Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
1
-
Šķiet, viņa tēls nemainās gadu desmitiem – izspūruši, mazliet savēlušies mati, bohēmisks tēls, cigārs mutē, brutāla, bet velnišķīgi pievilcīga seksualitāte – kaut kas no Mefistofeļa, kaut kas no Marlona Brando… Viss, kas ar gadiem mainās – matos aizvien vairāk ir sirmu pavedienu un sejā aizvien dziļāk ievelkas grumbas. Tādiem kā Kusturica grūti novecot ar cieņu un eleganci: ne īsti kļūt par kārtīgu pilsoni, nedz arī palikt par mūžīgo hipiju… Viņš izvēlējies savu ceļu.
Zēns no Sarajevas
Šajā biogrāfijas faktā ir zināma ironija, taču vēlāk tik kaismīgais visa serbiskā un pareizticīgā aizstāvis ir dzimis pavisam citādu asiņu krustpunktā – bosniešu musulmaņu ģimenē. Tiesa, ir 1954. gads, Dienvidslāvijā valda dziļš sociālisms, turklāt tēvs strādā atbildīgā valsts iestādē, tāpēc ģimene nav izteikti reliģioza, tomēr zināmas tradīcijas ievēro – piemēram, Emira māte algotu darbu nestrādā, tikai rūpējas par pavardu.
Zēnam ir divas galvenās intereses – futbols un kino, proti, filmu skatīšanās. Uzvar kino.
No dzimtās Sarajevas viņš dodas uz Prāgas kino skolu FAMU, kas tolaik tiek augstu vērtēta ne tikai Austrumeiropā, tur kino mākslu apguvuši vairāki korifeji, ieskaitot režijas ģēniju, uz Ameriku aizmukušo Milošu Formanu. Kusturicas diplomdarbs Gernika par Otro pasaules karu tiek izvirzīts jauniešu kinofestivālam Karlovi Varos un tur pat saņem balvu. Viņa vērīgā kino acs un kaismes pilnā stāsta maniere jau ir pamanīta.
Pēc Prāgas jaunizceptais režisors atgriežas Sarajevā un sāk strādāt turienes televīzijā. Viņš pelna maizi, veidojot TV īsmetrāžas filmas, veldzē sirdi, spēlējot vietējā rokgrupā, un klusībā jau lolo pirmo lielo kino. 1981. gadā beidzot iznāk viņa debijas pilnmetrāžas filma ar mazliet dīvainu nosaukumu Vai atceries Dolliju Bellu? Patiesībā tas nav vis stāsts par kādu amerikāņu kabarē aktrisi, bet gan par parastu pusaugu zēnu sešdesmito gadu Dienvidslāvijā, par viņa pasaules atklāšanas un pieaugšanas procesu.
Filma kļūst par notikumu divu iemeslu dēļ. Tajā pirmoreiz no ekrāna skan bosniešu valoda (vai dialekts – kā nu kurš uzskata), un otrs – Kusturicas filma saņem prestižā Venēcijas festivāla balvu. Debijas filmai tas nav maz. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jau pēc dažiem gadiem viņa nākamā filma Tēvs komandējumā nostaigā teju pa visiem galvenajiem kino festivāliem un ceremonijām, savākdama lērumu prestižu balvu. Tur ir gan Kannu Zelta palmas zars, gan FIPRESCI balva, gan Oskara nominācija. Var teikt, ka tajā gadā katru rītu režisors pamostas vēl mazliet slavenāks. Kino cilvēku un kino festivālu pasaule iekarota. Vēl tikai jāiekaro pats galvenais un grūtākais cietoksnis – kino skatītāju sirdis.
Zagļi un padauzas
Tas izdodas ar nākamo filmu Čigānu laiks. Šo filmu pagrūti aprakstīt gan no žanra, gan stila, gan satura viedokļa – jo tur ir viss. Tā vienlaikus ir gan smieklīga, traka komēdija, gan skumju pilna traģēdija, gan skarba realitāte, gan fantāzija un mistika, mīlestība un slepkavības, čigānu barons un ubagi ielās. Filmas darbība notiek gan Dienvidslāvijā, gan Milānā, tās centrā ir čigānu puisis Perhans ar telekinētiskām spējām, proti, viņš spēj pārbīdīt priekšmetus.
Ja slaveno Markesa maģisko reālismu kārtīgi sapiparo ar čigānu temperamentu un dzīves garšu – tad tur arī iznāk filma Čigānu laiks.
Starp citu, filmas oriģinālais nosaukums ir Dom za vešanje, proti, Māja pakāršanai. Patiesībā tas filmas skarbi trakulīgo smeldzi raksturo pat precīzāk.
Ar šo Kusturicas filmu (bet jo īpaši Gorana Bregoviča izcilo mūziku tajā) tad arī sākas mode uz Balkāniem, kas valdīs vairākas desmitgades. Proti, mode uz Balkānu mūziku, kino, kultūru, temperamentu un dzīves uztveri. Trakulīgie mūzikas ritmi, kas kājām liek pašām kustēties, temperamentīgie veči, kuri nekad nav īsti skaidrā, sievietes kā gatavas ķiršu ogas, skaļās balsis, smeldzīgās dziesmas… Uh!
Kusturicas varoņi nu galīgi nav varoņi – drīzāk kāds viņus nosauktu par padibenēm, bet smalkākā vārdā varētu dēvēt par margināliem. Nabadzīgi, klaiņojoši, netīri. Nereti sīki zagļi, bet dažkārt arī nopietni blēži, vieglas uzvedības sievietes, bērni, kas neiet skolā, toties ir jau apguvuši dzīves skolu…
Vēl Kusturicas filmās ir visādi dzīvnieki – kaķi, zosis, tītari, lāči un pat pērtiķi, turklāt dažkārt zivis mēdz lidot, bet tītari noburties!
Viņa kino pasaule ir raiba, skaļa, dažkārt primitīva, taču vienlaikus arī ļoti dzīvesgudra.
Un izrādās, intelektuālā un sakārtotā kino pasaule ir noilgojusies pēc kaut kā tāda – svaiga, dzīva, kaislīga un mazliet neprognozējama. Pēc jaunas, trakas enerģijas. To visi papilnam vēl dabūs. Taču vispirms viņš izmēģinās spēkus Holivudā.
Uz Ameriku viņu uzaicina tas pats Milošs Formans, kurš acīmredzot arī aiz okeāna ar vienu aci seko Austrumeiropas kino procesiem. Tā kā Kusturica Sarajevā pasniedz vietējā kino skolā, Formanam ir pamatots iemesls uzaicināt viņu kā vieslektoru uz Kolumbijas Universitāti. Ir pārmaiņu laiks, brūk Berlīnes siena, pasaule veras vaļā, un Kusturica nospriež, ka tā ir atkal jauna iespēja apliecināt sevi.
Amerikā universitātes studentu vidū ir kāds jauns puisis, kurš piedāvā viņam savu scenāriju, režisors to nedaudz uzlabo, un tā top viņa vienīgā Holivudas filma Arizonas sapnis. Tajā galveno lomu spēlē tolaik vēl pavisam jauniņais Džonijs Deps kopā ar Feju Danaveju. Filma top diezgan mokoši, un arī rezultāts ir nelīdzens, lai arī neapšaubāmi ne bez talanta un Kusturicas smeldzīgi trakulīgās pasaules izjūtas klātbūtnes. Kritiķi to pat slavē, taču no kases viedokļa filma ir teju vai izgāšanās. Amerikā šādas lietas nav mazsvarīgas, un Kusturicam, kurš līdz šim vairāk strādājis, domājot par mākslu, nevis kases ienākumiem, tas šķiet teju necienīgi. Tā nu Arizonas sapnis arī paliek vienīgā Kusturicas ārzemēs tapusī filma. Tiesa, šis nav vienīgais iemesls. 1992. gadā Balkānos sākas karš. Kusturica atgriežas mājās.
Karš
Nez vai ir daudz toreizējā Dienvidslāvijā dzīvojošu cilvēku, kuru dzīvi un uzskatus itin nemaz nebūtu ietekmējis karš deviņdesmitajos. Taču Kusturicu tas ietekmē tik ļoti, ka var apgalvot – viņam šis karš tā arī nav beidzies. Nav iespējams ātri un vienkārši izstāstīt deviņdesmito gadu notikumus Dienvidslāvijā, taču bez tā daudz ko nevar saprast. Pavisam vienkāršoti viss izskatās tā.
Pēc Otrā pasaules kara tika izveidota sociālistiskā Dienvidslāvija, kas bija vairāku republiku federācija, taču republiku robežas īsti nesakrita ar etniskajām robežām – tā vēlāk izrādīsies bumba ar laika degli.
Kad sāk sabrukt PSRS, līdzīgi sāk izirt arī šī savienība. Pirmā diezgan nesāpīgi atdalās Slovēnija, tad par savu neatkarību iestājas Horvātija, un te sākas pirmais konflikts, jo šajā valstī ir diezgan lieli serbu apdzīvoti apgabali. Horvātijas serbi pretojas neatkarībai, viņus sāk aizstāvēt Serbijas tautasbrāļi, izraisās bruņoti konflikti. Etniskos konfliktus papildina arī ticības karš – serbi ir pareizticīgie, horvāti katoļi.
Pa to starpu karadarbībā iesaistās arī Bosnija un Hercegovina, kašķējoties gan ar Horvātiju, gan ar Serbiju, jo arī te dzīvo sava daļa Bosnijas serbu, un arī tie negrib atdalīšanos. Par laimi, horvāti un bosnieši kādā brīdī nāk pie prāta, taču serbi neliekas mierā, rīko asinspirtis – līdz 1995. gadā konfliktā iesaistās NATO, bombardējot Bosnijas serbu armijas pozīcijas. Serbija negribīgi, tomēr noslēdz mieru.
Taču izrādās, ka ir vēl viens nacionālo pretrunu augonis. Kosova. Tā atrodas pašos Serbijas dienvidos un ne pirmo reizi kļūst par strīdus ābolu. Savulaik šajā vietā serbi ir izcīnījuši kaujas pret osmaņiem, tāpēc tā viņiem ir teju svēta vieta. Sociālisma laikā Kosovā ienācis daudz albāņu, kas ir musulmaņi, un sākusies pat serbu izspiešana. Savukārt deviņdesmitajos tai sākas pretvilnis un lekni uzplaukst serbu nacionālisms attiecībā pret albāņiem. Sākas slaktiņi, cilvēki tūkstošiem mūk projām no Kosovas. Atkal iesaistās starptautiskās organizācijas un NATO, šoreiz bombardējot Serbijas teritoriju, un piespiež likt Kosovu mierā. Serbija gan joprojām nav atzinusi Kosovu kā valsti, tomēr nu jau gandrīz divdesmit gadus te vismaz nešauj.
Naids
Kopumā šis karš bija smags, nežēlīgs, asiņains un atriebīgs. Tajā neviens nav līdz galam labais, toties ļaunuma tajā papilnam. Tajā ir daudz nacionāla un reliģiska naida, un kaut kādā veidā te vainojami ir visi. Turklāt tas ir karš, kurā par savu ietekmi cīnās arī pasaules lielvalstis. Redzot serbu rīcību, ASV un Eiropa nostājas horvātu, bosniešu un albāņu pusē, attiecīgi Krievija metas aizstāvēt savus asins un ticības brāļus – serbus.
Viss šis garais stāsts ir vajadzīgs, lai mēģinātu saprast, kāpēc talantīgs, izglītots, gudrs un pasauli daudz redzējis cilvēks kādā brīdī klaji nostājas vienā (serbu) pusē un pēc tam ar to dzīvo. Kusturica īsti nespēj pieņemt Dienvidslāvijas sairumu un nesaprot, kā var karot savējie ar savējiem. Viņš uzskata, ka tas ir kolektīvs prāta aptumsums. Turklāt 1992. gadā Sarajevā musulmaņu kaujinieki saposta viņa vecāku māju, tēvs no pārdzīvotā mirst ar sirdslēkmi. Māte pārceļas dzīvot uz kaimiņu Melnkalni.
Kad NATO sāk bombardēt serbu armiju, viņš iedegas naidā pret Ameriku, tās prezidentu Bušu, Eiropu un riebīgo kapitālismu. Tā kā krievi teju vienīgie atbalsta serbus, Kusturica kļūst par Krievijas fanu.
Un vēl pēc tam Kusturica kļūst par cilvēku, kurš atbalsta Krievijas politiku, tostarp Krimas okupāciju un iebrukumu Ukrainā. Bet, protams, tas nenotiek vienā dienā.
Mākslai jābūt kā revolverim
Atgriezies no ārzemēm, Kusturica uzņem filmu Underground (Pagrīde) – savā trakajā stiliņā veidotu stāstu par it kā Otro pasaules karu, taču tajā labi nolasās paralēles ar šo karu (turklāt filmas otrs nosaukums ir nepārprotams: Reiz bija zeme…). Sanāk tā, ka viņa filmā divi serbi ir kopumā pozitīvie varoņi, bet sliktie – bosnieši un maķedonieši. Par filmu viņš atkal saņem Kannu Zelta palmas zaru, taču dzimtajā Sarajevā viņu nosauc par monstru.
Bosnijā uzskata, ka viņš nav pietiekami bosnisks, savukārt Serbijas nacionālisti Kustiricu uzskata par pārāk bosnisku… Viņš kļūst par nesaprasto visur.
Un tad kādā brīdī viņš atceras, ka tēvs esot teicis – viņu dzimta patiesībā kādreiz bijuši serbi un pareizticīgie, kas konvertējušies islāmā osmaņu jūga laikā. Viņš oficiāli pieņem pareizticību un turpmāk piesaka sevi kā serbu režisoru un mūziķi. Daži uzskata, ka viņa serbiskošanās patiesībā nav nekas cits kā aizvainota puišeļa dusmas uz dzimto Sarajevu – sak, negribējāt dzīvot draudzīgi un negribējāt mani, tad arī nevajag. Būšu serbs. Lai nu kā, kopš 1992. gada Kusturica vairs nekad nav spēris kāju Sarajevā, lai gan šobrīd dzīvo burtiski pie Bosnijas robežas.
1998. gadā viņš uzņem filmu Melnais kaķis, baltais kaķis. Tajā visi ir mazliet ķerti, taču tā lieliski attēlo Balkānu cilvēku nesalaužamo garu un humora izjūtu. Pasaule atkal skatās un priecājas, un arī Holivuda met koķetus skatus uz talantīgo austrumeiropieti. Viņam piedāvā filmēt Gabriela Garsijas Markesa Patriarha rudeni (ak, cik tā būtu interesanta tikšanās: Kusturica un Markess!), runā arī par Dostojevska Nozieguma un soda scenāriju, kurā Raskoļņikovu tēlotu tas pats Džonijs Deps, taču kaut kas vienmēr traucē piepildīt iecerēto. Varbūt pats Kusturica negrib locīties producentu vējiem līdzi, varbūt ar viņu tiešām nav viegli sastrādāties – katrā ziņā viņš par Holivudas kino sāk runāt aizvien kritiskāk, līdz tā arī pasaka tiešā tekstā: Holivuda ir inde.
Tur vairs nekā neesot palicis ne tikai no kino, bet arī no cilvēcības un inteliģences, šis kino esot robotu un tehnoloģiju rezultāts ar vienu vienīgu mērķi – pelnīt naudu. Šāds kino viņu neinteresējot.
Mākslai jābūt kā revolverim – kad tā izšauj, tai cilvēks jāievaino, jāsatricina, jāpamodina…
Visas nākamās filmas Kusturica uzņem Balkānos, un gandrīz visās tā vai citādi ir klātesošs karš. Un mīlestība. Iespējams, Dzīve kā brīnums ir gaišākā un dzīvi apliecinošākā Kusturicas filma, turklāt tajā viņš, šķiet, meklē izlīdzinājumu ar sevi un karu. Filmā labie vai sliktie varoņi nepārstāv kādu no tautībām – tajā tiklab serbi, kā Bosnijas musulmaņi ir gan varoņi un glābēji, gan nodevēji un slepkavas. Šī filma tika plaši rādīta ārzemēs, taču dīvainā kārtā neguva atzinību mājās. Ne kaimiņvalstīs, nedz arī īsti pašā Serbijā.
Pats Kusturica gan apgalvo, ka skatītāju viedoklis viņu vairs maz interesējot – tikai tuvāko cilvēku domas. Zinot, kā viņš tagad dzīvo, var gandrīz noticēt.
Mans ciems, mana pils
Kusturica dzīvo pasaulē, kuru pats uzbūvējis. Burtiskā nozīmē, ne dzejiskā.
Filmas Dzīve kā brīnums vajadzībām diezgan nomaļā vietā Serbijas kalnos tiek uzbūvēts ciems – kaut kas līdzīgs mūsu Cinevillai, tiesa, ar īstām mājām, nevis tikai dekorāciju sienām. Kad filmēšana beidzas, Kusturicā pamostas buntavnieka gars, un viņš nolemj, ka parādīs pasaulei pigu un turpmāk dzīvos tieši te. Kaut ko, protams, uzlabo, kaut ko uzceļ klāt un nosauc šo vietu par Drvengradu, kas tulkojumā no serbu valodas nozīmē – koka pilsēta. Un pamatoti, jo tajā no koka ir ne vien mājas, bet arī ielas izliktas ar koka dēlīšiem.
Pēc sajūtām te viss atgādina tipisku Balkānu kalnu ciematiņu, kas pušķots ar pamatīgu hipiju piegaršu.
Laiks te ir nevis apstājies, bet gan apturēts kā filmas mirklis – līdz ar to var ieraudzīt gan kokgriezumiem rotātas palodzes, gan krūmos ieaugušu trabantu, savulaik populāru Austrumvācijas mašīnu, gan mūsdienīgu bāru ar dārgām viskija šķirnēm –, jo ciems ir pieejams gan tūristiem, gan dažādiem kultūras pasākumiem.
Ielām te doti slavenu kino cilvēku vārdi, piemēram, te ir Fellīni, Tarkovska un Bergmana iela. Pats Emirs savai ielai nezin kāpēc devis kino kikboksera Brūsa Lī vārdu – droši vien, lai pakacinātu tautu. Uz balsinātas ēkas sienas uzgleznoti Če Gevaras un Jurija Gagarina portreti – acīmredzot viņi uzskatāmi par režisora iedvesmas avotiem. Te ir arī pagrabs kā simbolisks cietums, uz tā uzzīmēti viņa lielāko ienaidnieku Džordža Buša un Havjera Solanas portreti. Vēl Kusturicas lielais ienaidnieks ir pasaules globālisms, tā ka jābrīnās, ka tur nav arī Sorosa.
Protams, var iesmaidīt par Kusturicas pašam sev uzbūvēto karalisti (jo ciemā ir pat pareizticīgo baznīca!), taču, iespējams, tas ir veids, kā novecot mūžīgajam dumpiniekam un izaicinātājam. Viņš ir sarīkojis emigrāciju pats sev, saglabājot dzīvesveidā kaut no tā čigāniski dullā gara, kas dzīvs viņa filmās. Turklāt te ik pa laikam notiek kinofestivāli, kur sabraukušie skatās gan paša patriarha atlasītās filmas, gan arī jauno talantu debijas. Te pat ir redzamas Holivudas filmas – tikai nekad ne jaunākas par kādiem trīsdesmit gadiem. No tā laika, kad Holivuda, pēc Kusturicas domām, vēl nebija mirusi.
Mīla
Savukārt stāsts par Kusturicas privāto dzīvi ir diezgan garlaicīgs un nepavisam neatbilstošs viņa brīvdomīgajam hipija tēlam. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus viņš ir precējies ar vienu un to pašu sievieti, vārdā Maija, – abi ir domubiedri gan kino, gan dzīvē. Viņiem ir sava filmu producēšanas studija un divi nu jau pieauguši bērni – dēls Stribors un meita Duņa.
Kusturicam nav piedēvēti skaļi mīlas romāni – ja nu vienīgi ar Londonā dzīvojošo lietuviešu aktrisi Ingeborgu Dapkūnaiti, bet arī runas par to apklusa, jo Dapkūnaite ātri vien apprecējās ar turīgu britu.
Patiesību sakot, pēc vienas no jaunākajām Kusturicas lentēm baumām jau nu vajadzēja būt – runa ir par filmu Satikšanās uz Piena Ceļa. Tajā viņš ir gan režisors, gan galvenajā lomā, turklāt izspēlē mīlas stāstu nevis ar kuru katru, bet ar pašu Moniku Belluči! Jāatzīst, glamūrā itāliete itin labi iederas Serbijas kalnu mežonīgajās un kara izpostīto ciemu skarbajās ainavās, bet pati filma, kurā atkal ir gan mīla, gan karš, tomēr šķiet mazliet samocīta. Tāda sajūta, ka kaut kur nenovēršami zūd tas brīvais čigāniskais Kusturicas gars, kas šķita dzimis pats no sevis un pats no sevis arī barojās, un padarīja viņa filmas neatkārtojamas. Par daudz prāta, par daudz zemtekstu, par daudz metaforu… Taču, kas zina – brīvam garam brīva dzīve, varbūt vēl atgriežas.
Kusturica tagad labprāt brauc uz Krieviju, kur viņu, protams, daudz intervē un vispār uzņem ar sajūsmu – jo nav jau daudz pasaules līmeņa kultūras personību, kas to darītu, ja nu vienīgi vecais Žerārs Depardjē… Senais naids pret sabumboto Serbiju baro mīlestību pret visu slāvisko un pat pret Putina politiku – katrā ziņā Kusturicas No Smoking Orchestra ar prieku dodas uzstāties Krimas pussalas okupācijas gadadienā un svin to.
Vienā vārdā varētu teikt, ka Kusturica ir vīlies. Vīlies jauno laiku kino. Vīlies demokrātijā un brīvībā.
Vīlies, tāpēc baro sevi ar ilūzijām par kādām īpašām garīgām vērtībām, ko pasaulei varot nest tikai Austrumi un īpaši Krievija.
Laikam ne visiem izdodas turēt līdzi pārmaiņām, ko nes dzīve un pasaule mums apkārt. Daļai iznāk vilties.
Pagaidām Kusturicas brīvais gars vislabāk izjūtams un izbaudāms mūzikā. Kusturicas grupa No Smoking Orchestra koncertē visā pasaulē, vairākkārt bijis arī pie mums. Pats Kusturica visbiežāk ņem rokās ģitāru. Iespējams, tieši tur viņš joprojām ir vispatiesākais. Un dzīve nav beigusies. Var gadīties, Kusturica mūs vēl pārsteigs.
