Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mans mūžs ir bijis viena vienīga kalpošana un vairāk nekas. Taču es to darīju ar prieku un saņēmu lielu gandarījumu. Tagad, kad galā sarēķinu visus plusus un mīnusus, varu teikt, ka man bijis ārkārtīgi veiksmīgs mūžs tieši gandarījuma dēļ,» tā Vija Artmane vērtēja savu veikumu un, atceroties viņai pašai nozīmīgas lomas un skatītāju atsauksmes, atzina: «Zināt, kas ir ļoti interesanti, – visu mūžu uzticēšanos un mīlestību esmu sajutusi no sievietēm.
Sievietes vienmēr ir ticējušas, ka manī ir kaut kas labs, lai gan man bijis jāspēlē diezgan daudz negatīvu tēlu. Īpaši teātrī man tikušas negantās un nejaukās lomas.
Filmās gan esmu spēlējusi mīlestības un ciešanu plosītas sievietes, kuras cilvēkos izraisa sirsnību un uzticēšanos. Kā aktrisei man labāk patikušas tās samocītās un greizās, ar tumšajām dziņām, jo, tādu tēlu veidojot, ir par ko domāt un urķēties sevī. Esmu radusi analizēt. Vēroju cilvēku un domāju, kāds viņš varētu būt citā situācijā. Visas maskas kādā dzīves brīdī krīt.»
Savā radošajā mūžā Vija Artmane teātrī nospēlēja 85 lomas.
«Manā dzīvē ir bijis viss: slava, pielūgsme, brīnišķīgas lomas, bet tādas patiesas, cilvēciskas laimes un īstas mīlestības man nav bijis. Manās lomās ir īstā mīlestība,» tāda, stāstot par saviem lomu partneriem, bija Vijas atzīšanās.
Nospēlējot 1964. gadā Krievijas filmā Dzimtas asinis Soņu, Vija Artmane toreizējā Padomju Savienībā kļuva absolūta kulta aktrise, un vēl joprojām Krievijā viņa ir palikusi šajā dievinātās aktrises statusā.
«Viņas veiksmīgo karjeru virzīja izcils talants, nemitīgs darbs un griba, kuru var tikai apskaust. Izvēloties skatuves ceļu, viņa paturēja savu otro, latvisko, vārdu Vija, nevis Alīda, kas radies citā zemē. Jau būdama atzīta aktrise, viņa kā visīstākā stiliste radīja arī savu ārējo veidolu, kas iegāja miljonu apziņā kā tipiskās latvietes tēls.
Mis Latvija tad vēl neskanēja. Bet daudzus okupācijas gadus vārds Vija to pildīja gods godam.
Sievietes maina frizūras un matu krāsu itin bieži, taču retai tas iezīmē jaunu kvalitāti, kādu pieteica Vijas uz vienu sānu krītošais blondo matu vilnis,» uzskata kino režisors Jānis Streičs.
«Padomju laikā mēs, skatoties Jāņa Streiča filmu Teātris, kurā Artmane tēlo angļu aktrisi Džūliju Lamberti, varējām domāt un teikt, ka Artmane ir pasaules līmeņa aktrise, bet starptautiskajā arēnā latviešu kino neeksistēja. Viss padomijas perioda kino un tā laika zvaigznes bija integrētas padomju kino sistēmā – ļoti sakārtotā, labi finansētā, ideoloģiski uzraudzītā, ar daudzmiljonu auditoriju. Tur bija savas zvaigznes, kuras zināja un dievināja milzīgā daudzmiljonu auditorija, un Vija Artmane bija viena no tām.
Viņa ir spilgtākā zvaigzne, kas latviešiem jebkad bijusi, bet ārpus Padomju Savienības robežām viņa bija padomju aktrise, un filma Teātris ārpus Padomju Savienības robežām vispār netika rādīta.
Viss šīs filmas fenomens un Vijas Artmanes fenomens bija un palika ieslēgts Padomju Savienībā,» uzsver kino kritiķe Dita Rietuma.
Plašāk par laikabiedru un tuvinieku atmiņām lasiet žurnālā IEVAS Stāsti!
