Baiba Sipeniece-Gavare: Savos piecdesmit gatavojos ieauļot trijjūgā!

Mēneša jubilārs
Agnese Meiere
Ieva
21. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone
Televīzijas dīva BAIBA SIPENIECE šogad februārī svin piecdesmito dzimšanas dienu. Jā, jā, Baiba nenoliedz – šis skaitlis šķiet biedējošs un rada trauksmi, bet viņa nolēmusi tā kā mazliet ignorēt, tā kā pārkāpt tam pāri. Un darīt to, stāvot skatītāju priekšā un izrādot pašas veidotu stand-up izrādi. Bet pēc tam viņa esot nolēmusi nopietni gatavoties vecumdienām, un to iesaka darīt arī citām – dziedāt, mācīties. Nodarbināt sevi, lai neļautos žēlīgām gaudām.

– Kad sazvanījāmies, teici – tiekamies vēlāk, tev būšot ko pastāstīt. Par teātri, piecdesmit gadu jubileju un kori.

– Jā, jā, tas viss ir ļoti saistīts. Ar domu par stand-up izrādi dzīvoju jau sen – kādus piecus gadus. Un beidzot tam bija jātop par realitāti. Tikai, kad Splendid Palace notika izmēģinājuma izrāde, minūti pirms iziešanas no sirds gribēju, lai šī zāle aizdegas zilās liesmās, lai notiek evakuācija… Pat neatceros, kad pēdējoreiz tā biju uztraukusies. Godīgi savā uztraukumā atzinos arī skatītājiem – cik man ir bail. Un, kā man vēlāk atzina viena no skatītājām, tieši mans uztraukums esot cilvēkus atbruņojis. Saistībā ar šo atceros brīdi, kad lēcu ar izpletni – tas bija pēkšņs darba uzdevums, absolūti tam nebiju gatava un arī tad kratījos no uztraukuma. Toreiz instruktors man teica: «Ja tu neuztrauktos, es neļautu lēkt!»

Un vēl viens stāsts. Pirms daudziem gadiem man mājās uzstādīja dekoderu, un meistars sacīja – dažas programmas viņš esot uzregulējis, bet pārējās pieslēgšot pēc sešiem vakarā, tās man jāuzregulē pašai. Kad mēģināju iebilst, ka nemācēšu, viņš savāca instrumentus, strikti noteica: «Ja gribēsi, tad varēsi!» – un, aizcirzdams durvis, devās prom.

Kamēr dzīve nespiež kaut ko darīt, tu tikai domā: nez es to varētu?

Pirms kāda laika mani uzaicināja uz kādu Čikāgas latviešu biedrības pasākumu. Čikāgas piecīšu Armands Birkens, ar kuru man ir baigi foršās attiecības, sacīja: nu ko tu brauksi uz vienu pasākumu – uztaisi arī kādu skečiņu. Sapratu – tas, kas aktuāls Latvijā, turienes latviešiem vispār nav aktuāls. Vienīgais, ko varēju, – uztaisīt stand-up izrādi, kur stāstu notikumus, ko esmu piedzīvojusi dzīvē, vadot dažādus pasākumus.

– Bet tas bija pirms pieciem gadiem. Kā saņēmies izrādēm Latvijā?

– Mani pamudināja producents Sandis Mohovikovs. Bez viņa tas noteikti nebūtu noticis – viņš man katru nedēļu, pēc tam jau katru dienu sūtīja īsziņu, atgādinājumu par izrādi. Man nebija, kur sprukt. Man patiešām nebija, kur sprukt!

Drosmei izrunājos ar Džonu – Jāni Skuteli. Viņš man izstāstīja shēmu, kā sevi nomierināt un izmēģināt, vai izrāde aizies. Iekāpu lidmašīnā, un tai brīdī Sandis ielika tirgošanā simts biļetes uz izmēģinājuma izrādi. Un tad, kad es izkāpu no lidmašīnas, šīs simts biļetes jau bija izpārdotas un vēl trīsreiz vairāk interesentu pieprasīja biļetes uz papildizrādēm.

Tai brīdī atviegloti uzelpoju, jo sapratu, ka nebūs: «Hallo, lūdzu, kāds atnāciet! Man tak ir jāsamaksā par īri…»

Kad sapratu – Sandis ieplānojis 30 izrādes, gan šķita: traks! No otras puses, esmu viņam ļoti pateicīga.

Februārī man ir dzimšanas diena, man paliks piecdesmit gadu. Un šis skaitlis – piecdesmit gadu – ir traumatisks. Un lai man neviena nestāsta, ka nav! Es nāku no padomju laikiem, kad piecdesmit gadu jubilejā sieviete atnāca uz darbu ar sakām kaklā, un uz šīm sakām bija rakstīts (pa zilbēm un nikni kā Dagnija filmā «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», ar šķērēm mēģinot sagriezt vīra kreklu) – VE-CUM-DIE-NAS!

Padomju laikos sievietes piecdesmit gadu vecumā jau arī bija tādas tantes – ar ilgvilnīti un bālām lūpām, jo «krāsot spilgtas lūpas nu jau vairs nevajadzētu».

Es arī atceros, kā pie mums laukos bija, – tāds švaki papušķots krēsliņš, visskumīgāk, ja ar rudens lapām. Divi tevi aiz padusēm ieved, iesēdina krēslā, un tad pārējie stāv rindā un no kartītēm lasa dzejoļus: «Saliec savas gādīgās rokas klēpī un noskaties uz nodzīvotajiem gadiem. NEKAD vairs nebūs tā, kā agrāk.» Un tad vēl «Gadi kā rudens āboļi krīt». Pēc tāda šķiet – satīties baltā palagā un lēnām iet uz kapu pusi. Nu, kamēr pats vēl var aiziet… Šī izrāde man palīdzēs no tā visa jūkļa izvairīties.

– Bet tagad taču ir pavisam citādi, izskan saukļi: piecdesmit ir jaunie trīsdesmit!

– Mhm, mhm… Kā tad, trīsdesmit, ha! Skaidrs, manī dzīvo arī tā trīsdesmitgadīgā sieviete, kas reiz biju. Bet, kad no rīta skaidru skatienu pieeju pie spoguļa, skatos – ā, atkal tie sirmie mati?! Un brilles – kāpēc man būtu jānēsā brilles? Ik pa laiciņam šim sarakstam pievienojas vēl šis un tas. Un kad vēl saproti, ka arī vielmaiņa kļūst arvien lēnāka un lēnāka… Protams, es ļoti gribētu dzīvot ar trīsdesmitgadnieces korpusu un piecdesmitgadnieces prātu. Kurš tad to negribētu?

Lai tā notiktu, jāiegulda milzīgs darbs. Bet cilvēks taču ir slinks… Lai novērstu domas no tā skaitļa, lai es būtu nodarbināta, notiks šīs izrādes. Kaut gan labi saprotu, ka visādas domas nāks tāpat. Beidzamā laikā taču visi mani vienaudži saskārušies ar šo skaitli. Vieni to ignorē, citi taisa tādu ballīti, it kā tā būtu pēdējā.

Vēl kāds nošauj greizi ar jau pieminēto godināšanas pasākumu. Nu tādu gan es negribētu. Mēs, ģimenes meitenes, vienmēr esam smējušās par briesmīgajiem padomju artefaktiem, kas mammai reiz dāvināti šādā jubilejā. Smējāmies un cita citai teicām: to es tev uz piecdesmit gadiem dāvināšu. Piemēram, uzdāvina tev vāzi. Tu jau tā nezini, ko ar to iesākt, nekas tajā nestāv – ne maijpuķītes, ne vizbulītes, ne gladiolas, vai nu krīt ārā, vai grimst iekšā. Bet tad vismaz uz vāzes ir iegravēts milzīgs uzraksts (rupjā balsī) PIEC – DES – MIT.

Tāpat savulaik ar draugiem, kad bijām slēpošanas braucienos, vakaros rīkojām godināšanas pasākumus. No viesnīcas aizņēmāmies un pēc tam atlikām atpakaļ dažādus priekšmetus, kurus jubilāram dāvinājām. Smiekli, joki, kamēr pašai pienāca pa īstam…

– Dzīve ar tiem piecdesmit jau nebeidzas. Tikai – kā sagatavot sevi dzīvei «pēc»?

– Pirms divām nedēļām biju divu dienu pārgājienā gar jūru no Kolkas līdz Sīkragam, un to visu vadīja mana mamma, kurai oktobrī paliks septiņdesmit deviņi gadi. Ziemā mūžizglītības programmā viņa pabeidza gidu kursus un nu var vadīt ekskursijas pa Kurzemi.

Septiņdesmit deviņi gadi, un viņa organizēja šo pārgājienu gar jūru! Skaidrs, ka man bija jāiet… Gāju es, mana māsa, māsas meita, mana brāļa sieva un vēl divas žirgtas dāmas. Pirmajā dienā nogājām divdesmit četrus kilometrus. Kā tev šķiet, kurš bija putās un kurš ne?

Tik labi, ka man ir mamma, un tieši tāda, kā viņa ir. Skatos uz viņu, un man nav bail no vecuma, jo es redzu, kā var būt.

– Tu zini, kā tu negribētu?

– Protams, redzu arī piemērus, kā es negribētu, – ka tu sāc pieprasīt sev uzmanību, izdomāt lietu, kas neeksistē… Un tas savukārt nozīmē, ka vecumdienām patiešām ir jāgatavojas. Tāpat kā skolai!

Uzsākot skolas gaitas, mēs visi taču esam tam gatavojušies – mācījušies lasīt, sasiet kurpes, uzvilkt bikses… Tāpat jāgatavojas vecumdienām, lai cik tālu tās šķistu.

Piemēram, mana mamma labi saprot, ka viņas vecumā demence nav kaut kas absolūti neiespējams, tāpēc nemitīgi nodarbina galvu. Tad mācās valodas, tad min krustvārdu mīklas, apmeklē kursus, brauc uz ārzemēm labdarības projekta ietvaros pastrādāt veco ļaužu pansionātā.

Un tie cilvēki, ar kuriem mamma strādāja, bija jaunāki par viņu! Vai, ko tik viņa nedara! Arī organizē kursus, lai viņas vecuma cilvēki varētu konsultēties ar psihologu. Lai psihologs atnāktu un pateiktu: nu nekrītiet uz nerviem saviem bērniem, nezvaniet viņiem un nemitīgi neprasiet, lai viņi pie jums brauc! Atrodiet sev nodarbošanos un vienkārši dzīvojiet!

Manas meitas arī ir ļoti lepnas ar omi – kad viņas skolā stāsta, kāda ir ome, daudzi netic – nevar būt! Tāpēc ar katru gadu cieņa pret mammu man kļūst arvien lielāka. Un vēl viņai ir tāds dārzs, kāda man nekad nebūs, – tomāti, gurķi, daudz kas cits –, un vēl jērus audzē. Iedomājies, viņa ar savu nelielo pensiju apgādā mūs ar pārtiku!

Redz, tāpat kā var dzīvot dažādi, arī novecot var dažādi.

– Un kā tu pati gatavojies dzīvei «pēc»? Tev ir plāns?

Vēl nav, bet melnraksts man jau ir priekšā. Nākamā desmitgade, domāju, būs izšķirīgā – kurš kuru, es vecumu vai tas mani. No četrdesmit līdz piecdesmit tu vēl vari izbraukt uz rezervītēm, dzīvo tik nost, lai tā būda rūc. Bet turpmākā desmitgade uzskatāmi parādīs, kā būs tālāk.

Pamatprincips jau ir vienkāršs – par dzīvi jāpriecājas un tā jābauda, jādzīvo tā, lai būtu interesanti. Nu nevar dzīvot ar domu – ka tikai es šodien nepaēstu, neizdzertu par daudz un vai esmu nostaigājusi vajadzīgo soļu skaitu.

Godīgi sakot, man riebjas veselīgs dzīvesveids. Esmu redzējusi cilvēkus, kuriem aizveras ciet un kuri vairs vispār nebauda dzīvi.

Viņi kļūst absolūti neinteresanti un bieži paši nesaprot, kāpēc to vispār dara.

Jāatrod nodarbošanās, ko vari darīt ar prieku. Es pat nezinu, par ko Dievs mani tā mīl, ka devis man darbu, uz kuru katru rītu eju ar prieku. Labi apzinos, ka ne visiem cilvēkiem dota tāda privilēģija. Turklāt es gandrīz uzreiz dabūju arī atgriezenisko saiti. Pat ārstam, kurš veic operāciju, tā nav. Viņš izoperē cilvēku, cik labi varēdams, bet vēl nedēļa jāgaida, lai saprastu, vai viss tiešām būs labi. Un, ja ir labi, pacients paceļ cepuri un aiziet, ārsts viņu nekad vairs neredz. Pieklājīgākie Ziemassvētkos atsūta īsziņu. Bet manā gadījumā – atgriezeniskā saite ir uzreiz, vai tas būtu darbs radio, televīzijā vai vadot pasākumus.

Mans uzdevums ir dāvāt cilvēkiem prieku, un es to labi apzinos. Es neko citu nemāku, patiešām ne. Pat nevienu instrumentu nemāku spēlēt. Toties godīgi varu teikt, ka gandrīz vienmēr daru visu, lai būtu labi. Ja redzu, ka cilvēki dejo, priecājas, esmu gandarīta, ka es esmu tā, kura aizdedza šo uguni. Es esmu tā, kurai rokās bija sērkociņi. Jo citreiz malka ir, papīrs ir, bet sērkociņi mitri…

– Zinu, ka nesen saistībā ar darbu piedzīvoji skaistu mirkli.

– Kādā pasākumā satiku puisi, kurš uzsāka sarunu un vaicāja, vai drīkst mani apskaut. Parasti no apskāvieniem, kā jau īstena latviete, izvairos, bet šoreiz šķita – nu labi. Un tad es uzzināju puiša stāstu… Viņa vecāki izšķīrās, aizgāja katrs uz savu pusi, kad puisis vēl bija padsmitnieks. Atstāja viņu dzīvoklī vienu un vienkārši deva naudu, domādami – dēls ir pietiekami liels, lai varētu dzīvot viens. Faktiski nevienu neinteresēja, kā viņš dzīvo. Pilnīgi viens… Tā ir nenormāli slikta sajūta. Vienīgais, kas viņu noturējis uz ūdens, bijis radio, kas viņu no rītiem pamodināja.

Un tad šis puisis man saka: «Tu biji mana mamma, kas mani modināja.» Šādi stāsti padara jēdzīgu to, ko tu dari.

Man ir vēl viens stāsts par to, kā varam ietekmēt cits cita dzīvi. Mana meita Grieta gadu mācījās Vīnē, un viņai bija jāņem līdzi čells, jo bija jāspēlē skolas orķestrī. Viņa atbrauca atpakaļ, bet čells palika, jo negribējām pirkt instrumentam atsevišķu sēdvietu lidmašīnā. Domājām – kāds brauks ar auto, gan jau atvedīs.

Aizbraucu slēpot uz Austriju, uz kalniem, un tur kalnu kafejnīcā strādā forša latviešu meitene Evita. Lūdzu viņai: ja vien brauc kāds letiņš ar busu, vai nevar sarunāt, ka iebrauc Vīnē pēc čella. Viņa uzreiz saka – jā, viens tāds esot. Viņš šai meitenei mesindžerī visu laiku rakstot, ka grib satikties.

Ja viņš atvedīšot čellu, tad – lai notiek, meitene ar viņu satikšoties.

Šis čalis tiešām aizbrauca uz Vīni pakaļ čellam, atveda uz Rīgu un nofotografējās kopā ar mani un instrumentu, lai būtu pierādījums, ka viņš to ir izdarījis. Pēc kāda laika meitene man saka, ka abu attiecības iet uz nopietno pusi. Toreiz teicu – ja lieta nonāks līdz kāzām, tad baznīcā, protams, būs jāskan čellam. Tak pagājušajā pirmdienā bija kāzas, un Grieta tajās patiešām spēlēja čellu. Lūk, kāpēc vērts bērnus laist mūzikas skolā! (Smejas.) Bet vispār man patīk, ka esmu bijusi klāt šādam notikumam.

– Nu jau kādu laiku dziedi korī. Tas arī ir sagatavošanās darbs vecumdienām?

– Kā tad! (Smejas.) Viss ir daudz vienkāršāk, nekā tu domā. Nāca Dziesmusvētki, un es zināju – biļetes atkal nevarēs nopirkt. Mans kaimiņš, kas ir arī mūsu ģimenes draugs, ir beidzis kordiriģentus. Sacīju – ātri uztaisām kori, un piedalīsimies Dziesmusvētkos. Nē, tā nevarot, jau sen esot vajadzējis piedalīties dažādās skatēs un ko tik vēl darīt. Taču viņš painteresēšoties, ko tur vēl var darīt.

Rezultātā mūs pieņēma Latvijas Universitātes absolventu koris Jubilate. Tā pagāja Dziesmusvētki, un diriģentam šķita – nu jau mans biļešu projekts būs beidzies. Bet nekā, man tiešām patīk!

Es neeju uz baznīcu, bet kaut kāda meditācija man vajadzīga. Tad, kad cilvēks dzied, viņš ne tikai meditē, viņš arī tīrās.

Ļoti reti esmu redzējusi, ka kāds ļauns, riebīgs cilvēks dziedātu. Man šķiet, tā pa īstam dzied tikai sakarīgi cilvēki, kam ir vajadzība mazgāt dvēseli. Un vēl man patīk sajūta, ka esmu lielā kolektīvā. Ka neesmu baigais pipars, bet viena no. Un noteikti ne no tiem labākajiem dziedātājiem. Bet tik un tā katru nedēļu eju uz mēģinājumiem un uzcītīgi dziedu. Starp citu, oktobrī ar kori bijām Kazahstānā.

Tā nu sanāk, ka esam tāda kārtīga pašdarbnieku ģimene – es dziedu korī, mans vīrs spēlē pūtēju orķestrī, Hermīne – skolas orķestrī, bet Grieta čellu. Māja mums pilna ar instrumentiem. Godīgi sakot, meitenes gandrīz vai aiz matiem velku cauri mūzikas skolai. Ja kāds redzētu to virtuvi… Reizēm esmu padevusies un teikusi: labi, viss, nevajag nekādu mūzikas skolu. Uz ko esmu saņēmusi pretī: nē, man patīk, es iešu. Man likās, ka daru pāri, bet, izrādās, patīk…

– Un Rīgas svētkos Hermīne spēlēja uz ielas marimbu.

– Jā, un par to, ka viņa tika nofotografēta un parādījās medijos, nebija sevišķi priecīga.

– Jau pasen esi sasniegusi tādu vecumu, ka vari patērzēt un iedzert vīnu ar savu mammu, un pavisam drīz to varēsi darīt arī ar savām meitām. Kā tev gājis ar nabassaites pārgriešanu?

– Man ar savu mammu tas notika viegli un nemanāmi. Mamma uzauga diezgan skarbos apstākļos, kur neviens ar viņu neņeckājās, un mamma to nedarīja arī ar saviem bērniem.

Jūtu, ka mammas piemērs nāk man līdzi. Zinu, ka meitas biežāk vajadzētu apķert, samīļot pat tad, ja raujas laukā. Kad bērniņš ir maziņš, mīļš un pūkains, tad jau tu ar viņu ņemies un čubinies. Bet, kad parādās pirmās spuras un adatas, tu mēģini iet klāt, bet viņš saka – nē. Tad saproti: labi, nav ko bāzties virsū. Bet patiesībā laikam jau vajag izrādīt savu mīļumu, lai kā tas bērns negribētu.

Redzi, es neesmu arī īpaši dāsna vārdos. Varbūt man vajadzētu būt maigākai, mīkstākai.

Bet mans uzskats ir tāds, ka mamma ir vienīgais cilvēks pasaulē, kurš drīkst savām meitām teikt skarbas lietas.

Mācīt to, kas jāzina meitenēm, – lai istaba un drēbes vienmēr būtu kārtībā, lai kādam no tavas klātbūtnes nebūtu nepatīkami. Par šīm lietām runāju diezgan skarbi, un, manuprāt, viņām šis skarbums mazliet griež ausīs. Nu ko darīt, tāda es esmu… Taču atkārtoju atkal un atkal, ka esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kas viņām teiks patiesību, bet no kura vārdiem nebūs pa īstam sāpīgi. Jā, tai brīdī būs dusmas, bet tās pāries. Paliks tikai tas dotais padoms.

Varbūt skarbumu vajadzētu līdzsvarot ar lielākām uzslavām, bet es tā nemāku. Ja meitas kaut ko sasniegušas, pasaku: «O, forši!» Varbūt arī tas nācis no manas mammas, kura nekad nav izcēlusies ar liekvārdību. Var jau būt, ka viņa iekšēji ar mani lepojas, bet saldā mēlē nekad nekas nav vēstīts. Zinu – ja viņa klusē, tātad ir ar mani vai nu mierā, vai varbūt pat lepna.

– Un kā tad tu to mīļumu kompensē?

– Piemēram, Griečuks bauda diezgan neatkarīgu, foršu studentes dzīvi, cenšos viņai tādu nodrošināt. Tik un tā viņa, kā jau divdesmitgadīga jauniete, atļaujas pret mani izturēties tā, kā neatļaujas neviens. Saprotu gan, ka viņa reizēm to arī pārdzīvo. Aizgāju no mājam piecpadsmit gadu vecumā un vairs atpakaļ neatnācu. Grieta aizgāja deviņpadsmit gadu vecumā un tagad dzīvo Rīgas centrā. Ar mainīgām sekmēm mācās tikt galā ar budžetu un arī vēl piestrādā.

Savukārt par Hermīni man grūti kaut ko vēl teikt, jo viņai būs tikai trīspadsmit gadu. Bet viņa raksturā ir pilnīgi citāda nekā Grieta. Kad Hermīne bija maza, viņai vajadzēja tikai mammu. Viņai bija tāds leģendārs teiciens: «Tikai mammīte!» – un meita atsacījās braukt gan pie vecmāmiņām, gan uz nometni, lai tikai būtu ar mammīti. Un tad vienā brīdī viņa pati ar mazo cirvīti to visu nocirta.

Piemēram, tagad ir tā – Hermīne atsakās, kad pa ceļam piedāvāju aizvest viņu uz Rīgu, un aizbrauc pati ar vilcienu. Un es ļauju. Domāju, esmu māte, kas neturēs bērnus ciešā saitē. Šovasar man bija liels pārbaudījums – atvaļinājums trīs nedēļu garumā. Gribēju, lai jaunākā meita brauc līdzi uz laukiem, bet beigās vienojāmies, ka viņai ir nometne, vēl šis tas, ko darīt, un viņa nebrauks.

Kad beidzot pārradāmies, Hermīne man prasa: «Tev manis pietrūka?» Es viņai godīgi atbildēju – nē. Uz to viņa atviegloti nopūtās un paziņoja, ka viņai mūsu arī ne.

Kad Grieta sešpadsmit gadu vecumā aizbrauca uz Vīni, tad gan man bija grūti, un viņai arī. Bet cilvēks jau pie visa pierod. Saka – jo grūtāk pusaudzis lūst, jo labāks cilvēks viņš būs. Redzu, ka Hermīnei pāreja no bērna uz pieaugušu cilvēku ir vēl daudz grūtāka, nekā jebkad bijusi Grietai.

– Droši vien nevar ignorēt arī to, ka meitām savā ziņā ar tevi jāsacenšas.

– Iespējams, bet viņas jau neatzīstas, neko nesaka. Esmu lasījusi slavenību bērnu atmiņu stāstus, un nekādas baigas traumas tur nav. Tieši pretēji, vairums runā, ka vecāki viņiem bijis labs piemērs. To vienmēr saku meitām – tu neesi viena ar to savu uzvārdu, tu nes aiz sevis citus cilvēkus.

Ja tu darīsi ne to, ko vajag, viņi būs ierauti tavā šmucē, gribi to vai ne.

– Gribas pajautāt tavas domas par to, ko reiz sarunā sacīja kāda sabiedrībā zināma dāma. Proti, viņa cerot, ka nākotnē laidīs pasaulē dēlu, nevis meitu, jo agri vai vēlu mātes kļūstot greizsirdīgas uz savām meitām, un sacensība viņu starpā esot neizbēgama.

– Es teiktu, ka nē, tas nav iespējams, ja vien nezinātu reālu gadījumu, kad māte patiešām sacenšas ar savu meitu un ir uz viņu neprātīgi greizsirdīga. Māte nevar piedot, ka meita ir jauna, bet viņa vairs ne. Tā notiek ar cilvēkiem, kas atkarīgi no vīriešu uzmanības. Jaunība iet prom kopā ar veselu komplektu – tev vairs nepievērš uzmanību, uz tevi vairs neatskatās, tu vairs neesi vakara nagla. Un tad šīs sievietes ķeras pie visiem iespējamiem līdzekļiem – atļautiem un neatļautiem –, lai vēl kaut mirkli noturētos savās pozīcijās.

Ar laiku tas sāk izskatīties komiski – pat tad, ja tev ir tievas un skaistas kājas, pēc piecdesmit minisvārki vairs neizskatās pievilcīgi.

Tāpēc tad, kad ieraugu savas vienaudzes ar pīļveida lūpām Instagram, es viņas bloķēju, bloķēju, bloķēju! Es nevaru saprast, kā var pieaudzis nobriedis cilvēks būt ar cāļa smadzenēm. Nu kā?! Es saprotu – gribas nopelnīt. Bet tas taču ir tikai tāds poļu tirgus! Tas tūlīt pāries. Bet tu izskaties pēc muļķes, mētājot matus un šķobot lūpas. Gods nav mati, neataugs.

No otras puses – ja šis cilvēks ar to piepilda savu dzīvi… rauj viņ’ kociņš. Varbūt nevajag cepties. Bet, ja tas skar mana bērna psihi – sociālie tīkli ļoti ietekmē – un viņš to uzskata par baigo vērtību… Tad man ir, ko teikt.

Instagram redzamās uzpumpētās lūpas nenobriedušo psihi tā ietekmē! Mēs, mātes, varam kā vecas grabažas pļeperēt, ka tās ir muļķības, tas neko nenozīmē.

Labi, ka pēdējā laikā tiek veidoti gudri, forši projekti, lai bērniem parādītu, pie kāda posta var novest Instagram kults. Meita uzsēdusies uz seriāla 30 minūtes pirms, kas stāsta par meiteni, kas izdarīja pašnāvību. Bet pirms tam viņa uzrakstījusi vairākas vēstules, kas viņu novedis līdz tam. Un šis seriāls zināmā mērā ārstē sapuvušo vidi.

Jā, bet par to greizsirdību… Lielākā daļa māšu, tai skaitā es, gluži otrādi, priecājas par savām meitām un viņu panākumiem. Nereti mudinu savas meitenes – sapucējieties taču! Mūsdienu jaunatne izskata ziņā ir tāda mazliet nevērīga. Bet es atgādinu – ap divdesmit gadu vecumu pretējo dzimumu otrā interesē skaistums, tikai pēc tam saskatīs tavu labo sirdi.

Es esmu no tām, kas liek vilkt kleitas un krāsot lūpas, taču saprotu – es galīgi neesmu autoritāte. Un es jau arī saprotu, kāpēc. Kaut vai tāpēc, ka viņas manā klātbūtnē jūtas sasaistītas. Ja, piemēram, ejam uz veikalu, kādi pieci cilvēki mani pasveicina. Nu tas taču ir nogurdinoši! Tagad esam atradušas kompromisu – kamēr meitas iepērkas, es sēžu kafejnīcā un tad, kad izvēlēts apģērba gabals, pieslēdzos ar savu kredītkarti.

Meitām nav viegli ar mani, reizēm esmu tāda vai šāda. Bet vienmēr esmu teikusi – lai ko jūs izdarīsiet, vienmēr būšu ar jums.

– Manai vecmāmiņai savulaik bija paziņa – vienmēr smaidīga kundzīte, kuru, mazi būdami, iesaucām par mūžam laimīgo. Arī tu esi viena no tām mūžam laimīgajām vai tāda ir tikai publiskā Baiba?

– Uz āru esmu smaidīga un priecīga, un ar to pietiek. Savas švakās kārtis nevajag rādīt. Ļoti iespējams, ka mājās esmu tāda… mazliet buldogs. Man jāsargā sava teritorija, kādreiz pat ar zobiem, jo vienīgā vieta, kur varu uzlādēt savas baterijas, ir mājas. Bet ar noteikumu, ka ap mani ir tikai un vienīgi savējie.

Ja kāds to nerespektē un manas mājas sāk pārvērsties par viesu māju, pienāk brīdis, kad kļūstu ļoti skarba.

Jā, nu Jūrmalas mājā mēdzu būt diezgan šerpa, ne viens vien no manis dabūjis trūkties. Brīdī, kad esmu nikna, labāk man pa kājām negadīties… Ja kāds sistemātiski nedzird, ko saku, rodas sprādzienbīstama situācija, tur neko nevar darīt. Esmu pat novērojusi – reizēm Hermīne savā pusaudzes karstumā to manu loku uzvelk, uzvelk, un tad Grieta metas vidū un saka: «Hermīne, izbeidz!»

Man vajag vismaz vienu vietu, kur pabūt mierā un klusumā. Paldies manam vīram par lauku māju Sāremā, kur ir tāds miers, kādu uz zemes virsas reti kur var dabūt. Zini, arī mans vīrs pa īstam laimīgs ir tikai tur. Lauku mājās viņš pārvēršas par īstu amatnieku, visu veido pats savām rokām. Vienmēr saku – lūk, šī ir tava vieta, kur tevi nekas nekaitina, nedusmo un neuztrauc.

Līdz ar to arī es tur kļūstu pilnīgi citāda nekā ikdienā. Varu ņemties pa dārzu, bet varu arī sēdēt, skatīties vienā punktā un tikai būt laimīga.

Man patīk mans nemainīgais gājiens – brīvdienās paņemt līdzi veselu čemodānu ar dažādiem tērpiem. Bet tur man ir tikai divas kleitas – tā, kas mazgājas, un tā, kas mugurā. Jā, nu tur mēs esam pa īstam laimīgi. Bet tieši tāpēc, ka tur ir tāds miers, meitas ar mums vairs nebrauc. Kāds miers pusaudža vecumā, viņu draugs ir nemiers!

– Pieminēji, ka ar gadiem kļūst lēnāka vielmaiņa. Tev ir padoms, kā sadzīvot ar liekajiem kilogramiem?

– Nu tas taču ir tik vienkārši – ja tev sevī kaut kas nepatīk, tad ej un kaut ko dari, lai to mainītu! Bet tā ir tikai un vienīgi tava lieta, nevienam citam gar to nav nekādas daļas. Tāpēc tie, kas publiski tievē, resnē, mani absolūti neinteresē. Tas ir intīms process, tāds pats kā iešana uz tualeti, un citiem par to nav ne jāzina, ne jāinteresējas.

– Stāstīji par lauku idilli. Vai tas nozīmē, ka starp tevi un vīru valda pilnīga saskaņa?

– Ja mēs dzīvotu šaurā dzīvoklī, domāju – no mūsu abu enerģijas būtu sadegušas sienas un izsprāgušas lampas. Domāju, mūsu glābiņš ir tas, ka padsmit gados kopš esam kopā, esam iemācījušies respektēt viens otru.

Viņam ir spēcīgs raksturs, un es arī neesmu gatava nevienā punktā piekāpties. Bet mēs mācāmies…

Es jau zinu, ka neesmu nekāda dāvana vientuļam vīrietim.

Zini, kas ir svarīgi? Braucot kopā kādā ceļojumā, mums kopā arvien ir interesanti. Ir forši, ka nav tikai sarunas par saimniecību, māju un bērniem. Vai vispār klusums. Jāsaprot, ka bērni iedoti tikai uz laiku, tieši tāpēc visu laiku jāuztur attiecības starp vīru un sievu. Pretējā gadījumā, kad bērni aizies no mājām, patiešām sāksies krīze.

Mēs cenšamies daudz laika pavadīt divatā, laikam jau trenējam sevi laikam, kad paliksim pavisam vieni.

Redzi, es diezgan labi jūtos viena, un nekad neesmu mēģinājusi risināt savas problēmas ar citu cilvēku palīdzību. Un, ja tev ir labs vīrs, tev patiesībā nevajag ne sirdsdraudzenes, ne dvēseļu radiniekus. Visu, kas nepieciešams, varu izrunāt ar vīru. Un tad vēl paskatos uz savu mammu, kura ir mūžīgā kustībā un kurai tāpēc nekad nav nekādu lielu problēmu, un ir pilnīgi skaidrs, kā dzīvot.

Savā piecdesmitgadē nevis ieeju ar lēnīgu zirģeli, bet ieauļoju ar trijjūgu! No rītiem radio, novembra beigās uz ekrāniem bija redzama filma Jaungada taksometrs, kurā filmējos. Notiek arī Saimnieks meklē sievu 5. sezona. Un, jā, es ļoti gaidīšu visus uz tām izrādēm ar bufetes elementiem, jo ko nu es viena kā muļķe tajās izrādēs darīšu! Paldies visiem, kas mani pacieš un reizēm vēl ieredz…

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs