Dagmāra Legante-Celmiņa: «Ir ļoti liela atšķirība, kāda biju trīsdesmit gados un kāda esmu tagad»

Personisks stāsts
Ieva Smilga
Ieva Smilga
25. marts, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Dagmāra legance-Celmiņa
Foto: Aiga Rēdmane
Dagmāra legance-Celmiņa
DAGMĀRU LEGANTI-CELMIŅU esam raduši redzēt TV ekrānos, spožā starmešu gaismā, tomēr pēdējos gadus viņa aizvien vairāk izkopj citu savu šķautni – fotogrāfijas mākslu –, cerot, ka viņas vārds kādudien tiks saistīts arī ar fotogrāfa arodu.

«Ik pa laikam likās, ka jāpajautā fotogrāfei, kādi viņai kamerā uzstādījumi uz šo kadru. Kādus objektīvus izmanto,» smejoties stāsta Dagmāra, kad mēs pēc viņas fotosesijas satiekamies kādā Pārdaugavas kafejnīcā. Šajā fotosesijā viņa bija kameras priekšā, bet nu jau kādu laiku Dagmāra sevi pozicionē arī kā fotogrāfi. Ārā ir auksts laiks, un, lai sasildītos, Dagmāra malko siltu dzērienu un sarkanvīnu. Sākumā nedaudz steidzīga, bet tad jau runa ieiet rimtākās sliedēs, kur pa vidu skan daudz smieklu. Šī ir mana pirmā tikšanās ar Dagmāru, un viņa ir tāda, kā vienmēr esmu iedomājusies – pozitīva, smaidīga, bet ar lieliem dzīves jautājumiem. Jokus mīloša, bet ar mērķiem un plāniem.

Meitene no Rīgas laukiem

 «Manas saknes ir Rīgā, esmu Pārdaugavas meitene. Izaugu Imantā, privātmājā ar lielu dārzu, vistām un suņiem. Drusku bija sajūta kā laukos. Bērnībā vienmēr bija jāravē un jāvāc raža. Dārzā auga kāļi, burkāni, bietes, pupas un mums ar brāli tas viss uz pusēm bija jāravē. Pati to neatceros, bet man stāstīja, ka es esot ar brāli sarunājusi, ka viņš ravē, bet es tikmēr dziedu vai stāstu pasakas un stāstus. Brālim patika mani stāsti, un mēs solidarizējāmies. Omītei gan tas nepatika, tāpēc beigās jau vajadzēja vien ravēt. Ar brāli mums bija ļoti labas attiecības. Es viņam, protams, kritu uz nerviem, jo biju jaunākā māsa un visur gribēju iet līdzi. Paaugāmies, un, lai arī viņš daudz dzīvoja pa ārzemēm, mēs vienmēr varējām ļoti labi parunāties. Nu tā, no sirds, bez nosodījuma un par svarīgām lietām.

Kad man bērnībā prasīja, par ko es gribētu kļūt, atbildēju, ka gribu būt laimīga vai arī labs cilvēks. Man tiešām nebija padomā konkrēta profesija.

Mums ģimenē visiem vārdos ir septiņi burti, un viens no tiem ir r. Tētis ir Pēteris, mamma – Astrīde, brālis – Mārtiņš. Man ielika Dagmāru, jo vecākiem vedējmāte bija Dagmāra – labs cilvēks. Otrs variants esot bijis Laura. Man liekas, es vispār neizskatos pēc Lauras!» Precoties Dagmāra palika uzticīga savam uzvārdam, to nenomainot, bet jauno pieliekot klāt. «Bagātāka paliku! Negribējās ņemt nost, bet likt klāt! Man mans uzvārds ļoti patīk, un tas ir unikāls. Visi Leganti ir radinieki, diemžēl nezinām, no kurienes tas nāk. Nē, nepārproti, man patīk mans vārds, bet tuvie jau tik un tā saka Dadzis, nevis Dagmāra. Es laikam esmu dadzis, bet tāds plaukstošais. Es nemāku ilgi dusmoties, man nepatīk dusmu stadija. Tās gan vajag izlādēt, nav labi dusmas nēsāt kā tādu somu ar akmeņiem. Man ir bijusi tendence tos akmeņus nēsāt līdzi. Likās – ko es tur teikšu? Bet ir jārunā, citādāk pats sevi sagrausi.»

Vecaistēvs – slavens mākslinieks

«Mans vectēvs ir mākslinieks Juris Soikāns. Viņš četrdesmit piektajā gadā devās bēgļu gaitās, un mana vecmāmiņa ar manu mammu, kas bija tikko piedzimusi, palika Latvijā. Omīte pēcāk visu laiku nožēloja, ka nav riskējusi un devusies līdzi. Nobijās braukt ar zīdainīti…

Dagmāra ar vectēvu Juri Soikānu
Dagmāra ar vectēvu Juri Soikānu

Kā jau visi bēgļi, vecaistēvs ceļoja no vienas vietas uz otru, un beigās palika Vācijā. Turpināja darboties kā mākslinieks – viņa gleznas bijušas pat novietotas bankās un smalkās mājās. Strādāja tur arī kā pasniedzējs. Deviņdesmito gadu sākumā viņš atgriezās atpakaļ un pasniedza Mākslas akadēmijā, šķiet, krāsu zinātni. Žēl, ka viņa vairs nav, jo man tagad būtu daudz ko paprasīt par mākslu un krāsām. Omīte pēc viņa atgriešanās gan negribēja viņu vairs satikt, jo Vācijā viņš jau ļoti ātri izveidoja jaunu ģimeni. Manas mammas un viņas pusmāsas vecumu starpība ir aptuveni knapi  divi gadi. Vecaistēvs bija ļoti interesants  – ekstravagants, ar stāju, elegants un ar labām runas spējām. Viņš patika sievietēm un sievietes patika viņam. Es gan uz vecotēvu skatījos kā bērns un toreiz daudz neanalizēju. Kā personību es viņu gandrīz nepazinu. Tik tagad skatos viņa bildes un redzu, kāds viņš īsti bija, klausos stāstus un nostāstus, ko citi mākslinieki un cilvēki  stāsta. Mammai arī par viņu stāstu nav, jo pirmo reizi tēvu ieraudzīja tikai tad, kad pašai jau bija pāri trīsdesmit gadiem un drīkstēja pirmo reizi aizbraukt pie viņa uz Vāciju.»

Jura Soikāna darbi jau tolaik bijuši moderni. «Domāju, varbūt vajag viņa darbus vēlreiz izcelt saulītē, jo tās gleznas, manuprāt, tiešām atšķiras no visa, kas ir bijis tajos gados. Viņam ir savs stils, ko pats bija nosaucis par kibernētisko aestētiku.

Mans vectēvs ir rakstījis arī dzejoļus. Tie tapa 1954. gadā, kad viņš, esot bēgļa gaitās, vēl nevarēja gleznot. Dzejoļu krājuma sākumā viņš raksta, ka pirmo un vienīgo reizi raksta dzeju, jo viņam bija svarīgi pašizpausties. Arī man tas ir svarīgi – izlikt to, ko jūtu, domāju, redzu. Pieņemu, ka daudziem tas nav vajadzīgs, bet tādiem, kā es un mans vectēvs tas ir nepieciešams.»

Donkihots un fotogrāfija

«Mamma strādāja juvelierizstrādājumu rūpnīcā par grāmatvedi, bet tētis ir inženieris. Firmā Aerosols bija ģenerāldirektors, tāpēc nevar teikt, ka esmu no mākslinieku ģimenes. Arī mana mamma, piemēram, nespēj uzzīmēt gleznas, tāpēc savas spējas laikam esmu mantojusi no vecātēva. Iespējams, manas meitas vēl vairāk nekā es, jo viņām ir tāda laba krāsu izjūta. Man nav problēmu uzrakstīt arī dzejoli – tīņu gados dzejoļu rakstīšana šķita elementāra. Bija vieglāk pašai uzrakstīt, nekā no galvas kaut ko iemācīties. Literatūras stundās tā arī braucu cauri – nevis mācījos, bet pati savus dzejoļus sacerēju. Elementāri!»

Vecaistēvs gleznoja, bet Dagmāra sevi rod fotografējot. «Māksla ir sava veida meditācija un psihologa apmeklējums. Tu izej ārā no esošās teritorijas un radi kaut ko citu. Kaut ko jaunu.» Fotografēt viņa mācījās Ņujorkā, laikā kad tur apguva arī aktiermākslu. «Mācījos bildēt ar analogo kameru, jo tobrīd domāju, ka ar to rodas īstā māksla. Mani joprojām apbur filmiņa, un to bilžu dziļums aizrauj elpu. Patīk skatīties, kā laboratorijā vanniņās piedzimst bildes. Man ir ļoti svarīgi kaut ko radīt.»

Man ir grūti redzēt netaisnības. Tās uztveru ļoti personīgi, un liekas, ka vajag kaut ko darīt.

Pašreiz Dagmārai top arī sava bilžu kolekcija, kuru viņa cer drīz pabeigt un parādīt savā pirmajā izstādē. Tas ir sociāls projekts, kurā tiek runāts par stereotipiem. «Es vienmēr esmu bijis tāds donkihots – taisnības cīnītājs. Arī bērnībā vienmēr gāju brāli aizstāvēt. Man ir grūti redzēt netaisnības. Tās uztveru ļoti personīgi un liekas, ka vajag kaut ko darīt. Ļoti nepatīk, ka cilvēki dzīvo pēc stereotipiem, dalot viens otru tikai pēc dzimuma, vecuma, ādas krāsas, reliģijas. Dalot, kā “ir pareizi” un kā – nav. No vienas puses, stereotipi palīdz vienkāršāk uztvert pasauli, bet, tajā pašā laikā, nevar visus cilvēkus ielikt stereotipos. Vajag apzināties brīdi, kad esi to varā, un pašam saprast, vai tiešām cilvēks ir terorists tāpēc, ka nēsā ap galvu musulmaņu lakatu? Vai tiešām mums ir tiesības iznīcināt cilvēku, kurš domā citādāk? Reliģiju cilvēkiem vienmēr paticis griezt sev labvēlīgā virzienā. Domāju, ka Dievs un reliģija ir divas dažādas lietas. Es ticu visumam un dabai. Enerģijas kopumam, kas mūs visus vieno.»

Nu, pamēģinām!

«Kad man bērnībā prasīja, par ko es gribētu kļūt, atbildēju, ka gribu būt laimīga vai arī būt labs cilvēks. Man tiešām padomā nebija konkrēta profesija. Vienubrīd gan šķitas, ka varētu būt skolotāja, jo patika spēlēties ar papīriem un mājās rotaļu dzīvnieciņiem mācīju zīmēt, lasīt un rēķināt. Vēl man patika tēlot ziņu moderatori un lasīt programmiņas. Man veicās matemātikā, tāpēc vienu brīdi gribēju pat stāties Banku augstskolā.» Tomēr dzīve Dagmārai bija paredzējusi citādāku scenāriju. «Šķiet, viena no pirmajām modeļu aģentūrām Latvijā bija Zandas Krancmanes modeļu skola. Tas bija kāds otrais gads, kad tā pastāvēja. Man bija vecais stāsts – aizgāju līdzi draudzenei. Mums pasniedza modes vēsturi, baletu, horeogrāfiju, grima mākslu, matus mācīja sakārtot, etiķeti… Tur meitenes izaudzināja par tādiem plus mīnus kulturālām jaunām iepriekš, – Rīgas modes, Asnate Smeltere un to, kas sekoja pēcāk. Mums pa vidu iznāca ne šis, ne tas, tikai deviņdesmito beigās meitenes pamazām sāka braukt strādāt uz ārzemēm. Tolaik bija tāds pasākums Stils un mode, – lielas modes skates viesnīcā Latvija

To, ka sāku kļūt atpazīstama, piefiksēju brīdī, kad pieauguši vīrieši aiz muguras sāka ķiķināt un teikt – hā, Savādi gan!

Tieši tur Dagmāru pamanīja Viesturs Dūle un Igors Linga, kuriem televīzijā tapa jauni radījumi. «Nekādas proves nebija. Man teica – nu, pamēģinām! Vadīju raidījumu Mūzikas stunda, kur pirmo reizi runāja par latviešu mūziku un rādīja dziesmu videoklipus. Atceros Mūzikas gada balvas, kas bija vērienīgs pasākums. Patiesībā man liekas, ka mūsdienās nav tik vērienīgi pasākumi kā tolaik. Tas bija ļoti īpaši, jo iepriekš nekas tāds nenotika. Esmu priecīga, ka esmu dzimusi tajos laikos, vēl atceros padomju laikus, atceros pārejas laikus un zinu, kā ir tagad.»

Viens no spilgtākajiem televīzijas darbiem bija humoristiskais raidījums Savādi gan. «Tas ir ļoti īpaši, ka varējām būt kā pirmatklājēji. Mēs bijām pirmie, tāpēc varējām atļauties vairāk kļūdīties, jo nebija jau ar ko mūs salīdzināt. Ne jau speciāli kļūdījāmies, bet dažreiz sanāca. Mūsdienās viss tiek salīdzināts ar ārzemēm, skatītājs ir izlepis, bet tajā laikā, tas, ko darījām, bija wow un cik forši! Cilvēki bija priecīgi, ka ir tādi raidījumi, kādus mēs veidojām.

To, ka sāku kļūt atpazīstama, piefiksēju brīdī, kad pieauguši vīrieši aiz muguras sāka ķiķināt un teikt – hā, Savādi gan! Cilvēki sāka arī mācīt, kā jātaisa joki, lai tie būtu smieklīgāki. Toreiz nebija izplatījies internets, kur komentēt, tāpēc vairāk nāca klāt un teica acīs. Mūsdienās vairs acīs nesaka, bet uzraksta anonīmajos komentāros.

Atpazīstamība gan vairāk traucē. Protams, ir patīkami būt atpazīstamam, kad pats to gribi un tas noder, jo ir, piemēram, vieglāk sarunāties ar cilvēkiem. No otras puses – ne vienmēr  man vajag, lai mani pazīst svešinieki uz ielas..

Kad sākās televīzija, modeles darbs atkāpās otrajā plānā. Modeļu uzrāviens man bija pašā sākumā, bet pēcāk, kad sāku strādāt televīzijā, tad fotosesijas bija vairāk nevis kā modelei, bet kā Dagmārai. Pie Dior nestrādāju, un tādi sasniegumi kā Gintai Lapiņai man nebija,» nosmej Dagmāra.

 

Biju un joprojām esmu pārsteigta par to, cik ļoti ģimene man ir devusi piepildījuma sajūtu. Līdz tam likās, ka man galvenais ir karjera…

Iespēju pilsētā

Divdesmit septiņos gadu vecumā Dagmāra devās uz Ņujorku, lai tur mācītos aktierspēli. «Vienreiz jau Ņujorkā biju bijusi ar raidījumu Piektdieņi, kuriem tur filmējām sērijas. Iemīlēju šo pilsētu, un likās, ka vajag! Vajag! Vajag!  Pēcāk šovā Džungļu zvaigzne uzvarēju, ieguvu naudas balvu un uzreiz zināju, kur to likšu. Aizbraucu uz mēnesi dzīvot Ņujorkā.  Un tad kļuvu kā apburta. Atbraucu uz kādu gadu mājās, bet vilka atpakaļ. Pārvācos uz Ņujorku. Tā bija un, domāju, joprojām ir iespēju pilsēta, ja neesi pilnīgs sliņķis. Tikai vajag turēt acis vaļā, nospraust mērķi un uz to iet! Ņujorkā nodzīvoju gandrīz divus gadus, un šī pilsēta man iemācīja dzīvi. Iemācīja būt ļoti pastāvīgai. No savas pieredzes gan iesaku cilvēkiem vispirms izdomāt, kā viņi tur dzīvos, un tikai tad braukt. Nevis aizbraukt un tur sākt domāt, kā izdzīvot, jo viss iekrātais reiz beidzas.

Dagmāra jaunībā
Dagmāra jaunībā

Tādu enerģiju, kā Ņujorkā, es nekur citur neesmu jutusi. Biju izdomājusi, ka dzīvošu Manhetenā. Vienalga, cik tas maksātu, tikai Manhetenā! Tagad gan tur viss ir palicis daudz, daudz dārgāk. Tur bija pilnīgi viss, ko vien vari iedomāties. Iedomājies – un ir! Gribi šodien džeza dzīvo mūziku klausīties skaistā vakarkleitā, dzerot kokteiļus – lūdzu, tam ir vieta! Gribi pankroka festivālu – arī ir! Diskotekas, parki, teātri, izstādes – viss ir. Reizi nedēļā ir tādas kā galeriju naktis, kad galerijas strādā ilgāk. Ej uz galerijām, malko vīnu un uzkodas, iepazīsties ar  cilvēkiem… Tā dzīvība un enerģija tur ir neaprakstāma!

Vai es tur laistu strādāt savas meitas? Kad paaugsies – varbūt jā. Manas meitas ir ļoti mākslinieciskas – viņām tur noteikti būtu interesanti. Pasaule paliek aizvien trakāka, un zinu, ka man būtu par viņam bail. Brauktu līdzi.Tā pilsēta var būt gan ļoti draudzīga, gan ļoti nedraudzīga.

Sāku tur pamazām iet arī uz kastingiem un provēm. Dabūju sev aģentu un aģentūru, Zaļo karti un darba atļauju. Viss bija sakārtots, bet likteņa ironija – Latvijā iepazinos ar interesantu vīrieti un paliku mājās…» Sarunas laikā Dagmāra vairākkārt aizmaldās filozofiskās pārdomās par dzīvi, bet tas viss sakņojas viņas pieredzē. «Dzīve, manuprāt, ir tāpēc, lai tu to dzīvotu. Parasti jau saka – ja aiztaisa durvis, kāp pa logu! Pēc savas pieredzes varu teikt, ka tā nemaz varbūt nav īstā māja, kurā tev vajadzēja ieiet. Ja tev vienreiz, otrreiz, trešo reizi aiztaisa durvis, varbūt nav jālien šajā mājā? Tā laušanās durvīs jau nevienmēr aizved tālāk vai veiksmīgāk. Vismaz man tā ir bijis. Drīzāk teiktu – ja tev atver durvis, tad ej! Neaizej meklēt citu māju un logu. Ja piedāvā, ieej vismaz apskatīties. Ja dari lietas un tev nāk jaunas iespējas un uzrodas noderīgi cilvēki, tad tas ir brīdis, kad zini – tu kaut ko dari pareizi. Varu teikt – ja vienreiz iespēju neizmantosi, tad otrreiz to, visticamāk, tev nepiedāvās.»

Smaidot un smejot Dagmāra pastāsta vienu no saviem mīļākajiem stāstiem, ko parasti motivējošās lekcijās izmanto, runājot par iespējām. «Mani Ņujorkā iepazīstināja ar Džimu Džārmušu (amerikāņu kino režisors – red. piez.). Sieviete Dovanna, kas sapazīstināja, mani riktīgi salavēja un es, kā jau latviete, tikai stāvēju un plikšķināju acis. Viņš teica: «Jā, nu varbūt uztaisām kaut ko kopā?» Lūk, gudrs cilvēks būtu izmantojis šo situāciju, kaut tā varbūt bija kā joks, un pieķēries pie šīs idejas. Atradis telefona numuru, uzrakstījis režisoram vai viņa aģentam un atgādinājis, ka mēs tikāmies un jūs piedāvājāt kaut ko kopā uztaisīt. Taču to vajadzēja darīt uzreiz vai vismaz pēc nedēļas. Tagad, kad pagājuši jau desmit gadi, būtu par vēlu režisoram atgādināt par sevi un mūsu tikšanos. Situācijas vajag izmantot! Toreiz man likās, ka viņš nedomā nopietni, bet neviens jau nevar zināt, kā tad bija. Es palaidu garām situāciju un tā arī nenoskaidroju, vai tas bija joks, vai arī tur varēja kaut kas sanākt. Varbūt joka pēc būtu mani paņēmis uz kādu lomiņu.»

Domas sakārtojas

«Biju un joprojām esmu pārsteigta par to, cik ļoti ģimene man ir devusi piepildījuma sajūtu. Līdz tam likās, ka man galvenais ir karjera…  Skrien pakaļ tam, ko tev gribas, bet tas ne vienmēr ir tas, ko vajag.» Jau vairāk nekā desmit gadus Dagmāra ir precējusies ar uzņēmēju Normundu Celmiņu. «Tīri tehniski ar Normundu esam pazīstami no mazām dienām, bet es viņu neatceros, jo mums ir desmitu gadu starpība. Mūsu tēvi un pat mans vectētiņs strādāja kopā Aerosolā. Normunds zināja mani kā Pētera meitu. Pēc tam mūs nejauši sapazīstināja mana draudzene. Ir jau tie stāsti, ka cilvēki satiekas un ir tāds tink! Tā gluži nebija, ka ieraudzīju un – nu tik tagad ir! Drīzāk bija tāds – interesanti, kas te tagad būs… Draudzējāmies sešus mēnešus, un tad Normunds mani bildināja. Mums viss notika ātri. Iepazināmies janvāra beigās. Martā dzīvojām kopā. Jūnijā mani bildināja. Smējāmies – ko gaidīt? Bildinājums bija pārsteigums – jutu, ka tas varētu notikt, bet ne gluži tajā dienā. Nebiju tam gatavojusies.»

Tagad esmu daudz nosvērtāka. Gribas jau vēl patrakot, bet ātrāk novelku robežas.

Uzsākot attiecības ar Normundu, Dagmāra kļuva bagātāka nevis par vienu vīrieti, bet gan par trīs, kļūstot par mammu arī diviem Normunda dēliem. «Es nedalu – savs vai nav savs. Viņi ir mani puikas, ar kuriem esmu bijusi kopā jau desmit gadus. Sirdī viņi ir mani. Mana ģimene. Es viņus mīlu, par viņiem uztraucos un arī uz viņiem dusmojos. Gribu, lai viņiem ir labi un mēģinu palīdzēt. Esmu priecīga, ja viņi man paprasa viedokli, un mēs varam parunāties. Mēs esam paņēmuši labāko, ko no šīs situācijas varēja paņemt.» Laulībā dzimušas arī divas meitas – vecākajai ir astoņi, bet jaunākajai – pieci gadi.

«Ir ļoti liela atšķirība, kāda bija Dagmāra trīsdesmit gados un kāda ir tagad. Atceros, kā savu trīsdesmit gadu jubileju nosvinēju Ņujorkā. Dzēru ar draugiem šampanieti un dancoju līdz rītam. Tagad esmu daudz nosvērtāka. Gribas jau vēl patrakot, bet ātrāk novelku robežas. Saka jau, ka esmu sievišķīgāka palikusi. Agrāk vairāk tāds pašpuika biju. Esmu lasījusi savas vecās dienasgrāmatas, un tur ļoti atkārtojas, ka meklēju sevi. Līdz ar bērniem domas sakārtojās. Galvā vairs nebija tāds haoss. Beidzot sāku saprast, kāpēc es te esmu. Apziņa, ka varu kādam dot savu mīlestību un laiku, un tam otram tas ir vajadzīgs… Man tā ir bijusi nenovērtējama. Tas ir viens no maniem atskaites punktiem – būt vajadzīgai. Man liekas, ka manī ir ļoti daudz pozitīvisma, gaišuma un mīlestības, un man ir ļoti svarīgi to atdot kādam, kam tas ir vajadzīgs, jo esmu ļoti daudz reižu to devusi tiem, kam tā nav bijusi vajadzīga… 

Man liekas, ka dzīve ir liela dāvana, un pieļauju, ka tāpat vien mēs te neesam. Domāju, katram ir iekšējais mērķis, kas jāizpilda. Man negribas dzīvi izniekot, bet nodzīvot, lai aiz manis paliek kaut kas vērtīgs. Un tas nav obligāti domāts kaut kas materiāls, tas var būt arī emocionāli paliekošs. Tie var būt forši bērni, godīgi, cienīgi un dvēseliski. Tā var būt sava ego pārkāpšana un laba darīšana. Es vēlos, lai cilvēki mani atceras pozitīvi. Nu, kā labu cilvēku. Protams, katrs esam gribot vai negribot kādam dzīvē izdarījuši pāri, bet vismaz tajā fināla gājienā vajadzētu būt labam. Būt par labu cilvēku – man tas ir daudz. Tā jau gan saka, ka arī ceļš uz elli ir labajiem mērķiem nokaisīts…

Galvenais jau, lai bērni un mazbērni tevi atceras ar smaidu, nāk pie tevis, zvana un varbūt pat paprasa padomu. Man patīk kāds indiešu guru teiciens: ja cilvēks apzinātos, ka viņš ir mirstīgs, vai viņš darītu tik daudz pretīgu lietu? Vai cilvēki būtu tik ļauni? Es pieņemu, ka nē. Ja paskatāmies uz pasauli, ir tik daudz cilvēku, kuri rīkojas tā, it kā viņi būtu nemirstīgi, skrienot pakaļ materiālajam. Nenoliedzu, ka nauda un materiālā pārticība ir patīkama un komfortabla, bet, manuprāt, ir jābūt robežai, ko esi gatavs darīt naudas dēļ. Vai ir vērts sabojāt attiecības ar tuvu cilvēku mantu dēļ? Man liekas, ka cilvēki būtu labāki, ja tiešām, tiešām apzinātos, ka esam mirstīgi.»

 

Starmeši un mērķi

Dagmāra šogad vadīja Eirovīzijas atlases šovu Supernova: «Supernovas vadīšana ir izaicinājums, jo tas ir dzīvais ēters, un kaut kas var mainīties katru sekundi, un tas liek būt tonusā. Man patīk šī sajūta. Man būtu grūti strādāt vietā, kur reāli nevar redzēt rezultātu vai redzi to pēc desmit gadiem. Man patīk redzēt mērķi, uz ko virzos. Ja man kaut kas būtu jādara desmit gadus, es noteikti deviņus gadus neko nedarītu un pēdējā visu izdarītu. Esmu sprintere, nevis maratoniste. Viens no lielākajiem iemesliem, kāpēc neskrietu maratonu, ir nevis fiziskās grūtības, bet gan tas, ka man kļūtu garlaicīgi.»

Jautājums, kas mani vienmēr tirda, – vai, esot uz skatuves, sanāk amizanti sajaukt un aizmirst tekstu? «Jā, reiz uz skatuves bija pilnīgs blackout. Turpināju runāt tikai tāpēc, lai nav klusuma, bet patiesībā nesapratu, kas man vispār jāsaka. Parasti tekstu esmu iemācījusies, jo man nepatīk lasīt no lapiņas. Tajā brīdī likās, ka man ir divas smadzenes – ar vienām tupināju runāt un domāju, ka cilvēki no malas daudz neko nepamanīja. Varbūt domāja, ka es nedaudz aizrunājos, bet patiesībā otra smadzeņu daļa domāja, kas man īsti bija jāpasaka. Galvā pilnīga tumsa, un meklēju lapā, ko es esmu pateikusi un kur vispār esmu. Tagad liekas smieklīgi, bet toreiz bija briesmīgi. Mani draugi aktieri pēc tam sveica klubiņā, jo viņi vienmēr bija stāstījuši, ka tā notiek – uz skatuves pēkšņi esi balta lapa –, bet es atbildēju, ka man tā nav gadījies.» Dagmārai sanācis spēlēt arī uz Dailes teātra lielās un mazās skatuves, tomēr štata aktrise viņa nekad nav bijusi. «Kādas divas sezonas spēlēju izrādē Petras fon Kantas rūgtās asaras un pēc tam vēl – Lodes pār Brodveju. Man ļoti patika šīs izrādes, bet Petras fon Kantas rūgtās asaras tagad nospēlētu labāk nekā toreiz. Man nekad tur nepiedāvāja būt par štata darbinieci. Un, ja tagad pēkšņi piedāvātu, tad es to noteikti nevarētu savienot ar ģimenes dzīvi. Bet uz kādu izrādi, domāju, ka piekristu! Ja mani tagad dzird kāds režisors, tad ziniet…»

Abas vienojamies, ka galvenais ir runāt, lai cilvēki zina, ko vēlies, un piedāvātu šīs iespējas. «Iedomājies, es nebiju nevienā simtgades filmā! Neviens jau nezināja, ka es gribētu būt. Prieks, ka spēcīga loma bija manai draudzenei Ilzei Blaubergai (Filmā Tēvs Nakts Ilze tēloja Johannu Lipki. – red. piez.).

Man ļoti gribētos filmēties kostīmfilmā. Pasakā. Latvijā bērniem nav pasaku filmu! Varbūt man pašai jātaisa? Vajag scenāriju, tad varbūt arī varētu uztaisīt tādu latviešu Nārniju! Tas būtu labs izaicinājums. Domāju, ka ir tikai jāgrib un jāsaka. Gribēju ierunāt multeni, tāpēc aizgāju un pateicu to cilvēkiem, kuri tās taisa. Ierunāju ļoti sirsnīgu multenīti, kas drīz būs uz lielajiem ekrāniem. Vajag tikai teikt to, ko vēlies, jo cilvēki no tavām lūdzošajām acīm to nenolasīs. Un vēl dzīvē ir vajadzīgs mērķis, uz kuru iet. Ja mērķa nav, tad sanāk plivināties. Jā, tā upe var aiznest, kur ir smuki un labi, bet vari arī pazaudēt laiku. Jo, ja nekur negribi nokļūt, nekur arī nenokļūsi. Kā tu vari kaut kur aizbraukt, ja nezini, uz kurieni braukt?

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+