Artuss Kaimiņš: Kaut ko darīt, lai citiem būtu patīkamāks vai ērtāks, – nē, to es nedarīšu!

Intervija
Ieva Broka
Santa
23. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: INNA GRINN
Jau pirms daudziem gadiem režisors Pēteris Krilovs par tagadējo politiķi, bijušo aktieri, teica: «Artuss ir impulsīvs sirds cilvēks.» Un tieši tāds viņš arī ir.

Šī intervija ar Kaimiņu tapa pirms vairākiem gadiem un publicēta žurnālā Santa, taču daudzi tajā skartie jautājumi ir ārpus laika, tāpēc saruna aktualitāti joprojām nav zaudējusi. 

– Cik tev pašam ar sevi ir viegli vai grūti?

– Ir tā, ka vārnas lido baros un vanags lido viens. Un viss.

Es tikai priecājos, ka nedzīvoju padomju laikos, jo tad es droši vien būtu vienkārši nošauts vai kā citādi izslēgts no sabiedrības.

– No kurienes tu esi?

– No Teikas. Tur joprojām uz sienām rakstīts Teika nemirst.

– Laimīgā bērnība?

– Noteikti! Mani vecāki par mani ļoti rūpējās. 23 gadu vecumā viss mainījās. Tad nomira mans tēvs. Pēc tam vecaistēvs. Ar to man tā laimīgā bērnība arī beidzās. Jo līdz tam es tiku lolots un lutināts. Viņu aiziešana bija liels lūzums manā dzīvē. Lielāks nekā tā avārija. (2003. gadā Artuss kopā ar kursabiedriem cieta smagā autoavārijā, divi no viņa draugiem tajā gāja bojā red.)

Es savā dzīvē esmu daudz beigtu cilvēku redzējis. Pusmetra attālumā.

Nāku no inteliģentas ģimenes. Mans tēvs bija advokāts. Vecaistēvs – ķīmijas zinātņu doktors – atstāja mums fabriku Salaspilī, kas joprojām darbojas, ražojam dabiskos ārstniecības līdzekļus. Lorozīvs, Lorozols, Hondra, Odiņš – to visu mans vecaistēvs Imants Kaimiņš izdomāja. Un mēs ar viņu kopā izdomājām, ka jābūt nevis SIA, bet ZRU. Zinātniskās ražošanas uzņēmums, tādu Latvijā nav daudz.

Esam noturējuši to veco stiliņu – smērēm jābūt alumīnija tūbās, stikla un keramikas pudelēs, jo tā lieta ir dzīva, tur neder nekāda plastmasa. Galvenais saimnieks fabrikā ir manas mammas brālis Juris Kaimiņš. Bet es arī vienmēr esmu savu artavu devis, īpaši visā, kas saistīts ar reklāmu. Darbs notiek, smēres ražojam, cilvēki labi pērk. Protams, vienmēr var vairāk un var iet, piemēram, Madaras virzienā, bet tur vajag baigo piķi, tur ar 100 tūkstošiem nepietiks. Un man Šķēle nav radinieks.

Tāda īsumā tā mana vēsture. Es, starp citu, dažkārt esmu nožēlojis, ka aizgāju uz aktieriem. Jo varēju iet uz juristiem, būtu tagad advokāts.

Tā pati profesija vien ir, tikai teksti nav tik daudz jāmācās. Iemācies visu likumdošanu – civilo, kriminālo – un tik dragā!

– Tev tas patiktu darba vai naudas ziņā?

– Nu, piķa jau noteikti būtu vairāk. Pirmie gadi aktiera profesijā ir vispār bez naudas. Es jaunajiem – īpaši meitenes tik ļoti grib būt aktrises – saku: nedariet to, naudas nebūs vispār! Nu, reāli nebūs. Un nesaprot taču. Nauda jaunajiem ir ļoti vajadzīga. Vairāk nekā vecajiem. Ja tu esi jauns, tev gribas un tev vajag.

Kādreiz, kad Jakovļevs un Dumpis bija manā vecumā, aktiera profesija bija prestiža. Tagad viss šis pasākums ir stipri degradējies. Ir, protams, labi aktieri, bet ir arī tādi… Es viņus saucu par vannabī aktieriem. Ir vannabī žurnālisti. Ir vannabī taksisti, kas tevi ved no punkta A uz punktu B caur punktu C. Katrā profesijā ir tādi, kas nav savā īstajā vietā. Un tad man piedzima Suņu būda. Tas ir raidījums par vannabī. Bet nav jau arī tā, ka es tur visiem reju virsū. Ja cilvēks ir lietaskoks, tā nekad nenotiks.

– Domā, no tevis tiešām būtu sanācis advokāts?

– Noteikti. Bet interesanti, ka līdz septiņu gadu vecumam tikai mana mamma saprata, ko es vispār runāju. Jo runāju es, tā kārtīgi šļupstot. Man bija mēles apakšiņa, tā astīte, pieaugusi pie mēles galiņa. Tad mani aizveda pie logopēda un to atgrieza. Un tagad es savu naudu nopelnu ar muti, kas ir ļoti dīvaini.

Man liekas, tēvs pēc tam nožēloja, ka to mēli man atbrīvoja.

– Klau, tu esi kauslis vai vienkārši katra kautiņa sekas tavā sejā tiek nofotografētas?

– Par sevi es pastāvu, bet kauslis neesmu. Tā tiešām vienmēr ir sanācis, ka kautiņa sekas top redzamas. Ar Kolka Cool bija pavisam jauki – kā kulaks uz acs, tieši uz pirmizrādi.

– Tev skolā patika mācīties?

– Man bija labas sekmes, bet slikta uzvedība, esmu nomainījis kādas sešas skolas. Beigās nokļuvu Rīgas 64. vidusskolā, jo tā bija vienīgā aktieru skola. Un tur tad arī, pateicoties divām sievietēm – mācību pārzinei Simanovičai un direktorei Lācei –, paliku. Viņas pacieta mani, par spīti manai uzvedībai.

Mācījos humanitārajā klasē, man nekad nav patikusi matemātika, fizika, ķīmija – domāju, opītis kā zinātņu doktors visu ķīmiju no asinīm ir izsūcis.

– Sanāk, ka tev ir apmēram pusotra simta bijušo klasesbiedru! Uz klases salidojumiem arī brauc?

– Nē, man nepatīk tā izrādīšanās. Cits citam atrāda, kāda mašīna, kādas drēbes, pulkstenis, un sarunas par to, ko nu kurš sasniedzis. Tāda vīzdegunīga izrādīšanās. Kādreiz jau esmu aizbraucis, bet vispār no visiem tiem daudzajiem klasesbiedriem joprojām komunicēju tikai varbūt ar kādiem desmit.

(..) – Tev draugu institūcija vispār ir svarīga?

– Man ir kādi pieci draugi. Domāju, tas ir daudz. Vienam ir 55 gadi, citam 47… Man ir svarīgi, ka varu uzticēties. Un jebkurā diennakts laikā piezvanīt un pateikt: «Klausies, mums ir jāaprok līķis – ko darām?»

Šausmīgi, ka tie draugi pazūd, kad viņiem parādās sievas.

Bija draugs, un tad kļūst par tādu sievvīru. Bija man ļoti labs draugs, apprecējās, un vairs nespēju es līdz viņam daklauvēties. Laikam sieva pateikusi: tas Kaimiņš nav labs puika! Un aizliegusi viņam ar mani tikties.

– Un tu neesi labs puika?

– Cilvēki runā, ka esmu labs. Citiem liekas, ka neesmu. Man ir diezgan liela maska arī. Neesmu nekāds sirdsdraugs katram pretimnācējam. Sāk uz ielas draudzīgi runāt, bet es nesaprotu, kur viņu esmu redzējis… Izrādās, esam vienā lidmašīnā lidojuši. Vai kādā pasākumā četras dienas bijuši. Vai vienkārši patika izrādes, kurās spēlēju.

Nav daudz to cilvēku, kas mani pazīst. Tev jau arī pirms intervijas bija stāstīts, kāds es psihs. Neteica, lai sēdi tālāk, jo varu ar nazi uzbrukt? «Labāk sēdi pa gabalu, varbūt vēl uzvems… Nē, nē, labāk vispār neej!» Mēs izejam no stereotipiem, ka katrs, kurš ir mazliet atšķirīgs, noteikti slēpj sevī problēmu, un lielu problēmu!

– Viens no tiem, ko kārtīgi izsmēji savā radioraidījumā, – jauneklis ar dziedātāja ambīcijām, vārdā Nottārs – jau arī vienkārši ir atšķirīgs.

– Es izdarīju ļoti labu lietu. Paņēmu jaunu, veidojošos personību un uzdevu viņam ļoti tiešus jautājumus. Ja tu gribi sevi pārstāvēt šajā hipijhopiju industrijā, tev ir jābūt ļoti par sevi pārliecinātam.

Sešas nedēļas pēc tā raidījuma viņš izdzēsa visus savus garadarbus un nomainīja savu vārdu.

Kaut kas viņā salūza, viņš saprata, ka ir jāmainās. Tāpēc es saku: esmu labu darbu izdarījis!

– Man ir arī laba informācija par tevi…

– Neticu!

– Ka tu neesi viens no tiem pašapmierinātajiem jaunekļiem, kas ne par ko citu, izņemot sevi, neinteresējas. Tevi interesē, kas pasaulē un izstāžu zālēs notiek.

– Man ir māja pie jūras, kur es aizbēgu no sabiedrības. Tā ir mana drošības sala. Tur es sakārtoju domas, tur es ar savu suni izskrienos, izpeldos, tur draudzība sit augstu vilni. Kad man atkal gribas socializēties, es zvanu saviem pieciem draugiem – kuriem ir augstākā izglītība! – un tiek pieņemts stratēģiskais lēmums, kas tad ir jāredz un jādzird. Jo, protams, ir jāredz! Ir jāskatās, kas notiek apkārt. Citādi tu nebūsi konkurētspējīgs un arī vienkārši būsi tups.

Jo es tiešām pazīstu daudzus aktierus, kas vispār neiet uz izrādēm citos teātros un kam beidzamā redzētā filma ir BabeMazulis pilsētā, ko rādīja pirms tūkstoš piecsimt gadiem. Protams, ir jau forši pagulēt un neko nedarīt. Bet var taču pagulēt un darīt!

– Notikumi, kas tevi ir satriekuši, saviļņojuši?

– Man ļoti patīk veids, kādā Kirils Serebreņņikovs ir uztaisījis savu teātri. Tas ir ģeniāli. Viņš izvēlējās vissliktāko teātri, kāds vispār Maskavā bija, – tas bija Gogoļa teātris, ko viņš pārsauca par Gogoļa centru. Un tagad, manuprāt, tas ir labākais, kas Maskavā ir. Tā ir platforma māksliniekiem, un tur radītie darbi sitas ārā no pelēkās masas, kas ir milzīga, īpaši ņemot vērā, cik daudz Maskavā ir teātru. Serebreņņikova faktors mani fascinē. Viņš ir izdarījis lielu lauzienu manī, tāpat arī Juris Poškus. Viņi man ir parādījuši, kā lietas notiek.

Es ļoti daudz skatos filmas. Tā, ka ļoti, ļoti daudz.

Ar filmām ir kā ar ēdienu. Vispirms aperitīvs, tad zupiņa, pamatēdiens, deserts. Tāpat ir uzbūvēta jebkura filma.

Pirmās 30 minūtes ir ekspozīcija, tev parāda plašu kadru – ja tev tas nepatīk, slēdz ārā. Man ir tā lieliskā iespēja iet uz kinoteātri par velti, tā nu es eju uz visām filmām, bet, ja nepatīk, eju ārā. Štampi nav jāskatās. Jā, eju ārā arī no izrādēm. Jo es kļūstu nervozs, ja redzu miskasti.

– Teici, ka tev ir maska.

– Nuja. Tāda, kādu tu sākumā aprakstīji, – bravūrīgs, lecīgs. Tā ir mana ielas maska, un es to tagad pret uzvalku nemainīšu. Ja kas – kad man uzvalks jāuzvelk, es to arī uzvelku. Bet kaut ko darīt, lai citiem būtu patīkamāks vai ērtāks, – nē, to es nedarīšu! Katram ir sava teritorija, kurā citiem nav jālien iekšā. Tu aizej pie kāda ciemos, viņam ir suns būdā – tu taču tajā būdā neej iekšā? Tā ir suņa teritorija. Kaut kā tā.

– Ja par suņiem – tavs suns ir tavs labākais draugs?

– Man tagad būs jānozog no Ufo teikums, bet ir tā, ka man kaut kad Borhesam jāpasaka, ka viņš ir adoptēts. Viņš – simts punkti! – to nezina un domā, ka esmu viņa tēvs.

Suns man ir kolosāls. Ja cilvēki tādi būtu, ai… (Nopūšas.)

Šis nav tas gadījums: kāds saimnieks, tāds suns. Viņš ir daudz, daudz prātīgāks un gudrāks par mani. Kaut katram tāds suns būtu!

– Suns neprasa vēl lielāku atbildību kā sieva?

– Nu, par sievām es neko nezinu. Ilgākas prombūtnes gadījumā vedu Borhesu pie savas mammas uz Teiku, kur dzīvo arī viņa mamma. Mēs esam viņa ģimene.

Starp citu, par Borhesu. Ne par suni, bet par rakstnieku – zini, ar ko viņš vēl ir slavens? Viņš bija iemīlējies, bet bez pretmīlas. Ilgi, ilgi mīļotā sieviete neatbildēja viņa jūtām. Un tad viņš kādu dienu ņēma un nogrieza sev pautus, aiznesa viņai un teica: «Ja tev nevajag, man arī viņus nevajag!» Var jau būt, ka izdomāts, bet tik un tā labs stāsts.

(..) – Ar sievietēm tu jūties droši?

– Ja man ar sievieti ir attiecības, viņa man ir kā pilots. Lidmašīnā ir divas stūres un divi piloti. Ja viens atlaiž stūri, otrs to novadīs. Tas man attiecībās ar sievieti ir ļoti svarīgi. Man vajag patstāvīgu sievieti.

(..) – Lai vai kādas birkas tev būtu kārtas, par babņiku gan laikam neesi saukts.

– Esmu vazāts pa dzelteno presi ar tām brūtēm, kas man bijušas, un nekad no tā neesmu bijis ieguvējs. Nekad.

Tāpēc tagad es sargāju sevi, sargāju otru cilvēku un visvairāk jau savu ģimeni, jo mana vecmāmiņa un mamma ir ļoti jūtīgas uz visu šo.

Skaidrs, ka neesmu es nekāds babņiks. Bet teikt, ka man sievietes nepatīk, – nu nē! Patīk. Un skaidrs, ka man ir attiecības. Tikai es to neafišēju, apmeklējot pasākumus, un neesmu arī tik saspiedies, lai liktu kaut kādas bildes sociālajos tīklos. Man patīk, ka tā ir mana privātā dzīve. Daudzi vispār domā, ka es esmu gejs.

(..) – Artus, tev ir sapnis?

– Ļoti labs jautājums. Jo par tiem sapņiem ir jādomā. Tikpat daudz un bieži kā bērnībā par to, kas tu gribi būt.

Es līdz pat 18 gadiem nezināju, kas gribu būt. Līdz brīdim, kad noskatījos filmu Piektais elements ar Milu Jovoviču. Un sapratu, ka man viņa obligāti jāsatiek.

Tāpēc es kļuvu par aktieri, bez šīs filmas es, simts punkti, būtu uz tiem juristiem gājis.

Bet par sapņiem. Man ir svarīgi izdarīt, nevis neizdarīt un pēc tam nožēlot, kāpēc nedarīju. Tā bija ar Ameriku, kur nodzīvoju gandrīz gadu. Ja toreiz nebūtu aizbraucis, vēl tagad sapņotu par aktiera karjeru Amerikā. Bet tagad zinu, kā tur ir.

– Un kā tur ir?

– Tur ir tā: jo ilgāk tu dzīvo Amerikā, jo stulbāks kļūsti. Otrkārt, kā aktierim man tur nav, ko darīt. Ja tu tur neesi piedzimis, neesi ebrejs vai zilais – tev tur kā aktierim nav, ko darīt. Man ir pārmests rasisms, bet tā nav, man tikai nepatīk, ja latviešu meitenes guļ ar melnajiem. Kāpēc tas ir jādara?

Nē, uz Ameriku noteikti ir jābrauc, bet ceļojumā, nevis lai kļūtu par aktieri. Mums, latviešu aktieriem, Amerikas vietā ir Krievija. Krievi mums ne tikai ģeogrāfiski, bet arī mentāli ir tuvāki. Mēs pat par vieniem un tiem pašiem jokiem smejamies.

Par dumjajiem cilvēkiem vēl stāsts. Es tur, Amerikā, dzīvoju ģimenē un piedāvājos uztaisīt tunča salātus. Aizbraucam uz veikalu, bet tur ģimenes mazais puika – nu, kāds mazais, jau gadi trīspadsmit – saka: mums būs sea chicken salāti. Es saku: nē, tuna fish. Viņš: jā, jā sea chicken. Un izrādās, viņi domā – es biju vienkārši uz pakaļas! –, ka ir jūras vistas, nevis tuncis kā zivs, kas dzīvo ūdenī. Jo tos tunča konservus tur jau pusgadsimtu ražo viena fabrika un uz kārbas rakstīts: Chicken of the Sea.

Cilvēkam jau 13 gadu, bet viņš tic, ka jūrā dzīvo jūras vistas! Un mamma nemaz necenšas pateikt, ka tā vis nav.

– Bet par to sapni nepateici.

– Es par to bieži domāju: ko tad es tādu gribētu… Nu, līdz ar tādām lietām kā bentlijs, pieņemsim. Jo no bentlija es neatteiktos.

Lai ir tā sajūta, ka esmu vajadzīgs. Ka ar mani rēķinās. Lai es esmu vecis, nevis kaut kāds tirliņš. Lai spētu nodrošināt savai ģimenei tādu komfortu, kādā pats vēlos dzīvot. Lai es būtu tas ģimenes apgādnieks. Un – lai man būtu veseli bērni. Jā, tāds ir mans sapnis.

– Tu tam bentlijam varētu sakrāt?

– Krāt?! Parādi man kaut vienu, kurš Latvijā kaut ko krāj! Man ir daudz bagātu cilvēku apkārt – viņi arī nenodarbojas ar krāšanu, tas vairs nav aktuāli. Var investēt īpašumā, gleznās, bet naudu krāt – nu, nē! Vai man būtu jātic tiem pensiju līmeņiem? Kāda pensija ir manai vecmāmiņai, kura visu mūžu nostrādājusi, smieklīgi! Prezidentam ir 25 reizes lielāka pensija. Kas tas par piemēru?! Tas ir tā forši, ja?!

Ja man būtu 100 un 200 tūkstoši, es tos momentāni uzņēmumā ieguldītu. Jo tas ir darbs, kas džekam jādara.

Labi, es nerunāju par di Kaprio vai Alu Pačīno, bet vispār aktiermāksla ir tāda meiteņu profesija. Smukas meitenes staigā pa skatuvi un tad iet mājās, kur viņas sagaida bagāti vīri, – tas ir forši. Bet vīrietim… Kaut vai par darba galdu runājot. Pavāram ir plīts, šoferim stūre. Bet kāds aktierim ir darba galds – spogulis, puķu vāzīte, acu zīmulis un pūdernīca.

– Kādā tu tagad esi posmā attiecībā pret saviem sapņiem?

– Un kā tev liekas?

– Es vispār sāku domāt, vai tikai tu mani nenes cauri. Tu esi tik labs aktieris, ka mierīgi varētu te tagad notēlot pavisam citu cilvēku. Tādu mierīgu un patīkamu jaunekli.

– Nu nē. Es respektēju žurnālu SANTA. Un man būtu garlaicīgi te tagad kādu āzēt. Tas būtu tā… lēti.

(..) – Tev ir hobiji?

– Man ļoti patīk peldēt, to daru daudz. Astoņus gadus ar labiem rezultātiem trenējos pieccīņā, bet tur nebija skatītāju. Peldēšana, jāšana un īpaši paukošana man joprojām ļoti patīk. Esmu atsācis skriet. Krievijas filmas lomai man bija par jāuzbarojas desmit kilogramiem. Tagad filmēšanās beigusies, bet vēl kādi septiņi kilogrami palikuši. Tāds bučmūlītis. Nākamreiz padomāšu, vai man to vajag un vai nauda ir adekvāta tiem kilogramiem.

– Varbūt tavā dzīvē ir vēl kaut kas ļoti svarīgs, par ko neiedomājos pajautāt?

– (Domā.) Kā tev liekas – latviešu valoda vēl būs pēc 30 gadiem?

– Jā, noteikti.

– Tā, kā tagad ir lībiešu valoda? Un tie ķīnieši – tie te pie mums dzīvos vai ne?

– Dzīvos.

– Lūk, tas man vēl dzīvē ir svarīgi! Tā Latvija.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs