Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
2
-
1
-
0
-
0
-
1
-
— Pirmais balsts ir mans kursa vadītājs Kārlis Auškāps, kurš manī, pēc vidusskolas beigšanas 1998. gadā stājoties Latvijas Kultūras akadēmijā, milzīgajā atlases konkursā ieraudzīja potenciālu. Ja nebūtu Kārļa, iespējams, sapnim par aktiera profesiju atmestu ar roku, jo tajā laikā biju puisis no laukiem jeb, kā teiktu mana māsiņa, mazpilsētas Rūjienas, kas nozīmē, ka lielpilsētas plašumi un vaibsti, kā arī vairāki jauniešu desmiti, kuri vēlējās kļūt par aktieriem, iedvesa man nepārliecinātību, nedrošību un neticību saviem spēkiem. Bet Kārlis noticēja, uzņēma Dailes teātra 8. studijā, ielika pamatus manai izpratnei par teātra mākslu.
Vairāk patīk izlikt cilpas, lai citi tajās iekāptu, un tad strauji tās pievilkt un vairs nelaist vaļā. Tāds mednieka instinkts.
Kā otro vēlos minēt Oļģertu Kroderu, jo pie viņa esmu nospēlējis, šķiet, skaistāko no lomām teātrī – Kņazu Miškinu Dostojevska Idiotā. Krievu klasikā iekodētais cilvēcības kods, kaislību amplitūda, traģēdijas mērogs un emociju dziļums ir kā laimes sala aktieriem, kur patverties, bauda izdzīvot to varoņu smeldzi un likteņstāstus, kas mūsdienu dramaturģijā ir samērā reta parādība. Pie Krodera noticēju sev kā aktierim. Trešais balsts manai profesionālajai izaugsmei ir Mihails Gruzdovs, kurš bija kursa vadītājs Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā, kad studēju režiju. Šiem trim lieliskajiem režisoriem, pedagogiem, maniem skolotājiem ir milzu nozīme manā dzīvē!
— Vai tev ir savi dzīves noteikumi un goda kodekss?
— Manu dzīves vērtību skalu ir veidojuši mani vecāki, kopš bērnības bijuši piemērs, kam censties līdzināties, mans paraugs. No viņiem daudz esmu mācījies, iespējams, savā ziņā saņēmis arī punus, bet mana bērnība kopā ar vecākiem ir tā unikālā pieredze, kas veidojusi mani, manus dzīves kritērijus un vērtības, arī noteikumus, pēc kuriem pats tālāk esmu veidojis savu dzīvi, uzskatus, ģimeni. Tās ir vērtības, kas pārmantojas no paaudzes paaudzē, un pastāv cerība, ka ar katru paaudzi mēs kā dzimta kļūstam aizvien spēcīgāka un vienotāka.
Ja toreiz man būtu bijusi cita attieksme, šobrīd nevajadzētu no meitas čiept 6. klases vēstures grāmatu, lai no jauna apgūtu 12. un 13. gadsimta mijas latviešu tradīcijas, kultūru un paražas.
— Ar kuriem trim saviem veikumiem lepojies?
— Drīzāk, priecājos! Es priecājos, ja mans darbs tiek novērtēts, ja manā komandā strādājošie ir uz viena viļņa un es redzu, ka viņiem sasodīti patīk un padodas tas, ko viņi dara, lai mēs kopā varētu nodarboties ar to, kas sniedz mums gandarījumu. Es priecājos, ja manas komandas darbs uzrunā skatītājus, liek mazliet padomāt vai paraudāt, vai pasmieties. Es tiešām tad esmu dikti priecīgs. Vismaz kādu brīdi… Man ir patīkami, ja esmu vajadzīgs. Iespējams, tas ir pat svarīgāk par iepriekš minēto prieku. Radošajās profesijās, ja paliec nomaļus, ātri aplūst spārni. Esmu laimīgs par savu bērnu uzvarām, sevišķi, kad redzu, cik viņas ir laimīgas. Tad man vairāk neko nevajag. Tad esmu laimīgs arī pats. Pilns vēders ar laimi.
— Kurā dzīves posmā tu gribētu atgriezties, ja būtu šāda iespēja?
— Ja godīgi, ļoti daudzos. Sākot jau ar pamatskolu. Labprāt iekāptu laika mašīnā un paceļotu pie saviem pedagogiem, kuri centās mūs visus mācīt, bet toreiz tas lielākajai daļai, man tai skaitā, protams, bija dziļi vienalga. Ja toreiz man būtu bijusi cita attieksme, šobrīd nevajadzētu no meitas čiept 6. klases vēstures grāmatu, lai no jauna apgūtu 12. un 13. gadsimta mijas latviešu tradīcijas, kultūru un paražas.
Es priecājos, ja manā komandā strādājošie ir uz viena viļņa un es redzu, ka viņiem sasodīti patīk un padodas tas, ko viņi dara.
— Ko no izdarītā visvairāk nožēlo?
— Ir vesela teicienu gūzma, piemēram, ka neko nevajag nožēlot, ka viss piedzīvotais ir laba mācība jeb skola, jo tā uzaug bieza āda un tu veidojies par cilvēku, ka jātur sitiens utt. Nē, tas diemžēl nav par mani! Protams, ir lietas, kuras laižu gar ausi, bet daudz pārdzīvoju. Par to gan apkārt nerunāju un neizrādu, jo pašam ar visu jātiek galā, taču tās ir emocijas, kas nelaiž vaļā. Un tad ir jāizdomā, kā ar tām sadzīvoties vai no tām atbrīvoties, jo sevis šaustīšana ir destruktīva, tā nogalina visu radošumu. Esmu iemācījies visu sublimēt, vienkārši nomainīt fokusu. Tas palīdz pāršķirt nākamo lapu.
— Kādas mīklas tev vislabāk izdodas un patīk risināt?
— Es dievinu labu dramaturģiju. Viens no maniem favorītiem dramaturģijā ir franču rakstnieks, dramaturgs Florians Zellers. Dievinu viņa lugas un pat nekautrējos tās vienu pēc otras iestudēt dažādos Latvijas teātros. Šobrīd rit intensīvs mēģinājumu process Dailes teātrī, kur iestudēju jau ceturto Zellera lugu «Dēls». Kāpēc man tuvs šis autors? Tāpēc, ka viņš raksta savas lugas kā rēbusu, kas ir jāatmin, proti, līdzīgi, kā mēs liekam puzli – gabaliņu pie gabaliņa, lai tikai beigās iegūtu kopējo attēlu. Manuprāt, ģeniāls autors. Gribu iestudēt vēl vienu viņa lugu, kas būtu mans piektais iestudējums, un pēc tam, domājams, kādus pāris gadus Zelleru nekustināt.
— Vai mezglus dzīvē vairāk patīk atsiet vai sasiet?
— Tas vecums, kad gribas kaut ko atsiet, šķiet, jau ir aiz muguras. Vairāk patīk izlikt cilpas, lai citi tajās iekāptu, un tad strauji tās pievilkt un vairs nelaist vaļā. Tāds mednieka instinkts, bet teātra pasaule ievelk… Tur nevar uz pusslodzi. Bet, ja es mācētu atsiet tos dzīves mezglus, kas tik ļoti samudžina cilvēku dzīves, likteņus un prātus, radot nebeidzamu ciešanu, apjukuma un baiļu sajūtu, varētu būvēt attīrīšanās templi no visa liekā, lai mēs visi dzīvotu, mazāk ciešot un kreņķējoties. Taču, kamēr man šo spēju nav, turpināšu iestudēt izrādes par tēmām, kas ir tik aktuālas, ka skar ikvienu no mums, proti, ģimeni.
