Alus un dzeja. Saruna ar dzejnieku un Malduguns aldari Krišjāni Zeļģi

Personība
Laura Dumbere
19. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Andrejs Nikiforovs
Man prātā ir tikai viens salīdzinājums. Viņš ir kā Susuriņš no Tūves Jānsones grāmatām par Muminiem. Tāds, kuram patīk ievalkātas, pat noplīsušas drēbes, kuram vajag doties tālos klejojumos pa pasauli un vajag savu daļu vientulības un brīvības. Īstajos brīžos Susuriņam galvā atskanēja melodijas. Krišjānim īstajos brīžos galvā nāk dzejoļi. Krišjānis Zeļģis ir 33 gadus vecs latviešu dzejnieks (krājumi Visas tās lietas un Zvēri).

Viņš ir arī īpašnieks vienai no Latvijā populārākajām mazajām alus darītavām Malduguns, kur pats strādā par aldari. Katru gadu Krišjāņa galvā un vēlāk alus katlos top jauni alus garšas brīnumi. Nopietni sakot, viņš ir nopietns uzņēmējs. Viņš gan necieš nekādas sev piekarināmas birkas – ne uzņēmēja, ne dzejnieka, ne introverta birku. Bet introverts viņš ir pēc velna. Tikai tad, kad tiek izslēgts diktofons, Krišjānis metas ar mani sirsnīgā diskusijā par šī pavasara lielo sausumu, globālo sasilšanu un ūdeni, kas ir tik svarīgs laba alus darīšanai. Vēl viņš ir kaislīgs ceļotājs, ēst gatavotājs un klinšu kāpējs. Un nesauciet viņu par hipsteri – nebūs labi!

Tava dzeja skan Nacionālā teātra izrādē Visas manas vājības ir tavas lūpas. Komponists Edgars Mākens tavus vārdus ielicis mūzikā. Kad sāki rakstīt dzeju?

– Pamatskolā, varbūt astotajā klasē, kad sākās lielās pusaudža emocijas, kuras citādi nevar izteikt. Sākumā manos dzejoļos bija pārākais nacionālais romantisms Kārļa Skalbes stilā. Jo neko citu jau nepazinu kā Frici Bārdu, Poruku un Skalbi. Fricis Bārda man joprojām šķiet neticami jaudīgs latviešu dzejnieks. Kad vidusskolas laikā saskāros ar modernākiem tekstiem, biju šokā, ka arī tā var rakstīt – un arī tā ir dzeja? Lasīju Martu Pujātu un Edvīnu Raupu, un man tas pilnīgi norāva jumtu.

Sākumā rakstīji slepus, vai ne?

– Nu, sākumā jau tur arī nekā prātīga nebija, ko citiem rādīt. Bet devītajā klasē saņēmos uz pirmo publikāciju. Latviešu literatūrā man bija ļoti sliktas atzīmes, jo nelasīju obligāto literatūru, bet tās grāmatas, ko pats gribēju. Bija izsludināta iespēja dabūt desmitnieku, ja iesniedz savu dzejoli skolas avīzei. Man to desmitnieku ļoti vajadzēja, lai uz liecības vispār būtu sekmīgs literatūrā. Sapratu, ka būs vien jādod tas dzejolis. Skolotāja izsauca mani uz nopietnu sarunu, kurā teica, ka tas noteikti nav mans dzejolis. Kur es esot to norakstījis?

Tātad dzejolis tiešām bija labs.

– Sanāca it kā kompliments, tomēr šo viņas neticību un apsūdzību stipri ņēmu ļaunā. Jutos iekritis kaut kādā krāpnieku un meļu kategorijā. Bet dzejolis tika publicēts, un savu desmitnieku es dabūju. Šī publikācija man piesaistīja klasesbiedru uzmanību, kādu pusaudža vecumā nepavisam negribēju.

Jo klases dzejnieks – tas jau uzprasās uz komentāriem un jociņiem.

Man nekad nav gribējies savu darbošanos dzejā ļoti afišēt un apspriest. Arī ar nosaukumu dzejnieks joprojām iekšēji cīnos, tam pretojos. Tomēr negribu būt liekulis, kurš koķeti liedzas, ka nav jau nekāds dzejnieks.

Ja nebūtu dzejnieks, tad nerakstītu.

– Varbūt liedzos tāpēc, ka ir cilvēki, kas ļoti lepni afišē, ka ir dzejnieki, bet ražo briesmīgus tekstus, jo viņiem nav nekādas paškritikas. Negribu sevi ar viņiem asociēt.

Tu esi alus darītavas Malduguns īpašnieks un aldaris. Vai alus darīšana ir poētiska? Citējot Imantu Ziedoni – zemnieks ar lauku, un tā ir viņa dzeja…

– Tas ir ļoti romantisks skatījums uz profesijām un darbiem. Protams, lai radītu alus garšas buķeti, vajag radošumu. Man daudzi jautā, vai aldara darbs ir māksla. Jautā, kāpēc nerakstu dzejoļus par alu.

Zini, kad tu pie tiem alus vārāmajiem katliem nomauc 12 stundu no vietas, kāda tur poēzija! Tas ir darbs, kas jādara. Poētismu iztēlojas tie, kas sēž ar alus glāzēm skaistā alus dārzā.

Reālajā dzīvē tu esi tas, kurš smagi strādā. Alus darīšana un dzeja manā dzīvē īsti nepārklājas, un tas ir labi. Nodarboties tikai ar literatūru man būtu garlaicīgi. Un nomāktu saistības, ja zināmā laikā man būtu jāuzraksta zināms daudzums dzejoļu, lai saņemtu samaksu vai pildītu kāda līguma nosacījumus.

Priecājos, ka man nav šāda spiediena un dzeja rakstās tad, kad tā rakstās. Martā biju Barselonā, kur iznāca mana dzejas grāmata katalāņu valodā. Jutos pārsteigts, cik ļoti cilvēki iedziļinājušies grāmatā. Viņi nāca klāt parunāt, uzdeva jautājumus, izteica visādas domas par maniem tekstiem. Latvijā ļoti reti notiek tā, ka lasītājs dzeju uztver tik nopietni un pat raksta piezīmes blociņā. Tas bija superīgi…

Kā nonāci pie alus darīšanas? Cik saprotu, šajā jomā esi autodidakts.

– Sākumā iemīlēju alu kā patērētājs, man tas garšoja. Mans draugs Valdis taisīja sidru, viņam tiešām labi sanāca. Reiz ierosināju, ka mēs varētu pamēģināt uztaisīt alu. Mums nebija pareizo alus vārīšanas trauku un saprašanas arī nebija. Pirmais vārījums nesanāca labs…

Bet atkārtojām. Un vairs nevarējām apstāties. Līdz sapratām, ka mājas apstākļos vairs nevaram turpināt vārīt alu, jo litrāža pārsniedza legāli atļauto daudzumu. Mājās drīkst taisīt 50 litru alus, bet mums jau bija 200 litru katli.

Tā jau ir krimināllieta!

– Tad nu mūsu paziņa Andris, kam bija ķēriens un intuīcija uz alus darīšanu, izveda mūs legālos ūdeņos. Sanāk, ka daru alu jau astoņus gadus. Esmu aldaris, tas ir mans darbs. Bet uzņēmumā ir jādara arī citas lietas, jo būt īpašniekam nozīmē darīt visu. Man patīk strādāt ar cilvēkiem – klientiem un pircējiem. Taču ir kaudzēm visādu papīru lietu, kas ar sakostiem zobiem vienkārši jāizdara. Pati alus darīšana ir piezemēta, fiziska nodarbe – tuvu pie zemes.

Man patīk fiziski darbi. Mazgāt grīdu, pļaut zāli, stādīt kartupeļus – tas notur pie veselā saprāta un realitātes. Mūsdienās vairums darba augļu ir netaustāmi, virtuāli.

– Jā, skaistais ir tas, ka dienas beigās redzams darba rezultāts. Strādājot pie datora, gandarījuma sajūta neatnāk, jo esi sūtījis e-pastus, ņēmies ar visādiem dokumentiem pielikumos. Bet te tās ir – dienas laikā izvārītas divas tonnas alus. Un ir gandarījums.

Dienas laikā var izvārīt divas tonnas? Tiešām?

– Tas nav daudz. Malduguns ražošanas apjomi ir mazi.

Tuvojoties Jāņiem, droši vien strādājāt augstsprieguma režīmā.

– Jāņiem alu sākam pieražot kopš februāra. Process aizņem mēnesi, mēs nevaram maijā sākt darīt alu Jāņiem, tas būtu daudz par vēlu. 

Alus mīlētāju un sapratēju vidē Malduguns ir ļoti iecienīts brūzis. Vai ir kāds pēdējā laika veikums, ar kuru kā aldaris tiešām lepojies?

– Mans pēdējais lepnums ir alus Pali. Misai pievienojām ieskābētu bērzu sulu, kas ir pilna ar dabisku, mežonīgu raugu. Tas darbojas ļoti lēni, viss iet savu dabisko gaitu, ko ļoti grūti kontrolēt. Kad pirmais rūgšanas process beidzās, alum pievienojām sastampātas upenes, kas arī ir pilnas ar dabisko raugu. Viss Palu tapšanas process aizņēma gandrīz gadu.

Nebija nekādu garantiju, ka vispār kaut kas sanāks, jo strādāt ar mežonīgajiem raugiem ir liels risks. Bet rezultāts ir pat ļoti labs, ar to lepojos.

Gaidīt vienu alu veselu gadu un nezināt, vai vispār kas sanāks, – Krišjāni, tur vajag raksturu, un tev laikam tāds ir.

– Vispār jau esmu nepacietīgs. Bet, kad tieku pāri pirmajai nepacietības fāzei, varu bezgalīgi gaidīt un čubināties ap alu. Un man patīk, ka nezinu, kas sanāks. Tas taču ir interesanti.

Tavs alus brūzis atrodas Raunā. Astoņu gadu laikā ir izveidojusies piederības izjūta šai mazpilsētai? Piemēram, vietējā veikala pārdevējas tevi pazīst?

– Man patiesībā nav laika ar Raunas ļaudīm iepazīties vai tur iedzīvoties, joprojām esmu svešinieks ciemā. Kad aizbraucu uz brūzi, visu laiku strādāju. Piemēram, divpadsmit stundu dienā.

Kad sāc vārīt alu, procesu nevar apturēt, lai paņemtu pauzīti. Nav svarīgi, jūties slims vai pārguris, process ir jāpabeidz. Tajā visā ir daļa vājprāta. Kaut kas var aiziet greizi ar alu, un paralēli vārīšanai ar telefonu pie auss jārisina citi jautājumi.

Reizēm šķiet, ka pēc tās nedēļas brūzis mani izspļauj kā beigtu lupatiņu.

Kamēr strādāju, dzīvoju brūzī, kur ir pielāgota telpa darbiniekiem. Visbiežāk tur nakšņoju viens, bet vientulīgi nav. Diena brūzī ir intensīva, darbu parasti beidzu vēlu, un tad gribas tikai iegāzties gultā. Pēc saviesīgām sarunām nekārojas.

Nezinu nevienu sievieti aldari. Tā ir vīru lieta, vīrišķīga profesija?

– Protams, ir sievietes aldares! Latvijā ir mazs alus brūzītis Hypnos, kur galvenā aldare ir dāma. Arī Piebalgas alus darītavā galvenā bija dāma. Lauksaimniecības universitātē, mācoties pārtikas tehnologos, var izvēlēties alus novirzienu. Es neesmu studējis šīs zinības, kā aldaris esmu diletants.Visu laiku mācos, atklāju ko jaunu.

