Jānis Vimba: «Saņēmu rēķinu par privāto dārziņu un domāju, ko pārdot — aknu vai nieri?»

Latvijas Nacionālā teātra direktora JĀŅA VIMBAS (39) un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra mārketinga vadītājas LIENES VIMBAS (31) ģimenē aug brāļi Viesturs (7) un Kārlis (5) un arī mazā Elza (2). Viņos klausoties, daudzi vecāki noteikti mās ar galvu – jā, jā, mums arī tā ir! Bet viņiem ir arī daži stāsti gluži kā no kino, par kuriem atliek vien izbrīnā atplest muti. Piemēram, pastarītes Elzas piedzimšanas stāsts.
Intervija
Zane Strūberga
18. aprīlis

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone un no privātā arhīva

Tiekamies pašā darbadienas sākumā. Kādi jūsu ģimenē parasti ir darbadienu rīti, pirms visi devušies savās gaitās?

Jānis: Mums diena sākas ap septiņiem, un tad ir fiksās ēšanas, ģērbšanās, zobu tīrīšanas. Pa vidu mazie kašķi – gribu celties, negribu celties, gribu ēst, negribu ēst. Puikas noteikti paspēj savā starpā saplēsties. Reizēm to visu var savākt tikai ar pavēles formu.

Liene: Viesturs šogad sāka iet skolā, tāpēc mums ir mainījusies arī loģistika. Pagājušo gadu vēl bija labi – aizved visus uz vienu dārziņu un pēc tam rindiņā savāc. Tagad jāved uz pretējām debespusēm, jo Kārlis un Elza vēl iet bērnudārzā.

Jūsu puišiem ir visai maza vecumu starpība. Cīnās nemitīgi?

Jānis: – Visu laiku! Šķiet, mēģina pierādīt savu jēgu atrasties šajā ģimenē, pierādīt – esmu vajadzīgs, esmu labākais, mīļākais.

Man pašam ir divus un četrus gadus jaunākas māsas, bet mums vismaz intereses atšķīrās. Mūsējiem pat dejošana notiek kopā – viņi dejo Zelta sietiņā. Vecākais gan tagad, divas nedēļas pēc skolas uzsākšanas, ieņēmis pozu – dejo tikai meitenes! Kaut kur klasē saklausījies.

Jūs neesat vienīgie zēnu vecāki, kas ar šo saskaras…

Jānis: Kad šis jautājums kļuva aktuāls, teicu: «Klau, brālīši, esmu dejojis septiņpadsmit gadu, no tāda paša vecuma kā jūs. Vai jums liekas, ka es esmu meitene?» – «Nē…»

Sākumā abi gāja futbolā – lai būtu čaļu padarīšana. Pēc pusgada sapratām, ka nav kaut kas labi. Viesturs vispār ar varu uz katru treniņu bija jāved, kaut sākumā tik ļoti gribēja! Skaidrs, ka bērni ir drusciņ jāpiespiež, lai viņi kaut ko darītu, bet ja katru reizi jācīnās… Tā viņi sāka dejot, un ar prieku! Tagad tikai kaut kas sašķobījies.

«Abiem dēliem bija jāiet privātajā dārziņā, jo parastajā nebija vietu. Saņēmu rēķinu un domāju, ko nopārdot – aknu vai nieri.»

Jūsu abu iepazīšanās stāsts arī saistīts ar dejošanu.

Jānis: Jā, satikāmies Dzirnās. Es beidzu dejot, Liene sāka. Tas bija pirms 16 gadiem!

Liene: Tolaik saskatījāmies, bet sākums gan bija neskaidrs – vienkārši patikām viens otram, un viss.

Jānis: Ilgi brūtējāmies. Vairāk nebijām kopā kā bijām.

Liene: Abiem paralēli bija mācības – mēnešiem netikāmies. Tad tikai apmainījāmies ar īsziņām. Čau, kā iet? Labi? Nu, labi.

Jānis: Un tā kādus sešus gadus! Vienam skola, otram skola, Lienei dejošana, es vispār – iestājies aktieros.

Liene: Aktieru studiju laiks ir milzīga slodze! Ja man ar savu šābrīža pieredzi vajadzētu vēl vienu studentu aktieri četrus gadus izturēt, domāju, ka es viņu pasūtītu trīs mājas tālāk. (Smejas.) Bet toreiz man šādas domas nebija.

Jānis: Tas tiešām bija traki, pat pa divām nedēļām vispār nesazinājāmies, tomēr skaitījāmies pāris. Mēs gan nesolījām viens otram, ka tas beigsies ar ģimeni un bērniem.

Liene: Pat kāzu dienā bija sajūta – nu labi, mēs precamies, bet dzīvosim, redzēsim.

Tomēr apprecēties bija svarīgi?

Jānis: Jā, bija. Taču bez liekām ilūzijām. Jau kāzu dienā teicu: klau, es nevaru solīt līdz kapa malai, tā būtu melošana, varu solīt tikai to, ka centīšos, lai būtu līdz kapa malai. Šobrīd es tā jūtos, tāpēc arī precamies. Bet ej nu sazini, kas dzīvē sagriežas!

Liene: – Svarīgi bija arī padzīvot pirms tam kopā kā neprecētam pārim, bez bērniem. Kad pēc šādas draudzēšanās apprecies, attiecības tiešām mainās. Uztveres, zemapziņas līmenī.

Jānis: Iestājas atbildība. Nevar vairs tā: «Eu, klausies, mēs ar čaļiem braucam uz trim dienām copēt!» Tagad vispirms jāparunā ar sievu.

Cik ilgi padzīvojāt kopā divi vien, bez bērniem?
Liene:
Mazliet pirms kāzām un vēl pēc tam kādus divus gadus.

Jānis: Divus vai trīs?
Liene: Pag, kad mēs apprecējāmies?

Kāzu datumus visi parasti kaut kur iegravē!

Jānis: Mēs jau pašā sākumā vienojāmies – tikai, lūdzu, nesvinam vienu nedēļu kopā, trīs mēnešus kopā… Tas ir, it kā skaitīt, kad tevi laidīs ārā no cietuma. (Abi smejas.)

Liene: Ar bērniem ir līdzīgi. Ar pirmo vēl pasvinējām pirmā gada mēnešus, bet ar trešo – ui, jau gads riņķī!

Un nav pat nevienas fotogrāfijas!

Jānis: Jā, tieši tā! Telefoni jāuzrok, lai vispār kaut ko atrastu!

«Elza piedzima manu vecāku mājās uz grīdas, un Liene pa ceļam uz slimnīcu gandrīz noasiņoja.»

Pirmo bērniņu ieplānojāt vai pats izlēma, ka pietiek jums divatā dzīvot?

Jānis: Nu, plānojām, plānojām.

Liene: Tikko biju pabeigusi augstskolu, un likās, ka tas ir īstais brīdis pēc saspringta dzīves posma. Kad paralēli studijām arī Dzirnām bija ļoti aktīvs koncertēšanas laiks.

Jānis: Kādā brīdī sapratām, ka vajag kādu dzīves mērķi. Nesaku, ka tikai ģimene var būt vienīgais mērķis, bet mūsu gadījumā šī apziņa vienkārši atnāca. Arī tagad, kad bērni jau ir, esam runājuši ar Lieni, kā būtu, ja viņu nebūtu. Divatā līdz rītam ballētos, saņurcīti ietu uz darbu, kaut ko padarītu, kaut kur brauktu. Cik ilgi mums būtu interesanti? Tāds laiks jau ir bijis.

Atceraties, kā Viesturu gaidījāt?

Jānis: Atceros savu domu – mums ir momentāni jāmaina dzīve! Īrējām dzīvokli it kā labā vietā, bet dzīvei ar bērnu pavisam nepraktisku – centrs, mašīnu nav, kur nolikt, ar ratiem nav, kur iet, piektais stāvs, šauras trepes. Lienes tētis piedāvāja mums savu dzīvokli, kurš gan arī ir piektajā stāvā, tomēr atbilstošākā vietā, gaišāks. Kamēr Liene bija stāvoklī, uztaisīju tur kapitālo remontu. Man bija meistari, bet es, lai ietaupītu naudu, strādāju par sagādnieku. Cēlos sešos no rīta, pirms darba, braucu uz veikaliem pēc materiāliem. Pat cementu vedu uz savas mašīnas sēdekļa! Tie bija šokā – tev taču ir laba mašīna, ko tu dari? Es teicu – tā vajag! Kad viņi pirmo reizi ieraudzīja Lieni ar lielu vēderu, tikai noteica: «Ā, visu sapratām, mēs tad arī pieliksim tempu.» Un tā arī bija – jaunajā dzīvoklī ievācāmies divus mēnešus, pirms piedzima Viesturs.

Liene: No grūtniecības atceros sajūtu – tā, tagad tev ir liels vēders, bet tas nenozīmē, ka tu vairs neko nevari. Tāpat gājām uz ballītēm, pat bijām par vedējiem kāzās, dārzā darbojos, gāju pirtī.

Jānis: Jau sākumā izdarījām izvēli, ka tieši šādi gribam attiekties pret šīm lietām. Galu galā pirms mums miljardiem sieviešu to ir darījušas, tas ir dabisks process. Mana ome, piemēram, vispār esot piedzemdējusi ragavās pa ceļam uz Jelgavu, ziemā, mīnus grādos. Un visi laimīgi izdzīvojuši! Tikai vecvecvectēvs esot no sava dēla dabūjis pa kaklu, ka tik ilgi zirgus jūdzis. Arī dzemdības ir dabiska lieta, tāpēc man vienmēr ir bijis pašsaprotami, ka man tajās jāpiedalās. Liene sākumā teica: «Ja negribi, es sapratīšu.» Kā negribu? Vai tad vienīgā mana rūpe bija, piedod, uztaisīt?

Liene: Viesturs piedzima ļoti liels – gandrīz pieci kilogrami. Māsiņas teica: vispirms no rīta jāpaēd rupjmaize un tikai tad var iet šo bērnu apkopt. (Smejas.)

Jānis: Samocīja viņš Lieni. Tāpēc pirmās trīs dienas viņa tikai deva pupu, bet es darīju visu pārējo – mazgāju, mainīju pamperus, ģērbu. Pirmās trīs dienas biju mājās, tad gan bija jāskrien uz darbu. Tur jau tā bija dusmīgi, ka esmu atļāvies paņemt brīvu. Es teicu: «Klau, ja šis nav svarīgi, tad kas vispār ir? Citādi es neredzu jēgu. Un, ja mēs turpināsim par šo jautājumu lekties, tad man mana izvēle ir skaidra.» Biju kategorisks visās trijās reizēs, kad dzima bērni. Es patiešām uzskatu, ka mēs neesam radīti, lai strādātu. Mums tas ir jādara, bet radīti mēs esam kaut kam citam – lai nodotu tālāk vērtības, lai rūpētos viens par otru, par ģimeni, valsti.

Kas jūsu pāra dzīvē mainījās, kad piedzima Viesturs?

Liene: Mūsu dzīvē ienāca trešais cilvēks. Pirms tam bijām – tu un es, tavas intereses un manas intereses. Atceros, kā bija agrāk, kad kādu bērniņu paņēmu paauklēt, – ja viņš sāka čīkstēt, vienmēr varēju atdot vecākiem. Kad piedzima Viesturs, man pirmajās nedēļās bija neliels izmisums. Kā lai es viņu nomierinu? Kam lai atdodu? Man ir jātiek ar to galā! Bija sev galvā jāsakārto prioritātes.

Jānis: Ego sabruka. Totāli. Kādu brīdi tie mūsu ego gan cīnījās. Ej tu maini pamperu! Nē, ej tu – tagad tava kārta! Nē, es jau esmu tik daudz reižu mainījusi! Bāc, bet es tikko no darba! Bet ko es visu dienu, tavuprāt, daru? Protams, mēs abi bijām noguruši. Bet pamatā tas ir jautājums par katra ego, un ir ienācis trešais ego, kurš kaut ko prasa sev. Mums ar Viesturu pirmajā pusgadā patiešām gāja diezgan traki. Ar aizmidzināšanu bija problēmas, un man tas baigi sita pa deniņiem. Vecīt, okei, tu esi maziņš, bet man vajag atpūsties, lai mums kaut kas būtu! Viņu midzinot, regulāri pats aizmigu, nedzirdēju, ka viņš blakus bļauj. Tad Liene nāca modināt: «Eu, tu aizgāji midzināt bērnu, nevis pats gulēt!»

Liene: Tik tipiski, ne? (Smejas.)

Jānis: Un tad tu dusmojies uz sevi, ka nedzirdi raudošo bērnu. Un dusmojies uz sievu par to, ka viņa tevi lamā par to, ka tu nedzirdi. Tad jūties vainīgs, jūties slikts tētis. Un sieva, es pieļauju, jūtas slikta mamma. Ārprāts!

Bija arī posmi, kad no rītiem, pirms braucu uz teātri, sagatavoju Lienei pusdienas, lai viņai pa dienu būtu vismaz brīdis sev, lai viņa varētu kaut vai vienkārši izgulēties. Man pašam, ejot prom, godavārds, reizēm bija tāds atvieglojums – hū, uz darbiņu! Kolēģiem, kas par kaut ko sūdzējās, gribējās teikt: «Come on, tas ir tikai darbs – iemācies tekstu un spēlē! Ja vien tu zinātu, kas man ir mājās!»

Nebija neviena kolēģa, ar ko teātrī par to parunāt?

Jānis: Īsti neatceros, kādam vēl bija mazi bērni, taču mēs par to nerunājām. Tikai ievērojām viens otram tos fingāļus zem acīm –skaidrs.

Vai domu apmaiņa nebija svarīga?

Liene: Bija ļoti svarīga! Ar draudzenēm, kam arī bija mazi bērni, regulāri runājāmies, kā kurai iet. Arī pie mums tagad nāk konsultēties draugi, kam ir mazi bērni. Tu vienkārši nomierini to cilvēku, pasaki, ka tas, kas ar viņu notiek, ir normāli. Un ka arī mēs netikām un netiekam galā.

Jānis: – Viņi pēc tam ir ļoti pateicīgi, un mēs arī daudz ko neslēpjam. Es, piemēram, atklāti pasaku – jā, es sodu bērnus, lai arī māca, ka tā nevajag darīt. Un atceros, arī man pašam kādreiz, paklausoties citos vecākos, ir bijis milzīgs atvieglojums, saprotot, ka neesmu galīgi psihs vecāks. Arī mūsu bērni ir normāli, kaut brīžiem šķiet, ka viņiem tais bēniņos kaut kas ir aizslīdējis prom.

Liene: Ir mazliet patīkami, piemēram, spēļlaukumā redzēt, ka arī citus vecākus bērni neklausa. (Smejas.) Tas, protams, neatrisina situāciju, bet vismaz nomierina gan.

«Visam esam tikuši pāri. Ar pacietību, sapratni, biezu ādu un mīlestību. Pēc tam jau jūties, kā aizgājis uz svaru zāli!»

Teici, ka sodi bērnus. Kā tas notiek?

Jānis: Sodi, protams, mēdz būt dažādi. Reizēm sods manā izpildījumā ir nerunāšana – es vienkārši distancējos. Jā, mēs esam vienā telpā, jā, es tevi pieskatu, bet es uz tevi nereaģēju. Un tad, kad viņš vairs nevar to izturēt un lien klāt mīļoties, tad mēs aprunājamies. Kas notika? Kāpēc tētis apvainojās? Kur bija tā robežas pārkāpšana? Bet tam vajag daudz pacietības, un man tas ne vienmēr izdodas. Biežāk es paceļu balsi, un pēc tam man par to ir kauns. Bet arī bļaušanai var būt dažādi iemesli. Tāpēc man liekas dīvaini, kad cilvēki Facebook lielās – šodien piegāju uz ielas klāt mammai un uzkliedzu, jo viņa bļāva uz bērnu. Nekad tā nedariet! Protams, ja tur ir klaja vardarbība, tas ir citādi. Bet mums pašiem bija konkrēts gadījums. Man tolaik bija salauzts plecs, Lienei puncī Elza. Visi kopā kafejnīcā ēdām picas. Jau taisījāmies doties projām, un, kamēr Liene man palīdzēja apģērbt lauzto plecu, abi bosiki izmetās ārā pa durvīm un pa taisno uz ceļa! Pēdējā brīdī ar pusuzvilktu jaku un savu lauzto plecu abus noturēju. Kā es toreiz bļāvu – pilnā rīklē! Ja man kāds tobrīd būtu pienācis klāt un kaut ko aizrādījis, pieļauju, ka viņš būtu dabūjis pa muti. Pēc tam, protams, ar puikām runājām, rādījām youtube.com visādus video no negadījumiem – lai pašausminās, lai nobaidās. Nezinu, vai tas iedarbojās.

Viens otru jau vēl pavelk līdzi!

Jānis: Jā, īsti Makss un Morics. Es bieži viņiem saku – lūdzu, ja galvā ir iešāvusies kāda ideja, padomājiet vispirms, vai tā ir laba vai slikta! Bet kur nu… Eu, sitam ar āmuru pa pirkstiem? Tas āmurs jau ir pacelts! Saduram vectēva laivu? Aiziet, septiņpadsmit dūrieni!

Tajā pašā laikā Liene man bieži atgādina, lai paskatos pats uz savām traumām un atceros, kad tās notikušas. Tad es saprotu, ka mani puikas vēl ir teicamnieki salīdzinājumā ar manu uzvedību.

Liene: Nu, labi, labi. Viņi jau arī sāk krāt traumas – lauzti zobi, abiem šūtas galvas, šūts pirksts. Visvairāk žēl par diviem nolauztajiem priekšzobiem, īstajiem kaula zobiem – tikko bija izlīduši.

Bildēs abi jūsu puikas izskatās gandrīz pēc dvīņiem! Pie Kārlīša tikāt pavisam drīz pēc Viestura piedzimšanas.

Liene: – Atceros, Viesturam bija mēneša jubileja, un es nodomāju – hm, nav nemaz tik traki, varētu vēl kādu. Piesaucu!

Jānis: Jā, varētu teikt, ka Kārlis bija pa pusei apzināts, pa pusei neapzināts lēmums. Apzināts tāpēc, ka mums likās – o, forši, viņiem būs kopā, ko darīt! (Smejas)

Tas nu reiz ir piepildījies ar uzviju! Bet, ja nopietni, kā tas bija tik drīz pēc iepriekšējās grūtniecības?

Liene: Viesturam bija septiņi mēneši, kad paliku stāvoklī, un nenoliegšu, bija pagrūti.

Jānis: – Līdzko Viesturs ap gada vecumu sāka staigāt, uzreiz mācīju viņam pašam kāpt augšā pa kāpnēm, lai tad, kad būs otrs mazais un es nebūšu klāt, Lienei būtu vieglāk. Tāpat viņa beigās nesa abus divus, muguru sabojāja.

Liene: Pastaigāties ārā ar abiem diviem gāju tikai pašas nepieciešamības gadījumā. Turklāt tas tieši bija gads, kad Jānis bija visvairāk noslogotais aktieris teātrī, principā viņa mājās nebija.

Jānis: Jā, tas mums bija kārtīgs pārbaudes periods. Nācu mājās vienpadsmitos vakarā, jau astoņos biju prom. Vēl vairākus gadus pēc tam bija sajūta, ka mūsu dzīve ir viena vienīga nebeidzama krīze. Tā turpinājās arī tad, kad sākās dārziņa laiks un abiem bija jāiet privātajā dārziņā, jo parastajā nebija vietu. Saņem rēķinu un domā, ko nopārdot – aknu vai nieri. Kad pieņēma lēmumu par pašvaldības līdzfinansējumu, no prieka raudāju, ka man vairs nebūs jāskrien uz simts haltūrām, lai to visu samaksātu.

Kā jūs savstarpēji jutāties? Vienam otru negribējās nožmiegt?

Jānis: Arī tagad reizēm gribas. (Smejas.)

Liene: Liekas, ka viens otram zogam laiku.

Jānis: Bet tas jau atkal ir ego – tavs ego, kurš aizmirsis par citiem ego. Pēdējā laikā tie, protams, ir arī objektīvi apstākļi. Mana amata maiņa ir prasījusi pamatīgu pieslēgšanos darbam. Rodas mazie neapmierinātības kašķīši, jo es palaižu garām lietas – nezinu, kur man jābūt, aizmirstu par vecāku sapulci, par bērnu ballītēm. Liene saka: «Bet mēs taču runājām!» Un es neatceros, kad runājām, ko runājām. Esmu sev noteicis par uzdevumu šo sakārtot. Jo galu galā arī Liene nesen ir atsākusi strādāt.

Izrunājat lietas uzreiz, kad kaut kas sakrājas?

Liene: Tas atkarīgs no aizņemtības. Jau no pagājušās nedēļas gribu ar viņu parunāties, taču nesanāk.

Jānis: Reizēm Liene man sūta īsziņas ar jautājumiem, uz kuriem viņai vajadzētu atbildes. Tad man šie jautājumi iekļūst darbu sarakstā.

Liene: Bet tu jau zini, ka uz mani vairāk vai mazāk var paļauties.

Jānis: Nuja, un tā jau arī ir tā apzagšana. Vienlaikus saprotam arī, ka šādi, kad viss sakrīt vienā laikā, mums nav pirmo reizi. Pēc tam secinām – jā, bija traki, taču mēs tikām tam pāri. Ar pacietību, sapratni, biezu ādu un mīlestību. Pēc tam jau jūties, kā aizgājis uz svaru zāli, – pieredze ir! Nākamreiz var pieņemt drosmīgākus un pareizākus lēmumus.

Mums ir gājis visādi. Ir bijis arī, ka esmu pilnīgi sausā un dzīvoju mājās, bet Liene strādā. Tāpat arī laikā, kad man bija lauzts plecs, kādus septiņus astoņus mēnešus ārstējos. Man bija komplikācijas, atrofējusies roka, vajadzēja operēt. Tad es dzīvoju ar bērniem pa mājām, mēģināju ar vienu roku kaut ko darīt. Lienei tolaik bija traki – divi mazi bērni un viens liels.

Drīz pēc tam jūs kļuvāt par vecākiem Elzai!

Jānis: Meitiņa gan mums bija apzināts solis – izmērķēts, nomērīts. Kad ar puikām bija iestājusies tāda vieglāka sajūta – paši staigā, ģērbjas, ēd, var ieliet sev padzerties –, sapratām, ka gribam vēl vienu mazo. Bet mums šis stāsts gandrīz slikti beidzās. Elza piedzima manu vecāku mājās uz grīdas, un Liene pa ceļam uz slimnīcu gandrīz noasiņoja.

Šis nu gan izklausās pavisam traki!

Liene: Izrādās trešais nāk ļoti ātri! Man bija 42 grūtniecības nedēļas, mazliet pārstaigāts laiks – meitiņa nedzima un nedzima. Un tad pēkšņi – tagad un tūlīt!  

Jānis: Bijām pārcēlušies uz Siguldu pie vecākiem, lai varētu braukt uz Siguldas slimnīcu, kur mums arī abi puikas ir dzimuši. Visa loģistika sakārtota, sarunāts, lai vēl kāds visu laiku ir mājās. Vecāku mājā bija bērni un arī mana māsa ar saviem bērniem. Pats tovakar braucu uz darbu, man bija jāspēlē izrādē Ciemiņi, kas ir ļoti smaga izrāde un es gandrīz visu laiku esmu uz skatuves, tikai starplaikos varu piezvanīt. To arī, kad bija iespēja, darīju, bet viss bija mierīgi. Arī pēc izrādes beigām. Tā nu lēnām saģērbos, iekāpu mašīnā, pabraucu kādas desmit minūtes, un man zvana: «Jāni, brauc, ātri!» Jēziņ, policisti būtu bijuši laimīgi mani noķert! Tas, kā es darīju, bija ļoti, ļoti nepareizi – braucu divreiz ātrāk, nekā jebkur ir atļauts. Ielidoju vecāku mājās pēc divdesmit minūtēm, bet Elza jau čučēja Lienei uz vēdera. Pretī nāca māsa, viņa pēc profesijas ir juriste, pavisam nav saistīta ar medicīnu – bāla, asinīm notašķīta: «Brāli, dari kaut ko!» Pieņēmusi bērnu, neko par to nezinot, pa telefonu klausoties, kas jādara. Māsa ļoti ilgi par notikušo klusēja. Un, šķiet, joprojām klusē. Viņai tovakar pašai maziņš, pusotra gada vecs puika augšstāvā gulēja.

Tālāk ņēmu visu savās rokās, pats sev teicu: «Tā, Jāni, tagad vai nu tu pierādi, ka esi čalis, vai ne.» Atbrauca ātrie un gribēja vest Lieni uz Rīgu – tādas esot norādes no augšas. Bet viņa teica: «Nē, braucam uz Siguldu, Rīga ir pārāk tālu.» Uzstāju, lai klausa Lienei, ja negrib nepatikšanas, un brīnišķīgi, ka viņi paklausīja, – ārsti slimnīcā teica, ka Liene līdz Rīgai nebūtu izturējusi.

Liene, kā tu pati to atceries?

Liene: Diezgan skaidri. Noliku lielos bērnus gulēt un sāku just, kā nedaudz velk vēderu, tomēr man nelikās, ka ir pamats satraukties, jo es taču zinu, kādas ir dzemdību sāpes. Bet tad gandrīz uzreiz sapratu, ka viss notiek ļoti strauji un laika vairs nav. Kad beigās mani veda uz slimnīcu, atceros vienīgi smakšanas sajūtu, tad gan laikam vairs nebija īsti labi. Man bija sākusies ļoti liela asiņošana, bet, tā kā bija kaut kādi medicīniski sarežģījumi ar placentu, kas pati nebija piedzimusi, tā bija nobloķējusi dzemdes kaklu kā tāds trombs un asiņošanu mazliet aizkavēja.

Meitiņai viss bija kārtībā?

Liene: Jā, vislabākajā. Viņai tagad ir divarpus gadu un tēti tin ap pirkstu kā mazo. Ja vien es viņam varētu šādi kaut ko paprasīt! Tikai nomirkšķina skropstiņas, un tētis izkūst. Jānis jau pats saprot, ka viņu izmanto, taču neko tur nevar padarīt.

Kā lielie brāļi pieņēma māsu?

Liene: Strīdi par māsu bija jau tad, kad viņa vēl bija pavisam maziņa, – kurš pirmais drīkstēs no rīta apgulties viņai blakus, kurš pirmais sabučos.

Jānis: Mēs jau esam runājuši – nabaga čalis, kurš uzmetīs aci uz Elzu. Trim nopietniem filtriem būs jāiziet cauri – gan brāļiem, gan fāterim! Tam būs jābūt ļoti mērķtiecīgam čalim. Māsas draugus arī tāpat pārbaudīju – uzdevu kaut ko laukos padarīt, piemēram, pabraukt ar traktoru, un skatījos, ir iekšā vai nav.

«Strīdi par māsu bija jau tad, kad viņa vēl bija pavisam maziņa, – kurš pirmais drīkstēs no rīta apgulties viņai blakus, kurš pirmais sabučos.»

Runājot par laukiem, dzirdēju, ka tu būvē māju Raganā, netālu no vecāku mājām, kur pats savulaik uzaugi.

Jānis: Jā, tas man ir liels sapnis un vienlaikus mērķtiecīgs projekts, kas lēnām virzās uz priekšu. Liene man dažreiz ir teikusi, lai liekos mierā. Bet, nē, es to māju uzcelšu! Banka gan netic, un kā ekonomists es to saprotu. Tomēr tik un tā ir sāpīgi, ka ģimene, kas radījusi šai valstij pēcnācējus, nevar bankā dabūt kredītu mājai, bet čalis, kurš dzīvo viens pats un kuram nav nekādu saistību ar šo valsti, to var dabūt viens divi. Es taču pie labākās gribas nevaru pārcelties, pazust no šīs valsts ar trim bērniem. Bet šajā visā ir arī pozitīvais – šī situācija manī ir attīstījusi vēl kādu šķautni. Izrādās, manas rokas var arī mūrēt un galvā pietiek vietas iemācīties arī padziļinātus būvniecības pamatus. Protams, stāvu un sarkstu, kad man astoņpadsmitgadīgs čalis Depo skaidro, kā divi ķieģeļi jāliek kopā, taču es nekaunos būt muļķis un prasīt, ja kaut ko nesaprotu. Galu galā, kad redzu, ka sieva atbrauc un lepojas un bērni priecājas par jauniem divdesmit centimetriem, kas nākuši klāt, ir tā vērts. Viesturu ņemu līdzi, mēs tur darbojamies, un tas ir arī mūsu kopīgais laiks. Iespējams, šovasar tā viņam pietrūka.

Sapnis par savu māju man ir arī tāpēc, lai katram būtu savs stūrītis. Pašlaik mums dzīvoklī ir divas istabas, bet pārsvarā dzīvojamies pa vienu. Ja būtu katram sava telpa, būtu vieglāk. Dzīvojot mazā telpā, ir ļoti jāpiestrādā, lai atrastu sev vietu. Bet katram cilvēkam kaut kad ir jābūt ar savām domām, lai nekļūtu par pilnīgu sabiedrības produktu, kad esi visur, bet tevis nav nekur. Zinu, ka tā ir slikta īpašība un Lieni tracina, bet es pats savu stūrīti bieži atrodu savā galvā. It kā esmu te, bet manis šeit nav – neko nedzirdu, neredzu.

Liene: Un bērni, starp citu, to kopē. Es uzdodu jautājumu, bet pretī ir klusums.

Jānis: Vasarās pārsvarā dzīvojam laukos, pie vecākiem. Tur ir vairāk telpas un mazāk rīvēšanās. Tomēr tur kopā tad parasti esam četras ģimenes – mani vecāki un vēl manu abu māsu ģimenes. Tāpēc laiku pa laikam arī mēģinām kaut ko padarīt tikai savas ģimenes lokā, savā mikropasaulītē – aizejam uz mežu sēnēs, aizbraucam atsevišķi peldēties.

Liene: Jo vispār tur ir kopgalds 16 personām. Tas, protams, ir ļoti forši – augt tik lielā ģimenē, kur ir savas tradīcijas. Piemēram, obligāta kopīga Jāņu svinēšana. Vai ikgadējā kartupeļu talka, kurā mazie jau ratos guļ vagas galā vai gadu vēlāk rāpo starp vagām melnām mutēm. Bērni iemācās darbu, bet reizē tas, protams, ir arī tusiņš. Un to visi gaida visvairāk.

Jānis: – Nesen pat kādu darbiņu atteicu, jo bija jārok kartupeļi. Klausules otrā galā sāka smieties, bet es teicu: beidziet, kartupeļus rakt ir kā uz baznīcu iet! Ir jānotiek kaut kam patiešām lielam, lai es to izlaistu. Tās ir lietas, ko mūsos ielikuši mūsu vecāki un viņos – viņu vecāki. Ticu, ka arī mūsējie paaugsies un to izjutīs tāpat. Izjutīs šo atbildību, kas ir ģimene. To, kā tas ir, ka citreiz tu uzņemies atbildību par kādu, bet citreiz kāds uzņemas atbildību par tevi.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs