Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
17
-
2
-
1
-
1
-
0
-
0
-
1
-
(..)Tad jau jūsu agrā laulība bija bēgšana no šā nelaimīguma.
Jā, tā bija bēgšana. Bet kā bēgšana tā arī beidzās… Ļoti agri aizlaidos no mājām uz attiecībām, kas deva mieru un stabilitāti, brīnišķīgus apstākļus manai izaugsmei. Par to esmu ļoti, ļoti pateicīga savam bijušajam vīram, savu bērnu tēvam. Kopā pavadījām lieliskus divdesmit gadus, kas nekur nepazudīs.
Sacījāt – vīrs deva apstākļus, kur attīstīties. Vai tas nozīmē, ka kopā ar mammu to nevarējāt?
Ne gluži. Skatoties uz mammu, ļoti skaidri zināju, ko es negribu. Bet caur to, ko negribēju, varēju salīdzinoši viegli definēt, ko vēlos. Gribēju patstāvības sajūtu, gribēju būt neatkarīga, spējīga pieņemt lēmumus, brīva…
Vai vēlme izglābties no esošajiem apstākļiem neradīja eiforisku sajūtu par mīlestību?
Nē, tas nebija aprēķina gājiens. Es no sirds dziļi un patiesi biju iemīlējusies. Lielāko mūsu kopdzīves daļu tās bija mīlestības pilnas attiecības.
Kas šīs mīlestības pilnās attiecības izjauc pa šķiedrām? Noārda tā, ka mīlestība beidzas?
Beidzas kaut kas, ko nevar formulēt vārdos. Ir ļoti daudz padomu, kā sākt attiecības, ko pārim darīt precoties un kā dzīvot kopā. Bet neviens nemāca, kā izšķirties. Tā ir liela māksla noķert to brīdi, kad tas ir jādara. Kad citādi nevar. Domāju, mums izdevās izšķirties… labi. Ja tā vispār var teikt par šķiršanos. Mēs joprojām esam labi draugi, un Juris man ir tuvākais cilvēks. Nenotika tā, kā mēdz notikt šķiroties, – ka jādala arī kopīgie draugi.
Mēs joprojām rīkojam kopīgas balles, darām kopā dažādas lietas. Tāpat nekur nav pazudusi mūsu paplašinātā ģimene.
Jūs domājat Jura pirmo sievu?
(Smejas.) Izklausās dīvaini, vai ne? Domāju gan Jura pirmo sievu, gan arī viņa meitas, mazbērnus, kopīgi svinētos svētkus. Jura mazbērniem jūtos tāda kā proxy vecmāmiņa.
Pastāvēja iespēja nešķirties?
Nu, mana māte neizšķīrās…
Ja man būtu bijis vardarbīgs vīrs, kurš nejauki izturētos vai sirgtu ar kādām atkarībām, cilvēki izturētos saprotoši. Bet, ja tavs vīrs ir brīnišķīgs cilvēks, tikai kopā izdzīvotais ir beidzies un to nav iespējams reanimēt, jāpiedzīvo ļoti liela neizpratne. «Viņš tev ir tik labs vīrs!» Bez šaubām, viņš ir brīnišķīgs cilvēks! Bet… redziet, mums jau bija uzbūvēta vesela ekosistēma. Daudz radu, draugu, ģimenes māja ar lielu dārzu, kur uzauguši visi rajona bērni. Vesela, milzīga, pašpietiekama pasaule. Man bija bail no tās kāpt laukā. Bet ja nu mani pieņēmumi ir aplami? Varbūt štrunts, ka vairs nejūtos labi šajās attiecībās? Tāda viena liela šķiršanās iemesla jau nebija. Tikai izjūtas.
Lēmums šķirties bija ļoti grūts. Ļoti, ļoti grūts… Bet ne neiespējams.
Gan jau bija kāds lūzumpunkts, kad sapratāt – viss notiek tā, kā tam jābūt.
Ziemassvētki. Parasti tajos sanācām kopā vismaz četrdesmit cilvēku. Savukārt tad, kad jau biju pieņēmusi lēmumu šķirties, apzināti izlēmu Ziemassvētkos palikt viena. Bet svētku dienā man uznāca panika – nekad neesmu bijusi viena, un tagad esmu. Tikai es, neviena cita. Aizbraucu uz Jūrmalu izstaigāties, un pēkšņi sapratu – man jāiet peldēt. Tūliņ! Nogāju maliņā, noģērbos, iebridu jūrā un nopeldējos. Kad iznācu laukā, noslaucījos šallē, un – viss bija kā ar roku noņemts. Sapratu, ka viss ir pareizi! Ka dzīve ir skaista. Kopš tā laika šo tradīciju abi ar vidējo dēlu Antonu turpinām – Ziemassvētku dienā braucam uz jūru un nopeldamies.
Jums ar vidējo dēlu ir īpašas attiecības?
Tās ir īpašas ar visiem trim dēliem, bet vidējais, šķiet, man ir vislīdzīgākais pēc rakstura. Varbūt tāpēc mēs tā – cieši. Bet es lepojos ar katru no saviem puikām. Vecākajam, Jēkabam, klājies visgrūtāk. Bērnībā, četru gadu vecumā, viņam bija ļoti nopietnas veselības problēmas. Četrus gadus nācās izdzīvot īstas mocības, par laimi, tagad viss ir kārtībā. Tomēr tas, ka dēls ir spējis pabeigt parastu skolu un atrast dzīves ceļu, man šķiet cieņas vērts. Viņš mācās un paralēli ir jau jūrnieks. Pusgadu nobrauc jūrā, tad atkal kādu laiku ir krastā un mācās.
