Basketbolists un treneris Igors Miglinieks: Vienpatības deva man šobrīd ir pārāk liela

Intervija
Agnese Meiere
11. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksne
Olimpiskais čempions basketbolā IGORS MIGLINIEKS, astoņu bērnu tēvs, pēdējos sešus gadus vairāk dzīvo nevis Latvijā, bet Ķīnā. Ar ģimeni lielākoties komunicē internetā un ikdienā izjūt, ko nozīmē vienpatība. Un tomēr šķiet – savā ziņā Igors pat izbauda savu sarežģīto dzīvesveidu. Viņam patīk izaicinājumi – gan vīrišķīgi uzņemties finansiālo atbildību par ģimeni, gan gluži kā leļļu māksliniekam aiz trausliem diedziņiem pārvaldīt emocionālās saites.

– Savu vasaras brīvlaiku pavadīji Latvijā – gan esot kopā ar ģimeni, gan labojot sporta dēļ nodilušo gūžu. Sports tev daudz devis, bet veselības ziņā no tevis arī daudz ņēmis.

– Aptuveni piecus gadus pirms Valda Zatlera prezidentūras mēs, basketbolisti, gājām pie viņa kā pie traumatologa ortopēda konsultēties par savu veselību. Man tobrīd bija trīsdesmit seši gadi, bet, apskatot manus ceļus, Valdis Zatlers teica – tie esot kā septiņdesmitgadīgam. Kāds cits dakteris man teica: nu padomā loģiski – kāds visā savā dzīvē palecas desmit reižu, bet tu vienā treniņā aptuveni tūkstoš reižu. Krītot, lecot, sasitoties mani ceļi gluži vienkārši ir nolietojušies.

Mana vecuma cilvēkiem, kas visu dzīvi ievērojuši veselīgu dzīvesveidu, diemžēl netieku līdzi. Gūžu problēma – arī tās sporta laikā esmu pamatīgi sasitis – parādījās pirms aptuveni trim gadiem. Sāpēja tā, ka nevarēju ne gulēt, ne paiet, neko! Paldies traumatologam ortopēdam Pēterim Studeram, kurš veica man operāciju. Kopš tās nav pagājis ilgs laiks, vēl joprojām rit rehabilitācija, bet nu jau jūtos daudz labāk.

Guļu bez sāpēm, un tas vien jau šķiet kā svētlaime.

– Tā ir taisnība, ka pie sāpēm var pierast?

– Tas ir vēl viens faktors, kāpēc ne visi grib būt sportisti. Sportam ir arī ēnas puse – tev jāpārcieš dažnedažādas sāpes. Sportists sevi ne tikai uztrenē slodzei, bet arī noskaņo lēcieniem un kritieniem. Lec, krīti, kūleņo… Pie tā visa pierod.

Bet zini, kas ir vēl daudz sāpīgāk? Ja tev nodara pāri emocionāli.

Kāpēc to saku? Pirms daudziem gadiem Ikšķilē nodibināju biedrību Igora Miglinieka sporta skola. Filiāle tai bija Salaspilī. Tā kā profesionāli sportoju kopš sešpadsmit gadu vecuma, vēlējos, lai būtu pēctecība. Izveidojās ļoti laba sadarbība ar Ikšķiles pašvaldību, kļuvām par partneriem. Skolai bija labi panākumi – mums ir divi izlases spēlētāji, mūsu bērni spēlē astoņās komandās Latvijas čempionātā, meiteņu komanda piedalījās Eiropas līgā.

Diemžēl pašvaldība izdomāja atvērt savu sporta skolu ar vienu sporta veidu – basketbolu –, tādējādi faktiski likvidējot jau esošo. Tagad tas viss tiks izpostīts, par ko man tiešām sāp sirds. Pārmaiņas ir pieņemamas, ja tās ir vajadzīgas un profesionālas. Mans stāžs basketbolā ir tik liels, ka situāciju varu novērtēt objektīvi, un es neredzu progresu ieviestajās pārmaiņās. Pašvaldības arguments ir – vecākiem vairs nebūs jāmaksā tik liels līdzmaksājums. Bet – mūsu sporta skolai, kurā ar bērniem darbojās septiņi cilvēki, pašvaldība piešķīra tikai 900 eiro, taču jaunajai sporta skolai tērēs līdz 5000 eiro mēnesī… No to pašu vecāku, nodokļu maksātāju, naudas. Palieku ar autobusu, kas ņemts kredītā, ar biroju, inventāru. Skola ir mans hobijs, sirdslieta, nevis peļņas avots. Nu sāpīgi…

– Turpinot par fiziskajām sāpēm. Tu jau ilgu laiku dzīvo Ķīnā – vai esi izmēģinājis arī ķīniešu adatu terapiju?

– Jā, esmu. Tā noņem stresu, ārstē arī dažādas citas problēmas. Ķīnas mediķi saka: jūs Eiropā ārstējat ātri un īslaicīgi, mēs – lēnām, bet izārstējam pavisam. Tur ārstē ne tikai ar adatām, arī ar dažādām tējām, zālītēm, saknēm. Šai ziņā gan ķīnieši mums ir krietni priekšā. Tāpat no rītiem ielās var redzēt cilvēkus, kas kopā veic elpošanas un ciguna vingrinājumus. Savukārt vakaros sievietes parkos un ielās dejo. Arī es vērojot esmu sapratis diezgan daudz soļu, tomēr piedalījies nodarbībās neesmu – man šķiet, šīs dejas vairāk piestāv sievietēm.

Arī komunikācija Ķīnā ir daudz pozitīvāka. Vienmēr cenšos par to aizdomāties, uzsmaidīt cilvēkiem.

Pats zinu – ja esmu aizdomājies, izskatos drūms un dusmīgs. Tas, man šķiet, nāk no tēva. Par viņu arī prasījuši: vai dusmīgs? Nē, aizdomājies!

Piemēram, šodien braucu ar mašīnu un uz ielas ieraudzīju tieši tāda paša modeļa Renault kā manējais. Speciāli pie luksofora nostājos blakus šim auto un ar žestiem sievietei, kas ar to brauca, rādīju, cik forši, ka mums abiem ir šāda mašīna. Un viņa uzsmaidīja! Priecīgs biju gan es, gan viņa. It kā sīkums, bet šādi sīkumi var uzlabot mūsu ikdienu.

– Guandunas komanda Southern Tigers, kurā esi viens no treneriem, pavisam nesen kļuva par Ķīnas Basketbola asociācijas čempioni. Ar kādām izjūtām saņēmi šo balvu?

– Šis ir visvairāk titulētais klubs Ķīnā – tas uzvarējis astoņas reizes –, un šī balva bija diezgan gaidīta. Kopš 2013. gada komandai nekādi neizdevās uzvarēt, lai gan tā bija ļoti tuvu uzvarai. Vienreiz zaudējām finālā, vienreiz pusfinālā… Un tā sešas sezonas! Mums gāja ļoti grūti, tomēr šoreiz jau sezonas vidū visiem bija skaidrs, ka jābūt, noteikti jābūt uzvarai.

Apkārt dūca un zumēja – jāuzvar, jāuzvar, jāuzvar! Par laimi, viss tā arī salikās – nebija traumu, pilnā sastāvā nokļuvām līdz finālam un uzvarējām. Visi laimīgi, priecīgi – visa pilsēta dzīvoja ar šo notikumu. Taču sports ir tāds, ka nekad nezini – būs vai nebūs. Nākamajā gadā šo panākumu gribam atkārtot.

– Pastāsti par savu dzīvi Ķīnā. Cita kultūra, citi noteikumi…

– Kopumā Ķīnā esmu pavadījis piecus sešus gadus. Bet tikai pēdējās divās sezonās esmu pilnvērtīgi iejuties basketbola pasaulē. Ķīnieši ir konservatīvi, viņi nevienu nepieņem ātri. Tikai tagad sajūtu atgriezenisko saiti. Tikai tagad manu, ka viņi mani ierindojuši citā kategorijā – pie pārbaudītajiem, uzticamajiem, zināmajiem. To var just pēc tā, kāda gan tiesnešiem, gan citām komandām ir attieksme pret mani – sak, viņš ar savu darbu to ir nopelnījis.

Protams, jāturpina sevi pierādīt, apliecināt, jāgūst panākumi. Ķīnieši gan rada iespaidu, ka ir ļoti atvērti, bet patiesībā tevi ilgi un dikti pārbauda, testē. Un, ja es šo atzinību nesaņemtu, tas būtu ļoti bēdīgi, tad Ķīnā pavadītos gadus varētu uzskatīt par zemē nomestiem, izniekotiem. Mums jau katram gribas gūt kādus rezultātus, atzinību, cieņu.

Un tomēr Ķīna nav mana zeme, mana zeme ir Latvija.

Galvenā atšķirība ir tā, ka mēs īsti neticam rītdienai, esam par to nobažījušies. Turpretī ķīnieši dzīvo ar ticību, ka rīt viss būs kārtībā. Ķīnieši ir relaksētāki nekā mēs, smaidīgi, labā nozīmē – naivi. Arī viltīgi un gudri, tomēr bez asumiņa.

Iespējams, tāpēc, ka Ķīnā ir tik daudz iedzīvotāju, ir sajūta, ka viņi paļaujas cits uz citu, bet ne uz sevi, jo baidās kļūdīties. Iedzīvotāju blīvuma dēļ katrs darbs ir zelta vērtē. To darbu, ko varētu izdarīt trīs cilvēki, tur dara desmit. Ja jārok bedre un ir divas lāpstas, būs desmit racēju. Divi rok, astoņi skatās un gaida savu kārtu.

Ja ķīnietis tiek pie kāda posteņa valsts darbā, viņš trīc un dreb par savu vietu. Bet citi savukārt mēģina pieķert savu konkurentu sīkās kļūmēs un rūpīgi seko, vai tikai viņš kaut ko neizdarīs nepareizi. Un tomēr – Ķīnā tādos ātrumos izveido parkus, būvē tiltus, ka tur ir ko pamācīties!

Nepārspīlējot – tāds kā mūsu Deglava tilts tur tiktu nevis pētīts un labots, bet ātri nojaukts un divu dienu laikā uzbūvēts no jauna.

Lai izdzīvotu, ķīnieši nereti spiesti melot – tā tiek piesegtas kādas neizdarības, vēl kaut kas. Domāju, viņi paši to uzskata par viltību un nepieciešamību. Līdz ar to katra situācija ļoti jāfiltrē, jāizvērtē, ne uz vienu nedrīkst līdz galam paļauties. Viens no tiem, kuram patiešām uzticos, ir mans draugs, savulaik Anglijā studējis restorāna īpašnieks. Viņa restorāns izveidots eiropeiskā stilā, tajā visu laiku skan Eimijas Vainhausas mūzika. Tur ieejot, pilnīgi aizmirstos, jūtos tuvāk mājām.

– Runā, ka Ķīnā esot ļoti veselīgs ēdiens.

– Esmu krustu šķērsu izbraukājis Ķīnu un sapratis – viss pasaules ēdiens nāk no turienes. Viņiem ir gan šmorētā vistiņa, kādu gatavoja mūsu omes, gan mūsu skābētu kāpostu zupa. Klāt tikai piemestas stikla nūdeles, bet garša ir mums pazīstama. Tāpat no Ķīnas nāk pelmeņi, viņi lieliski cep jēra gaļu uz uguns. Un kā tur gatavo visus jūras produktus… Vou! Smieklīgi, ka gandrīz par katru ēdienu viņi saka: šis ir potencei. Buļļa pauti, ceptas vaboles, čūskas, baloži…

Principā viņi apēd visu – nekas nepaliek pāri. Pat gurķim apēd tos galiņus, ko mēs parasti griežam nost.

Un galda kultūra! Pie galda viņi nerisina problēmas, bet smejas, jokojas. Jāmāk uzvesties tā, kā viņiem pieņemts. Un tas, ka tu nepārzini turienes kultūru, tevi neattaisnos – ķīnieši tāpat var apvainoties. Pirmkārt, jāzina, ka, ienākot pa durvīm, galda pretējā pusē – it kā apaļā galda galā – sēž cilvēks, kas par visu maksās. Pa labi un pa kreisi sēž cilvēki pēc svarīguma. Savukārt ar muguru pret durvīm sēž mazāk svarīgie viesi.

Kā var iekulties nepatikšanās? Apsēžoties galvenā viesa vietā. Tāpat – ja tu sēdi ar muguru pret durvīm, un oficiants noliek tavā priekšā ēdienu, tu nedrīksti to ņemt un ēst. Vispirms to aizsūtīs galvenajam viesim, un tikai tad rindas kārtībā tas atceļos pie tevis. Tāpat, ja gribi saskandināt glāzes un parādīt cilvēkam cieņu, tev sava glāze jānolaiž zemāk nekā viņa. Un nedod Dievs, ja mazliet iedzēris iesi pie galvenā cilvēka un ķersi viņu ap pleciem, kā tas pieņemts pie mums, – uzskatīs, ka tu mēģini viņam nozagt veiksmi. Ja to dara kāds atbraucējs, kurš grib dabūt darbu, skaidrs, ka pēc šādiem gājieniem viņš to nedabūs.

– Reāli esi prom no mājām gandrīz veselu gadu. Viens, bez ģimenes, draugiem. Kā spēj to izturēt?

– Jā, esmu prom aptuveni deviņus desmit mēnešus no divpadsmit. Pagājušajā gadā viss ideāli sakrita – varēju izbrīvēt nedēļu un atbraukt uz Latviju, kopā ar visiem nosvinēt tēva dzimšanas dienu. Tas man bija liels prieks. Un vēlreiz atbraucu uz olimpisko čempionu tikšanos – pagāja trīsdesmit gadu, kopš uzvarējām olimpiādē.

Ikvienam cilvēkam jābūt savam laikam, kad viņš ir viens. Ja būtu iespējams izvēlēties, vairums cilvēku, man šķiet, izvēlētos vienatni, nevis iespēju nemitīgi atrasties starp cilvēkiem.

Vientulība pareizās devās nāk tikai par labu.

Taču skaidrs, ka man šīs vientulības, vienpatības devas ir par daudz. Toties mana sieva Diāna var tikai sapņot par vienpatību, jo ap viņu visu laiku ir mūsu seši bērni. Dzīvojam divās galējībās, divās atšķirīgās realitātēs.

Kā pārvarēt vientulību? Kopumā jau nevaru sūdzēties – darba apstākļi man ir ļoti labi, arī cilvēki, kas apkārt. Ja sākas sacensības, Ķīnā nav kā Eiropā, kur gaidi vienu spēli nedēļā. Tur lidojam un spēlējam, lidojam un spēlējam. Esmu sakrājis lidmašīnas iekāpšanas kartītes – domāju, man gadā sanāktu tikpat daudz lidojumu, cik kādas aviokompānijas stjuartam. Sezonā ir aptuveni sešdesmit lidojumu. Jā, visi ir iekšzemes, bet daži no tiem ilgst pat piecas stundas.

Ne tikai aizņemtība palīdz pārvarēt vientulību – arī modernās tehnoloģijas. Neesmu liels tehnoloģiju un jauninājumu atbalstītājs, tomēr tas, ka telefonā varu redzēt savas mājas, bērnus, sievu, savus vecākus – tas man ir ļoti svarīgi. Turklāt šī sazvanīšanās ir arī finansiāli patīkama, nav jātērē lieli līdzekļi. Dažkārt, komunicējot ar tēvu, esmu tik dziļi sarunā, kopā būšanā, ka, sarunai beidzoties, tieku atmests citā realitātē.

Tāpat mana sieva, bērni citreiz vakariņo, telefonu noliek turpat blakus, un man ir sajūta, ka sēžu pie galda kopā ar viņiem.

Palīdz arī doma, ka kāds atbrauks pie manis ciemos. Tuvinieki brauc dažādos sastāvos – te sieva ar dažiem bērniem, te brālis ar vienu no maniem dēliem, te vecākie bērni. Ja desmit mēnešu laikā divas vai trīs reizes ierodas tuvinieki, vienpatības laiks krietni saīsinās.

– Kad satikāmies, sacīji – ja vien būtu brīvs laiks, tu labprāt gribētu pasēņot. Ko savā brīvajā laikā dari Ķīnā?

– Brīvā laika ir ļoti maz, ķīnieši prot noslogot (smejas). Esmu sadraudzējies ar mūsu komandas treneriem no Amerikas un Lietuvas. Viņi nereti brīvdienās brauc apskatīt citas pilsētas, piemēram, Honkongu, Makao, tad reizēm piesakos viņiem līdzi.

Daudz kur gan esmu jau bijis, un man vairs nav tādas vilkmes. Citreiz vienkārši izbaudu, ka nekur nav jānesas, dienu pavadu mājās, atbrīvoju galvu no basketbola. Ja vēl brīvā diena sakrīt ar ģimenes ciemošanos, tad mums ir gandrīz vai svētki – visi kopā ejam vai braucam apskatīt neredzētas vietas. Starp citu, jaunākā meita Emma Ķīnā bijusi jau piecas reizes.

– Sacīji – vari savējos redzēt telefonā. Bet patiesībā tas jau ir tikai tāds attiecību surogāts – tu nevari savējiem pieskarties, apmīļot, pa īstam ieskatīties acīs.

– Jā, protams, es palaižu garām to, kā aug mani bērni. Cenšos to kompensēt tad, kad bērni ciemojas pie manis. Pagājušajā sezonā diemžēl neizdevās atbraukt vecākajām meitām. Līdz ar to nav tā, ka atbraucu un esmu šokā – vai, kā visi izauguši! Arī tad, kad pats esmu Latvijā, cenšos kompensēt zaudēto. No otras puses – bērniem ir savs, noslogots režīms, kurā es nepiedalītos, arī dzīvojot šeit. Skola, treniņi, pulciņi, nodarbības…

Toties brīžos, kad esam kopā, ar bērniem cenšos būt simtprocentīgi. Līdzīgi ir ar vecākiem – citi, dzīvodami Latvijā, savējos neredz pusgadu, tikai sazvanās. Tagad, lai cik maz laika man būtu, obligāti aizskrienu pie saviem vecākiem, un mūsu kopā būšanas laiks ir daudz kvalitatīvāks nekā citkārt.

Jā, protams, es droši vien būtu varējis palikt Latvijā vai strādāt kādā citā valstī. Bet – būsim atklāti – treneru ir diezgan daudz, un pieprasījums nav tik liels, cik piedāvājums.

Ja gribi finansiālu nodrošinājumu, drošību par rītdienu, kaut kas ir jāziedo.

Kas to zina, kā būtu, ja es sēdētu šeit. Varbūt būtu iekritis depresijā par to, ka neko nevaru izdarīt. Katrā ziņā mierīgāks, laimīgāks un pozitīvāks cilvēks esmu tad, ja zinu – varu parūpēties par savējiem.

– Psihoterapeiti runā par attiecībās nepieciešamo divvientulību. Pa telefonu nekāda dižā divvientulība laikam nesanāk.

– Aizbrauc, atbrauc… Tāds ir mans attiecību, dzīves ritms. Un mums jābūt pietiekami gudriem, lai savstarpējo attiecību ritms ne uz mirkli nepārtrūktu. Jo, redzi, ģimene ir ļoti svarīga un ar katru gadu kļūst arvien svarīgāka.

Analizēt un vērtēt attiecības gan ir muļķīgi, jo no augšas mums katru dienu dod pārbaudījumus, uzdevumus dzīvē.

Attiecībās nedrīkst pateikt: tagad man ir labi un attiecību grāmata ir uzrakstīta.

Tās visu laiku var sabojāt vai uzlabot. Taču, lai tas notiktu, svarīgi ir runāt, komunicēt. Par visu. Pateicoties Diānai, tas mums ir. Šai jomā daudz ko mācos no viņas. Mēs komunicējam, runājam, mēģinām uzturēt vieglumu.

Jā, vienmēr ir kāda problēma, kas jāatrisina, bet svarīgi arī kopā pasmieties. Mēs, protams, pārdzīvojam, ka neesam kopā, bet, ja saikne ir dziļa, ja vērtības ir īstas, tad var izdomāt, kā arī no attāluma uzturēt attiecības. Ēdienu nevar uzkrāt mēnesim, un tad uzreiz izēst veselu spaini. Bet uzmanību gan var.

Laikā, kad esam kopā, cenšamies viens otram sniegt maksimāli daudz uzmanības. Man šķiet, ka ne tikai darba attiecībās, arī ģimenē un dzīvē vispār svarīgi būt aktīvam. Kādreiz domāju – es būšu maliņā, nevienu neaiztikšu, nevienu netraucēšu… Tā nevar! Jāsocializējas, jāpieņem lēmumi, jābūt aktīvam. Ja esi brīvs, vari iet mežā un meditēt, darīt, ko gribi. Ja esi uzņēmies saistības, atbildību, tad ir pavisam citādi.

– Tev ir astoņi bērni. Kā ar katru no viņiem uzturēt tās siltās attiecības, kas bērniem ikvienā vecumā liek meklēt vecāku tuvumu?

– Vienas receptes te nav. Pāri visam ir mīlestība. Man šķiet, svarīgi uzturēt komunikāciju ar bērniem, ieklausīties viņos, pievērst uzmanību tam, kas notiek viņu dzīvē, bet – nekrist otrā grāvī. Neuzskatu, ka jāuzbāžas bērniem ar savu: «Es, tēvs, tevi mīlu!» Ja vienmēr būšu bijis blakus, sarunājies, pienāks laiks, kad bērni paši uzmeklēs mani.

– Ko šobrīd dara tavi bērni?

– Vecākais dēls Eduards dzīvo Itālijā un mācās augstskolā, studē ekonomiku. Meita Marija izmācījusies režiju un jau strādā šajā jomā. Annija studē. Pauls iestājās Latvijas Universitātē, bet Patrīcija pārgāja uz 49. vidusskolu, abi nopietni spēlē basketbolu. Jēkabs un Pēteris mācās Ikšķiles vidusskolā, nodarbojas gan ar sportu, gan mūziku, bet Emma, jaunākā, vēl iet bērnudārzā.

Tā sanācis, ka ģimenē vairs nav neviena mazulīša. Bet cik tad var! (Smejas.) Satiku savu bērnības draugu, un konstatējām, ka viņa mazmeitiņa ir gadu jaunāka nekā mana jaunākā meitiņa.

Katram jau savi bērni ir tie vismīļākie, bet man tiešām izskatās un es ceru, ka manējie dzīvē būs varoši un spēcīgi.

Tas ir mans vēlējums viņiem. Noteikti būsim abi ar Diānu apbēdināti, ja viņi kaut ko – mūsu izpratnē – laidīs grīstē. Taču mīlestība vienmēr būs pāri visam.

– Igor, tu esi piedzīvojis tā dēvētās vecuma krīzes?

– Kā tās izpaužas?

– Kāds iegādājas jaunu, pārmērīgi dārgu mašīnu, cits nomaina sievu, vēl kāds sāk domāt par dzīves jēgu un mēģina izdarīt ko īpašu.

– Es nezinu, vai tā ir krīze vai kas cits, bet mana vienpatība liek aizdomāties par to, vai mākam uzņemties atbildību par to, kas notiek mums apkārt. Mēģinu skatīties uz lietām globālāk. Izvēlies kādu problēmu un sāc risināt. Savā kontinentā, valstī nevari? Pašvaldībā arī nevari? Nu tad sāc savā ģimenē! Reizēm leju bērnu baseinā ūdeni un domāju – es te ar to laistos, bet bērniem Āfrika nav, ko dzert… Te es neko nevaru darīt, nevaru šo ūdeni aiztransportēt uz Āfriku, bet ir lietas, ko es varu mainīt, uzlabot. Vai vismaz nesabojāt…

Bet vispār no austrumniekiem mācos piezemētību, pazemību.Netēlot visu varošo un zinošo, vairāk ieklausīties. Man nepatīk augstprātība.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs