Jānis Lūsis. Liels sportists un liels cilvēks

Leģenda
Kaija Zemberga
17. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Jānis Lūsis
Ar fanātisku apņēmību leģendārais latviešu šķēpmetējs JĀNIS LŪSIS sasniedza augstākās virsotnes sportā. Priekšā vēl viena cīņa – slimība. Viņš cīnās. Bez vaimanāšanas, sevis žēlošanas, skaļas klaigāšanas.

Materiāls publicēts žurnāla Ievas Stāsti 2019. gada oktobra numurā.

Ar mugursomu plecos

Pirmo reizi ar šķēpmetēju pāri Elvīru Ozoliņu un Jāni Lūsi tikos pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados viņu omulīgi iekārtotajā dzīvoklī Rakstnieku mājā. Viņi ir vienīgais pāris pasaulē, kas abi šķēpmešanā izcīnījuši olimpiskās zelta medaļas. Elvīras zelts Romas olimpiādē iemirdzējās Jāņa sirdī, un no tā brīža viņam bijusi tikai viena mūza.

Viesmīlīgā namamāte cienāja ar kafiju un pīrāgiem, taču sarunā neiesaistījās. Runāja Jānis. Viņš stāstīja par spožo sportista karjeru, nesenajiem piedzīvojumiem Madagaskarā, kur četrus gadus strādāja par šķēpmešanas treneri. Izcilais sportists jau toreiz savus skaistos, kuplos matus bija saņēmis astītē. Promejot jautāju – kāpēc viņš izvēlējies šādu stilu? Jānis smaidot atbildēja: «Mans vecākais dēls izvēlējies nepareizu ceļu. Kad viņš nāks pie prāta, nogriezīšu.» Diemžēl vecākais dēls četrdesmit gadu vecumā traģiski gāja bojā, taču šķēpmetējs palika pie koķetās astītes.

Protams, ne jau matu sakārtojums raksturo lielu cilvēku, bet sasniegumi – 1964. gada Tokijas olimpisko spēļu bronzas medaļa, 1968. gada Mehiko olimpisko spēļu zelts un 1972. gadā Minhenes olimpiskajās spēlēs izcīnītā sudraba medaļa. Tāpat leģendārais šķēpmetējs ir četrkārtējs Eiropas čempions, divas reizes labojis pasaules rekordu. 15 gadu laikā 178 sacensībās viņš šķēpu raidījis tālāk par 80 metriem, bet sešus gadus 15 sacensībās – tālāk par 90 metriem. Jānis Lūsis piedalījies 17 PSRS čempionātos un 12 reizes kļuvis par čempionu.

1987. gadā Jānis Lūsis atzīts par visu laiku izcilāko šķēpmetēju pasaulē un 2014. gadā uzņemts IAAF Slavas zālē.

Pēc sportista karjeras beigšanas pievērsies trenera darbam un 1980. gada olimpiskajās spēlēs Maskavā piedalījies kā PSRS šķēpmetēju izlases vecākais treneris. 1992. gada Barselonas un 2004. gada Atēnu olimpiskajās spēlēs bijis Latvijas vieglatlētu komandas pārstāvis, bet 2000. gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs – treneris.

Jāni Lūsi raksturo ne tikvien sportiskie sasniegumi, bet arī latviešu zemnieka krampis un liela cilvēka gars. Par to es pārliecinājos pirms pieciem gadiem, kad otrreiz tikos ar Jāni Lūsi nu jau viņa lauku mājās Ogres novada Zušos. Sportists gatavojās 75 gadu jubilejai. Māju saimnieks mani sagaidīja pie vārtiņiem un vedināja istabā. Manīju, ka sportists kājas nedaudz ieliec ceļos, sper īsus, uzmanīgus soļus. «Agrāk spēru platus soļus, bet tagad eju lēnā gaitā, sīkiem solīšiem. Tās ir Laimas slimības sekas,» Jānis stāstīja. Elvīra Ozoliņa, tāpat kā pirmajā tikšanas reizē, sarūpēja cienastu, bet pati nozuda savā istabā. Viņa vēl nebija atguvusies pēc dēla nāves. Pēdējos gados izvairās no sabiedrības un tikpat kā neatstāj Zušus.

«Es nebiju agrāk nopietni slimojis,» par pārslimoto Laimas slimību stāstīja Jānis Lūsis, «tāpēc iepriekšējie pieci manas dzīves gadi bija grūts un smags pārbaudījums. Esmu pieradis kustēties.

Agrāk caurām dienām varēju nenoguris darboties, nebiju vēris ārsta kabineta durvis.

Tagad ar zālēm cenšos uzturēt normālu asinsspiedienu un sirdsdarbību, bet regulāras kustības palīdz vingrināt kājas.»

Sportojot visaugstākajā līmenī, šķēpmetējs bijis pasargāts no traumām, vien reizi sastiepis plecu un izmežģījis potīti. «Pilnībā bez kustībām dzīvot nevaru, un varbūt tāpēc līdz septiņdesmit gadiem man nebija nopietnu problēmu ar veselību. Ak, jā, strādājot Madagaskarā par treneri un tik ilgi uzturoties eksotiskā zemē, noķēru vēdertīfu. Tas gan bija nopietni! Temperatūra vairāk nekā divas nedēļas turējās ap četrdesmit grādiem. Jutos tik vājš, ka trīs nedēļas nevarēju pirkstus pakustināt.

Vietējie dakteri mani ārstēja no malārijas, bet, kad redzēja, ka nevaru tikt uz kājām, aizveda uz franču hospitāli, kur ārsti uzreiz noteica diagnozi – vēdertīfs.

Pēc tam līdz Laimas boreliozei neslimoju, pat iesnas ne reizi nebiju saķēris. Iespējams, pēc augstās temperatūras organismā bija izveidojusies imunitāte, pretestības spējas pret infekcijām.»

Par spīti organisma vājumam, jo ielaistu Laimas slimību izārstēt nevar, Jānis katru dienu fiziski strādāja. «Mans dzīves ritms kā zemniekiem saskaņots ar dabas ritmiem. Patiesībā tā vajadzētu dzīvot katram latvietim. No rīta mani modina saule, bet vakarā es vēroju saulrietu. Es izbaudu, kā mainās gadalaiki, pavasarī mostas daba, puķītes sāk ziedēt. Lauku darbi – tā ir vesela pasaule, kas man patīk kopš bērnības.

Mums ap māju ir pieci hektāri zemes, darba pietiek. Ziemā šķūrēju sniegu, pavasarī gatavoju zemi, stādu un kopju dārzu, kur audzējam dārzeņus, ogas, augļus. Sekoju, lai zeme būtu sagatavota, laicīgi iestādīti un ar upes ūdeni aplieti loki, dilles, salāti. Vasarā jāravē dobes, jāgādā malka ziemai. Bebri nograuž kokus, tos sagāž vētra, un man ir ko darboties ar zāģi un cirvi. Ar izkapti pļauju zāli. Abi ar Elvīru līdz vēlam rudenim ar riteņiem dodamies 35 kilometru rādiusā uz mežiem ogot un sēņot. Katru dienu esmu svaigā gaisā.»

Diemžēl pagājušā gada nogalē Latviju pāršalca ziņa par leģendārā sportista slimību. To sociālajos tīklos ievietoja viņa dēls Voldemārs Lūsis. «Godātie draugi! Labu laiku cīnāmies par Jāņa Lūša dzīvību – vēzis –, meklējam līdzekļus rehabilitācijai, kam iespēja, sūtiet palīdzību – Latvijas valstij intereses nav!» Ieraksts ir arī angļu un krievu valodā. Rehabilitācija paredzēta Vācijā.

Apzinoties sabiedrības interesi un vēlmi palīdzēt vienam no Latvijas visu laiku izcilākajiem sportistiem, zvanīju Jānim Lūsim un aicināju uz sarunu.

«Intervijas nebūs!» allaž atsaucīgais olimpietis bija nelokāms.

No sarunas izvairījās arī dēls Voldemārs. Vien teica, ka tēvs pārcietis divas operācijas, 19 starošanas un gatavojoties trešajai operācijai, kas nepieciešama, lai cīnītos ar agresīvo vēža formu.

Sarunai piekrita Jāņa Lūša kursa biedrs Daumants Znatnajs. Viņi abi nāk no slavenā Valentīna Mazzālīša vadītās Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūta 13. grupas. 13. grupas un 13. izlaiduma studenti regulāri tiekas jau kopš 1961. gada. «Man daudzi zvana, jautā – kā tā? Vai tiešām valsts nepalīdz Jānim Lūsim?» sarunu iesāk bijušais Latvijas PSR Sporta komitejas vadītājs Daumants Znatnajs. «Es atbildu – paskaties, kas prasa naudu, un domā tālāk!» Piezvanīju Jānim, un viņš man teica – nekādas rehabilitācijas Vācijā nebūs.

19. maijā Rīgas Latviešu biedrības namā rīkojām Jāņa Lūša 80 gadu jubileju. Viņš bija vārgs, tikko pārcietis operāciju, bet atbrauca kopā ar sievu Elvīru Ozoliņu. Mums nesen bija 13. grupas tikšanās. Es jautāju Lūsim – vai atnāksi? Viņš no laukiem uz Rīgu ar mugursomu plecos atbrauca ar autobusu, pēc tam līdz mums – ar tramvaju. Vai tevi nevarēja atvest dēls – izbrīnīts jautāju. Viņš tikai paraustīja plecus, kaut ko pie sevis noņurdēja…

Latvijas simtgadei par godu izdevām grāmatu par Jāni Lūsi – Lūsis. Laikmeta iezīmētais. Tas, ka viņš ir pasaules sporta pīlārs, to visi zina, bet šajā grāmatā beidzot parādīta Jāņa Lūša būtība, ģimene. Grāmatā runā sieva, kas nelabprāt tiekas ar žurnālistiem un atzīst, ka Latvijā īsti neesot iedzīvojusies un pieņemta. Taču dēls Voldemārs pieminēts tikai garām ejot. Grāmatas autoram Arnim Terzenam jautāju – kāpēc? Viņš atbildēja – Voldemārs ir cits cilvēks, par viņu jāraksta atsevišķa grāmata…»

Kartupeļi vēl jānoņem

«Ar slimību jācīnās,» saka Daumants Znatnajs. «Neviens nezina, kā tā attīstīsies, jo liela nozīme, kāds vēzis un kurā stadijā to atklāj. Svarīgi arī, kāds cilvēks. Tāpēc es pastāvu par sportu. Sports rada stipru cilvēku. Jānis kā zemnieku puika iestājās institūtā, kļuva par pasaules pirmo zvaigzni, tad pēc sportista un trenera karjeras atgriezās lauku mājās un kopj zemīti. «Man vēl kartupeļi jānoņem,» viņš man teica, it kā smagi slims būdams.

Jānis kustas, viņam ir salīdzinoši labāk. Viņš ir ticis pāri krīzei. Audzējs auga ausī, to izoperēja. Šķita, ka ir kārtībā, bet tad tas parādījās limfā. Veica otru operāciju un nozīmēja starošanu, lai novērstu ļaundabīgo šūnu izplatīšanos limfā. Viņu 19 reizes staroja. Jānis bija vārgs, baidījos, vai izturēs, bet viņš izturēja.

Mēs regulāri sazvanāmies, piedāvāju palīdzību, jo pats jau neuzbāzīsies.

Viens no mūsu grupas darbojas ar bitēm, un mēs viņam aizvedām medus produktus. Runājām, ka Jānis varētu pamēģināt ārstēties Vācijā, varbūt varētu palīdzēt viņa draugs un sāncensis šķēpmešanas arēnā Klauss Volfermans. Viņš atteicās. Tas nav Jānis, kas lūdz palīdzību ziedot naudu. Jānis nav runātājs, viņš ir darītājs. Viņš ir tipisks latviešu zemnieks. Arājs. Tiesa gan, bijis sporta virsotnē. Piecpadsmit gadus valdījis pasaules šķēpmešanas elitē, un tas ir unikāli. Latvijā līdzvērtīgi panākumi ir tikai basketbolistei Uļjanai Semjonovai un kanoe airētājam Ivanam Klementjevam.

Jānis nekad nav lielījies ar saviem panākumiem. Viņš teica: «Es nezinu, kā uzvesties slavas virsotnē. Visi no manis kaut ko gaida, bet es esmu tikai cilvēks.» Atceros, viņi ar sievu bija nopirkuši jaunus kažokus. «Krāmus es sev nepirkšu!» Jānis sacīja. Citi teica – kāds Lūsis plātīgs, kā viņš lielās. Tā runā tie, kas paši plātītos, ja viņiem būtu tāds kažoks. Jānis tāds nav. Tāpēc man sāp sirds, ja kāds uzskata, ka viņš ir vārgs un prasa līdzekļus ārstēšanai. Valsts apmaksā vēža ārstēšanu. Mana sieva aizgāja ar vēzi. Divus gadus cīnījos un zinu, kāda ir kārtība. Manai sievai bija gan ķīmijterapija, gan starošana. Viņa bija sportiste, viņai pat mati neizkrita. Tie ir stiprie cilvēki. Tāds pats ir Jānis.»

Lauku zēna rūdījums

Jānis Lūsis no agras bērnības radis cīnīties par izdzīvošanu. Sešu gadu vecumā zaudēja tēvu Voldemāru Lūsi, un mamma viena uzaudzināja abus dēlus. Patiesību par to, kas notika ar tēvu tajā traģiskajā 1945. gada dienā, uzzināja tikai deviņdesmito gadu sākumā no māsīcas, kuru satika Amerikā. Viņa kopā ar citām sievietēm bija paslēpusies netālā krūmājā un bija dramatiskā notikuma aculieciniece.

Lūšu ģimene dzīvoja Matkulē, vectēva mājās Vecdankumos. Vectēvs Jānis bijis prasmīgs saimnieks, saimniecība kara laikā nebija cietusi. 1945. gadā ienāca krievi un vairākkārt saimniecību izlaupīja. Tēvs devies uz sarkanarmiešu štābu, lai izstāstītu par marodierismu. Atceļā saticis sarkanarmiešus, kuri atkal bija laupījuši Vecdankumos.

Kad viņš aizrādījis, krievu virsnieks tēvu sagrābis aiz rokas, pavilcis nost no ceļa, pielicis pistoli pie galvas un nošāvis.

Krievi nošāva arī tēva darbabiedru un ievainoja Jāņa vecmammu. Vectēvs no pārdzīvojumiem mira no sirdstriekas. Lūšu ģimene palika ar to, kas mugurā. Jānis ar brāli jau agri sāka strādāt kolhozā, palīdzēja mammai apsaimniekot piemājas saimniecību. Mamma dēliem nestāstīja patiesību, Jānis savā autobiogrāfijā rakstīja, ka viņa tēvu nogalinājuši bandīti.

«Maskavā notika Eiropas čempionāts, un Jāni Lūsi uzaicināja apbalvot uzvarētājus,» Daumants Znatnajs atceras vēl kādu spilgtu epizodi, kas atklāj sportista raksturu. «Kad viņš uzzināja patiesību, presē izstāstīja, ka viņa tēvu nogalinājuši krievi.

No tā brīža Lūsi kaimiņzemē vairs nemīlēja un neaicināja apbalvot uzvarētājus.

Krievija viņam maksā oficiera pensiju, taču vairs necildina tā, kā agrāk. Ja šis fakts nebūtu nācis gaismā, domāju, Putins būtu viņu apsveicis 80 gadu jubilejā, jo Jānis Lūsis bija padomju sportists.»

Pēc vidusskolas beigšanas Jānis gatavojās studēt agronomiju. Taču viņu saistīja arī sports. Skolā viņš nodarbojās ar vieglatlētiku, volejbolu, basketbolu. Sporta nometnē pamēģināja mest šķēpu, taču treneris uzskatīja, ka no Lūša šķēpmetējs neiznāks. Šis spriedums izrādījās liktenīgs. Lauku zēnā pamodās spīts, un viņš iesniedza dokumentus nevis Lauksaimniecības akadēmijā, bet Fizkultūras institūtā.

Jāņa Lūša sporta dzīves ceļš ir unikāls. To grāmatā Lielais liktenis apstiprina Fizkultūras institūta 13. grupas kurators un Jāņa Lūša treneris Valentīns Mazzālītis. Stājoties augstskolā, augumā mazais, kalsnais lauku zēns kā specializāciju izvēlējās augstlēkšanu. Viņš sekmīgi nokārtoja eksāmenus, bet specializācijā rezultāti bija viduvēji. Jāni uzņēma, taču nepiešķīra stipendiju un kopmītni.

Viņš noīrēja Jūrmalā istabiņu un parādīja raksturu – pirmo sesiju nokārtoja labi un saņēma stipendiju.

Jaunais censonis izmantoja katru iespēju trenēties. Pat pirms eksāmena gāja uz svaru zāli, kas atradās pagrabā netālu no Laimas pulksteņa, kā pats teica, patrenēties. Palīdzēja arī bērnībā gūtais rūdījums, kad pa dienu strādāja kolhozā, bet vakarā ar puikām dzenāja bumbu. Viņš bija pieradis kustēties un varēja trenēties četras piecas stundas.

«Jānis ir unikāls, trāpīt šķēpā – tas ir sarežģīti,» saka Daumants Znatnajs. «Mazzālīša vadībā viņš bija sevi uztrenējis tā, ka spēja izjust katru muskulīti. Lūsim bija dzelžaina nervu sistēma. Lai dabūtu izjūtu trāpīt šķēpā, treneris bija izdomājis neparastu vingrinājumu – iekāra striķī bluķīti, to iešūpoja, un, kad tas nāca atpakaļ, sportistam bija jātrāpa ar cirvi, kamēr tas tika saskaldīts. Un tā divas trīs stundas. Visi to nevarētu izturēt, bet Jāņa nervu sistēma to izturēja.»

Valentīns Mazzālītis grāmatā raksta: «Pēc uzvaras 1968. gada olimpiskajās spēlēs Mehiko bija izmainījusies Jāņa attieksme pret mani kā treneri, viņš kļuva pašpārliecinātāks, dažkārt apstrīdēja manus uzskatus par šķēpa metēja treniņu.»

Mazzālītis uzskatīja, ka draudzība ar Elvīru atņēma Jānim sportisko meistarību, taču bija pārliecināts – Minhenes olimpiskajās spēlēs viņš gatavs šķēpu raidīt 100 metrus tālu. Treniņos viņam tas esot sanācis.

Kad pirms Minhenes olimpiādes sacensībās Stokholmā sliktos laikapstākļos Jānis uzstādīja pasaules rekordu – 93,80 metrus, trenera Mazzālīša sirds no prieka sastreikojās, bija jādzer zāles.

Tomēr olimpiādē neizdevās tik izcils metiens, un vācietis Klauss Volfermans aizmeta par diviem centimetriem tālāk – 90,48 metrus. Jānis Lūsis aizgāja no trenera Mazzālīša un turpināja trenēties patstāvīgi. «Viņš man neko vairs nevar iedot,» šķēpmetējs atzina.

