Aktieris Juris Hiršs: Man nepatīk kaulainas sievietes

Mēneša jubilārs
Zane Piļka-Karaļeviča
Privātā dzīve
5. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: F64
Latvijas Nacionālā teātra aktieris Juris Hiršs šodien atzīmē apaļu jubileju — 55. dzimšanas dienu. Dziedošais aktieris, spilgs raksturlomu atveidotājs kā uz skatuves, tā televīzijā – kolorīts ir arī viņa spēlētais Ivars Cibulis TV3 seriālā Radiņi. Dzīvē ārpus teātra Juris Hiršs rūpejas par paša celto māju, veido dārzu un ir pārliecināts, ka ir smukākais Latvijas aktieris.

– Ivara Cibuļa loma paredzēja biežu iejušanos iereibuša cilvēka ādā. Tev ar to nebija problēmu?

– Godīgi sakot, mans varonis nemaz tik bieži nebūs redzams dzērumā. Par alkoholu, protams, tiks runāts, jo viņi ir normāli veči, kuriem gribas ieķemmēt, bet tā, ka es to tik vien darītu, tā gan ne.

– Kāds esi dzērumā?

– Meitenes saka, ka ļoti jauks. Arī sieva to atzinusi. Kad viņa ar mani iepazinās, ņēma vērā veco, labo padomu – ja gribi zināt, kāds tavs izredzētais patiesībā ir, viņu vajag piedzirdīt. Uzreiz sapratīsi, kas tas par fruktu. Tā nu mēs kopā esam jau 25 gadus. Laikam izturēju pārbaudījumu.

– Esi kādreiz dzēris trīskāršo odekolonu?

– Nē, bet jaunībā esmu mēģinājis tehnisko spirtu. Precīzāk, mani tā viltīgi ar to uzcienāja, sakot, ka tas ir šņabis.

– Un kā aizgāja? Rūkdams?

– Pirmo reizi mūžā pamodos, ejot pāri Akmens tiltam, jo man bija pārtrūkusi filma. Bija ziema, nakts, pilnīgs klusums, un es eju.

Sapratu, ka tā dzīvot nevar, un pārtraucu dzert. Savā 18 gadu jubilejā pat šampanieti neiedzēru.

– Kopš tā laika esi atturībnieks?

– Vai tiešām es tik labi izskatos? Protams, tagad no kvalitatīva alkohola neatsakos. Bet toreiz diezgan ilgi nevarēju uz grādīgajiem paskatīties. Cilvēki, kas mani ar tehnisko uzcienāja, bija sabiedrībā labi pazīstami. Diemžēl neviens no viņiem vairs nav dzīvs, tāpēc vārdus labāk nesaukšu. Par aizgājušajiem vai nu labu, vai – neko.

– Kā jūsu jaunais teātra direktors izturas pret aktieriem, kuri filmējas seriālos?

– 2018. gada gada augustā man bija paredzēti mēģinājumi izrādei, bet tad pēkšņi nāca piedāvājums filmēties Radiņos, un to ar mēģinājumiem savienot nevarēju. Bija jāizvēlas kaut kas viens. Teātris ir mans pamatdarbs, kuru ļoti mīlu, bet par filmēšanos seriālos, būsim atklāti, maksā stipri vairāk. Tāpēc izvēlējos filmēšanos. Turklāt tas bija mans sapņu seriāls!

Kad piezvanīju jaunajam direktoram Jānim Vimbam, viņš izturējās pret manu lēmumu ar sapratni. Pajautāja tikai, kas ir seriāla režisors, un, uzzinot, ka tas ir Račkis, priecājās kopā ar mani. Viņš pats daudzus gadus nostrādājis par aktieri, tāpēc spēj iejusties mūsu ādā. Zina drēbi no iekšpuses.

– Vara cilvēkus bieži vien maina…

– Vara un nauda ir liels pārbaudījums ikvienam, taču Jānis to godam izturējis. Mums ir brīnišķīgs teātra direktors.

– Tos aktierus, kas prot dziedāt, dēvē par dziedošajiem aktieriem. Kā tiek dēvēti tie aktieri, kuri neprot dziedāt?

– Arī par dziedošajiem. Manuprāt, nav neviena cilvēka, kas nevar dziedāt – vienkārši viens to dara precīzāk, cits neprecīzāk. Kurā brīdī sākas prasme un neprasme? Piemēram, reizēm ballēs dejoju, bet nosaukt to par dejošanu būtu pazemojums visai deju pasaulei. Tāpēc man nepatīk šis sadalījums teātrī – dziedošais un nedziedošais, jo neviens jau mēs neesam profesionāli operdziedātāji.

– Atceries brīdi, kad no jaunā un daudzsološā aktiera pārvērties par veco?

– Man liekas, ka joprojām esmu jauns un daudzsološs.

– Ar ko teātrī dali grimētavu?

– Kādreiz mums bija brīnišķīga 7. grimētava, kas bija tradīcijām bagāta. Tajā savulaik bija sēdējuši Cilinskis, Jaunušans, Liniņš un citi korifeji. Mēs regulāri kopā svinējām svētkus, taisījām dzimšanas dienas balles, zivju dienas.

Mūsu grimētavā vairākums dzimšanas dienu svinēja martā: Zigurds Neimanis trešajā, Ivars Sietiņš ceturtajā, es piektajā, Ēriks Brītiņš astotajā, Juris Lejaskalns – 11., bet 14. martā bija dzimšanas diena Jurim Kaminskim. Fantastiska ģērbtuve! Diemžēl mūsu grimētavu izlēma pārvērst par frizētavu. Joprojām to uzskatu par muļķīgu gājienu. Tagad ģērbtuvi dalu ar savu teātra krustdēlu Aināru Ančevski, Jāni Āmani, Uldi Siliņu un Ivaru Pugu, kurš tagad teātrī vairāk nav, nekā ir.  

– Balsoji par Pugu vēlēšanās?

– Nē, savu balsi atdevu citam.

– Vai teātrī deputāts Ivars Puga tagad jāuzrunā uz jūs un padevībā jānoliec galva, kad viņš pagodina ar savu klātbūtni?

– (Smejas.) Domāju, ka viņam jau tā ir diezgan grūti, jo regulāri visi velk uz zoba.

– Kurš ir smukākais Latvijas aktieris?

– Es, protams! Lai tik kāds pamēģina teikt, ka ne.

– Ar ko tu pirmo reizi uz skatuves bučojies?

– Pirmā nopietnā skūpstīšanās uz skatuves bija izrādē Tas vēl nav viss ar Ināru Slucku. Bija ārkārtīgi grūti! Pēc pirmā mēģinājuma, kad mums tas bija jādara, aiz pārdzīvojumiem pat piedzēros. Mulsu, trīcēju, sarku un uztraucos – jutos tik briesmīgi kā vēl nekad dzīvē.

Dīvaini, jo tā taču nebija pirmā reize, kad ar sievieti bučojos. Bet uz skatuves tas ir citādi.

Pēc tam jau tā lieta aizgāja vieglāk.

– Un ar ko tas bija pēdējo reizi?

– Pirms dažiem gadiem Ināras Sluckas izrādē Pīles lidojums klusumā man bija tā laime pabučoties ar Ditu Lūriņu. Kurš gan vīrietis Latvijā negribētu ar viņu paskūpstīties? Parādiet man viņu! Tāda Latvijā nav, ja vien viņš ir normāls vīrietis.

– Kura ir pēdējā loma, uz kuru Nacionālā teātra aktieris var cerēt Skroderdienās Silmačos?

– Pindaks un Ābrams.

– Cik gadu tev līdz Ābramam palikuši?

– Daudz nav. Tagad spēlēju ģitāru Silmaču orķestrī, tāpēc ceru, ka Ābrams man nedraud. Sēžot orķestra bedrē, piespiedu kārtā esmu izrādi neskaitāmas reizes redzējis. Varbūt vienīgi Antoniju es vēl būtu gatavs spēlēt.

– Ilgu laiku Juris Hiršs un ūsas bija kā neatņemamas sastāvdaļas. Kāpēc izlēmi no tām šķirties?

– Tās sāka sirmot. Ir doma atkal ataudzēt.

– Un nokrāsot?

– Nekad! Tādas lietas neatzīstu.

– Kad skaties pa TV vecos Mikrofona aptaujas koncertus, tev, raugoties uz sevi, nenāk smiekli?

– Drausmīgi! Smejos es, smejas mana sieva un arī bērni. Bet tas bija interesanti, kā mēs ar Hariju Ozolu vispār izlēmām sākt uzstāties.

Bijām tikko sākuši studēt Teātra fakultātē, kad pienāca Jaungada laiks un Mikrofona koncerti. Viendien tā smuki sadzērāmies, un nākamajā rītā bija milzīgas paģiras. Tāpēc braucām pie manas pirmās sievas uz mājām, jo mūsu kāzām, kas tuvojās, viņai bija noliktas trīslitru spirta burciņas – uzlējumi uz odziņām. Kolosāla ninnīte! Ielāps bija lielāks nekā caurums. Un, kad cilvēks iedzer, viņš kļūst gudrāks, skaistāks, viedāks, atjautīgāks un pašpārliecinātāks.

Haris pēkšņi man paziņoja – paklau, Jurka, mums jākļūst populāriem! Mēs mācāmies Teātra fakultātē, bet par mums neviens neko nezina. Nolēmām startēt Mikrofona aptaujā.

Pie tās pašas trīslitru burkas, kamēr es biju aizgājis pagulēt, Haris uzrakstīja dziesmas tekstu, bet, kad pamodos, es uzrakstīju mūziku. Tā tapa dziesma Lūgums, kura 1987. gada aptaujā ieguva 9. vietu. To mēs bijām radījuši mērenā ķirsī.

– Nākamās dziesmas tapa līdzīgā veidā?

– Nē, tā nebija sistēma.

– Tu pats esi uzbūvējis savu māju. Nav bail, ka vilks to nopūtīs?

– Māja pārdzīvojusi visas beidzamo gadu lielākās vētras, un pagaidām viss vēl turas kopā, un jumts nav aizpūsts.

– Tev ir četri dēli. Kāds no viņiem ir precējies?

– Nē! Bet vienam jau ir dēliņš Ričards, otrs dzīvo kopā ar brīnišķīgu meiteni jau daudzus gadus, tikai zīmoga pasē nav.

– Par kādām vedeklām tu sapņo?

– Tā ir manu dēlu darīšana, ar ko viņi dzīvo – vecākiem tur nav jājaucas. Galvenais, lai vedekla mīl manu dēlu, bet viņš mīl viņu.

– Ja sieviete dāvanā prasa kādu dimantiņu, bet vīrietis uzdāvina dimanta urbi – sievietei būtu jāapvainojas?

– Viņai vajadzētu smieties.

– Vai esi kādreiz no sievietes dabūjis pļauku?

– Uz skatuves, jā!

Starp citu, smagākā roka Nacionālajā teātrī ir Zanei Jančevskai un Inārai Sluckai. Viņas sit no sirds.

Bet dzīvē ne reizes neesmu dabūjis no sievietes pa seju. Laikam tas man vēl priekšā.

– Kāpēc Amors šauj ar bultām? Ar lodēm nebūtu drošāk un precīzāk?

– Bultas paliek iekšā, lodes iet cauri.

– Kura ķermeņa daļa tev savulaik radījusi vislielākos kompleksus?

– Seja. Īpaši mans lielais deguns.

– Ar matu rotu gan tev ir paveicies. Kā tev to izdevies saglabāt?

– Laikam tāpēc, ka es dziedu. Jo dziedošam cilvēkam mati aug pastiprināti.

– Skolas laikā tev bija liela mīla vārdā Modrīte, kuras dēļ pat gribēji darīt sev galu. Vai šo sievieti tagad esi saticis?

– To man daudzreiz ir jautājuši, bet es tiešām nezinu, kā iegrozījusies viņas dzīve. Viņas fotogrāfijas gan esmu saglabājis.

– Tev ir bijusi kādreiz kāda iesauka?

– Ķirsis.

– Jo visu laiku biji ķirsī?

– Nē, atvasinājums no uzvārda.  

– Vai dēlam Robinam vārdu devi par godu Robinam Hudam?

– Nē, par godu sarkankrūtītim. Tas ir mans iemīļotākais putns (robin angļu valodā nozīmē sarkanrūtītis – PDz).

– Kā ievilkt dubultzodu?

–Tas man arī interesē, jo man ne reizi tas nav izdevies.

– Lielākā zivs, kuru jebkad esi izvilcis?

– Ļoti maziņa! Kāds 30 centimetrus liels asarītis. Makšķerēšana mani īpaši nesaista, vairāk ar medībām aizraujos.

– Sen jau?

– Kādas trīs sezonas. Priekš mednieka vēl esmu iesācējs.

– Lielākā trofeja?

– Pagaidām tikai viena briežu govs. Bet es nesteidzos. Kas man lemts, tas atnāks.

– Kas jādara, ja uzbrūk lācis?

– Jāmēģina viņam iepatikties. Lai gan, ja lācis nav traks vai slims, viņš pirmais no cilvēka aizlaidīsies.

– Kas tevi var novest līdz histērijai?

– Pilnīgi nekas! Pārāk mīlu savus nervus un sevi. Cenšos uz pasaulīti skatīties vieglāk un par sīkumiem nesatraukties. Visam, kas notiek, ir savs iemesls.

– Kāpēc cilvēkiem vajadzīgi kāju pirksti?

– Ar tiem var ļoti daudz ko paņemt. Un pat nozagt. Galu galā arī kokā uzrāpties, ja ir tāda nepieciešamība.

– Pēdējā dāvana, kuru kādam esi uzdāvinājis?

– Mazais balzamiņš visam mūsu pirmizrādes kolektīvam.

– Viens mazs balzamiņš uz visiem?

– (Smejas.) Nē, katram pa mazai pudelītei. Teātrī ir tāda tradīcija – kad ir pirmizrāde, izrādē iesaistītie cilvēki cits citam dāvina dažādus nieciņus. Piemēram, no rekvizitores Dacītes saņēmu blociņu, kur rakstīts Jaunām idejām. Ļoti vērtīga dāvana! Elmārs Seņkovs man uzdāvināja superlīmi ar tekstu, ka nepieciešamības gadījumā ar to varēs salabot dzīvi.

– Saka – dāvinātam zirgam zobos neskatās. Kur tad viņam skatīties?

– Jāskatās acīs dāvinātājam un jāpasaka paldies.

– Ja tu dāvanā saņemtu ziloni, kuru nevarētu ne atdot, ne pārdot. Ko tu ar viņu darītu?

– Svētā Marija! Būvētu Zvirgzdē lielu angāru, kur viņu turēt.

– Vai zināji, ka ļoti dusmīgas bites slepus kakā medū?

– Man laikam paveicies, ka man nav bijusi darīšana ar niknām bitēm.

– Kāpēc no resna kaķa visi ir sajūsmā, bet no resna cilvēka ne?

– Es nebūtu tik kategorisks. Mans nav iebildumu pret apaļīgām sievietēm. Man nepatīk kaulainas sievietes.

– Ja laika mašīna tevi pilnīgi pliku atmestu 400 gadu senā pagātnē, kā tu cilvēkiem pierādītu, ka esi no nākotnes?

– Ja es mēģinātu viņiem kaut ko skaidrot, viņi mani uzskatītu par plānprātiņu. Turklāt ko gan cilvēks, būdams pliks, vispār var pierādīt? Pliks cilvēks nevar stāties pretim pat dunduriem un mušām. Visticamāk, es ilgi nedzīvotu un mani ātri vien nobarotu lauvām.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs