Aktrise Natālija Varleja: Pamodos kā Kaukāza gūstekne — slavena

Kultūra
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Ieva
Ieva
19. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Publicitātes foto
Tā bija mazliet neticama tikšanās – man pretī Liepājas viesnīcā sēdēja leģenda no manas bērnības. Protams, ar gadu pieskārienu, bet joprojām tā pati studentka, komsomolka, sportsmenka i prosto krasavica*. Kaukāza gūstekne. Aktrise NATĀLIJA VARLEJA.

Pieturzīmes

  • Dzimusi 1947. gada 22. jūnijā Konstancē Rumānijā.
  • Bērnībā pabeigusi bērnu mūzikas skolu un rakstījusi dzeju.
  • Pēc tam iestājusies cirka skolā un pēc tās pabeigšanas strādājusi cirkā par gaisa akrobāti.
  • Beigusi B. Ščukina Teātra institūtu un M. Gorkija Literatūras institūtu.
  • Strādājusi Staņislavska teātrī, spēlējusi vairāk nekā 60 filmās, ierunājusi ārzemju filmas, vadījusi TV raidījumus un ierakstījusi dziesmu albumu (dziesmas ar Natālijas pašas vārdiem).  
  • Izdoti četri viņas dzejas krājumi un biogrāfiskā grāmata Kanatohodka. 
  • Trīsreiz bijusi precējusies.
  • Divi dēli (Vasilijs un Aleksandrs) un mazdēls Jevgeņijs Varlejs.

Šo aktrisi reiz mazliet dievināja visi padomju cilvēki, jo viņa taču bija spridzīgā Ņina, kuru, guļammaisā iešņorētu, zaga neticami populārajā Leonīda Gaidaja komiskajā filmā Kaukāza gūstekne jeb Jaunie Šurika piedzīvojumi! Visjocīgākais, ka tagad, 52 gadus pēc filmas iznākšanas, šajā pēc garās viesizrāžu tūres nogurušajā maza auguma sievietē joprojām var saskatīt to pašu dzirkstīgo Ņinočku. 

Tovakar bija dziļš, tumšs vakars, tikko beigusies pēdējā izrāde Liepājas Olimpiskajā hallē nelielās trupas Latvijas viesizrāžu tūrē, un jau nākamajā rītā Natālijai bija lidmašīna atpakaļ uz Maskavu. Izrādē divi labi zināmi Krievijas aktieri – Natālija Varleja un Vladimirs Doļinskis – uz skatuves spēlēja pusmūža cilvēkus, kuri strādā provinces teātrītī par bufetnieku un garderobisti un gadiem ilgi viens otru moka un slepeni mīl.

«Kad Latvijā nospēlējām pirmo izrādi, skatītāji teica: cerējām uz skatuves redzēt Ņinočku no Kaukāza gūsteknes – izrādās, viņa ir jau večiņa,» par sevi pajokoja Natālija. «Man gan liekas, ka pēc večiņas vēl neizskatos! Lai gan esmu vecmāmiņa un manam mazdēlam ir jau 24 gadi.» 

Ieraugot Natāliju tuvumā, biju pat mazliet pārsteigta – aktrise ir tik maziņa!

Pati viņa pasmējas: «Bērnībā, 12 gadu vecumā, kad iestājos cirka studijā, es tur iemīlējos Jurija Ņikuļina partnera Mihaila Šuidina dēlā Slavikā. Slava bija ļoti harismātisks un ļoti talantīgs. Es biju maziņa, bet viņš vēl mazāks, tāpēc es lūdzu Dievu, lai vairāk neaugtu. Un Dievs manu vēlēšanos izpildīja. Bērnības mīlestība pārgāja, bet augums palika mazs!» 

Pamodos slavena

Cirka studijas iemaņas Natašai noderēja arī viņas slavenākajā filmā – ainā, kur Nataša lec krāčainā kalnu upē, sākumā bijusi iecerēta dubliere, sporta meistare. Viņa mēģinājusi lēkt upē, bet kritusi uz vēdera smagi kā kartupeļu maiss. Nataša piedāvājusi to izdarīt pati un ielēkusi graciozi kā līdaciņa. Tiesa, ainu nācās atkārtot, un beigās viņi abi ar Šurika lomas tēlotāju patiešām bijuši pārsaluši līdz zobu klabēšanai.

Vai toreiz, Kaukāza gūsteknes tapšanas laikā, Nataša nojauta, ka filma kļūs par kases grāvēju un viņa pati būs slavena? «Nevienam tā nešķita, un man vismazāk. Filmēšanās beidzās, izlēmu, ka vairāk nefilmēšos, un turpināju darbu cirkā. To, ka esmu slavena, sapratu, kad ar cirku biju viesizrādēs Gorkijas pilsētā.

Viesnīcā dzīvoju 2. stāvā, pamodos agri no rīta un pamanīju, ka pa manu balkonu kāds staigā. Kaut kādi puiši! Labi, ka durvis bija ciet! Naktskreklā izskrēju koridorā un saku kliegt! Izrādās – iepriekšējā dienā pilsētas kinoteātrī rādīta Kaukāza gūstekne un kāds bija pateicis, ka šīs filmas aktrise strādā cirkā. Viss – pamodos slavena! Bet bija arī medaļas otra puse – no cirka varēju iziet tikai tad, ja mani kāds pavadīja, jo tas bija huligānu rajons, uz ielas stāvēja drūmi puiši un apveltīja mani ar nepatīkamām piezīmēm. 

Pēc Kaukāza gūsteknes man daudzi rakstīja, brauca pie manis uz mājām, piedāvāja roku un sirdi – gāja tik traki, ka pie manas kāpņutelpas bija jādežurē milicim. 

Pēc tam nofilmējos filmā Vijs, sapratu, ka šī profesija man tomēr kļuvusi interesanta, un iestājos Ščukina teātra skolā. Kaut gan šķirties no cirka bija grūti – sapņos rādījās mans cirka numurs, un no rīta es modos noraudājusies. Ilgi vedu savus kursabiedrus uz cirka izrādēm un komentēju viņiem visu tur notiekošo.» 

Sapnis par cirku

Bērnībā Nataša nebija domājusi ne par teātri, ne kino, bet kopš pirmās Sočos redzētās izrādes sapņoja par cirku! Patiesībā par to viņa nedrīkstētu pat fantazēt, jo bērnībā, kad tēva darba dēļ dzīvoja Murmanskā, Nataša slimoja ar reimokardītu un skolā pat nevarēja piedalīties sporta nodarbībās.

«Es darīju ko citu – mācījos mūzikas skolā, spēlēju klavieres, rakstīju dzeju. Bet atgriezāmies Maskavā, un veselība uzlabojās – acīmredzot to bija iespaidojis Murmanskas klimats. Tad uzzināju par bērnu cirka studiju un iestājos. Atklājās, ka man ir dotības.» 

Starp citu, Ņina nebija Natašas pirmā kinoloma. Vēl mācoties cirka skolā, viņa nospēlēja galveno lomu jauna režisora kursadarba filmiņā pēc Aleksandra Grīna stāsta par Jaungada svinībām.

Kad Nataša sāka strādāt cirkā, viņu pamanīja Odesas studijas režisors Jungvalds-Hiļkevičs – tas pats, kurš vēlāk uzņēma Trīs musketierus – un uzaicināja medmāsas lomā filmā Varavīksnes formula.

 «Un tūliņ pēc tās mani lūdza uz provēm divām filmām uzreiz. Samsona Samsonova filmai Arēna, kur man būtu jāspēlē francūziete gaisa akrobāte, un Leonīda Gaidaja Kaukāza gūsteknei. Apstiprināja gan vienai, gan otrai lomai. Arēna bija gluži kā par mani – francūziete un akrobāte! Bet kurš tagad zina tādu filmu Arēna? Neviens!»

Pēc Kaukāza gūsteknes Natašai daudz piedāvāja spēlēt līdzīgas varones. «Skatītāji arī to gaidīja. Bet es intuitīvi sapratu, ka tādu panākumu vairs nebūs, bet slikta kopija nevienam nav vajadzīga.

Ščukina skolā svarīgs bija darbs pie tēla, tāpēc meklēju savu ampluā un spēlēju gan raksturlomas, gan dramatiskās, komēdiju un liriskās varones, gan meitenes, gan puišus, gan vecenītes.» Paralēli filmām Natālija 10 gadu strādāja slavenajā Staņislavska teātrī. Kaukāza gūsteknes panākumus gan neatkārtoja neviena no filmām, kurās Nataša spēlēja. 

Natālijas vecāki par meitas aktrises karjeru bija sajūsmā.

Lielā mērā tāpēc, ka otra izvēle bija cirks. «Viņi bija šausmās, kad stājos cirka skolā. Gudra meitene tādā profesijā! Atceros, kā tēta draugs mani centās atrunāt: «Nataša, tu taču spēlē klavieres, iedomājies afišas: pianiste Natālija Varleja…» 

Bet, strādājot cirkā, arī pati biju sapratusi, ka esmu nonākusi kā apburtajā lokā. Visa mana dzīve koncentrējās uz tām septiņām minūtēm vakarā – septiņas minūtes ilga mans numurs. Lai tās nostrādātu, no rīta bija jāiesildās, tad mēģinājums, visu dienu jādomā, ko ēdu, pēc katras ēdienreizes jāpastaigā, tad jāatpūšas, tad jāiet uz cirku iesildīties. Izgāju arēnā, pacēlos gaisā, nostrādāju – un diena beigusies. 

Sapratu, ka no šā loka jāizraujas. Sāku domāt, kā paplašināt robežas, un biju nolēmusi studēt mākslas vēsturi. Bet liktenis izrīkojās pēc sava prāta, un es kļuvu par aktrisi. Vecāki priecājās, ka es aizgāju no bīstamās cirka profesijas, bet viņi jau nenojauta, ka aktrises profesija ir ne mazāk bīstama. 

Cirkā nekad neesmu kritusi. Bet teātrī viesizrādēs Voroņežas operas teātrī mēģinājumā no divarpus metru augstuma iekritu lielajā orķestra bedrē.

Bija sarežģīta izrāde, kur dekorācijas mainīja tumsā, un es lidoju uz galvas. Ar sēžamvietu atsitos pret kolonnu, un tikai tas mani glāba no tā, ka nenolauzu sprandu. Bet kritiena sekas jūtu līdz šai dienai.»

Mazliet francūziete

Natālijas tēva darbs bija saistīts ar jūrniecību un gariem komandējumiem, un Natālija piedzima Konstancē Rumānijā, kurp tēvs bija nosūtīts strādāt: «Tēvs ir maskavietis, ar mammu viņi satikās pēc kara oficieru ballē Ļeņingradā. Iemīlējās, piedzimu es. Tā kā bijām jūrnieka ģimene, bieži pārcēlāmies – tēvs dienēja Melnajā jūrā, pēc tam Tālajos Austrumos, tad viņu uz laiku nosūtīja darbā uz Murmansku, kur piedzima mana jaunākā māsa.» 

Natālijas ciltskokā krustojas franču, vācu un krievu saknes.  Viņas vecmāmiņas meitas uzvārds bija Barbota de Marnē, un tā pirmsākums meklējams Pētera Pirmā laikos, kad franču virsnieks atbrauca dienēt, apprecējās un palika Pēterburgā. Nesen Tallinā Natālija satika savu attālu radinieci Lidiju Barbotu de Marnē, kura kļuvusi par izcilu šahisti un sarakstījusi grāmatu par šahu. Lidijai ir jau 90 gadu, un viņa kopā ar savām skolniecēm bija atnākusi uz Natālijas izrādi. 

Natālijai pašai ir 72 gadi, bet viņas elegance un šarms vecumu uzminēt neļauj.

Aktrise tikai smaida, visu izskaidro ar labiem gēniem un apjūsmo savu deviņdesmitgadīgo Tallinas radinieci: frizūriņa, sapucējusies, mugura taisna! 

Parastas večiņas nespēlēšu

Kā Natālija dzīvo tagad? Ar kino viņai pēdējos gados attiecību vairs neesot: «Parastas večiņas spēlēt negribas. Citādi būtu, ja loma būtu stāsts par sievietes likteni, bet kādu vecmāmiņu vai kaimiņieni spēlēt nav interesanti.

Esmu vadījusi vairākas programmas un raidījumus Krievijas televīzijās: Mājas rūpes ar Natāliju Varleju, Jūsu darīšana, Maskavas mecenāti, Pasaules tautu pasakas. Un spēlēju nelielā teātra trupā, kas braukā viesizrādēs. Man tas ir interesanti, jo te varu spēlēt to, kas man pašai šķiet interesanti. Visu dzīvi esmu izvēlējusies darīt to, kas man pašai interesants. Līdz pagājušam gadam spēlēju sešās izrādēs. Tas gan bija grūti! Manis gandrīz nebija mājās, pastāvīgi biju turnejās – ar vienu izrādi, ar otru! Pakāpeniski sāku atteikties – no vienas, no otras…

Bet pavisam aiziet no profesijas ir bīstami.

Varu, protams, braukt uz vasarnīcu, man ir kaķi un dārzs, man patīk lasīt un rakstīt, un es jūtos pašpietiekama. Man patīk pavāļāties uz dīvāna, paņemu savu kaķi un saku: ejam, Rudais, paskatīsimies televizoru! Ir tik labi, ja nekur nav jāiet! Bet es arī saprotu – ja aiziešu no profesijas, tad vienā reizē man gribēsies apgulties uz dīvāna un vairs no tā necelties. Tāpēc labāk atkal kravāju čemodānu un braucu uz viesizrādēm. Nedrīkst iesēdēties!»

Nenoticis mīlasstāsts  ar Cilinski

Ar Latviju Natālijai bijusi sava saikne. «Esmu strādājusi kopā gan ar Ivaru Kalniņu, gan ar Gunāru Cilinski – filmā Lielā atrakcija man neļāva viņā iemīlēties… Šī filma man ir mīļa, jo tā ir par cirku. Jūsu Gunārs Cilinskis tur tēloja manu skolotāju akrobātu. Pēc režisora ieceres, filma beidzas ar to, ka mēs abi ar Gunāru iemīlējušies ejam pa bulvāri… Un pēkšņi viens no Goskino birokrātiem, noskatījies filmu, saka: «Vai jūs traki esat? Viņi izskatās kā tēvs ar meitu!» Kādu meitu – man tajā laikā jau pašai bija bērns!

Bet finālu lika nogriezt, mīlasstāsta nebija – skolniece, un viss. Un tā filmai nav beigu. Žēl. 

Ar aktieri un dziedātāju Bruno Oju spēlējām filmā Melnie sausiņi, un mums bija tāda aizkustinoša draudzība. Labi pazinu Viju Artmani, kopā uzstājāmies koncertos valdībai. Bet uz Latviju pirmo reizi atbraucu, kad mani uzaicināja Vladimirs Kačans – viņš bija rīdzinieks. Kad iestājos Ščukina Teātra institūtā, tur 3. kursā mācījās Volodja Kačans, Leonīds Filatovs, Boriss Galkins, Ņina Ruslanova… Iedraudzējos ar viņiem, un Volodja mani uzaicināja uz Rīgu. Atbraucu ziemas brīvdienās, mūsu kompānijā bija arī Miša Zadornovs, un viņi man atklāja Rīgu. Reizēm mēs braucām šurp atpūsties. Vienīgais – man ne pārāk patīk auksta jūra, jo esmu dzimusi pie Melnās jūras.» 

Ar Latviju saistīta arī kāda mazliet smieklīga sagadīšanās – noticis, tā, ka reiz Natālija savus dzejoļus uzdevusi par kādas latviešu dzejnieces sarakstītiem. Pirmos dzejolīšus viņa sarakstīja jau četru gadu vecumā un klusībā turpināja to darīt visu laiku. Kad jau bija kļuvusi par aktrisi, ļoti kārojies publiski nolasīt arī pašai savu dzeju, taču kautrējusies. Kādā reizē Natālija tomēr sadūšojusies to darīt, taču uz skatuves pēdējā brīdī nezin kādēļ izdomājusi pateikt, ka lasīs tulkotu kādas latviešu dzejnieces dzeju. Pēc tam gan viņas draugs humorists un aktieris Mihails Zadornovs Natālijas dzeju iesniedzis publicēšanai žurnālā ar viņas pašas vārdu.

Četrdesmit gadu vecumā Nataša izlēma vēlreiz mazliet mainīt savu ceļu un iestājās Literatūras institūtā. Tagad izdoti jau četri viņas dzejoļu krājumi. 

Pirms gada iznāca Natālija atmiņu grāmata ar nosaukumu Kanatohodka (latviski – Virves staigātāja). «Tāds nosaukums grāmatai ir ne tāpēc, ka protu staigāt pa virvi, bet tāpēc, ka dzīve ir daudz sarežģītāka par cirku, īsta staigāšana pa virvi – bīstami, un nekad nezini, ar ko tas beigsies.»

Kad izdevniecība lūdza, lai Natālija uzraksta savu biogrāfiju, aktrise ilgi netielējās – viņa taču visu mūžu bija rakstījusi dienasgrāmatas! Pierakstīts bijis tik daudz, ka burtnīcas mētājušās pa visu māju. «Kad visu savācu kopā, iznāca ļoti bieza grāmata, taču izdevniecība man bija pieteikusi, ka nevajag biezāku par 300 lappusēm, un es sāku īsināt, atteicos no daudzām nodaļām. Grāmata iznāca, tai ir jau otrā tirāža, un, iespējams, drīz būs otra, kur varēšu iekļaut tos atmiņu stāstus, ko nācās atstāt ārpus pirmās grāmatas.» 

Esmu viena. Tāds liktenis

Un mīlestība? Pašlaik Natālija ir viena. Ščukina teātra skolas laikā viņā bija iemīlējies Leonīds Filatovs, taču Natālija izvēlējās Nikolaju Burlajevu. Kāzu dienā abiem bija tikai 20 gadu, un ilgāk par gadu šī laulība nenoturējās.

Natālijas otrā vīra, teātra skolas kursabiedra un vecākā dēla Vasilija tēva Vladimira Tihonova, vecāki bija kinoleģendas: 17 pavasara mirkļu Štirlics – Vjačeslavs Tihonovs un aktrise Nonna Mordjukova. Viņi apprecējās 1971. gadā, un pirms laulībām Natālija vēl nezināja, ka viņas Volodja ir atkarīgs no narkotikām. To viņa uzzināja kāzu dienā… Viņa cīnījās, mēģināja Vladimiru izvilkt no narkomānu kompānijām, veda pie ārstiem, bet neizdevās, un laulība izjuka.

Pēc kāda laika Vladimirs izdarīja pašnāvību, un šis stāsts viņai sāp joprojām. 

«Vladimirs bija ļoti talantīgs un skaists, bet tāds bija viņa liktenis, un tā nav gluži viņa vaina. Volodja piedzima aktieru ģimenē, bet aktieriem ne vienmēr ir laiks nodarboties ar bērnu audzināšanu. Vladimirs paguva arī nospēlēt lomu filmā Krievu lauks, kur mātes lomā bija viņa īstā māte Nonna Mordjukova. Filmā Vladimira tēloto varoni nogalina, un ir aina, kur māte sēž pie viņa kapa. Nonna Viktorovna pēc tam nespēja sev piedot, ka filmējusies ar savu dēlu tādā ainā,» atklāj Natālija. 

Natālijas trešais vīrs nebija saistīts ar kino.

Pēc visām laulībām viņa paturējusi un arī dēliem devusi savu uzvārdu – jo ģimenē viņas ir divas māsas, bet neparasto dzimtas uzvārdu gribējies turpināt.

Natālijai ir divi dēli. Vecākais dēls, Nonnas Mordjukovas mazdēls Vasilijs Varlejs, kopā ar mammu Natāliju ir spēlējis filmā Pārejas vecums, taču kinomākslā savu ceļu nav turpinājis un vispār cenšas izvairīties no publicitātes. Jaunākais dēls Aleksandrs Varlejs kļuvis par kinorežisoru, uzņēmis vairākas filmas, strādājis ar izciliem režisoriem, bijis otrais režisors detektīvseriālam Kamenska. Natālijas mazdēls Žeņa Veronā studē mākslu un filoloģiju un dzīvo pie savas mammas, kura tagad ir precējusies ar itāli. Natālijai ir skumji, ka mazdēls dzīvo tik tālu, jo Žeņa viņai ir īpaši tuvs. 

«Ja reiz esmu viena, tātad tāds liktenis. Dievs kaut ko dod, kaut ko atņem. Bet laikam aktrises profesijā ļoti veiksmīga privātā dzīve arī īsti nederētu, jo tad nebūtu, kur pasmelt dramatismu lomām. Kad visu izlaid caur sevi, pārdzīvojumi tevi bagātina. 

Protams, ir labi, kad blakus ir cilvēks, kurš tevi mīl un saprot. Mīlestība ir svarīga, bet tai nav obligāti jābūt sievietes un vīrieša mīlestībai.

Pats galvenais sievietes dzīvē ir bērni – lai viņi būtu veseli. 

Man ļoti palīdz un caur dzīvi ved ticība. Dievs man palīdzējis daudzās situācijās. Pagājušā gadā aprīlī Maskavā devos uz raidījuma ierakstu. Stāvu uz trotuāra, gaidu mašīnu. Pēkšņi jūtu – kāds mani spēcīgi parauj aiz pleca. Es krītu, bet grūdiens turpinās, nokrītu uz muguras un tikai tad saprotu, ka atrodos starp lielas mašīnas riteņiem. Vadītājs, braukdams atpakaļgaitā, mani nebija pamanījis. Mašīna bija man uzlikta kā penālis. Ja riteņu trajektorija būtu kaut mazliet – kaut par 20 centimetriem – citāda, man būtu pārbraukts pār galvu vai vēderu, un manis vairs nebūtu. Sargeņģelis mani bija saķēris un nolicis tā, lai es paliktu dzīva. Tiesa, man bija lauzta roka. Bet es biju atstāta vēl kādu laiku padzīvot,» stāsta aktrise.

Jau pēc mūsu sarunas uzzināju, ka Krievijā Natālija jau sen intervijas presei tikpat kā nesniedz. Tātad mums, šķiet, uzsmaidīja brīnumaina veiksme!

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+