Tā šķīrās divu spēcīgu latviešu ceļš, kas abi sasniedza olimpiskās virsotnes. «Mazzālītis bija galējību cilvēks,» atzīmē Daumants Znatnajs. «Viņam dzīvē viss bija vai nu balts, vai melns, taču viņš bija taisnīgs un godprātīgs. Kad Lūsis Minhenes olimpiskajās spēlēs ieguva sudrabu, nevis zelta medaļu, Mazzālītis tik ļoti to pārdzīvoja, ka gribēja taisīt pašnāvību. Viņu izglāba sieva, kas bija blakus, un medmāsa, kas katru dienu nāca ar šprici. Viņa sapnis par simts metru robežu bija izgaisis…

Pats Jānis Lūsis uzskata, ka Minhenes olimpiādi vinnējis. Vāciešiem mājas olimpiādē gāja slikti, un šī bija iespēja noblēdīt zelta medaļu. Kad paziņoja rezultātu, Jānis pirmais piegāja sāncensim klāt un apsveica ar uzvaru. Taču vēlāk, izanalizējis videomateriālus, saprata, ka ir piekrāpts – viņa šķēps lidoja tālāk par Klausa Volfermana raidīto rīku. Ja Jānim būtu izdevies tehniskais izpildījums, viņa šķēps tuvotos 100 metriem.»

Noslēpumiem apvīts mīlasstāsts

Jānis Lūsis ar savu mūža mīlestību Elvīru Ozoliņu iepazinās 1962. gadā – treniņnometnē pie Melnās jūras. Pēc pieciem gadiem viņi apprecējās. «Jānis augstskolas laikā bija maza auguma, viņam nebija nevienas draudzenes,» par romāna vērto mīlasstāstu vairāk zina Daumants Znatnajs. «Mēs ar viņu kādu laiku dzīvojām vienā istabiņā. Balles mums nebija prātā, jo bija tikai lekcijas, treniņi līdz pusnaktij, sacensības.

Jānis, avīzē ieraudzījis Romas olimpisko spēļu čempioni Elvīru Ozoliņu, teica: «Man viņa patīk.»

Es sacīju: «Viņa ir olimpiskā čempione, bet tu neesi nekas.» Jāņa mērķtiecība ir apbrīnojama, un viņš atrada ceļu uz viņas sirdi. Viņš nokļuva PSRS izlasē un sporta nometnē iepazinās ar Elvīru. Atpūtas brīdī Elvīra ar vīru sauļojās pie Melnās jūras, un Jānis, turpat blakus noklājis savu dvieli un apgūlies, skatījās uz viņu. Jānis neprot vārdos izteikt mīlestību. Viņš viņu savaldzināja ar neatlaidību. Rezultāti auga, un Elvīra ievēroja, ka ir tāds Lūsis.

Kad viņi abi vinnēja Eiropas čempionātu, sportiskā ziņā bija jau vienā līmenī. Elvīra dzīvoja Ļeņingradā, viņai tur bija dzīvoklis. Jānis piecus gadus brauca uz Ļeņingradu, dzīvoja viesnīcā un gaidīja viņu. Tā pamazām viņš viņu iemīlināja sevī. Elvīra viņam bija un ir vienīgā. Viņš savu Elvīru ir mīlējis visu mūžu.»

Kad Elvīra pirmo reizi atbrauca uz Latviju, pārsteigta ieraudzīja, ka Jāņa istabas siena nolīmēta ar viņas bildēm.

Viņa aicināja Jāni pārcelties uz Ļeņingradu, un viņš kādu laiku dzīvoja pie viņas. Par sasniegumiem šķēpmešanā Jānim piešķīra dzīvokli valdības mājā Sporta ielā. Tāpat bija iespēja par 12 tūkstošiem rubļu iegādāties volgu. Lūsis pats devās pie kompartijas pirmā sekretāra Augusta Vosa, kurš viņam izkārtoja iespēju nopirkt volgu pikapu, lai viņš var vest šķēpus. Toreiz tāda volga bija tikai Centrālkomitejas garāžā. Voss viņam palīdzēja izkārtot mašīnu, iedeva valdības mājā dzīvokli, un Elvīra ar dēliņu no pirmās laulības pārcēlās uz Rīgu. Jānis zēnu adoptēja un audzināja no astoņu mēnešu vecuma. 1974. gadā ģimenē ienāca otrs dēls Voldemārs. Slavenajam šķēpmetēju pārim ir turpinājums – mazmeita Marija un mazdēls Kristians.

Talantīgās šķēpmetējas Elvīras Ozoliņas vectēvs uz Krieviju pārcēlās pagājušā gadsimta sākumā, viņas ģimene pārcietusi Ļeņingradas blokādi Otrā pasaules kara laikā. Asiņu sajaukums un laikmeta griežos pārdzīvotais veidoja meitenes raksturu.

Divdesmit gadu vecumā jau izcīnījusi olimpisko zeltu, viņa piekto vietu nākamajās olimpiskajās spēlēs Tokijā uzskatīja par neveiksmi un taisnā ceļā devās pie frizieres, lai līdz ādai nogrieztu biezos, skaistos matus.

Sekoja vēl viens pārbaudījums – negaidīti nomira treneris, un Elvīra pameta šķēpmešanu. Vēlāk viņa Rīga atgriezās stadionā un trenera Oto Jurģa vadībā sacensībās Minskā sasniedza personisko rekordu. Taču no dzīves aizgāja arī Oto Jurģis. Trenera nāve viņu tik ļoti satrieca, ka Elvīra Ozoliņa šķēpmešanas sektorā vairs neatgriezās.

Daiļajai šķēpmetējai bija kāda aizraušanās, ko viņa atklāj grāmatā Lūsis. Laikmeta iezīmētais, – Elvīra bija kāršu spēlmane. Tas nesākās nejauši. Viņa jau 19 gadu vecumā bija iekļauta PSRS izlasē. Vecākie puiši spēlēja kārtis, un viņiem trūka viena spēlētāja. Paaicināja Elvīru. Meitenei spēle aizgāja, un viņa sāka vinnēt. Vecākie spēlmaņi saprata, ka tam skuķim ir galva uz pleciem. «Elvīra bija spēlmane, un iespējams tāpēc Lūšus izmeta no Vosa mājas,» spriež Daumants Znatnajs. «Ēkā bija diennakts kafejnīca iekšējām vajadzībām. Elvīra ar citiem spēlmaņiem cauras naktis spēlējuši kārtis un ik pa laikam nokāpuši lejā uz kafejnīcu pēc alkohola. Paņēmuši dzērienus un turpinājuši spēlēt. Jānis stāvēja sievai blakus, bet pats nespēlēja. Oficiālais ģimenes izlikšanas iemesls – no Maskavas ieradās Centrālkomitejas otrais sekretārs, kuram bija vajadzīgs dzīvoklis. Lūšiem piešķīra dzīvokli Rakstnieku mājā.»

Skaistais Rīgas dzīvoklis ir pārdots, un tagad ģimenes mājas ir Zuši, ko Jānis Lūsis iegādājās, kad ģimenē ienāca viņu dēls Voldemārs. «Māju viņš meklēja pa visu Latviju.

Kad atrada Zušus, Jānis teica – Elvīrai te patiks.

Pamazām viņš pats savām rokām visu pārbūvēja. Uzbūvēja otro stāvu, no kura paveras skaists skats uz Mazo Juglu. Ielika apkures katlu, izbūvēja lielu pagrabu, kur glabāt pašu audzētos augļus un dārzeņus, sagatavotos ievārījumus un konservus. Mājā ir kamīns. Viņi ar Elvīru ir rūdīti cilvēki, dzīvo 13–15 grādu temperatūrā. Viņiem nepatīk karstums. Vēsajā laikā pietiek ar kamīnu. Kad auksts, iekur krāsni.

Tāds ir stiprais Jānis. Viņš bija liels sportists un ir liels cilvēks. Pierāda, ka ar jebkuru slimību var cīnīties. Bez ņaudēšanas un čīkstēšanas.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs