Lauris Dzelzītis: «Aktieri dažreiz uzvedas tā, kā īstam vecim nepienāktos»

3. maijā dzimšanas dienu svin Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis. Suminot jubilāru, piedāvājam ieskatīties fragmentos vienā no vaļsirdīgākajām aktiera intervijām, kas publicēta žurnālā Santa*.
Mēneša jubilārs
Ieva Broka
3. maijs

Saglabāt

Foto: Jānis Deinats

– Tu visu mūžu esi bijis viens. Tikai brālis bērnībā kopā ar tevi. Pie vientulības vispār var pierast?

– Jā. Var. Es jau esmu iemācījies pieņemt lietas tādas, kādas tās ir.

– Kad uzzināju, ka no nulles esi dzimtajā Alojā uzcēlis māju, biju izbrīnīta. Likās, ka tu tomēr vēl kā tāds puišelis lidinies.

– Ir diezgan daudz priekšstatu, kas neiet kopā ar to, kā patiesībā dzīvoju un ko daru. (..) Man ļoti patīk saimniekot. Es visur saskatu nepadarītus darbus. Pat Rīgā, pa ielu ejot, skatos, kas jāizdara un jāuzlabo. Savās mājās ar to vien varu nodarboties.

Nezinu, vai to vajag stāstīt… Bet pirms mēneša izdarīju vēl ko. Nopirku mājas, no kurām mani savulaik izmeta. Man šīs mājas nevajadzēja, tas bija principa jautājums. Man vajadzēja, lai mājas, kurās pavadīju savu bērnību līdz 16 gadu vecumam un no kurām mani izdzina, kļūst par manu īpašumu.

– Tava mamma izdarīja pašnāvību, kad tev bija tikai trīs gadi, tēvs apprecējās vēlreiz un lielu uzmanību jums ar brāli neveltīja. Kas tad īsti tevi uzaudzināja?

– Kaut kā paši augām. Kopā bijām pieci sīkie: mēs ar brāli, pamātes sīkie un viens kopražojums. Kad tagad aizbraucu un ieraugu to šaurību, kurā visi dzīvojām… Izplet rokas un vari pretējās sienas aizsniegt.

– Un tiešām miesīgs tēvs tevi izmeta no mājām?

– Tur bija kakls, kas to galvu grozīja.

Tagad dažreiz domāju – biju gluži vai teicamnieks, gāju mūzikas skolā, daudz lasīju. Patiešām, ja man būtu tāds dēls, es viņu uzskatītu par ideālu! Nu, OK, bija piezīmes par uzvedību, bet tas taču puikam pat piestāv!

Ja man būtu dēls, par tādām piezīmēm aizietu uz skolu noliektu galvu, noklausītos, piekrītoši mātu, bet pēc tam mājās smejoties dēlam teiktu, lai izstāsta detaļas.

– Un ko tu ar tām mājām tagad darīsi?

– Tiešām nezinu. Bet man joprojām galvā skan teksts: «Ja tu te gribi dzīvot – maksā!» Droši vien to atcerēšos līdz mūža galam. Biju jau izmācījies arodskolā par galdnieku, zināju, ka gribu mācīties augstskolā, man nevajadzēja ne tūkstošus un pat ne simtus, un laukos taču ir tik viegli izdzīvot, izmaksas ir smieklīgas… Bet es tur biju lieks. Tā es saliku savas mantas vienā pauniņā un aizgāju. Un tagad man bija gandarījuma sajūta – es no viņas atpirku viņas mantojuma daļu. Tev vajadzēja naudu – lūdzu, tu to dabūji! 20 gadus tur nebiju bijis. Un tagad man ir sajūta, ka aplis ir noslēdzies.

– Sanāk, ka tu tāds krājējs esi. Divas lauku mājas, piecas automašīnas un vēl divi dzīvokļi Rīgā.

– Tā vienkārši ir sanācis. Laikam jau tieši tāpēc, ka man patīk saimniekot. Un nedzīvoju pēc tāda sienāža principa, kas vasariņu nolēkā, bet ziemā nezina, kur likties. Uz dzīvi skatos ilgtermiņā. Un, tā kā man nav sajūtas, ka vecumdienās valsts par mani parūpēsies, savlaicīgi rūpējos par sevi pats.

– Tad jau tu tomēr domā, ka reiz būs ģimene, bērni un vajadzēs vairāk par 110 kvadrātmetriem?

– Es jau sen par to nedomāju. Godīgi sakot, pat esmu domājis: nafig man to māju tur vajag? Uzcēlu. Un ko? Bet tā jau mēs, ziemeļnieki, te plosāmies, nevis čilojam kā jamaikieši. Laikam man vajadzēja realizēties arī šādā veidā.

– Tev piemīt sievišķīgas īpašības?

– Es neko nesaprotu no futbola un hokeja, pat īsti nezinu, kas ir aizmugure. Un laikam jau arī māja mazliet ir mana sievišķīgā daļa. Varu stundām sēdēt un domāt, kādā tonī jābūt sienai. Kādi materiāli sader. Ja tev ir vecu ķieģeļu siena, nevari ieklāt laminātu. Man vispār ļoti svarīgi, lai ir īsti materiāli. Piemēram, vannasistaba ir mana mīļākā vieta mājā, nevarēju saprast, kāpēc tik ilgi nespēju izvēlēties īstās flīzes Vienu nakti pamostos – tur taču vajag likt vecos koka dēļus, kas pagalmā stāv!

Ar lielām sirdssāpēm pērku niķelētu santehniku. Un ar prieku atrodu vecus misiņa rokturus.

Otra mana kaislība ir mašīnas. Par tām es varu runāt un runāt. Un tajās arī daudz ko saprotu. Bet šoreiz laikam par tām nerunāsim.

– Beidzot Kultūras akadēmiju, tevi Dailes teātrī nemaz nepaņēma štatā. Tas tev bija liels pārdzīvojums.

– Mani nepaņēma, Gintu Grāveli un Aldi Siliņu arī ne. Jo es biju huligāns, Gints bija dzērājs, bet Aldis bija psihs. Bet paldies Džilim, ka pēc tam viņš tomēr par mums atcerējās un atrada pielietojumu izrādē Trīs draugi – Hemingvejs, Selindžers, Bekets. Tikai tagad saprotu, cik ļoti laba šī izrāde bija. Toreiz likās – nu, spēlēju, forši. Tagad jau zinu, ar kādiem, es atvainojos, dramaturģiskiem sūdiem dažreiz jāksaskaras. Toreiz arī dabūju nomināciju kā gada labākais jaunais aktieris.

– Un beidzi būt huligāns?

– Ko tu, tad tik sākās! Ārprāts, ko tikai es teātrī neesmu darījis! To tiešām pat nedrīkst stāstīt. Nesaprotu, kā mani vispār paturēja. Krēslus pāri bāra letei metu, žokli kolēģim salauzu…

– Tad jau tu labi saproti deputāta Kaimiņa darbības?

– Kaimiņa izdarības es negribētu analizēt, pietiek jau bez manis spriedēju par šo tēmu. Viens gan – ar zemu pašapziņu Kaimiņš neslimo.

– Un tu?

– Es vēl tagad no skatītājiem kautrējos.

Droši vien jau tā arī ir, ka viss no bērnības nāk. Kad tev jau kā mazam bērnam nākas saprast: kā tu pats darīsi, tā arī būs. Un ka pat it kā tuvākais cilvēks – tavs tēvs – neko tavā labā nedarīs. Man nepatīk žēloties, es to arī netaisos darīt, bet es labi saprotu, ka mani izlika ārā no turienes, uz kurieni normālos apstākļos būtu jādodas pēc spēka tad, kad dzīvē ir grūti.

Bet nu jau arī tēva vairs nav, un es pat negribu to analizēt. Tāda bija viņa izvēle. Patiesībā es vispār to esmu pieņēmis. Taču tas ir ietekmējis manu attieksmi pret cilvēkiem un vispār dzīvi. Dzīves dziesma jau tāpat turpina skanēt, taču tai ir mainījusies tonalitāte. Jo esmu redzējis ģimenes, kurās visi arī ir gājuši cauri trakām lietām un lieliem pārbaudījumiem, tomēr viņi kopā tāpat labi skan. Viņiem tā melodija ir skaista.

– Laika gaitā tev ir mainījusies attieksme pret savu mammu? Tu viņu saproti vai nosodi?

– Es gribu viņu nosodīt. Bet es viņu saprotu. Es saprotu, kāpēc. Un kā es vispār varu mirušu cilvēku nosodīt? Daudz vairāk nosodu to, kam bija iespēja kaut ko darīt, bet kas nedarīja. Bet arī tas nu jau ir stāsts par aizgājušu cilvēku.

– Vīrieši aktieri taču ir mazliet neciešami?

– Ir. Jo ir ļoti jūtelīgi pret daudz ko – to arī es īsti nevaru saprast, jo man šāda īpašība nemaz tik ļoti nepiemīt. Kā lai to pasaka… Aktieri dažreiz uzvedas tā, kā īstam vecim nepienāktos uzvesties.

Kas man teātrī ļoti patīk – te ir ļoti laba kompānija. Teātris ir fantastiska vieta, kurā ir ļoti daudz radošu, interesantu cilvēku. Dzīvas leģendas, un tev ar šīm leģendām kopā paiet ikdiena. Pēc tam komunikācija ar cilvēkiem no citas vides bieži vien šķiet tik garlaicīga. Jo nav tās tēlainības, saprašanās no pusvārda. Patiesībā jau var teikt, ka starp mums visiem tur ir kopdzīve.

– Tu esi bijis iemīlējies kādā kolēģē?

– (Nopūšas.) Jā.

– Un ar ko tas beidzās?

– Tolaik es kaut kam tādam emocionāli nebiju gatavs. Man tās bija ugunskristības.

Tagad mana pārliecība – teātrī no tādām lietām jāturas pa gabalu! Tas ir kā pašam sev bedri rakt.

– Tu vispār meklē attiecības?

– Nemeklēju. Attiecības jau nav grāvi rakt. Tā nav joma, kur, cik daudz darba ieguldīsi, tādu rezultātu sasniegsi. Nu nevar šo lietu noķert kā zivi. Bez liktenīga īstuma nekas tur nesanāks.

– Labi, bet vai tev netrūkst elementāru pieskārienu, glāstu, mīļuma?

– Tad es aizeju uz boksu. Un saņemu pieskārienu devu nedēļai.

Protams, ka trūkst. Visiem to vajag. Bet dzīvot var arī bez tā visa. OK, ir kaut kādi svētki – kaut vai tie paši Ziemassvētki –, kuros man jādomā, ko tagad darīšu. Varbūt pēc kāda vīniņa aiziet? Beidz, kāds vīniņš, tad jau uzreiz Bushmills jāņem, un miers! Es jau spēju šādās situācijās uz sevi paskatīties no malas. Varu paredzēt brīžus, kad jutīšos sliktāk un skumjāk. Bet dzīve jau tāpēc neapstājas.

– Tavā dzīvē ir noteikumi?

– Man šķiet, ka vīrietim galvenais, lai darbā iet labi. Vismaz man tas ir labsajūtas pamats. Un tāpēc tam veltu daudz enerģijas. Jo – kāds kļūst vīrietis, ja viņam darbā neiet? Neciešams. Gan sev, gan citiem. Un tad tur arī nekādai mīlestībai vairs nav vietas.

– Dzīve ir tik laba, kādu to biji izsapņojis?

– Es nebiju neko izsapņojis. Goda vārds, nekad nebiju domājis, kādu dzīvi gribu. Bet tagad domāju: man ir ļoti laba dzīve. Tiešām.

– Un kas tajā ir labākais?

– Tas, ka vēl neesmu noguris. Ka man ir iekšēja degsme, vēlme kustēties un darīt. Par spīti tam, ka mani neviens nekad nav atbalstījis. Droši vien – tieši pateicoties tam. Es tiku nomests zemē, un man atlika tikai celties.

– Tu būtu gribējis izaugt normālā ģimenē?

– Domāju, ka tad es būtu tālāk ticis. Jo ar smaidu un pozitīvismu es būtu labāk kodēts. Man nevajadzētu iziet visu to radikālisma posmu. Es būtu veiksmīgāks, jā.

Ar abiem vecākiem man palika nenoskaidrotas un neizrunātas attiecības. Ar vienu nebija iespējas, otrs nemaz negribēja.

– Tu ej uz vecāku kapiem?

– Dažreiz aizeju. Ar abiem vecākiem man palika nenoskaidrotas un neizrunātas attiecības. Ar vienu nebija iespējas, otrs nemaz negribēja.

Vecim tomēr pirmām kārtām ir jābūt vecim. Pēc tam viņš var būt mākslinieks un viss cits. Un tēvam ir jābūt tēvam saviem bērniem. Manējais izvēlējās citu ceļu. Mēs ar brāli to pieņēmām un pretī rīkojāmies atbilstoši. Un nebija jau viņš ne alkoholiķis, ne kā citādi nepareizs. Ļoti sirsnīgs, ar labu humora izjūtu apveltīts cilvēks.

Mēs tik daudz par to vientulību runājam. Man, piemēram, nav bail palikt vienam. Man ir bail no vecuma nevarības. Tieši tāpēc ir jābūt ierocim mājās.

– Kādas sievietes tev patīk?

– Interesanti, bet man nav nekādu prasību pret sievieti. Kā vispār otram var izvirzīt prasības? Bet humora sapratne – tas gan ir kas ļoti svarīgs. Jo, ja tas nav kopīgs, nekā arī nebūs. Humora izjūta ir ļoti liela cilvēciska kvalitāte. Turklāt abiem dzimumiem. Ja nu par to, kas man sievietēs nepatīk, tad tas ir inertums. Kā būs – tā būs… Tas gan nekur neder. Un labai gaumes izjūtai jābūt. Bet sievietēm jau parasti arī ir. Man, piemēram, ļoti patiktu ar sievieti strīdēties par dizaina lietām. Jā, tagad māju ceļot un iekārtojot, gribētos arī sievietes viedokli.

Man nav nekādu prasību pret sievieti. Kā vispār otram var izvirzīt prasības?

Un vispār jau es zinu, kāpēc man māju vajadzēja. Jo man bija atņemta māju sajūta. Un, ja tu līdz 16 gadiem esi dauzījies pa laukiem, tevi vienmēr vilks uz laukiem. Man jau būtu pieticis arī ar savu istabu dzimtas mājās. Man būtu pieticis ar iespēju kā tādam lielam māksliniekam kādreiz ievelties vecāku mājās un tad tur diennakti gulēt. Tad mosties, iedzert skābu kāpostu sulu, vēl pagulēt. Un visi apkārt klusiņām staigā, jo zina, ka māksliniekam tagad jāliek miers un jāļauj atpūsties. Jā, man tā gribētos. Bet man šādas vietas nebija. Un tad es nolēmu sev šādu vietu uztaisīt. Un uztaisīt skaisti.

Tur, tajā mājā, es arī gribētu nodzīvot līdz sirmam vecumam. Lai tad varētu visus legāli pasūtīt. Nopietni – kaut vai tāpēc vien gribētos ilgi dzīvot. Kļūt pat tādu vecu, nīgru veci, kas sagrabējušā mašīnā pa pagastu nesas. Tā, ka visi policisti zina: atkal tas vecais, trakais Dzelzītis izpildās!

* Visu interviju var lasīt žurnāla SANTA 2015. gada aprīļa numurā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs