Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms došanās uz pasaules čempionātu Artis Ābols sniedza interviju žurnālam Privātā Dzīve.
– Kāpēc Latvijā hokejs ir tik populārs?
– Tas sākās ar Latvijas neatkarības atgūšanu un Latvijas hokeja izlases iekļūšanu A grupā – spēcīgāko vidū. Komandu sporta spēlēs tas bija augstākais sasniegums. Tālajā 1997. gadā Latvija cīnījās ar lielajām izlasēm, pēcāk 2000. gads – Sanktpēterburga –, kur uzvarējām Krieviju… Tauta bija izslāpusi pēc identitātes, ar kuru lepoties. Rezultāti arī bija. Cilvēki pie tā pierada, tagad viņiem gribas kaut ko vairāk – ceturtdaļfinālu un vēl kaut ko labāku. Otrs, kāpēc hokejam ir fani, ir Dinamo Rīga, kas nodrošina, ka visu sezonu ir skatāms laba līmeņa hokejs.
– Bet 20 gadus tāds fanu atbalsts! Tas neatslābst?
– Visu laiku taču ir jaunumi. Nezinu, tāpēc, ka tagad izlasei ir galvenais treneris Bobs, vai tāpēc, ka nomainījusies Latvijas Hokeja federācijas vadība un ir nopietnas mārketinga aktivitātes. Tas viss kaut ko dod hokejam.
– Pats četrus gadus spēlējāt Latvijas izlasē, vairākus gadus to trenējat. Kādas ir atmiņas par dalību čempionātos?
– 2001. gads Ķelnes arēnā, kad biju vēl spēlētājs – tas man bija augstākais punkts. Toreiz hallē viss augšējais balkons bija pilns ar Latvijas hokeja faniem. Un tas pats arī kā trenerim, tikai 2017. gadā. Tā pati Ķelnes arēna. Kā tagad atceros, kad uzvarējām Dāniju, atkal balkons bija pilns ar Latvijas hokeja faniem. Toreiz pēc uzvaras organizatori atskaņoja Latvijas himnas īso, tā dēvēto sportisko variantu. Bet fanu tūkstoši nodziedāja visu himnu. Tas bija fantastiski!
– Vai nav tā, ka veči vienkārši dodas uz nedēļu, divām pasaules čempionāta laikā paplostot?
– Noteikti, ka ne bez tā. Tas piederas pie lietas.
– PSRS laikos lielākoties Latvijas krievi spēlēja hokeju, tagad redzamākie spēlētāji ir latvieši. Kāpēc tā?
– Tā padomju laikos bija izveidojies, ka hokeju lielākoties spēlēja krievi, bet basketbolu – latvieši. Ko var gribēt, tolaik jau Latvijā nekas nebija pieejams, un kaut ko varēja dabūt tikai caur pazīšanos. Padomju laikos, pat ja nauda bija, nekā veikalos nebija.
Atceros, man tētis pirmsākumos kājsargus pats savām rokām taisīja!
Varbūt krieviem bija tā pareizā pazīšanās un viņi spēja tikt pie hokeja inventāra. Bez tā hokejā nevar. Tad nāca neatkarība, slūžas bija vaļā, un arī latvieši varēja šajā spēlē iesaistīties. Tagad uz katra stūra ir hokeja inventāra veikals – ej tik un pērc! Ja vecākiem rocība atļauj, var nopirkt vislabāko.
– Jums ir daudz medaļu?
– Kā spēlētājs neesmu bijis manīgs uz medaļām. Man ir Latvijas čempionāta medaļas, kaut kas no Zviedrijas Allsvenskan līgas… Ja runājam par nopietno līmeni, tad manī droši vien iekšā ir vairāk, nekā esmu dabūjis ārā. Bet man ir tas labums, ka aiz manis ir viens (Arta Ābola dēls Rodrigo Ābols – PDz), kurš ir manīgāks uz medaļām. Viņš savos 23 gados jau dara labāk nekā es savos labākajos hokejista gados. Un tas ir tikai sākums.
– Kādi ir priekšnoteikumi, lai varētu kļūt par hokejistu? Protams, izņemot to, ka slidot laikam ir jāprot.
– Bez vēlmes un talanta, bez vecāku atbalsta ir jābūt arī labiem treneriem. Un jābūt apstākļu sakritībai, ka vecāki ir gatavi no daudz kā atteikties.
– Kāpēc Latvijas izlase ar stiprajiem pretiniekiem spēlē kā līdzīgs ar līdzīgu, bet ar vājajiem – vienmēr mokās?
– Sāksim ar to, ka vājo tur nav. Protams, pret vājākiem pretiniekiem sagatavoties ir grūtāk. Ja spēlē pret izlasēm, kurās ir pasaules hokeja zvaigznes, mobilizēties ir vieglāk, nav problēmu psiholoģiski sagatavoties. Un tad sanāk, ka izpildījums ir labāks.
– Parasti pirms pasaules čempionātiem sākas jezgas ar hokejistu apdrošināšanu, ekipējuma problēmām un tamlīdzīgi. Federācijā ir skopuļi?
– Es pat īsti nezinu, kā Bobs visu ir sakārtojis. Es tajā neiesaistos. Tas nav mans darbs. Neesmu ne ģenerālsekretārs, ne federācija, esmu treneris. Zinu, ka katru gadu šis jautājums parādās. Bet, ja čaļi spēlē un trenējas, tad tas ir kaut kā atrisināts.
– Sportisti bieži vien esot māņticīgi. Kā ar jums?
– Kurš šajā izlasē ir māņticīgākais, pat nezinu. Man pašam ar to ir tā nenopietni. Savulaik Dinamo pirmsākumos, kad no Pārdaugavas braucām uz spēli Arēnā Rīga, vienmēr ar Lauri Dārziņu pārrunājām, vai braukts pa uzvarētāju ceļu, vai izmantots cits tilts. Bet pārējais jau īstenībā tāda rutīna – pirmo aizšņorē labās kājas slidu, uz laukuma kāp ar kreiso kāju…
– Esmu dzirdējis, ka Miks Indrašis, gatavojoties vienai no savām pirmajām sezonām Dinamo Rīga, uz tūkstoš eiro saderēja ar Sandi Ozoliņu, ka izēdīs spaini kečupa. Un uzvarēja. Kaut ko zināt par šo gadījumu?
– Jā, kaut kas tāds bija. Īsti nezinu, kādi bija noteikumi. Miks toreiz bija jauns puišelis. Spaini, ne spaini, bet kečupu viņš saēdās diezgan daudz (smejas). Tas bija nometnes laikā, šķiet, Valmierā.
– Ko hokejisti ēd pirms spēlēm un pēc tām?
– Produktus, kuri ātri pārstrādājas. Pirmsspēles ēdienkarte ir tradicionāla – pasta un vistas baltā gaļa. Pēc spēles arī uzreiz treknumus iekšā stūķēt nemēdz, bet kalorijas ir jāatgūst.
– Ko dara, ja spēles laikā sagribas uz tualeti?
– Reāli spēles laikā? Kā spēlētājam man nav gadījies, bet reiz trenera amatā bija tā, ka pirms spēles biju krietni sadzēries ūdeni un kafiju… Tad atkal ūdeni, un vēl kafiju! Savajadzējās trešajā periodā. Tad bija pagarinājums, nevarēja iet, un arī pagarinājumā spēle nebeidzās. Pirms bullīšiem domāju – štrunts par visu, labāk tomēr ātri aizskriešu. Paspēju!
– Kāds ir populārākais hokejistu lamuvārds?
Pie mums tas noteikti ir krievu valodā, bet konkrēti kurš – neteikšu! Ja runā par pasauli, tad droši vien, ka biežāk lamājas angliski.
– Kas ir labāk – būt par treneri vai hokejistu?
– Man uz to ir savdabīga atbilde, to es vēl teicu, kad Dinamo Rīga treneru sastāvā biju Jūliusa Šuplera palīgs. Ja tas būtu iespējams, ka pusgadu varētu būt treneris, bet pusgadu – hokejists, spēlētu pavisam citādi. Tiktu pieņemti pareizāki lēmumi, un tie vairāk būtu komandas interesēs. To, ko zinu tagad, man kā spēlētājam arī būtu bijis derīgi zināt. Bet laiku, protams, atpakaļ nepagriezīsi.
– Kāpēc Latvijas populārākie spēlētāji tik reti kļūst par labākajiem treneriem?
– Laikam viņiem Dievs bija devis būt spēlētājiem, ne treneriem. Tas nav tikai Latvijā, pasaulē arī neatradīsi daudz hokeja zvaigžņu, kas būtu ideāli treneri. Divreiz Dievs negrib uzsmaidīt. Pietiek ar vienu reizi.
– Kāpēc basketbolistu draudzenes lielākoties ir blondīnes, bet hokejistu – brunetes?
– Neesmu tādu statistiku apkopojis. Droši vien sakritība.
– Kāpēc Latvijas sportā bērni bieži iet tēvu un mammu pēdās, jaunākie brāļi – vecāko brāļu pēdās?
– Tāpēc, ka jau no bērna kājas sportistu bērni to vien ir redzējuši kā sportu. Mans dēls Rodrigo hallē ratiņos spēles laikā ir gulējis.
Pirmā rotaļlieta dēlam bija hokeja nūja. Par ko tad citu viņam bija kļūt?
– Kādas ir populārākās traumas hokejistiem?
– Pārsit seju, zobus izdauza… Par laimi, pēc tādām traumām atlabšana nav ilga. Lai arī vizuāli un estētiski izskatās kā liels defekts, tas neatrauj no sporta uz ilgu laiku. Kristaps Porziņģis no traumas – krustenisko saišu plīsuma – atlabst gadu, hokejistam turpat laukuma malā sašuj seju, un viņš jau atkal iet uz ledus.
– Un kas notiek ar izsistajiem zobiem?
– Kā kurā gadījumā. Ja uzreiz dabū rokā un iebāž vietā, no kurienes izsists, esot pat gadījumi, ka zobs iedzīvojas. Man reiz arī vienu izsita, un es pat nezinu, kur tas palika – trāpīja ar ripu pa priekšzobu, un tas aizlidoja.
– Ceļu policisti labāk pazīst Arti Ābolu vai Rodrigo Ābolu?
– (Aizdomājas.) Kurš no mums brauc godīgāk? Nu, laikam jau labāk zina mani. Tas tāpēc, ka man ilgāku laiku ir tiesības, turklāt Rodrigo jau ceturto gadu spēlē ārzemēs. Tas gan nenozīmē, ka bieži pārkāpju Ceļu satiksmes noteikumus. Lai arī esmu pieklājīgs un mierīgs braucējs, protams, arī man gadās. Un kuram negadās? Ideāls nav neviens.
