga saruna – par attiecībām, par godīgumu pret sevi un vīrieti.

Linitas pieturzīmes

  • Savdabīgas balss īpašniece un, visticamāk, joprojām vienīgā kantridziedātāja sieviete Latvijā.
  • Mācījusies Liepājas Emiļa Melngaiļa Mūzikas koledžas klavieru klasē.
  • Pusaudzes gados izturēja konkursu uz varietē dziedātājas vietu Liepājas restorānā Jūra.
  • Pārdzīvojusi balss lūzumu un ķīmisku kakla apdegumu, pēc kura balss atjaunojās pamazām.
  • Pēc tam piedalījusies pirmajā LTV rīkotajā konkursā Meklējam solisti un ieguvusi mūzikas žurnāla Saule balvu.
  • Dziedājusi Igo mūzikas klubā U.t.t.
  • Muzicējusi kopā ar Aldi Rulli un Emburgas zēniem, grupu Klaidonis un Māri Sloku, grupu Austrumkrasts un Ivaru Pētersonu un citiem.
  • Triju bērnu mamma.

– Tikko, kad staigājām pa tavu dārzu, pajokoji, ka tavas rozes ir uz pauzes, jo zied tikai dažas. Bet kas notiek tavā dzīvē, kur tu pati esi pazudusi?

– Manuprāt, ikvienam dzīvē vajadzīga pauzīte. Pārdomu mirklis. Tāds man tagad ir skatuves darbā. Ir jāatgūst enerģija. Tas nenozīmē, ka nekas nenotiek, – dziesmas top.

Melodijas jau nāk pašas. Ne es tās izdomāju, esmu tikai instruments – melodijas pēkšņi sāk skanēt galvā un grēks būtu tajā mirklī nepierakstīt. Nošu līnijas ir vilktas arī uz veikala čekiem, taloniem un visādām lapiņām – lai motīvs nepazūd. Reizēm divos naktī pamostos un saprotu: man sapnī skanējusi melodija. Tad ieslēdzu gaismu un sāku to pierakstīt. Bet man svarīgi ir būt ar sevi līdzsvarā. Tiklīdz tas ir sašūpojies, dziesmas nerakstās un dziedāt negribas. Protams, ja ļoti gribētu būt uz skatuves, tad darītu visu, lai tur būtu. Bet man ir mainījušās prioritātes.

Kad tu sāki sacerēt dziesmas?

Kad mācījos Liepājas bērnu mūzikas skolā, man bija pirmā dziesmiņa – par Vinniju Pūku. Skolotāja pamanīja manu talantu un aizveda pie komponista Agra Engelmaņa, lai es varētu savu talantu attīstīt. Taču nekas neiznāca, jo es nevaru rakstīt pēc pasūtījuma.

Kā tu nonāci pie amerikāniskā kantri? Dziesmiņa par Pūku noteikti tāda nebija.

Kad mūzikā vēl bija dzelzs priekškars un bija grūti dabūt plates, vispār neko nezināju par žanriem. Bet izveidoju pirmo programmu Igo klubā U.t.t., un programmā bija iekļuvušas divas tāda žanra dziesmas. Pēc tam citi mūziķi man teica: tev ir īsta kantri balss, tā ir tava vieta! Esmu domājusi – kāpēc es nepiedzimu Amerikā, tā taču ir kantrimūzikas zeme! Bet, ja es piedzimtu tur, tad būtu viena no daudziem un man varbūt nemaz nebūtu iespējas kāpt uz lielās skatuves, kā tas ir Latvijā?

Man tikai nepatīk, ka Latvijā kantri jauc ar šlāgermūziku.

Bet es gūstu daudz gandarījuma. Piemēram, festivālos, kad nospēlējam programmu un bariņš cilvēku aplaudē un sauc: «Linita, Linita!» Līdz asarām. Vai, ja aizbraucam, piemēram, uz kādu pansionātu ar labdarības koncertu, – kad tur klausītāji nāk klāt, ņem aiz rokas un saka labus vārdus, ir gadījies apraudāties uz vietas! Bet visam savs laiks.

Pavasarī tu izšķīries. Ko tev nozīmē sākt jaunu dzīvi pēc šķiršanās?

Uzskatu, ka viss, kas notiek, ir uz labu, pat ja šajā brīdī jūtos neierasti. Mēs ar Uldi nodzīvojām kopā 12 gadu, un tā ir milzīga pieķeršanās, nav viegli palaist šo cilvēku vaļā. Tāpat jau viņu mīlu – kā tuvu cilvēku, kā brāli –, neskatoties ne uz ko. Tomēr saprotu, ka ikdiena kopā mums vairs nesniedz gandarījumu un dvēseles piepildījumu. Tāpēc izdomājām, ka pareizāk būtu dzīvot šķirti.

Kas īsti notika – kāpēc jūs tā izlēmāt?

Tāds liels jau nekas nav noticis. Neviens trešais cilvēks pa vidu nav iestājies. Man šķiet, ka mums šis lēmums atnāca maksimāli godīgā ceļā. Varējām jau turpināt dzīvot tālāk un mēģināt apklusināt iekšējo balsi, kas teica: kaut kas nav labi – vai tiešām tāda ir tā patiesā mīlestība? Kaut kas ir beidzies. Ikdienā mēs varam būt laba komanda, uz Uldi varu paļauties.

Man arī nav vajadzīgi tauriņi vēderā, neuzskatu, ka mīlestība ir tauriņi vēderā, – manuprāt, tā ir miera un harmonijas izjūta, kad otrs saprot manu iekšējo būtību, to, kas notiek manā dvēselē.

Un, ja es jūtos nesaprasta un ne īsti laimīga, vīrietis to jūt, un viņam šķiet: ja es nevaru darīt sievieti laimīgu, tad kam tas viss vispār vajadzīgs? Es nekad neteikšu nevienu sliktu vārdu par Uldi. Viņš ir labs! Nu man atkal jāapraudas… (asaras).

Vienkārši starp mums vairs nav sapratnes. Paldies, ka viņš man nav radījis nekādas sirdssāpes, nav emocionālu pārmetumu, bet tieši tāpēc ir tik grūti izšķirties. Jo nav nekā tāda, ko viņam varu pārmest. Tāpēc man ir milzīga vainas izjūta un domas, ka es esmu pie visa vainīga. Mēs jau kādu gadu šķīrāmies un mēģinājām salabt, šķīrāmies un atkal mēģinājām. Līdz pēdējam mirklim mēģinājām saglabāt to, kas mums bija. Bet tas vairs nebija iespējams.

Šobrīd es ļoti labi jūtos viena, mierīgi un labi. Manuprāt, esmu to palaidusi vaļā, lai arī kaut kas jau iekšā vēl trīc. Taču katru rītu varu mosties priecīga, jo priekšā jauna diena, jaunas iespējas, jauni cilvēki. Man ir arī jauns vaļasprieks – esmu sajukusi prātā ar dejām, ar rokenrolu. Tas ir neticami, jo man līdz šim ir bijis tikai kantri, neviena cita mūzika īsti neuzrunāja. Lai gan – rokenrols fonā man allaž ir paticis un vienmēr esmu apbrīnojusi rokenrola dejotājus. Pati jau divus gadus nevarēju saņemties sākt dejot rokenrolu. Bet man dzīvē vienmēr uzrodas cilvēki, kas parāda ceļu, – kā eņģeļi, kā sūtņi. Daiga, superīgs cilvēks, man uzrakstīja, ka sāksies dejas, un pat sarunāja partneri. Atlika tikai piekrist.

Ar rokenrola dzīvesprieku es šobrīd kompensēju savu nepiepildītības izjūtu.

Un vairs nevaru pat iedomāties, kā varēju dzīvot bez rokenrola! Iepriekš biju dejojusi līnijdejas un pamēģinājusi latino, bet tas nav mans – ne tie ritmi un ne tā seksualitāte. Rokenrols ir gan manam garam, jo mani priecē, gan ķermenim. Un varu tikai iztēloties, kāds tas ir prieks, ja tavs dzīves partneris ir arī tavs deju partneris.

Tomēr tavā dzīvē pašlaik neviena cita vīrieša nav?

Nav. Neviena.

Tagad esi atradusi jaunu dzīvesprieka avotu. Bet kā tu pārvarēji pirmo laiku pēc šķiršanās?

Katru dienu modos ar raudāšanu. Joprojām labi atceros pirmās dienas, kad vīrs nenakšņoja mājās. Līdz šim gadiem ilgi katru nakti biju gulējusi apskāvienos vai vienā gultā, un pēkšņi – modos viena. Pirmajā brīdī bija smagi, bija sevis žēl – tagad aizmiegu viena un neviens mani nesamīļo! Bet mēģināju ieklausīties iekšējā balsī, jo man šķiet, ka tā ir gudrāka par manu prātu, un radās sajūta, ka viss būs ļoti labi.

Nebija panikas un izmisuma – ko es tagad darīšu?

Mūzika man nekad nav devusi stabilus ienākumus, bet blakus Uldim visus šos gadus varēju dzīvot mājās un audzināt meitiņu, nebija jāskrien uz darbu. Tad man radās biznesa ideja – mēs ar Uldi radījām stādu interneta veikalu, pamazām izkristalizējās doma, ka nodarbosimies tieši ar rožu stādiem, un nu jau ceturto tos piegādājam no potētājiem. Man pašai arī ir rožu trakums! Laukos esmu iestādījusi trīs simtus rožu un ceru, ka tas ir mans pensijas fonds – visu mūžu stādīšu un kopšu rozes un vecuma galā apsēdīšos uz soliņa pie savām smaržīgajām rozēm un dzeršu tēju. Šogad gan manām rozēm buciņi visus pumpurus gardi apēduši…

Tiesa, no rožu stādu biznesa ienākumi nav stabili, šis ir sezonāls bizness. Tādēļ pēc šķiršanās bija jādomā arī, kā pabarošu bērnus, kā samaksāšu maksājumus, kā varēšu mašīnā ieliet benzīnu. Uzkrājumi neko nenozīmē, tie izkūst kā sniegs. Sapratu, ka steidzīgi jāmeklē darbs, un to arī atradu. Diemžēl tagad atkal esmu palikusi bez šī darba, jo firma likvidējās, taču noteikti kaut kas atnāks!

Zinu tavu dzīvesstāstu: kad vecākie dēli bija mazi, tu audzināji viņus viena un esi gājusi cauri vēl grūtākiem laikiem.

Jā, tāpēc arī manī tagad nav panikas. Lielie bērni jau ir izauguši, abi dēli ir patstāvīgi, strādā un pelna naudu. Lielais dēls Daniels šobrīd ir projām, strādā Zviedrijā. Dāvidam tikko palika astoņpadsmit, viņa vājība ir kulinārija, aizgāja mācīties uz pavāriem un pašlaik strādā divās picērijās Jelgavā. Man jau liekas par traku – maiņā 14 stundu un tā pa trim četrām dienām no vietas. Dāvids grib izmācīties par pilotu. Meitiņai Diānai ir vienpadsmit, un viņa jau ir pietiekami patstāvīga, necik sen paziņoja, ka grib kļūt par stjuarti. Diāna jau no piecu gadu vecuma dejo deju studijā Intriga.

Savas pirmās kāzas tu pati atcēli. Kāpēc?

Šis vīrietis ir mana vecākā dēla tēvs. Jau bija izsūtīti kāzu ielūgumi, kad sapratu: daru nepareizi, jo, apprecoties ar viņu, eju pret savu būtību. Šo cilvēku satiku laikā, kad nesen biju šķīrusies no savas pirmās mīlestības, dzīvoju tādā tukšuma un vientulības izjūtā, ka likās – jūku prātā. Uz skatuves es dziedāju, un visi bija priecīgi, bet tad atnācu mājās un jutos nevienam nevajadzīga.

Šķita, ka vairs negribu dzīvot.

Un tieši tajā laikā parādījās šis labais cilvēks, kurš mani pieņēma tādu, kāda esmu, – izmisušu un nelaimīgu. Viņš bija gatavs man dot patvērumu. Tad es paliku stāvoklī, un nolēmām, ka precēsimies, Kad tas jau bija nolemts, tikai tad sapratu, ka šis vīrietis man ir mierinājums, ka viņš ir mans draugs un es jūtos viņam pateicīga, bet tās nav tādas emocijas, kādas man bija pret to pirmo vīrieti. Es gribēju būt godīga – gan pret viņu, gan pret sevi. Un man bija bail – ja neatcelšu kāzas tagad, kā varēšu viņam pateikt jāvārdu? Tad taču būs vēl trakāk! Nespēju viņam to nodarīt.

Viņš mani mēģināja atrunāt, solīja, ka rūpēsies par mani un gaidāmo bērnu, ka viss būs labi. Ar prātu to sapratu, taču neko ar sevi darīt nevarēju. Atcelt kāzas bija traks risks, es nezināju, kā tikšu galā viena ar bērnu, bet gribēju būt godīga. Mazulis, kas bija man puncī, bija mans vienīgais atbalsts, mans labākais draugs. Sasveicinājos ar viņu un par visu dalījos domās. Tas bija kaut kas īpašs.

Tagad mums ir labas attiecības.

Dēla tēvs ir ļoti dziļa dvēsele, bet – ne mana.

Dzīve man piespēlējusi vairākus vīriešus, kuri ir jauki, vīrišķīgi, sirsnīgi, bet – nav tās dzirksts, lai es viņu iekārotu un gribētu kopā dzīvot pilnvērtīgu pieauguša cilvēka dzīvi. Esot kopā ar vīrieti, ar kuru varu tikai parunāties, jūtos, it kā pati sevī būtu nobloķējusi seksuālo enerģiju.

Man tagad vairs nevajag vīrieti par katru cenu – tikai tāpēc, lai būtu ērtāk un vieglāk. Es varu dzīvot viena. Man ir bērni, pieredze un vēlme būt laimīgai, nesamierinoties ar kaut ko mazāku.

Tu tiki galā, kad viena audzināji pirmo dēliņu. Un tiki galā arī tad, kad vienai bija jāaudzina jau divi?

Pirmajā reizē mans balsts bija mamma, otrajā – mana vecmāmiņa. Bet bija grūti. Otrā dēla tēvā biju iemīlējusies, un pieteicās mazulītis. Bija sajūta, ka ir īstais cilvēks, bet viņš bija ļoti jauns un es ar bērnu viņa dzīvē uzrados pārāk agri – šis vīrietis nebija tam gatavs. Taču es neko nepārmetu. Arī toreiz pat nedomāju atteikties no bērna.

Vai tas bija visgrūtākais laiks tavā dzīvē? Vienai ar bērniem?

Laiku, kad dzima bērni, es nevaru saukt par grūtu, gluži otrādi – atnākušie bērniņi mani glāba no vientulības. Man nebija vīrieša, bet man bija cits mīlestības apliecinājums.

Varbūt sadzīvē bija grūti, bet fiziskas grūtības jau var pārdzīvot.

Emocionāli visgrūtākais bija laiks pēc pirmās mīlestības. Jo tad mana personība vēl nebija nobriedusi un pirmā mīlestība šķita visa pasaule. Un tad tā pilnībā sabruka… Man nebija draudzenes, ar ko dalīties, visu pārdzīvoju sevī un šausmīgi šaustīju sevi. Man radās pārliecība, ka mana īstā cilvēka uz pasaules nemaz nav. Bet tas ir ceļš, kas jānoiet, – ir jāizdzīvo vientulība un pašai ar sevi jātiek galā. Dzīves ceļā pretī var nākt dažādi cilvēki – kā skolotāji, kā pieredze –, bet savu īsto tu vari satikt tikai tad, kad tava dvēsele būs to nopelnījusi. Laikam to šajā dzīvē – vismaz līdz šim – nopelnījusi neesmu.

Bet viss ir manās rokās – ja kļūšu labāka, varbūt savu cilvēku vēl varu satikt.

Grūts laiks bija arī, kad man bija attiecības ar precētu, par mani vecāku vīrieti. Biju neprātīgi samīlējusies, mēs bijām uz vienas skatuves, kopā muzicējām un radījām dziesmas, man likās: jā, viņš ir īstais. Kad beidzās šīs attiecības, man otrreiz sabruka pasaule. Domāju – tā notika tāpēc, ka biju grēkojusi karmiskā ziņā, jo biju izjaukusi 24 gadus ilgušu laulību. Pirms tam man precēti vīrieši vienmēr bija tabu, un es nosodīju sievietes, kuras atļāvās šādas attiecības. Biju pārliecināta: ja mēs visas būtu tik principiālas, vīrietim nemaz nebūtu iespējas pārkāpt laulību, jo viņam jau nebūtu, kur iet.

Bet tad manā dzīvē uzradās viņš, lai iebāztu mani ar seju peļķē – tu nemaz neesi tik tīra un principiāla!

Tas bija pārbaudījums, kuru es neizturēju. Un saņēmu atpakaļ. Bija ilūzija, ka viss ir labi, bet – viss sabruka!

Un tad nāca labais Uldis – kā saulīte. Mēs iepazināmies internetā. Viņš rakstīja tik skaistas vēstules!

Man šķiet, ka Uldis tavā dzīvē tomēr bija laimīgais stāsts?

Jā. Jau pēc mēneša viņš mani bildināja, pēc diviem mēs jau bijām apprecējušies, un pirmie trīs laulībā pavadītie gadi bija paradīze. Man likās, ka pie manis ir nolaidies eņģelis, esmu atradusi īsto un liktenīgo un tas būs mūžīgi. Atceros, ka mamma jautāja: meitiņ, vai jūs strīdaties arī? Atbildēju: mammu, bet par ko? Nav jau, par ko.

Uldis uzradās manā dzīvē kā brīnums. Sākumā es neticēju, ka mums kaut kas iznāks, un negribēju izlikties ne labāka, ne skaistāka. Jo ir ļoti liela atšķirība, vai tu, ejot uz tikšanos, gribi iepatikties, staro un mēģini parādīt sevi no labākās puses vai domā, ka nekas nebūs un tāpēc jūties atbrīvota. Es atnācu slima, deguns tecēja, runāju pusčukstus. Turklāt viņš bija tik ļoti jauns – 14 gadu jaunāks par mani.

Tas sākās kā brīnums un tad izčākstēja. Un par to man daudz bijis jādomā: mums bija tik fantastiska saskaņa – kāpēc tā pazuda? Un ko es varētu darīt, lai to atjaunotu? Bet tas nebija manos spēkos. Mums nesanāca. Domāju, ka tas viss ir pieredzei. Man bija iespēja izbaudīt sajūtu, kā ir, kad ir labi, lai pēc tā atkal tiektos. Es zinu, ka tas, ko vēlos, ir šī miera un piepildījuma izjūta.

Ir daudz aizspriedumu par attiecībām, kur sieviete ir kopā ar būtiski jaunāku vīrieti. Ko jums nozīmēja šī 14 gadu starpība?

Nav nozīmes tam, kāds dzimšanas gads rakstīts pasē! Tas nav gadu, bet emocionālās pieredzes jautājums – kam tu esi izgājis cauri un ko esi dzīvē sapratis? Protams, es neuzsāktu attiecības gluži ar astoņpadsmitgadīgu jaunieti. Kad satiku Uldi, viņam bija sava pieredze, dēliņš un liela sāpe par to, ka nevarēja ar viņu tikties. Attiecībās ar Uldi man nebija sajūtas par vecuma starpību. Tiesa, ja es tagad mēģinātu ar kādu iepazīties, 49 gadi nav tas skaitlis, kuru gribas sacīt. Tomēr emocionāli, sirdsgudri vīrieši saprot, ka ne jau pases skaitlī ir būtība.

Kā tavi bērni uztver to, ka tava dzīve atkal mainās? 

Maniem dēliem Uldis bija draugs un čoms, un viņu attiecībās jau nekas nemainās. Meitiņa gan ļoti pārdzīvo. Bet viņa raudāja arī tad, kad mēs vēl nebijām izlēmuši šķirties, jo bērnam jau nevar notēlot, viņa redz, kādas ir mūsu attiecības.

Neapmierinātība nāk ārā, to nevar apspiest.

Bet tagad viņai nav jāskatās, kā tētis un mamma strīdas. Ir tas pozitīvais, ko es mēģinu smelt, kur vien iespējams, un ir gaišā sajūta, ka viss būs labi. Tagad man ir laiks sev. Savām domām. Varu atļaut sev kaut ko negribēt, kaut ko nedarīt. Tagad sevi vairāk izjūtu kā dvēseli, nevis kā ķermeni. Un pasaule man šķiet bagātīgāka.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs