Jānis Vimba: Saņēmu rēķinu par privāto dārziņu un domāju, ko pārdot — aknu vai nieri?

Intervija
Zane Strūberga
12. novembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone un no privātā arhīva

Izrunājat lietas uzreiz, kad kaut kas sakrājas?

Izrunājat lietas uzreiz, kad kaut kas sakrājas?

Liene: Tas atkarīgs no aizņemtības. Jau no pagājušās nedēļas gribu ar viņu parunāties, taču nesanāk.

Jānis: Reizēm Liene man sūta īsziņas ar jautājumiem, uz kuriem viņai vajadzētu atbildes. Tad man šie jautājumi iekļūst darbu sarakstā.

Liene: Bet tu jau zini, ka uz mani vairāk vai mazāk var paļauties.

Jānis: Nuja, un tā jau arī ir tā apzagšana. Vienlaikus saprotam arī, ka šādi, kad viss sakrīt vienā laikā, mums nav pirmo reizi. Pēc tam secinām – jā, bija traki, taču mēs tikām tam pāri. Ar pacietību, sapratni, biezu ādu un mīlestību. Pēc tam jau jūties, kā aizgājis uz svaru zāli, – pieredze ir! Nākamreiz var pieņemt drosmīgākus un pareizākus lēmumus.

Mums ir gājis visādi. Ir bijis arī, ka esmu pilnīgi sausā un dzīvoju mājās, bet Liene strādā.

Tāpat arī laikā, kad man bija lauzts plecs, kādus septiņus astoņus mēnešus ārstējos. Man bija komplikācijas, atrofējusies roka, vajadzēja operēt. Tad es dzīvoju ar bērniem pa mājām, mēģināju ar vienu roku kaut ko darīt. Lienei tolaik bija traki – divi mazi bērni un viens liels.

Drīz pēc tam jūs kļuvāt par vecākiem Elzai!

Jānis: Meitiņa gan mums bija apzināts solis – izmērķēts, nomērīts. Kad ar puikām bija iestājusies tāda vieglāka sajūta – paši staigā, ģērbjas, ēd, var ieliet sev padzerties –, sapratām, ka gribam vēl vienu mazo. Bet mums šis stāsts gandrīz slikti beidzās. Elza piedzima manu vecāku mājās uz grīdas, un Liene pa ceļam uz slimnīcu gandrīz noasiņoja.

Šis nu gan izklausās pavisam traki!

Liene: Izrādās trešais nāk ļoti ātri! Man bija 42 grūtniecības nedēļas, mazliet pārstaigāts laiks – meitiņa nedzima un nedzima. Un tad pēkšņi – tagad un tūlīt!  

Jānis: Bijām pārcēlušies uz Siguldu pie vecākiem, lai varētu braukt uz Siguldas slimnīcu, kur mums arī abi puikas ir dzimuši. Visa loģistika sakārtota, sarunāts, lai vēl kāds visu laiku ir mājās. Vecāku mājā bija bērni un arī mana māsa ar saviem bērniem. Pats tovakar braucu uz darbu, man bija jāspēlē izrādē Ciemiņi, kas ir ļoti smaga izrāde un es gandrīz visu laiku esmu uz skatuves, tikai starplaikos varu piezvanīt. To arī, kad bija iespēja, darīju, bet viss bija mierīgi. Arī pēc izrādes beigām.

Tā nu lēnām saģērbos, iekāpu mašīnā, pabraucu kādas desmit minūtes, un man zvana: «Jāni, brauc, ātri!» Jēziņ, policisti būtu bijuši laimīgi mani noķert! Tas, kā es darīju, bija ļoti, ļoti nepareizi – braucu divreiz ātrāk, nekā jebkur ir atļauts. Ielidoju vecāku mājās pēc divdesmit minūtēm, bet Elza jau čučēja Lienei uz vēdera. Pretī nāca māsa, viņa pēc profesijas ir juriste, pavisam nav saistīta ar medicīnu – bāla, asinīm notašķīta: «Brāli, dari kaut ko!» Pieņēmusi bērnu, neko par to nezinot, pa telefonu klausoties, kas jādara.

Māsa ļoti ilgi par notikušo klusēja. Un, šķiet, joprojām klusē. Viņai tovakar pašai maziņš, pusotra gada vecs puika augšstāvā gulēja. Tālāk ņēmu visu savās rokās, pats sev teicu: «Tā, Jāni, tagad vai nu tu pierādi, ka esi čalis, vai ne.»

Atbrauca ātrie un gribēja vest Lieni uz Rīgu – tādas esot norādes no augšas. Bet viņa teica: «Nē, braucam uz Siguldu, Rīga ir pārāk tālu.» Uzstāju, lai klausa Lienei, ja negrib nepatikšanas, un brīnišķīgi, ka viņi paklausīja, – ārsti slimnīcā teica, ka Liene līdz Rīgai nebūtu izturējusi.

Liene, kā tu pati to atceries?

Liene: Diezgan skaidri. Noliku lielos bērnus gulēt un sāku just, kā nedaudz velk vēderu, tomēr man nelikās, ka ir pamats satraukties, jo es taču zinu, kādas ir dzemdību sāpes. Bet tad gandrīz uzreiz sapratu, ka viss notiek ļoti strauji un laika vairs nav. Kad beigās mani veda uz slimnīcu, atceros vienīgi smakšanas sajūtu, tad gan laikam vairs nebija īsti labi. Man bija sākusies ļoti liela asiņošana, bet, tā kā bija kaut kādi medicīniski sarežģījumi ar placentu, kas pati nebija piedzimusi, tā bija nobloķējusi dzemdes kaklu kā tāds trombs un asiņošanu mazliet aizkavēja.

Meitiņai viss bija kārtībā?

Liene: Jā, vislabākajā. Viņai tagad ir divarpus gadu un tēti tin ap pirkstu kā mazo. Ja vien es viņam varētu šādi kaut ko paprasīt! Tikai nomirkšķina skropstiņas, un tētis izkūst. Jānis jau pats saprot, ka viņu izmanto, taču neko tur nevar padarīt.

Kā lielie brāļi pieņēma māsu?

Liene: Strīdi par māsu bija jau tad, kad viņa vēl bija pavisam maziņa, – kurš pirmais drīkstēs no rīta apgulties viņai blakus, kurš pirmais sabučos.

Jānis: Mēs jau esam runājuši – nabaga čalis, kurš uzmetīs aci uz Elzu. Trim nopietniem filtriem būs jāiziet cauri – gan brāļiem, gan fāterim! Tam būs jābūt ļoti mērķtiecīgam čalim. Māsas draugus arī tāpat pārbaudīju – uzdevu kaut ko laukos padarīt, piemēram, pabraukt ar traktoru, un skatījos, ir iekšā vai nav.

«Strīdi par māsu bija jau tad, kad viņa vēl bija pavisam maziņa, – kurš pirmais drīkstēs no rīta apgulties viņai blakus, kurš pirmais sabučos.»

Runājot par laukiem, dzirdēju, ka tu būvē māju Raganā, netālu no vecāku mājām, kur pats savulaik uzaugi.

Jānis: Jā, tas man ir liels sapnis un vienlaikus mērķtiecīgs projekts, kas lēnām virzās uz priekšu. Liene man dažreiz ir teikusi, lai liekos mierā. Bet, nē, es to māju uzcelšu! Banka gan netic, un kā ekonomists es to saprotu. Tomēr tik un tā ir sāpīgi, ka ģimene, kas radījusi šai valstij pēcnācējus, nevar bankā dabūt kredītu mājai, bet čalis, kurš dzīvo viens pats un kuram nav nekādu saistību ar šo valsti, to var dabūt viens divi. Es taču pie labākās gribas nevaru pārcelties, pazust no šīs valsts ar trim bērniem. Bet šajā visā ir arī pozitīvais – šī situācija manī ir attīstījusi vēl kādu šķautni. Izrādās, manas rokas var arī mūrēt un galvā pietiek vietas iemācīties arī padziļinātus būvniecības pamatus. Protams, stāvu un sarkstu, kad man astoņpadsmitgadīgs čalis Depo skaidro, kā divi ķieģeļi jāliek kopā, taču es nekaunos būt muļķis un prasīt, ja kaut ko nesaprotu. Galu galā, kad redzu, ka sieva atbrauc un lepojas un bērni priecājas par jauniem divdesmit centimetriem, kas nākuši klāt, ir tā vērts. Viesturu ņemu līdzi, mēs tur darbojamies, un tas ir arī mūsu kopīgais laiks. Iespējams, šovasar tā viņam pietrūka.

Sapnis par savu māju man ir arī tāpēc, lai katram būtu savs stūrītis. Pašlaik mums dzīvoklī ir divas istabas, bet pārsvarā dzīvojamies pa vienu. Ja būtu katram sava telpa, būtu vieglāk. Dzīvojot mazā telpā, ir ļoti jāpiestrādā, lai atrastu sev vietu. Bet katram cilvēkam kaut kad ir jābūt ar savām domām, lai nekļūtu par pilnīgu sabiedrības produktu, kad esi visur, bet tevis nav nekur. Zinu, ka tā ir slikta īpašība un Lieni tracina, bet es pats savu stūrīti bieži atrodu savā galvā. It kā esmu te, bet manis šeit nav – neko nedzirdu, neredzu.

Liene: Un bērni, starp citu, to kopē. Es uzdodu jautājumu, bet pretī ir klusums.

Jānis: Vasarās pārsvarā dzīvojam laukos, pie vecākiem. Tur ir vairāk telpas un mazāk rīvēšanās. Tomēr tur kopā tad parasti esam četras ģimenes – mani vecāki un vēl manu abu māsu ģimenes. Tāpēc laiku pa laikam arī mēģinām kaut ko padarīt tikai savas ģimenes lokā, savā mikropasaulītē – aizejam uz mežu sēnēs, aizbraucam atsevišķi peldēties.

Liene: Jo vispār tur ir kopgalds 16 personām. Tas, protams, ir ļoti forši – augt tik lielā ģimenē, kur ir savas tradīcijas. Piemēram, obligāta kopīga Jāņu svinēšana. Vai ikgadējā kartupeļu talka, kurā mazie jau ratos guļ vagas galā vai gadu vēlāk rāpo starp vagām melnām mutēm. Bērni iemācās darbu, bet reizē tas, protams, ir arī tusiņš. Un to visi gaida visvairāk.

Jānis: – Nesen pat kādu darbiņu atteicu, jo bija jārok kartupeļi. Klausules otrā galā sāka smieties, bet es teicu: beidziet, kartupeļus rakt ir kā uz baznīcu iet! Ir jānotiek kaut kam patiešām lielam, lai es to izlaistu. Tās ir lietas, ko mūsos ielikuši mūsu vecāki un viņos – viņu vecāki. Ticu, ka arī mūsējie paaugsies un to izjutīs tāpat. Izjutīs šo atbildību, kas ir ģimene. To, kā tas ir, ka citreiz tu uzņemies atbildību par kādu, bet citreiz kāds uzņemas atbildību par tevi.

3/3Izrunājat lietas uzreiz, kad kaut kas sakrājas?

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs