Boriss Teterevs. Savu misiju pabeidzis?

Piemiņai
Aiva Kanepone
25. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Boriss Teterevs un Teterevu labdarības fonds bija kā liels, drošs valis, uz kura balstījās daudzi jo daudzi brīnišķīgi projekti. Aizrautīgs, ieinteresēts un dāsns – ja Borisu ieinteresēja, viņš bija fantastisks mecenāts. Tāpēc daudziem kā negaiss no skaidrām debesīm nāca ziņa par to, ka 21. septembrī Boriss Teterevs ir aizgājis mūžībā.

«Bagātiem cilvēkiem ļoti bieži izsīkst interese par pasauli. Borisam tā piemita vislielākajā mērā, viņš vienmēr bija tik neiedomājami pozitīvi uzlādēts. Viņš dzīvoja tādā skaistā, eiforiskā pacēlumā.

Es apbrīnoju arī viņa aiziešanu – Boriss neļāva pamanīt, ka ir slims. Visi atcerēsies viņu mirdzošu, lielisku un iedvesmas pilnu. Viņš pat šajā punktā neatļāvās kādu apbēdināt un kādam citam pietuvināt nāves sajūtas,» teic kādreizējais Rundāles pils muzeja direktors, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. Bet arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs Borisu nosauc par mecenātisma pionieri un celmlauzi šodienas Latvijā.

Vai bez Borisa un Ināras Teterevu atbalsta mums būtu restaurēta krāšņā Rundāles pils? Vai mēs būtu piedzīvojuši vairākas vērtīgas mākslas izstādes Rīgas Biržā?

Pārskatot projektus un jomas, kurus pa šiem gadiem atbalstījis Boriss Teterevs, acis žilbst no daudzveidības – Rundāles pils, Rīgas Krievu teātris, Rīgas Stradiņa universitāte, neskaitāmas mākslas izstādes un mākslas lekcijas, lībiešu kultūra, koncertuzvedumu cikls Latvijas gredzens, atbalsts Dzintaru koncertzālei, dzīvnieku glābšana un aizsardzība, prēmija Laiks Ziedonim, Spēlmaņu nakts balvas, grāmatu dāvinājumi Latvijas bibliotēkām, piemineklis Mārim Liepam, stipendijas studentiem un daudz kas cits. Ne jau Latvijā vien – bērnu patversme Bali, izglītība ķieģeļu dedzinātavu bērniem, ziloņu glābšanas programma Taizemē, kalnu gorillu glābšana Ruandā…  Bet viss sākās ar zupas virtuvēm trūcīgajiem.

Par to apbalvojumi un godinājumi tikuši gan Borisam, gan Inārai, gan abiem kopā – Latvijas Zinātņu akadēmijas lielā medaļa, Triju Zvaigžņu ordenis, Cicerona balva, UNESCO balva par mecenātismu, Goda biedra statuss vairākās augstskolās un Latvijas Zinātņu akadēmijā. Teterevu vārds iemūžināts pat jaunatklātā vaboļu sugā un jaunā rododendru šķirnē.

***

Borisa Tetereva dzīves pagriezieni ir pārsteidzoši, tāds pelnrušķītes stāsts – vienkāršs Rīgas puisis, kurš mācījās Rīgas 10. vidusskolā, divus gadus nodienēja armijā, pēc tam iestājās Rīgas Medicīnas institūtā, tagadējā Rīgas Stradiņa universitātē, kur izstudēja par ginekoloģijas un dzemdniecības speciālistu.

Studiju gados paralēli studijām piestrādāja ātrās palīdzības brigādē par feldšeri, par sanitāru, bet pēc tam deviņus gadus bija ārsts Rīgas slimnīcās. Un, kā tolaik Latvijā daudzi, knapi savilka galus – kādā brīdī ārsta alga bija 93 rubļi mēnesī. Ar Ināru viņi apprecējās, kad Boriss bija otrkursnieks, un pirmos astoņpadsmit kopdzīves gadus abi dzīvoja mazā istabiņā pie Borisa vecākiem.

Kad nāca kooperatīvu laiki, Boriss un Ināra izveidoja kooperatīvu Sintija Krišjāņa Barona ielā, bet ar to dzīvē neko daudz mainīt nevarēja. Un tad Boriss krasi mainīja savu dzīvi – uzsāka automašīnu biznesu un vēlāk devās strādāt uz Krieviju, kur ilgu laiku bija viens no lielākajiem luksusa automobiļu tirgotājiem Krievijā – Musa motors Moscow prezidents.

Tas nebija vienkāršs laiks, bet dzīve uz naža asmens – tolaik Borisam bija jādzīvo ar bruņotu apsardzi blakus.

Ināra, kura nevarēja doties uz Maskavu, jo bija jārūpējas par vecākiem, mājās raizējās par vīru. Bet viņš kļuva par miljonāru. Nereti cilvēkiem ir pamatota skepse par to, cik tīras rokas ir ļaudīm, kas no nekā tika pie lielas naudas, sevišķi mežonīgajos deviņdesmitajos. Taču Borisam Teterevam izdevās reputāciju un labo vārdu saglabāt.

Sākoties globālajai krīzei, 2008. gadā Boriss savu biznesu pārdeva pasaulē lielākajam auto tirgotājam Inchcape. Un beidzot varēja atslābt un atvēlēt laiku sievai un vaļaspriekiem.

2010. gadā tapa Teterevu labdarības fonds, sākās labdarības projekti. Bet Borisa dzīve bija aizraujoša – viņš ceļoja pa visu pasauli, Amerikā producēja filmas, laidās okeāna dziļumos apskatīt Titānika vraku, devās pie gorillām Ruandas džungļos, iepazina Austrumu kultūru, ieguva fantastiski daudz paziņu visā pasaulē.

Taču slimība šo aizraujošo dzīvi pārcirta. 5. novembrī viņam būtu 64 gadi. Kāpēc Borisam, kurš tik daudz palīdzējis trūcīgajiem un darījis tik daudz laba, bija tik agri jāaiziet?

«Varbūt viņš savu misiju šajā dzīvē bija jau izpildījis. Bet tas viss ir Dieva ziņā, un atbildi uz to mēs varbūt uzzināsim, kad paši būsim otrā pusē,» atzīst arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.

«Gribētu nomirt ar vienu dolāru kabatā»

Imants Lancmanis, mākslas vēsturnieks, kādreizējais Rundāles pils muzeja direktors:

«Borisa Tetereva loma Rundāles pils atjaunošanā ir milzīga. Bet viņš arī kā cilvēks bija apbrīnojami spilgta personība, un tagad, pārdomājot Latvijas sabiedrības panorāmu kopumā, nav neviena, kuru varētu likt viņam blakus. Tik neticami apdāvināts cilvēks, kam veicās un kurš spēja visu realizēt – un tas apvienojumā ar apbrīnojamu, emocionāli labdabīgu raksturu un dziļu izpratni par labo un vajadzību cilvēkiem palīdzēt.

Bagāti cilvēki bieži kaut ko finansē, bet Borisam tas bija ārkārtīgi vispusīgi. Uzreiz jāsaka – kopā ar sievu Ināru. Arī tas vienmēr bija aizkustinoši – redzēt šo dziļo savstarpējo izpratni un mīlestību.

Un Rundāles restaurācijai viņš palīdzēja ne tikai no 2010. gada, kad visi brīnījās par pusmiljonu, kuru Boriss iedeva jaundibinātā Teterevu fonda programmas ietvaros, – patiesībā viņš klusām un neuzkrītoši bija devis līdzekļus jau no 1997. gada. Viņi ar Ināru mums bija kā tādi eņģeļi. Jo muzejs jau no 1992. gada dzīvo bez valsts finansējuma, un restaurācija notika par mūsu un atsevišķu mecenātu naudu.

Šī sadarbība bija tik ļoti cēla un skaista.Viņi ar Ināru bija laimīgi darīt labu.

Viņi to piedāvāja paši, es jau neesmu spējīgs iet uz bankām un lūgties. Te parādās tādas cildenas dvēseles īpatnība – palīdzēt nevis tikai tad, kad lūdz, bet tad, kad pats jūt, ka var palīdzēt.

Borisa paša talanti izpaudās gan tad, kad viņš strādāja kā veiksmīgs ārsts,  gan tad, kad pārorientējās uz komerciju. Deviņdesmitajos gados tāda veida bizness, kāds bija viņam, automašīnu tirdzniecība, bija gan grūts, gan bīstams. Bet viņš to izdarīja spoži, kā solīds biznesmenis.

Pati lielākā māksla bija šo iegūto naudu izmantot. Tas ir pārbaudījums, ko ļoti reti iztur bagāti cilvēki, jo bagātība rada važas, naudas mīlestību. Es nekad neaizmirsīšu, kā viņš teica: «Es gribētu nomirt ar vienu dolāru kabatā.» Viņš saprata, ka naudai tikai tad ir jēga, kad ar to var kaut ko labu panākt – pasauli vērst labāku, cilvēkiem dot prieku un atbalstīt labas lietas.

Viņa vājība un aizrautība bija kino, un Amerikā viņš nodarbojās ar filmu producēšanu. Bija arī aizraušanās, kuras gandrīz varēja nosaukt par avantūristiskām – kā nogrimušo kuģu meklēšana. Boriss nebraukāja pa pasauli kā tūrists, viņam tas bija absolūts pārdzīvojums. Vienmēr atcerēšos, kā, atgriežoties no kāda brauciena, Boriss teica: «Imant! Ja jūs zinātu, kas tur bija!»

Viņš visu mācēja uztvert tā eiforiski. Borisam ļoti patika Austrumu zemes, no kurām daudzi paņem tikai to virspusējo krāšņumu un uzdzīvi, bet viņš vienmēr iedziļinājās, arī Austrumu filozofijā. Es vispār mūžā neesmu redzējis citu cilvēku, kurš vienmēr būtu tādā brīnišķīgas jūsmas stāvoklī, vienmēr iedvesmots, emocionāls un pozitīvi noskaņots. Viņš savā ziņā ir paraugs tam, kā var aizvadīt bezgala spilgtu un pozitīvu dzīvi. Bet cik bezgala žēl – un tik jauns, tik jauns!»

Īstenība vēl lielāka nekā sapņi

Daiga Upeniece, Mākslas muzeja Rīgas Birža vadītāja:

«Boriss bija ļoti aizrautīgs cilvēks. Parasti, kad ir lieli sapņi, pēc tam nāk realitāte – ko mēs varam, ko nevaram atļauties? Bet ar Borisu bija tā, ka realizētie projekti bija vēl lielāki nekā sapņi. Viņam tiešām ļoti patika klasiskā māksla. Mēs sākām kopā strādāt, kad Rīgas Birža vēl nebija atklāta. Viens no pirmajiem kopīgajiem projektiem bija Rīgas lidojošā gondola, kur Boriss pilnībā mums uzticējās.

Tad mēs radījām projektu Provansas valdzinājums ar franču mākslu, un pirmajā brīdī Boriss teica Inārai – tas būs tavs projekts! Taču, kad devāmies uz Franciju, pēc diennakts Boriss bija klāt arī pats, un šo ceļojumu mēs veicām kopā – pārstaigājot muzejus, tiekoties ar kuratoriem. Man liekas, tas bija brīdis, kad Borisam radās interese par mākslas vēsturi.

Nezinu, vai visi to zina, bet pēdējos gadus viņš diezgan nopietni studēja mākslas vēsturi. Kad tikām līdz otrajam projektam, kas bija neprātīgi liels, saistīts ar slavenā Prado muzeja kolekciju, mēs jau braucām kā projekta komanda. Atceros, kā Borisam patika Goijas gleznas.

Izstādes atklāšanā Boriss bija laimīgs, viņa lielie sapņi bija – kaut varētu savākt 100 tūkstošus cilvēku, kas varētu uz to skaistumu paskatīties!

Jo viņš jau to nedarīja sev, viņam gribējās, lai daudziem ir prieks. Ar Prado mēs tikām līdz 75 tūkstošiem.

Kad Birža svinēja piecu gadu dzimšanas dienu, Boriss no Maskavas atveda un uzdāvināja mums pats savu rakstāmgaldu. Marmora galdu, kas inkrustēts ar pusdārgakmeņiem, ļoti skaists Indijas meistaru darbs. Tagad katrs var to Biržā redzēt. Un klāt vēl arī mazāku galdiņu no baltā marmora. Tas sirds dāsnums jau nav vārdos izsakāms. Viņš ir darījis tik daudz laba. Ne tik bieži piedzimst tādi cilvēki kā Boriss.»

Viņš bija mecenātisma pionieris

Zbigņevs Stankevičs, Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts:

«Boriss Teterevs bija ļoti atvērts pret apkārtējo pasauli – viņu viss interesēja. Kad viņš dzirdēja kaut ko, par ko viņam nebija informācijas, tad acumirklī meklēja par to internetā. Viņš visu laiku gribēja izglītoties un pilnveidoties. Borisu interesēja arī dažādas garīgās prakses, viņš ceļoja pa visu pasauli un bija daudz ko izmēģinājis.

Reiz manā klātbūtnē kāds mūsu kopīgs paziņa pajautāja par mecenātismu – nu kāpēc tu to visu dari? Borisa atbilde bija zibenīga un vienkārša: «Tas man sagādā gandarījumu, man patīk to darīt!» Viņš bija mecenātisma pionieris un jaunā ceļa gājējs, jo padomju laikā pie mums mecenātisms bija iznīcis. Viņš bija labs piemērs cilvēkiem, kuri ar savu darbu tikuši pie naudas, – ka šo naudu vajag izmantot labiem mērķiem, lai atbalstītu kultūru, mākslu, zinātni un arī garīgo dimensiju. Man ir bijusi pieredze, kad Boriss Teterevs atbalstīja arī garīgas dabas projektus.

Šajā ziņā viņš ir celmlauzis, ceļa rādītājs – lūk, skatieties, nauda nav tikai tam, lai to izmantotu sev vai ar to lepotos, nauda ir, lai darītu labu un nestu labumu sabiedrībai.

Šajā ziņā viņš tika arī augstu novērtēts, piemēram, ievēlēts par Goda locekli Latvijas Zinātņu akadēmijā.

Saziņā viņš bija ļoti vienkāršs un cilvēcīgs, arī ģērbās vienkārši.

Atceros, pirms daudziem gadiem Boriss mani bija uzaicinājis kā runātāju viņa sponsorēto projektu konkursa uzvarētājiem. Un es biju pārsteigts, cik daudz tur bija dažādu virzienu!»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs