Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
15
-
0
-
0
-
3
-
1
-
1
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2018. gada 15. numurā.
IET JAUNU CEĻU
Aktrise Marija Bērziņa ir Nacionālā teātra aktrise kopš 2007. gada. Pēc vairāk nekā desmit gadiem uz skatuves, aktrise bija gatava jauniem ceļiem un izaicinājumiem, iestājoties teātra režijas maģistrantūrā. «Nākotnē un ilgtermiņā es domāju par pedagoģiju, un režija bija viens no likumsakarīgajiem soļiem. Latvijā nav iespējams mācīties aktiermeistarības pedagoģiju, tāpēc izdomāju, ka jāstudē režiju, kas nav tālu no pedagoģijas, un kaut kad vēlāk jāpaņem klāt arī pedagoģiskā daļa.» Gan tas, ka Marija jau ir aktrise ar pieredzi, gan nebeidzamā vēlme apgūt jaunas lietas un mācīties, ir spēlējis par labu šai izvēlei. «Ne aktiera, ne režisora profesijai nevar piemērot vārdu vieglāk vai grūtāk. Abas šīs profesijas ir ārkārtīgi sarežģīts process. Es pieļauju, ieguvums no tā, ka, pirmkārt, esmu aktrise, ir citu aktieru sajušanā. Tas nozīmē, ka es ļoti labi zinu, cik ļoti aktieri kaitina, ja režisors nezina, ko viņš grib. Iestudējot savu diplomdarbu, es ļoti daudz par to domāju, lai spētu noformulēt savas vēlmes.
Pēc horoskopa esmu Svari, un lēmumu pieņemšana man ir diezgan mokošs process.
Citi lasa
Bet režisoram jau nav opciju svārstīties, un tieši režijas mācību process man ir palīdzējis savākties. Viedokļi apkārt ir daudz un dažādi. Tu tos uzklausi un paņemt to, kas, tavuprāt, ir nepieciešams. Protams, man bija jautājumi, uz kuriem es uzreiz nevarēju atbildēt, jo mācos. To arī teicu maģistrantūras darba aizstāvēšanā – mācību process nozīmē uzzināt ko jaunu. Tas nozīmē – iet to ceļu, kur tu nekad neesi gājis, lai nokļūtu tur, kur nekad neesi bijis. Tas automātiski sevī ietver kļūdas. Protams, ir ļoti skaisti, ja uzreiz iznāk kaut kas pilnīgi ģeniāls. Es gan no tā nedaudz baidītos, jo atliek jautājums – ko tad tālāk? Beigās lielākais kompliments bija mani aktieri, kuri strādāja ar milzīgu atdevi! Manuprāt, tas ir skaistākais, – piešķilt to dzirksteli, kas ir tavā galvā, savas izrādes aktieros. Neko labāku es nevaru iedomāties. Esmu ļoti pateicīga, ka Nacionālais teātris vispār atstāja šo manu izrādi repertuārā. Tā tiks nedaudz pamainīta, bet turpinās dzīvot savu dzīvi.» Aktrises gaitas Marija negrasās pamest, bet tuvākajā laikā vēlas atpūsties no aizvadīto sezonu skrējiena. «Es joprojām vairāk jūtos kā aktrise, jo pieredze kā režisorei vēl nav tik liela. Bet āķis lūpā ir. Latvijas Nacionālais teātris man ir radījis lieliskus apstākļus, lai es varētu izpausties, jo te ir lieliska vadība, kolēģi un tehniskie darbinieki.
Tomēr, ja es tiešām vēlos pārbaudīt, vai esmu derīga kā režisore, es pati sev ieteiktu izmēģināt spēkus citā teātrī, kur es nezinu neko.
Uz Liepājas, Valmieras vai Daugavpils teātriem. Un tur gan es redzētu, vai tiešām spēju tikt galā ar šo amatu. Par kino… kas zina. Pēdējie gadi ir bijuši tik piepildīti un paņemoši, ka kādu laiku gan vēlētos pielikt punktu studijām. Šobrīd mans fiziskais trauciņš ir tukšs. Nepieciešams sevi piepildīt un uzlādēt. Šis man ir tāds lappuses šķiršanas periods. Ir izdarīts kaut kas ļoti liels un tagad jāsaliek sevi pa plauktiņiem. Mūsdienu dzīves tempā man traucē tas, ka nepaspēj novērtēt, apdomāt izdarīto, kad jau nepieciešams skriet tālāk. Šobrīd man ir liela vajadzība izdarīt secinājumus par paveikto. Reflektēt par to un novērtēt, ka izdarīts labs darbs. Cilvēkiem ir raksturīgi kritizēt, un arī es sevi kritizēju un šaustu – tas ir jebkura mākslinieka pamata stāvoklis.»
AKTIEROS AR TREŠO PIEGĀJIENU
«Aktieros netiku ar pirmo piegājienu un tas, protams, bija ļoti sāpīgi. Man bija ļoti grūti to pārvārīt. Pirmo reizi stājos kursā, kuru beidza Maija Doveika, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis un citi brīnišķīgi aktieri. Tas bija Dailes teātra kurss. Lai gan sākumā tā nelikās, tagad esmu ļoti priecīga, ka viss notika tieši šādi.» Marijas vecāki – aktieris Andris Bērziņš un aktrise un tulkotāja Lenvija Sīle, iespējams, pat priecājās par šo notikumu pavērsienu. «Vecāki mani nekad nebija bīdījuši uz aktieriem. Sākumā, patiesībā, nedomāju, ka viņi bija ļoti laimīgi par manu izvēli, bet ceļā man viņi arī nestājās.» Tas, kāpēc Marija netika uzņemta, jau ir vēsture un par to atcerēties neesot vajadzība. Pēcāk viņa iestājās Kultūras akadēmijas Leļļu teātra kursā, pa vidum izmēģinot sevi arī politologos un pastrādājot tūrisma lauciņā. «Vidusskolā mācījos vēstures politoloģijas profilā, un tad, kad pirmo reizi netiku aktieros, iestājos politologos. Studēju gandrīz gadu, līdz sapratu, ka nebūs. Man tas likās pārāk sausi. Pēc tam esmu strādājusi arī tūrisma firmā, kas man ļoti patika. Man liekas, ka mana ideālā profesija varētu arī būt eksperts, kas brauc no vienas valsts uz otru un pēc tam iesaka, ko tajās darīt. Es pilnīgi noteikti varētu strādāt šādu darbu. (Smejas.) Un beigās esmu ļoti pateicīga, ka tiku tieši Leļļu teātra kursā, jo šīs studijas man parādīja to, cik brīnišķīgs ir leļļu teātris.» Marija uzsver, ka pie mums vēl cilvēki neapzinās, kas pasaulē notiek leļļu teātros – tā vairs nav tikai vieta bērniem, kur runā ar bērniem sunīšu un zaķīšu balsīs. Ir arī izrādes pusaudžiem un pieaugušajiem, un arī mūsu leļļu teātris attīstās straujiem soļiem.
«Beidzot akadēmiju, tev rokās ir tikai instrumenti, jo aktiera profesiju nekad nav iespējams apgūt līdz galam. Tā nekad nav pabeigta, jo katra loma ir sākums no nulles. Jautājums ir par to, kurā brīdī tu tiešām sāc apzināties profesiju.
Pirmos gadus teātrī es lietas darīju vēl ļoti neapzināti. Tas bija mācekļa periods.
Tu nevari kļūt par meistaru, ja neizej zeļļa posmu. Nevari spēlēt augstākajā līgā, ja nav gadiem ilgs treniņu periods. Pirmie pieci gadi man bija vajadzīgi tieši tam. Domāju, ka tikai pēdējos gados sāku apzināties aktiera profesijas iespējas. Nekad nevarēju iedomāties, ka beigās nonākšu tieši Nacionālajā teātrī, jo vecāki visu mūžu ir strādājuši Dailes teātrī. Protams, arī mans sapnis bija tikai un vienīgi par Daili. Divus gadus tur tiešām arī pabiju. Pastrādāju un sapratu, cik labi, ka esmu nonākusi Nacionālajā teātrī. Dailē man bija diezgan smagas uguns kristības.»
CAUR UGUNI UN IZAICINĀJUMIEM
«Manas Dailes teātra uguns kristības bija izrāde «Meža gulbji». Man bija jāielec Maijas Doveikas vietā, kura tajā laikā aizbrauca uz Brazīliju. Lēkšana lomā nozīmē, ka ej cilvēkam aiz muguras, izejot lomas zīmējumu. Bet Maijas nav – viņai filmēšana. Es mēģinājumā uz dullo eju, nezinu, kur būt, skatos pa labi, pa kreisi un vienā brīdī netīšam iznāku skatuves priekšā. Uz šo horeogrāfe, dāma no Krievijas, uz mani sāka bļaut, ko es tur darot. Teicu, ka nezinu, jo man nav neviens, kas parāda. Rēzija Kalniņa uzprasīja, vai vismaz dziesmas zinu. Jā, tās es zināju, bet ne kustības. Man vienkārši vajadzēja nodarbību pie horeogrāfes, lai viņa man iemāca kustības. Uz to man tika atbļauts, ka tikai tad, ja par to maksās Dailes teātris. Biju bezkaunīga. Aizgāju pie toreizējā direktora Aivara Līņa un teicu, ka man vajag vienu nodarbību. Dabūju nodarbību un beigās, protams, viss bija kārtībā. Tālāk sekoja žanra klasika, ka pirmizrādē tieši mani rekvizīti bija citā skatuves pusē. Arī ar ģērbtuvēm bija apjukums – neviens nezināja, kur man palikt. Mana tēva kursa biedrene Esmeralda Ermale par mani apžēlojās un paņēma pie sevis. Es visam šim esmu izgājusi cauri un negribu citiem atdarīt ar to pašu, tāpēc mēs kolektīvā esam ļoti pieņemoši pret jaunajiem.» Aktrise arī atklāj, ka katrā lomā ir sava emocionālā virsotne. Vispār, aktiera darbs ir izlaist caur sevi desmitiem tēlu un cilvēku stāstu, kas ir pretdabiski, tāpēc ir lomas, ar kurām jāpacīnās. «Mani ir izaicinājušas ļoti daudz lomu. Tā, ka liekas – nu šo gan es nevarēšu. Katru reizi, kad ir lūzuma punkts, liekas, ka nu šoreiz ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt, jo netiksi galā. Beigās izrādās, ka tiec, bet jau nākamajā lūzumā liekas, ka atkal ir vissliktāk. Tā ir normāla procesa sastāvdaļa. Piemēram, viena no manām pirmajām lomām Nacionālajā teātrī, Regnāra Vaivara iestudētajā «Galka Matalka», bija milzīgs pārbaudījums ne vien garīgi, bet arī fiziski, jo bija jāspēlē sprintere. Regnārs mūs pat aizsūtīja uz Murjāņiem trenēties, kas nebija viegli. Arī «Parīzes Dievmātes katedrāle» man bija milzīgs izaicinājums, jo bija jādzied īsta opera.» Liels lūzums esot bijusi Kerijas loma izrādē «Kerija. Retrospekcija», kas bija Marijas pirmā galvenā loma uz lielās skatuves. Izrādes veidošanas laikā izveidojušās milzīgas nesaskaņas ar izrādes režisori Gaļinu Poļiščuku, kā rezultātā viņa pat attiekusies strādāt ar aktrisi. «Tas bija ļoti grūti, un es mēnesi staigāju ar atlūgumu gar Ojāra kabinetu.» (Ojārs Rubenis bija tā laika Nacionālā teātra direktors – red. piez.) «Manas dzīves nopietnās mācību stundas galu galā ir vedušas tikai uz labu. Kalni un lejas – no tā taču viss sastāv.
Beigu beigās man ir divas rokas, divas kājas un Dievs mani mīl, jo izskatās, ka ir iešķiebis man nedaudz talantu.
Man ir brīnišķīgs darbs un apkārt – burvīgi cilvēki. Ir nepieciešama spēja novērtēt to, kas tev jau ir un, protams, mūžīgā problēma – ilgoties pēc tā, kas vēl nav.»
«JŪSU MEITAI BŪS GRŪTI LATVIEŠU TEĀTRĪ»
Marija nereti tiek raksturota kā kaislīga, emocionāla un temperamentīga, kas latviešiem ne vienmēr ir asinīs. «Kad mana mamma mācījās aktieros, viņas pedagogs bija Fēlikss Deičs, kurš bija atnācis noskatīties arī manu aktieru diplomdarbu. Viens no darbiem bija Čehova «Ķiršu dārzs», kurā es spēlēju galveno lomu. Pēc tā viņš mammai teicis: «Lenvija, jūsu meitai būs ļoti grūti latviešu teātrī. Viņai ir cits temperaments.» To es uzskatu par vienu no skaistākajiem komplimentiem par savu raksturu.
Mans temperaments ir ļoti pateicīgs skatuvei. Apkārtējiem? Pieņemu, ka tas brīžiem varētu būt kaitinošs. Es neesmu pustoņos. Kaut gan… reizēm arī esmu. Esmu ļoti duāls cilvēks. Ir brīži, kad esmu ļoti skaļa un ekstraverta. Un tad ir tie brīži, kad ļoti mīlu vienpatību. Man tas ir ļoti svarīgi, lai attīstītos tālāk. Līdz ar to sanāk, ka ir divas Marijas. Pašai dažkārt grūti sadzīvot ar šo dubulto dabu. Mani nokaitināt gan nav viegli – pacietības slieksnis man ir diezgan augsts. Bet, ja nu tas reiz notiek, tas ir neatgriezeniski. Man gribas cerēt, ka esmu diezgan tolerants cilvēks, un man ļoti nepatīk konflikti. Bet psiholoģijā ir tāds paradokss – tas, no kā tu baidies, to tu arī pievelc. Man ilgstoši bija problēmas noformulēt īstās emocijas.
Ilgi slēpos aiz vārdiņiem viss ir kārtībā.
Biju pieradusi būt zibens novedējs ļoti daudzās situācijās. Kad redzi, ka starp cilvēkiem tiešām ir uguns un tu vari tikai: «Kuš, kuš». Fokuss uz citiem rada problēmas ar saprašanu, kas notiek ar tevi pašu. Tagad es sāku mācīties izrunāt lietas, kas jau sen bija jāizrunā. Citādāk izdegsi. Tas ir pieaugšanas jautājums. Kad biju jaunāka, daudz vairāk gribēju visiem iztapt. Šobrīd – labi apzinos, ka visiem izpatikt nav iespējams, un uzreiz ir vieglāk pašai ar sevi. Man daudzas lietas formulējas vēlu – es esmu vēlais ziediņš. Bet tad, kad noformulējas, ir labi. Ceļi gan bijuši dažādi. Domāju, tas tamdēļ, ka Dievs ir nolēmis man šajā dzīvē iemācīt daudz. Uzvedot «Antigoni» runājām ar Elmāru (Elmārs Seņkovs, režisors – red. piez.) par to, kā Antigone iet nāvē sava brāļa dēļ un to, cik ir tās lietas, par kurām mēs būtu gatavi mirt. Atbilde, protams, nebija diez ko iepriecinoša. Principā – neparko. Izņemot varbūt savu ģimeni. Runājām, ka tas, ko dara Antigone, to iespējams izdarīt tikai jaunībā. Tikai jaunības maksimālismā tu esi gatavs iet līdz galam. Kļūstot vecākam, tu kļūsti tolerantāks. Un arī es to esmu pamanījusi sevī – esmu daudz mierīgāka, nekā, piemēram, pirms pieciem gadiem.»
VIŅA UN VIŅŠ
«Man vairāki žurnālisti jautāja par mana režijas diplomdarba nosaukumu – «Precēšanās un šķiršanās anatomija». Šobrīd teātrī esot ļoti daudz izrāžu, kuru nosaukumā ir šķiršanās. Mans jautājums – kāpēc uzsvērt tieši šo otro vārdu? Visi, kas ir ilgstošās attiecībās, taču visu laiku atrodas starp šo precēšanos un šķiršanos. Vienu dienu tu cilvēku bezgalīgi mīli, bet jau nākamajā esi bezgalīgi nikns. Tas viss piederas pie attiecībām. Nav formulu grāmatiņas, kas paskaidrotu, kā vispareizāk un veiksmīgāk veidot attiecības. Ja domātu par to, cik būs slikti nākamajā rītā, tu nekad nedzertu. Tas pats ir attiecībās – tu nekad neprecētos, ja domātu par šķiršanos. Un tas ir tas skaistais, ka cilvēks riskē un dara. Attiecības vienmēr ir risks, ja vēlies būt līdz galam atklāts. Cilvēks ir duāls savā būtībā. Ir ļoti liela vēlme pēc drošības un stabilitātes, tajā pašā laikā ārkārtīgi gribas taureņus vēderā, kaislību un piedzīvojumus. Vismaz tā ir man. Gribas apvienot neapvienojamas lietas, un tad tie svaru kausi nostājas kā nu kurā reizē.
Mani diezgan labi jāpazīst, lai zinātu, kurā brīdī man nevajag tuvoties un jāliek mierā.
Un tad, kad gribas mīļoties, tad pati ierāpjos klēpī. Tā ar tiem kaķiem ir. Un ar mani. Esmu ļoti neatkarīgs cilvēks. Gribas arī cerēt, ka es māku parūpēties par otru cilvēku. Māku gatavot pārsteigumus, jo tas ļoti patīk man pašai.»
PRIEKŠKARS AIZVERAS
Kas īsti notiek tad, kad priekškars aizveras? Paklanīšanās ir veikta un puķes saņemtas. Priekškars aizvēries un skatītāji, viens ar otru dalīdamies saņemtajās emocijās, dodas mājās. «Ja tu strādā pareizi, tu skatītājam atdod, un pēc izrādes paliec tādā labā, patīkamā tukšumā. Pēc Mollijas (monoizrāde «Mollija saka jā!» – red. piez.) ir tā, ka man jāsaprot – kas tikko notika un kur es nonācu tās pusotras stundas laikā. Pēc tam man vajadzīgs savs rituāls ar konjaka glāzi, lai atgrieztos realitātē.
Būšanu uz skatuves misijas uzdevumā es uzskatu par cilvēku iedvesmošanu.
Un tad, ja tu katru vakaru iedvesmo astoņus simtus cilvēku, ir jauki, ja kādreiz ko tādu vari saņemt arī pretim. Protams, enerģijas apmaiņa ar zāli notiek, un tā tev dod atpakaļ, bet es esmu ļoti kinestētisks cilvēks un man svarīgas ir taktīlās lietas. Pieskārieni ir svarīgi manam dzīvības spēkam.» Kad sezonas beigās priekškars aizveras pēdējo reizi, gluži kā skolēniem un skolotājiem, arī aktieriem sākas vasaras brīvlaiks. «Vasarā es gribu aizbraukt uz laukiem, izslēgt telefonu, iebāzt kājas jūrā un galvu grāmatā, lasot kaut ko, kas nav profesionālā literatūra.
Man viens no mīļākajiem Maestro cikliem ir ar Austras Skujiņas vārdiem. Brīnišķīga dziesma ir «Katedrālē», kas sākas ar vārdiem Madonna Marija pie tavām kājām un ir par Austras Skujiņas aizliegto mīlu. Man patīk arī franču repertuārs. Kad es atrodu kādu interesantu gabalu, tad es to kādu laiku drillēju, līdz atnāk nākamais. Mācēt dziedāt – tā ir liela Dieva dāvana. Vārds nav tik spēcīgs kā kustība vai mūzika. Tā ir vertikāle. Pusceļš uz augšu.»