Pirms pāris gadiem tu radīji I am Introvert alu – latviešu literatūrai veltītu alus līniju. Uz etiķetēm lasāmi piecu latviešu rakstnieku un dzejnieku darbu citāti angļu valodā.

– Ideja pieder Unai Rozenbaumai. Sākotnēji projekts tapa Latvijas literatūras pārstāvniecībai Londonas grāmatu tirgū. Radās doma, ka jātaisa alus ar kartupeļiem, jo kartupelis ir latviešu introvertākais dārzenis. Šis alus pārsteidzoši iekrita cilvēku sirdīs, tādēļ periodiski to taisām atkal. Kampaņa bija ļoti izdevusies, jo introvertums ir diezgan labs latvieša apraksts un skaidrojums latvieša stāvoklim.

Kāds tad ir latvieša stāvoklis?

– Tāds mazliet nīgrs un lieciet mani mierā stāvoklis. Neemu gan pārliecināts, vai tas mums kā īpaši kaitē un apgrūtina dzīvi. Latviešiem vienmēr gribas skatīties uz citām tautām un teikt: jā, viņiem gan izdevies savu dzīvi izveidot ideālu un sabalansētu… Bet katrai tautai ir savi kukaiņi galvā un savas problēmas, ko var ieraudzīt, tikai padzīvojot uz vietas.

Mēs, lai arī introverti, salīdzinājumā ar somiem esam karstasinīgi trakuļi.

Mums ir klienti Somijā, un tādu mierīgo lēnīgumu neesmu citur redzējis. Latvieši noteikti nav tie klusākie nabadziņi, kas nevar pār lūpu pārspļaut. Bet latvieši arī ir ļoti talantīgi uz sevis nolikšanu un noliegšanu – ak, ko nu mēs…

Pats jau arī sevi kā aldari nosauci par diletantu, lai gan tavu alu bauda alus feinšmekeri.

– Tātad esmu latvietis. Bet alus darīšana tiešām ir lieta, kas jāapgūst visu mūžu. Eksperimentu, kļūdīšanās un atklājumu iespējas ir bezgalīgas. Tas ir skaistais alū – jo dziļāk roc, jo vairāk saproti, cik maz zini un cik daudz vēl jāmācās.

Ideāla profesija nemierīgam, radošam garam. Un tu esi bijis diezgan nemierīgs – studējis bibliotēku zinātnes, bet pabeidzis ģeogrāfus. Strādājis par vīnogu vācēju Francijā, klājis futbola stadiona segumu Meksikā, bijis audzinātājs bērnu vasaras nometnē Jūras vārna

– Ģimenē esam četri brāļi. Tā nu sanāca, ka mēs, divi vecākie, zināmu laiku dabūjām mazos pieskatīt. Šķiet, man bija astoņi vai deviņi gadi, kad viņi parādījās pasaulē. Man tagad grūti novērtēt, cik sakarīgas bija manas darbības, kad pieskatīju mazos brāļus, bet nekas slikts nenotika, neviens netika traumēts.

Bērnu nometnē Jūras vārna strādāju trīs vasaras. Tā bija interesanta pieredze, jo nonācu ārpus savas komforta zonas. Nometnē tiek uzņemti arī bērni ar īpašām vajadzībām, un man nekad iepriekš nebija gadījies saskarties ar šādiem bērniem. Meklēju veidus, kā ar viņiem saprasties. Tur vajag daudz pacietības. Tas bija grūtākais un arī vērtīgākais…

Ko tu ieguvi, strādājot ar bērniem?

– Nometne ilgst desmit dienu, daudzi mazākie bērni pirmo reizi ir tik ilgi projām no vecākiem un mājām. Man likās ļoti saviļņojoši sajust, kā bērni meklē kādu, kam pieķerties. Meklē samīļošanu. Viņam jau daudz nevajag – tikai uz brīdi pieglaust galvu, piespiesties plecam un atkal skriet tālāk. Bet tas saviļņo.

Mani sajūsmina mazo bērnu fantāzija, tas, ko viņi spēj izdomāt. Tie, kam sācies pusaudžu vecums, ir nedaudz nesakarīgi, bet arī tas ir interesanti.

Pēc izglītības esi ģeogrāfs. Tā tāda īsta čaļu fakultāte.

– Hm, ģeogrāfos mācās arī daudz meiteņu! Pats brīnos, kā pabeidzu augstskolu. Jo tobrīd man izglītības iegūšana nešķita svarīga. Ņēmu akadēmiskos gadus, ceļoju un blandījos pa pasauli. Man ar skolām nekad nav bijis labu attiecību. Jau Talsos bastoju stundas, jo dzīve ārpusē man šķita interesantāka. Neko sliktu nedarīju, logus nedauzīju un nezagu, vienkārši blandījos un nemitīgi balansēju uz robežas, ka mani izslēgtu no skolas.

Tad sāku studēt bibliotēku zinātni un arī strādāju Kultūras akadēmijas bibliotēkā, taču sapratu, ka man negribēsies to darīt visu mūžu. Nepaciešu sēdošu darbu pie datora. Tā nu devos uz ģeogrāfiem, jo man patika ceļot, bija zināmas ilūzijas par šo studiju programmu. Izrādījās, ka jāmācās ķīmija un citi nepatīkami eksaktie priekšmeti. Nācās sevi ļoti pārvarēt, lai novestu studijas līdz galam. Mamma un tētis teica, ka vajag mācīties…

Bet interesanti, ka ķīmija, ko tik ļoti necietu ģeogrāfijas studijās, man tagad noder aldara darbā. Dzīvē nereti jāatgriežas pie lietām, kas tev nav patikušas vai šķitušas pilnīgi nevajadzīgas.

Prātīgi tev tie vecāki.

– Mans tētis ir elektriķis, bet šobrīd viņš ir uzņēmējs. Mamma ir šuvēja, bet jau ilgus gadus strādā par sociālo darbinieci Austrijā. Esmu dzimis un audzisTalsos.

Tam ir nozīme?

– Tas, ka esi dzimis Talsos, maina visu. Kad vecās Talsu tantes runā, tad dzirdi: «Tā Lidija jau nav no Talsiem, viņa 1948. gadā atnāca no Valkas!» Vārdu sakot, Lidija pēc septiņdesmit gadiem joprojām nav nekāda īstā talsiniece…

Un kā ar taviem ceļojumiem, klejojumiem un romantisko vīnogu lasīšanas darbu? Tā bija tikai naudas pelnīšana?

– Jaunības naivumā noteikti biju gaidījis arī romantiku. Iztēlojos, kā vakaros dzeršu vīnu, ēdīšu franču sieru un viss būs tik skaisti… Neapzinājos, cik tas ir fiziski smags darbs. Bet šāda pieredze ir ļoti vērtīga. Ceļot kā tūristam ir viens, bet mazliet padzīvot un pastrādāt vietējā vidē ir kas cits.

Man tā ir bijis vienmēr – nespēju nosēdēt uz vietas, visu laiku vajag iespaidus, kas kairina maņas. Tāds dīvains nemiers visu laiku. Pēc vidusskolas gribējās tikai ceļot, redzēt pasauli. Bija sajūta, ka jāceļo tieši tagad, citādi būšu kaut ko ļoti svarīgu nokavējis.

Protams, atgriežoties no saviem ceļojumiem biju spiests nolaisties uz zemes. Bija jāmaksā par dzīvokli, kuru īrēju. Jāmeklē darbs, jāiztiek. Bet, tiklīdz iekrāju kādu naudu, atkal braucu projām.

Kad vajadzēja naudu studijām, devos uz Meksiku klāt futbola laukumu.

Komandā biju vienīgais ar labu angļu valodu, tāpēc mani paņēma, jo no stadionu grīdām neko daudz nesapratu. Bija interesanti. Bijām tur jūlijā. Tuksneša saulē apgājām tikai vienu apli ap stadionu, lai apskatītu darba vietu, un man viss skausts no saules apdeguma izmetās burbuļos. Divdesmit minūtes, un āda nost! Pēc tam mēs valkājām īstus sombrero. Tas nav nekāds klišejisks Meksikas suvenīrs, bet ļoti praktiska strādnieku cepure, kas dod ēnu.

Tu esot gardēdis un kaislīgs ēdiena gatavotājs.

– Nezinu, vai gluži gardēdis, bet palaikam man uznāk apsēstība ar kādu konkrētu ēdienu. Beidzamā apsēstība ir ramen zupa. It kā vienkāršs ēdiens, bet tās ir šausmas, kādu darbu prasa katras sastāvdaļas sagatavošana! Ļoti ātri var nonākt neprātā.

Japāņu virtuvei tas vispār ir raksturīgi – ēdiens izskatās vienkāršs, bet to uztaisīt pareizi ir pilnīgs vāks.

Ātri sapratu, ka ramen zupai man pašam jātaisa nūdeles, jo pirktās nekam neder. Man ir maza itāļu pastas taisīšanas mašīna, bet būšu to jau salauzis, jo ramen makaronu mīkla ir ļoti cieta. Būs jāinvestē līdzekļi jaunā ierīcē. Skatos pamācību video, pētu receptes.

Godīgi sakot, ramen ir mana lielākā atkarība līdz šim. Bet man vajag kādu, kam gatavot, jo sev vienam nevaru piespiesties. Galu galā ola tai zupai ir jāmarinē gandrīz divas diennaktis iepriekš. Tad nu aicinu uz savu mazo virtuvīti labus draugus paēst un parunāt. Man ļoti patīk pusdienošanas kultūra, kad cilvēki ēdienreizē patiešām ir kopā.

Paziņas man pačukstēja, ka tev esot ļoti neparasti džemperi ar pilnīgi neticamiem, mazliet jocīgiem zīmējumiem. Kur tu tādus dabū?

Man ir neliela džemperu kolekcija. Kāds ir dāvināts, kādu esmu pircis otro roku veikalā, kāds mantots no vectēva. Mans mīļākais ir opapa džemperis, ko viņš vilka, kad devās makšķerēt. Džemperis ir noplīsis, bet tieši tāpēc man tas patīk.

Kā tev šķiet, tu esi vai neesi hipsteris? Divritenis ir, jocīgie džemperi ir, raksti dzeju un dari alu…

– Kāds es hipsteris! Ne man to smalko ūsu, ne tetovējumu uz rokām. Hipsteris jau šobrīd kļuvis par tādu kā lamuvārdu, lai gan īstās hipsteru kultūras vilnis ironiskā kārtā sen ir beidzies. Piederu paaudzei, kam var piekarināt visādas birkas – mileniāļi, hipsteri, pokemonu paaudze…

Tev ir vēl kāda kaislība līdz ar alu, dzeju un ēst gatavošanu?

– Bouldrings. Tā ir klinšu kāpšanas disciplīna, kur kāpšanas augstums ir relatīvi neliels – līdz sešiem metriem –, taču netiek lietoti nekādi palīglīdzekļi vai drošinājumi. Kustību nav daudz, bet tās ir ļoti komplicētas. Ir pārsteidzoši, kur cilvēks var uzrāpties saviem spēkiem!

Kopš piedalos šajā kāpšanas sportā, mana izpratne par cilvēka spējām ir diezgan stipri mainījusies.

Katru gadu cenšos kaut kur aizbraukt uz bouldringu. Latvijā nav tam piemērotu klinšu sienu. Braucu uz Čehiju, Zviedriju, Franciju, lai kāptu. Tālākais ceļojums bijis uz Indiju.

Ar plikām rokām rāpties klintī bez sasaites – tā ir briesmu izaicināšana, adrenalīns?

– Augstums nav tik liels, lai kritiena gadījumā būtu nopietnas briesmas. Mēs mēdzam izmantot matracīti, ko noklāj zem klints sienas drošībai. Zini, arī braukt ar velosipēdu pa pilsētu ir bīstami. Bouldrings noteikti nav bīstamākā nodarbe, bet ir interesanti vērot, kā smadzenes darbojas pret tevi.

Pret tevi?

– Jā, kāpjot tu ļoti ātri savā galvā nonāc stāvoklī, kad netici, ka vari to izdarīt. Jo kāpiena sākumā gandrīz vienmēr nekas nesanāk, tu pat vienu kustību nevari izdarīt. Un saproti – tas taču nav iespējams! Tas nav reāli! Ko es te vispār daru?

Prāts sāk ražot visādus iemeslus, kāpēc to nevari. Tomēr turpini karāties pie klints, līdz sanāk viena kustība. Pēc laika otra. Tad trešā. Gadās, ka ļoti ilgu laiku pavadi, pilnīgi neko neizdarot. Gadās pavadīt vairākas dienas, tā arī neko neizdarot un netiekot uz augšu ne centimetru.

Un tad pēkšņi – aiziet, kaut kas sanāk! Tad ir eiforija. Bet deviņdesmit procenti bouldringa sastāv no neveiksmēm un neizdošanās. Tas nav kā maratons, kur vari atskriet kaut vai pēdējais, bet finiša līniju būsi šķērsojis un gūsi gandarījumu.

Bouldringā vari netikt garām pat startam. Nav nekādas finiša līnijas, ir tikai ciešanas.

Kā kaut kas tāds var patikt? Te nu mēs nonākam pie klišejas, ka dzejniekam nepieciešams ciest, lai rakstītu. Laikam šis ir tev vajadzīgais ciešanu avots.

– Nezinu. Kaut kāds mazohisms šajā sportā ir. Esmu bijis ļoti tumšos sava prāta nostūros. Piemēram, Indijas brauciens bija šausmīgs – tu dodies pāri puspasaulei, lai neko nevarētu un justos riktīgi nelaimīgs, lai justos briesmīgi un nožēlojami. Bet tajā ir kaut kāds traks skaistums. Arī tad, ja nesanāk un tu sēdi tajos deviņdesmit procentos neizdošanās.

Bouldringā noteikti ir vairāk poētisma nekā alus darīšanā.

Tev ir draudzene vai esi vientuļais vilks, kas naktīs gaudo un dienās kailām rokām rāpjas klintīs?

– Man ir attiecības, neesmu vientuļais vilks. Attiecības man ir svarīgas, tas nav kaut kāds jociņš. Ja man ir attiecības, tad tas ir nopietni un ilgi. Atsijājot jaunības muļķošanās, man dzīvē bijušas trīs nozīmīgas attiecības. Līdzīgi ar draugiem un draudzību – neprotu mainīt cilvēkus, man ir tikai ilgtermiņa draudzības. Ja izšķiros, ļoti ilgi pārdzīvoju. Es gan neesmu precējies piecpadsmit gadu un nepretendēju uz eksperta viedokli un medaļām attiecību jomā.

Starp citu, kāpēc neesi precējies?

– Negribu teoretizēt, bet laikam man tas neliekas svarīgi. Vienkārši nav svarīgi. Tas gan nenozīmē, ka esmu ieņēmis nostāju: «Laulības – nekad!» Iespējams, mēs nonāksim dzīves posmā, kad tas šķitīs nepieciešams un es ar prieku apprecēšos.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs