Ilze un Ivars Godmaņi: «Dzīve ir pakārtota mūsu septiņiem suņiem»

Beidzamie trīs gadi Godmaņu ģimenes dzīvi mainījuši par 180 grādiem, jo ļoti nozīmīgu vietu Ilzes un Ivara aktīvajā dzīvē ieņēmuši septiņi suņi – seši franču buldogi un viens labradors. Pērn Ilze ieguva arī kinoloģes diplomu un kopā ar vīru reģistrējusi savu labradoru un franču buldogu audzētavu, kurai bijuši jau divi kucēnu metieni.
Slavenību mīluļi
Zane Piļka-Karaļeviča
4. aprīlis

Saglabāt

Kā jūs izdomājāt, ka mājās vajadzīgs suns?

Ilze: Bijām nolēmuši, ka suni ņemsim tikai tad, kad kāds no mums būs vairāk mājās. Lai nav tā, ka mēs esam prom no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā un suns tikmēr mājā viens pats nīkst. Šis laiks pienāca, kad Ivaram beidzās darbs Briselē.

– Jums uzreiz bija skaidrs, kādu šķirni gribat ņemt?

Ilze: To, ka gribu franču buldogu, zināju jau sen. Man vizuāli un pēc rakstura ļoti patīk Stafordšīras terjeri, buldogi, Bordo dogi. Tie ir fiziski ļoti spēcīgi suņi, kuriem piemīt drosme, pašaizliedzība, lauvas sirds. Taču domājot jau par konkrēta suņa iegādi bija skaidrs, ka šajā savas dzīves posmā man vairs nebūs tik daudz spēka un laika, lai pilnvērtīgi veltītu kādai no šīm šķirnēm nepieciešamo ikdienas darbu, lai mēs visi – gan suns, gan mēs kopā justos viegli un komfortabli. Savukārt, franču buldogs ir neliela auguma, tajā pašā laikā viņam piemīt līdzīgas vizuālās un rakstura īpašības, tikai miniatūrā. Svarīgi bija arī tas, lai suns ir jautrs kompanjons un mīļš pret bērniem. Pie mums regulāri ciemojas Ivara mazbērni un manas māsas bērni, tāpēc šis aspekts mums nebija mazsvarīgs.

Ivars: Mans princips ir tāds, ka mājās jābūt diviem suņiem. To teicu arī Ilzei – ja ņemam, tad divus suņus. Tas tāpēc, lai viņi būtu vairāk viens ar otru aizņemti, kamēr esam prom, un paliktu mazāk laika nedarbiem. Ilzei jau bija skaidra vīzija par franču buldogu, bet es, godīgi sakot, par tādu šķirni neko nezināju, man tas nelikās īsts suns. Manā izpratnē īstam sunim jābūt liela izmēra un klasiska izskata. Tāpēc mana izvēle krita par labu labradoram. Šai šķirnei draudzīguma un labsirdības ziņā nav konkurentu. Otrs mūsu princips bija, ka mēs noteikti ņemsim meitenes.

Ilze: Tolaik mums nebija ne mazākās domas par vaislas darbu. Vienkārši uzskatām, ka meitenes ir mīlīgākas un vairāk turas pie mājām.

Ivars: Un trešais mūsu princips bija, ka suņiem mājās jāienāk vienā dienā, lai izvairītos no dominēšanas un skaidrošanās, kurš te mājās ir galvenais. Un tā mums arī sanāca – vēlu vakarā mūsmājās ieradās labradora meitenīte Narra, bet nākamās dienas rītā braucām pakaļ franču buldoga meitenei Zūrai(Renuar Nikita La Divin). Viņām abām bija trīs mēnesīši.

 

– Kāds bija jūsu pirmais vakars visiem kopā?

Ilze: Kad atbraucām ar mazo, melno buldodziņu mājās, Narra sākumā viņu neuzticīgi nopētīja, domājot, kāpēc kaut kas tāds vispār atvests. Jo izmēru atšķirība viņām bija ievērojama, kaut arī abas ir vienaudzes. Tāpēc pirmais vakars pagāja neitrāli, bez emocijām. Naktī abi kucēni palika gulēt jau laikus iekārtotā vietiņā pie mūsu gultas. Atceros, ka naktī Zūra ieraudājās, laikam bija sliktu sapnīti redzējusi, bet mums nevajadzēja pat celties, lai viņu nomierinātu, to izdarīja Narra, kura mātišķi laizīja mazo kucēnu, tādējādi mierinot. Un tā tas ir vēl šobaltdien. Narra mūsmājās ir kā mīļa auklīte pilnīgi visiem suņiem.

Ivars: Pateicoties šai draudzībai, mūsu francis izaudzis neklasiski. Jo viņš visu laiku bija kopā ar labradoru, kas nozīmē pilnīgi citas aktivitātes – nemitīga skriešana pa dārzu, dauzīšanās un citas fiziskās aktivitātes. Rezultātā Zūra ieguva lielisku fizisku izturību. Dažreiz eju ar viņiem pastaigā 5 –7 kilometrus, un franču buldogs nenogurst. Citu jau sen nāktos nest uz rokām.

Narra un Zūra bija sākušas grauzt vienu žurnālgaldiņu. To viņām arī atstājām. Tagad to draudzīgi grauž arī citi suņi, tāpēc to nemaz nemainām.

– Kur smēlāties informāciju par šo suņu audzināšanu?

Ilze: Mums ļoti palīdzēja tikšanās ar audzētājiem. Piemēram, Labradoru retrīveru audzētavas Laumiņas īpašnieks Mārtiņš Svilpe dienā, kad braucām pakaļ Narrai, veltīja mums vairāk nekā trīs stundas, stāstot gan par šīs šķirnes audzināšanas īpatnībām, gan barošanu un kopšanu. Arī franču buldogu audzētavas Renuar īpašniece Ludmila Ferubko vairākas stundas mūs izglītoja par šo šķirni. Un tagad arī es pati ilgi runāju ar mūsu kucēnu jaunajiem īpašniekiem, un ar visiem uzturam kontaktus arī šodien! Pateicoties šiem diviem cilvēkiem un arī saviem suņiem, izlēmu, ka gribu vairāk un daudz nopietnāk iedziļināties kinoloģijā.

– Kurā brīdī diviem suņiem piepulcējās vēl bariņš?

Ilze: Jau gadu pēc labradora un pirmā buldoga ienākšanas ģimenē, mēs mājās sentimentālu jūtu vadīti bijām pārveduši vecāku buldoga kucīti, kura jau pierādīja, ka franču buldogu nevar būt par daudz… :-) Kad biju jau ieguvusi kinoloģes diplomu un bija izkristalizējusies doma par audzētavu, sapratām, ka mums no sava pirmā metiena ir jāatstāj vēl kāda meitene kā jaunā paaudze, kā arī jāsāk domāt par kāda laba puiša ienàkšanu mūsu franču pulciņā.

Ivars: Sākumā mūsu plānos bija ņemt tikai vienu gaišu franču puiku. Bet, kad aizbraucām uz audzētavu un ieraudzījām, ka tur ārā vairāki skraidelē, es uzreiz pievērsu uzmanību vienam melnajam. Tas man ļoti iepatikās. Un tad audzētājs teica – varbūt paņemiet abus, lai padzīvo nedaudz pie jums, būs vieglāk izvēlēties. Protams, ka mēs paturējām abus.

– Suņi ir kā mazi bērni, kas sastrādā ne vienu vien nedarbu. Kā ar jūsējiem?

Ivars: Milzu postījumi nav izdarīti. Savulaik cieta laistīšanas sistēma tūjām un rozēm, ko suņi mūsu prombūtnes laikā bija sagrauzuši. Neko darīt, vajadzēja nomainīt! Tagad tai aptīta dzeloņstieple un problēma ir atrisināta. Arī mēģinājumus rakties zem sētas ātri apturēju – notinu gar pašu zemi dzeloņdrāti. Un arī šis niķis pārgāja.

Ilze: Narra un Zūra bija sākušas grauzt vienu žurnālgaldiņu. To viņām arī atstājām. Tagad to draudzīgi grauž arī citi suņi, tāpēc to nemaz nemainām. Tas ir viņu graužamais galdiņš.

Ilze: Parasti es esmu tā sliktā policiste. Tētis vienmēr paņems klēpī un ļaus dauzīties.

– Kuru no jums suņi izvēlējušies par savu saimnieku?

Ivars: Ilzi, protams. Viņi jau nosaka savu saimnieku pēc tā, kurš viņus baro. Ilze par viņiem ļoti rūpējas un arī audzina ar kādu stingrāku vārdu, tāpēc suņi viņu ļoti respektē un klausa bez ierunām.

Ilze: Neesmu dzirdējusi, ka Ivars kaut reizi būtu izrādījis stingrību pret suņiem vai viņus sabāris. Parasti es esmu tā sliktā policiste. Tētis vienmēr paņems klēpī un ļaus dauzīties.

 Kāda ir jūsu suņu audzināšanas metode?

Ilze: Cenšamies tikai ar pozitīvo pastiprinājumu. Apbalvojam par labo – paspēlējamies, samīļojam, uzslavējam. Ja dara nepareizi – novēršam uzmanību no nepareizā un sākam darīr kaut ko citu vai kādā nopietnākā situācijā ar balss intonāciju sarājam. Tā īsti pa dibenu laikam neviens vēl nav dabūjis.

– Gultās ļaujat kāpt?

Ivara: Sākumā ņēmām vienu, otru, tad arī trešo, bet ar katru suni kļuva arvien mazāk vietas, tāpēc sapratām, ka šī lieta jāpārtrauc, jo nevar īsti izgulēties.

Ilze: Jāsaprot, ka suņiem gulēšana saimnieka gultā ir augstākais apbalvojums, tāpēc nevajadzētu to pārvērst par ikdienu.  

– Viena no franču īpatnībām ir krākšana. Jums seši unisonā krācoši buldogi naktīs gulēt netraucē?

Ivars: Man ir bijis, ka esmu licis ausīs korķīšus. Kā tad tu suni modināsi!

Ilze: Tas bija laikā, kad suņi vēl gulēja gultā. Reiz kādā naktī Ivars man saka – klau, tas suns drausmīgi krāc! Es saku viņam – pabaksti viņu vai pārgriez no muguras uz sāniem. Ivars atbild – nē, Ilzīt, labāk aiziešu un ielikšu ausu aizbāžņus. Sunīti nevar traucēt. (Smejas.) Tagad, kad suņi guļ pirmajā stāvā, mums viņu krākšana vairs netraucē, esam pieraduši.

Ilze: Esmu kā labradors – ļoti emocionāla, gribu, lai visiem viss ir labi, lai visi ir laimīgi un priecīgi. Ivars ir pašpietiekams – gluži kā buldogs.

– Kādas vēl korekcijas suņi ieviesuši jūsu ikdienas ritmā?

Ilze: Dzīve šobrīd tiek organizēta, ņemot vērā suņu vajadzības. No rīta nesanāk vairs ilgāk pagulēt, jo suņi nevis vienkārši jālaiž dārzā, bet ar viņiem jāiziet pastaigā. Pirms darba arī jaceļas pusstunda agrāk, lai suņus pabarotu un samīļotu, lai mums visiem diena iesākas ar pozitīvām emocijām.

Ivars: Ir apziņa, ka mājās vienmēr kāds gaida. Nevar vairs uz neierobežoti ilgāku laiku kaut kur aiziet ārpus mājas, jo nemitīgi jādomā, ka mājās gaida suņi, kas ilgojas, kas jāizved pastaigā, jāpabaro.

– Kurš viņus pieskata, kad braucat kaut kur uz ilgāku laiku prom?

Ivars: Kad mums bija tikai divi suņi, viņus mūsu komandējumu un ceļojumu laikā uzticējām mūsu labradoru audzētājam Mārtiņam Svilpem, kuram audzētavā Laumiņas ir viesnīca. Tagad visbiežāk suņus mūsu prombūtnes laikā pieskata vai nu Ilzes mamma, kura dzīvo pavisam netālu, vai arī mūsu auklīte.

Tukšas plastmasas pudeles suņiem šķiet daudz interesantākas nekā dārgās zooveikalos nopērkamās rotaļlietas. Skan daudz foršāk!

Ilze: Viesnīcas nav slikts variants, ja vien esat droši, ka sunim tur patīk. Mūsējie, ieraugot Mārtiņu, ar prieku skrien viņam pretī, lec mašīnā un ir gatavi pēc iespējas ātrāk braukt izklaidēties. Manuprāt, tas ir labas viesnīcas rādītājs. Pēc viesošanās tajā suns uz saimnieku nav apvainojies, bet gan atbrauc priecīgs un noguris.

– Saka, kāds suns – tāds saimnieks. Saskatāt kādu līdzību ar viņiem?

Ilze: Esmu gluži kā labradors – ļoti emocionāla, gribu, lai visiem viss ir labi, lai visi ir laimīgi un priecīgi. Bet Ivars ir pašpietiekams – gluži kā buldogs.

– Kā jūs viņus lutināt?

Ivars: Esmu pamanījis, ka mantas suņiem īpaši neinteresē, pirmo laiku varbūt paspēlēsies, pēc tam nometīs – spēlējies pats. Tukšas plastmasas pudeles viņiem šķiet daudz interesantākas nekā tās dārgās zooveikalos nopērkamās rotaļlietas. Skan daudz foršāk!

Ilze: Viņiem lielākā lutināšana ir tad, kad kopā no mājas kaut kur dodamies. Uz mežu sēnēs, pastaigā gar jūru, uz laukiem. Tā viņiem ir lielākā laime! Ar kārumiem gan nelutinām, jo suņiem ir striktas ēdienreizes, un pārējā laikā kārumi tiek piešķirti tikai treniņos.

– Dzimšanas dienas suņiem svinat?

Ivars: Protams! Uzliekam galvā cepurīti, liekam galdā gaļas torti ar svecīti un nodziedam kopā Happy birthday! Viss, kā pienākas.

– Jums ir tik daudz suņu un neviena kaķa. Kāpēc?

Ilze: Dažreiz pati sev uzdodu šo jautājumu… Narru un Zūru vajadzēja socializēt, kamēr viņas vēl bija maziņas. Mēs šo laiku palaidām garām. Tagad viņu interese par kaķiem ir pārāk aktīva, un man ir aizdomas, ka nebeigtos pārāk pozitīvi. Bet Narras un Zūras kucēnus gan socializējām un radinājām pie kaķa laikus, jau no mazotnes vedām viņus pie auklītes, kurai mājās ir kaķis.

Ivars: Ilzei jau bija skaidra vīzija par franču buldogu, bet es, godīgi sakot, par tādu šķirni neko nezināju, man tas nelikās "īsts" suns.

– Uz darbu suņus esat ņēmuši līdzi?

Ilze: Esmu gan! Gan uz darbu Iekšlietu ministrijā, gan tagad Gaso. Es to darīju arī ar mērķi suņus socializēt jaunā vidē, ar jauniem cilvēkiem, lai viņi iegūst arvien jaunas iemaņas un emocijas. Turklāt lielākais prieks no suņa darbavietā jau ir kolēģiem. Mūsu Gaso kolektīvā tie noteikti ir svētki. Uzreiz ir pozitīvāka atmosfēra, cilvēki vairāk atveras, nāk ar suņiem spēlēties. Man savukārt tā ir iespēja cilvēkiem parādīt un pastāstīt, kāds ir franču buldogs.

Ivars: Uz Briseli, protams, suņus līdzi neņēmu! (Smejas.) Arī uz lekcijām augstskolās - nē!

– Ko jums suņi šajā laikā ir iemācījuši?

Ilze: Noteikti vēl lielāku atbildību, plānošanas spējas. Jo suns dzīvo kopā ar tevi daļu tavas dzīves, bet sunim tā ir VISA viņa dzīve. Tāpēc mēs esam ļoti atbildīgi par to…

– Ko mums, cilvēkiem, būtu vērts pamācīties no mūsu četrkājainajiem draugiem?

Ilze: Beznosacījuma mīlestību un spēju neapvainoties. Tad mūsu pasaule būtu daudz labāka. Jo suns uz savu saimnieku nekad reāli nav dusmīgs. Viņš tevi mīl tādu, kāds esi, un vienmēr… Un ja mēs spētu vairāk piedot citiem, esmu pārliecināta, ka pasaule kļūtu arvien labāka un labāka. Kā teica Džeimss Duglass: «Ja cilvēki būtu spējīgi mīlēt tāpat kā suņi, pasaule kļūtu par paradīzi."

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs