Aktieris Gundars Āboliņš: «Savu kļūdu limitu esmu izsmēlis»

Gundars Āboliņš ir pirmais Baltijas valstu aktieris, kas ticis uzaicināts pievienoties kāda Rietumeiropas teātra štatam. Pēc trim Minhenes Kamerteātrī nostrādātiem gadiem viņš pērn atgriezās mājās pie ģimenes un Jaunā Rīgas teātra.
Intervija
Laura Dumbere
12. aprīlis

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksne, stils: Laila Trilopa

Aizbāzis zelējamo tabaku aiz lūpas, Āboliņš savā Garciema mājas virtuvē gatavo man pīles krūtiņu ar Zambijas medu un ziedkāpostiem – karaliski cienasti ir īsti viņa garā. Esam labi pazīstami jau sen, bet tas nenozīmē, ka šī ir atklātākā intervija ar Gundaru Āboliņu. Personīgo dzīvi un pārdzīvojumus viņš sargā no publiksuma tikpat modri, kā sargā zīlīšu barotavu no sava niknā, rudā runča.

Nesen lasīju tavas mammas aktrises Veras Singajevskas atmiņu grāmatu Mans mūžs. Ja tev pašam reiz uznāktu vēlme rakstīt memuārus, ar ko tu sāktu stāstu par sevi?

– Šāda doma man vēl nav izkristalizējusies, bet ar gadiem jau var būt visādi – nierakmeņi veidoties un nebijušas domas kristalizēties… Manā dzīvē ir bijis daudz interesantu notikumu, un stāsti par tiem, tāpat kā pasakas un teikas, ar laiku apaug ar jauniem slāņiem, kam vairs nav tieša sakara ar patiesību.

– Par bērnību stāstītu?

– Protams, bet manējā līdzinājās daudzu citu bērnu bērnībai. Varbūt kādam šķiet, ka tā bija ļoti neparasta, jo man pa māju visu laiku lidinājās paša māte kā Karlsons (tā bija Veras Singajevskas leģendārā loma Jaunatnes teātrī – aut.). Tā nu gluži nebija. Patiesībā lielu daļu audzināšanas uzņēmās omamma un mammas māsa Ļudas tante. Arī pagalms mani audzināja, jo toreiz bērni līdz tumsai spēlējās pagalmā. Kursabiedrs Harijs Spanovskis piecu gadu vecumā no bērnudārza viens gāja kājām lielu gabalu gar Matīsa kapiem. Laikam tas nebija pārāk normāli… Tomēr bērni bija daudz patstāvīgāki.

– Ja nepārnāci no pagalma līdz tumsai, dabūji pa ausīm.

– Pa ausīm dabūju ne reizi vien, un kopš tā laika manī iesakņojusies pārliecība, ka tad, ja žagari ir pelnīti, tie jādabū. Šodien, ja kāds bērnu tiesību aizstāvis lasīs mūsu interviju, cels trauksmi, ka Āboliņš aicina sist bērnus, tāpat kā Viesturs Rudzītis aicinot sist sievietes… Nav runa par sišanu. Esmu pateicīgs savai omammai par žagariem, mammai par siksnu un tēvam arī. Jo tā es uzzināju, kas ir robežas un kur tās atrodas. Tagad šīs robežas ir izplūdis jēdziens, jo tās apdraud bērnu tiesības. Bet es noteikti nevaru uzstāties kā eksperts bērnu audzināšanas jautājumos. Savu kļūdu limitu jau esmu sasniedzis.

– Tu runā par savu pirmo ģimeni?

– Jā, bet šo tēmu labprāt necilātu. Varu tikai teikt, ka savā tagadējā ģimenē cenšos tās kļūdas vairs nepieļaut.

– Tev ir desmit gadu veca meitiņa. Nebiji nekāds jauneklis, kad viņa piedzima. Tavuprāt, tēvs gados ir citāds nekā jauns tēvs?

– Protams! Vecumu starpība mums ar Austriņu ir liela. Mēs ar meitu neesam draugi modernajā izpratnē, kad tēvs ir bērna čoms. Viņai draugi ir klasē, pulciņos un kaimiņos, bet tēvs ir tēvs. Vecākiem nav jāpilda draudziņu funkcijas, viņiem ir citi uzdevumi. Vēlāk, kad Austra izaugs, būs citādi.

Omammai esmu pateicīgs par žagariem, jo tā es uzzināju, kas ir robežas un kur tās atrodas.

– Esmu ievērojusi, ka tu ļoti pieturi un mīli vecas lietas. Tev mājās ir daudz vecu žurnālu, vecais plašu atskaņotājs un trauki, kam katram ir savs stāsts.

– Krūzīte, no kuras tu dzer, ir pirkta Monreālas lidostā pirms piecpadsmit gadiem. Redz, aktierim ir darbs ar rekvizītiem. Rekvizīts ir tavs palīgs, kurš kaut ko liecina par tavu varoni. Vecas lietas nevaru izmest ārā, tās ir manas liecinieces. Jo īpaši melnbaltās fotogrāfijas. Normunds Naumanis reiz rakstīja, ka par teātra izrādi visprecīzāko iespaidu rada melnbalta fotogrāfija. Mans tēvs bija kaislīgs fotogrāfs, turklāt pedants. Mājās ir vesela neizpētīta tēva foto kaste. Tajā rūpīgi dokumentēti viņa studiju gadi Maskavā – piecdesmitajos viņš bija viens no pirmajiem latviešiem, kas brauca studēt uz ārzemēm,uz Maskavu. Kastē ir fotogrāfijas, fotofilmiņas un apraksti. Fantastiska liecība par tā laika studentu dzīvi, sadzīvi un uzdzīvi. Vecās lietas man atgādina par to, kas dzīvē bijis labs. Kad mammīte aizgāja, viņas dzīvokli iekārtoju mūsu ģimenes vajadzībām, bet atstāju vecās mēbeles, mammas traukus. Tas nav muzejs, bet tur ir atmosfēra. Jo tu par katru vāzīti zini, kurš to dāvinājis. Augu laikā, kad cilvēki neko nemeta laukā. Visu laboja, lāpīja, pielaboja.

– Augi komunālajā dzīvoklī.

– Kad vecāki dabūja dzīvokli, mēs to dalījām ar vadošo baleta prīmu Veltu Vilciņu. Viņai bija divas istabas, mums – pusotras. Un mēs, piecu cilvēku ģimene, tajās labi sadzīvojām. Kad man bija 27 gadi un es nodibināju ģimeni, arī pārcēlos uz komunālo dzīvokli. Deviņus gadus dzīvojām vienā istabiņā. Un, kad pirms trim gadiem sāku dzīvi Vācijā, atkal īrēju istabiņu komunālajā dzīvoklī. Liela daļa minheniešu un manu vācu kolēģu dzīvo komunālajos dzīvokļos, jo atsevišķu mājokli nevar atļauties apmaksāt. Mums ir virspusējs priekšstats, ka Vācijā visi peldas taukos. Pirmajā laikā Minhenē mitinājos kopā ar trim inteliģentām, gados vecākām kundzēm, no kurām viena bija grāfiene.

– Kā Čehova trīs māsas vecumdienās! Burvīga komunālā kompānija.

– Grāfiene man aizlienēja savu kumodīti, kur turēt veļu. Mēs visi labi satikām, tomēr ar laiku jutu, ka cienījamajām kundzēm nav ērti dalīt vannasistabu ar vīrieti. Tas kļuva pārāk delikāti, un es atradu sev citu dzīvesvietu. Bet, vēl dzīvojot ar kundzēm, interesantākais bija mans augšējais kaimiņš. Uz viņa durvīm bija plāksnīte Von Ribbentrop. Domāju –vai tā varētu būt sakritība? Nē. Izrādās, virs mums dzīvoja Rībentropa mazdēls (runa ir par Molotova–Rībentropa pakta slēdzēju – aut.). Jauks, normāls kungs. Viņam bija problēmas ģimenē, sieva ar bērniem aizgājusi, palicis viens tajā milzīgajā 300 kvadrātmetru dzīvoklī. Viņš no manis aizņēmās putekļsūcēju. Jau tobrīd zināju, kas viņš ir, un ar milzīgu baudu aizdevu Rībentropam savu putekļsūcēju!

– Interesanti, ka pusmūžā tev nācās atgriezties dzīves situācijā, kad ir tikai pāris koferu un pāris krūzīšu.

– Un ļoti labi! Pārceļoties uz Minheni, visu savu dzīves pieredzi sakratīju un izpurināju. Sāku dzīvi it kā no jauna, ar pāris čemodāniem un radioaparātu. Iekārtoju mājokli ar lietām, kuras citi svieda laukā, – kāds grasījās izmest galdu, cits izlika uz ielas stāvlampu, kādam vairs nevajadzēja veco persiešu paklāju… Bet es izsūcu no paklāja beigtās blaktis ar to pašu Rībentropam aizdoto putekļsūcēju. Lēnām sāku veidot ap sevi personīgo telpu, apaugt ar mājīgām lietām un jaunām atmiņām. Man telpa ir ļoti svarīga. Lai ir mana kārtība. Lai virtuvē visi garšvielu trauciņi ir tur, kur tos esmu nolicis.

– Ar tevi nav viegli dzīvot, ja jāievēro tava pedantiskā kārtība.

– Katrs pavārs zina, cik liela nozīme ir kārtībai. Lai aizvērtām acīm vari paņemt jebkuru trauciņu un piebērt pareizās garšvielas. Bet, lai otram cilvēkam ar tevi būtu viegli, pietiek ar vienkāršu lietu – turēt muti un klausīties otrā. Tā gan ir māksla, kas jāapgūst visu mūžu.

– Latvijā uz ielas un pie lielveikala kases tu esi Gundars Āboliņš, tevi pazīst. Minhenē šī slavas aste tev nenāca līdzi…

– Arī ļoti labi! Pie Minhenes operas nama tramvaja pieturā satiku Kristīni Opolais, mēs divdesmit minūtes runājāmies, un cilvēki, kas gāja garām, atskatījās – nez, ar ko Kristīne Opolais tik ilgi runā? Jo viņa Minhenē ir liela slavenība. Es arī uz īsu brīdi kļuvu ievērojams, viņai blakus stāvot.

Man ir grūti skatīties uz sievietēm, kuras par katru cenu cenšas būt neiekārojamas, līdztiesīgas un emancipētas. Kaut gan bieži tam par iemeslu ir dziļa personīga traģēdija

– No Latvijas uz Minheni un atpakaļ bieži brauci pats ar savu pamatīgo Opel, kas pie mums skaitās gaužām nestilīgs auto.

– Tā ir ļoti laba mašīna! Nevis reprezentācijas līdzeklis. Latvijā aizvien ir cilvēki, kas dzīvo vienistabas dzīvoklī Pļavniekos, taču viņiem pie loga stāv smalks mersedess. Savukārt Minhenē pasaules līmeņa izcili mūziķi vai režisori uz darbu brauc ar velosipēdu. Mihails Barišņikovs pēc izrādēm Rīgā brauc mājās ar 11. tramvaju, nevis limuzīnu.

– Tev gan ir savslimuzīns – balta volga! Kad Āboliņš cēli slīd pa lielceļu ar savu volgu, visi viņu nervozi apdzen.

– Vēl vakar ar to braucu. Tas man neizslimots bērnības sapnis, ka man reiz būs volga. Un man tā ir. Kaifs braukt. Tas ir tāds kā peldējums pa ceļu, mašīna peld kā gulbis! Vēl man patīk braukt ar vilcienu. Ir tāds vilciena kupejas fenomens, kad tu ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem iedzer konjaciņu un izrunā daudz intīmākas un smalkākas lietas nekā ar saviem tuvākajiem paziņām. Jo tu zini, ka kupejas biedrus vairs nekad nesatiksi.

– Nu esi atgriezies Latvijā, savā teātrī un ģimenē. Māju sajūta atgūta?

– Mājas ir mājas. Šo sajūtu nevar pazaudēt. Mājas ir tur, kur tavi tuvie cilvēki, kur esi starp savējiem. Un es jau šos trīs gadus arī nebiju pazudis, iespēju robežās spēlēju izrādes Latvijā, filmējos.

– Tev ir sieva un meita. Vai triju gadu prombūtne ietekmēja jūsu attiecības?

– Par ģimenes dzīvi publiski gan negribu runāt. Man visa dzīve ir publiska, vismaz savu ģimeni gribu paturēt sev.

– Vieta, kur dzīvojies vislabprātāk, nav Rīga, bet šī Garciema māja.

– Esmu šeit nodzīvojis četrdesmit astoņus gadus. Vecāki ar radu un draugu palīdzību pašu spēkiem uzcēla māju. Esmu ieaudzis šajā vietā. Man Garciemā ir kaimiņi, ar kuriem visu mūžu blakus dzīvots. Viņi man nāk palīgā, es viņiem palīdzu, tā ir pilnīga drošības un uzticības sajūta. Te ir priedes, labs gaiss. Nesaprotu cilvēkus, kas nopērk zemes gabalu priežu mežā un tad nozāģē visus kokus… Garciemā nav trokšņa. Man te ir savs zirnekļu tīkliņš pie griestiem, putni un kaķis. Ir daudz darba pie mājas, jāgādā malka un jāgrābj skujas.

– Tev jau patīk šiverēt, gādāt un rūpēties. Gatavot, mazgāt traukus. Padomju laikā savai pirmajai sievai lāpīji zeķbikses ar īpašu valdziņu uzņemšanas verķi.

– Arī lodīšu pildspalvām iekšiņas pildīju. Zeķēm uzņēmu valdziņus. Man tas padevās. Apsēdos ar zeķbikšu kaudzi un salaboju tās. Tas no tēva. Viņš arī mājās visu darīja – mazgāja veļu, gāja iepirkties, reizēm gatavoja.

– Bērnībā gribēji būt ugunsdzēsējs, bet, kā jau dzīvē gadās, kļuvi par aktieri. Tomēr pēc dabas esi ugunsdzēsējs – ja kādam draugam vai tuviniekam vajag palīdzību, būsi klāt.

– Tu man tagad slavinošu nekrologu sastādi? Tā esmu audzināts – ir jāpalīdz. Kā var neiet, ja cilvēks lūdz palīdzību? Esmu dzēsis arī meža ugunsgrēku netālu no Ādažu poligona. Tika aicināti brīvprātīgie, es paņēmu savu kombinezonu, lāpstu un pāris spaiņu un devos uz norādīto vietu, kur priekšā jau bija zemessargi. Mežs ir svēta lieta. Nevar neglābt. Bet man patīk arī dedzināt, ne tikai dzēst. Labprāt stāvu pie grila, taisu ogles no alkšņa malkas. Man mājā ir malkas plīts, nevis gāzes apkure, jo man patīk kurināt. Malkas gādāšana, skaldīšana un sakrāmēšana strēķīšos ir skaista lieta. Tēvs, kad viņam uznāca iekšēja krīze, parasti atbrauca uz Garciemu ar savu šņabīša pudeli, lasīja vecus žurnālus un kurināja māju. Es arī kurinu māju, lasu, varu sev šļuciņu ieliet… Trakākais, ka šajā meditatīvajā procesā visu laiku vajag kaut ko uzkost un veidojas liekais svars.

– Ar to tu cīnies kā bruņinieks ar pūķi. Tev ir tievās un resnās drēbes, un laiku pa laikam tu uzsāc stingru diētu. Vai vari ar to dalīties sieviešu žurnālā?

– Principā tā ir baletdejotājas Maijas Pļiseckas diēta, kuru var noformulēt trijos vārdos – vajag mazāk rīt! Vēl ļoti laba ir aktrises Fainas Raņevskas diēta: «Ja gribat notievēt, rijiet pliki spoguļa priekšā!» Problēma jau nav nomest svaru, tam der jebkura diēta. Izšķirošais darbs sākas pēc tam, kad svars ir nomests un jāmaina ēšanas paradumi. Diēta ir dzīvesveids. Esmu daudzreiz nometis svaru un atkal dabūjis atpakaļ, tātad mans gribasspēks nav pietiekams. Man ar ēdienu ir pārāk mīļas attiecības. Visas nelaimes dzīvē sākas ar mēra izjūtas un humora izjūtas zaudēšanu.

  • Šoruden savu atgriešanās sezonu esi sācis ar lomu izrādē Linda Vista, kas stāsta par pusmūža krīzes spožumu un postu.

– Pusmūža krīzes man ir bijušas un būs vēl. Tā es domāju. Un, ja man tās vēl ir paredzētas, no tām izvairīties nevarēšu.

– Kad tev bija pāri četrdesmit un īstais laiks izbaudīt pusmūža krīzi, vienlaikus rūpējies par savu mammu, kura bija lielos gados, par savu jauno ģimeni un arī par brāli, kam ir nopietnas veselības problēmas.

– Neesmu nevienam gluži pie gultas gadiem klāt sēdējis un kopis, bet tā man bijis visu mūžu, ka ir kāds, par kuru jāparūpējas, jāatbalsta, jāpalīdz. Esmu īsts līdzatkarīgais šajā ziņā. Varbūt no turienes tas mans ugunsgrēku dzēšanas prieks? Un, ja pēkšņi nav neviena, par kuru parūpēties, es mēģināšu kādu atrast. No otras puses, ir tikai normāli, ja pusmūžā tev ir jāgādā gan par vecākiem, gan bērniem. Tā nav nekāda krīze. Savā ziņā tas ir jaunības noslēpums – atbildība par citiem tevi tur jaunu un fitu, nevari palaisties.

– Uzskata, ka sievietes vairāk uztraucas par savu vecumu, izskatu un jaunības saglabāšanu, bet…

– Bet sievietei ir jāuztraucas un jārūpējas par savu izskatu! Sievietei ir jābūt iekārojamai, apbrīnotai un pielūdzamai. Tādai, kura rada vēlmi viņu aizsargāt, parūpēties, pažēlot un lolot.

Vecās lietas man atgādina par to, kas dzīvē bijis labs.

– Kādā no senākām intervijām sacīji, ka nav nekā šausmīgāka par emancipētu sievieti.

– Es pieturos pie lomu dalījuma dzīvē. Vīrietim ir savas funkcijas un uzdevumi, sievietei – sava sūtība un uzdevumi, kas nolikti no dabas un Dieva. Man ir grūti skatīties uz sievietēm, kuras par katru cenu cenšas būt neiekārojamas, līdztiesīgas un emancipētas. Kaut gan bieži tam par iemeslu ir kāda dziļa personīga traģēdija. Zigmars Liepiņš par šo tēmu labi pateica: mēs varam filozofēt par sieviešu līdztiesību un nediskriminēšanu, bet, kad grims kuģis, tad glābšanas laivās mēs tomēr sievietes un bērnus palaidīsim pa priekšu. Tad vairs nebūs emancipācijas.

– Kādreiz esi bijis samīlējies daudz jaunākā vai pilnīgi nepieejamā sievietē?

– Protams! Gan jaunākā, gan nepieejamā. Iemīlēšanās hormons, kas tevī atraisās, ir laba lieta.

– Teici, ka aktieriem tavos gados jāspēlē pārsvarā karaļi, ģenerāļi un tēvi. Nez kurš no šiem ampluā ir tavējais…

– Vācijā ieliku savu portfolio vairākās aktieru datubāzēs, jo tur sevi ir aktīvi jāpiedāvā, neviens tev pakaļ neskries. Līdzās tam, ka jānorāda savs vecums, augums, autovadīšanas prasmes, muzikālās spējas un svešvalodu zināšanas, vienā ailītē bija jāieraksta savs ampluā – kas tad tu īsti esi par aktieri. Es ar lielu prieku ierakstīju jocīgs vecis. Tas gan neizslēdz, ka varu spēlēt karaļus un ģenerāļus, jo arī viņi mēdz būt jocīgi veči.

Lai otram cilvēkam ar tevi būtu viegli, pietiek ar vienkāršu lietu – turēt muti un klausīties.

– Tavas jaunākās kinolomas Latvijas simtgades filmās ir kolorīti ebreji.

– Varētu teikt, ka tas ir mans jaunais ampluā. Vakar bija ģenerālmēģinājums Karalim Līram Krievu drāmas teātrī. Tur vairākums kolēģu ir krievu ebreji. Sēžam, tērzējam. Viņi man jautā, vai spēlēju filmā Tēvs Nakts. Saku – nē, es nebiju atbilstošs tipāžs. Viņi sauc – tas nevar būt! Reiz biju uzaicināts vadīt Ebreju biedrības rīkotu pasākumu Nacionālajā operā. Izrādījās, ka to filmē. Nāk pretim kolēģi no televīzijas, ierauga mani, un es redzu viņu acīs atklāsmi: «Bet protams! Kā gan man nebija ienācis prātā, tas Āboliņš taču arī…» Nu ko tur skaidroties, bezcerīgi! Uz mani attiecas ebreju anekdote, ko nesen stāstīja Jakovs Rafalsons: «Vai jūs esat ebrejs? Jā. No mātes puses? Nē. No tēva puses? Nē. Kā tad jūs varat būt ebrejs?! Tāds raksturs…» Mani vecāki pazina Žani Lipki, draudzējās. Esmu bijis Jāņu svinībās Ķīpsalas mājiņā pie Lipkēm. Izņemot mūs un pašu Žani ar sievu, tur nebija neviena latvieša. Visi pārējie bija viņa izglābtie ebreji ar savām ģimenēm, un mēs kopā līgojām. Neparastākaie Jāņi manā mūžā.

– Viena no tavām aktiera firmas zīmēm ir Soņa – būtne, kuru spēlē jau trīspadsmit gadu. Viņa, starp citu, nemaz neatbilst tavam iekārojamās sievietes aprakstam.

– Viņas dvēsele ir skaista un iekārojama. Un dvēselei nav dzimuma vai vecuma. Mans mērķis šajā izrādē nav attēlot sievieti. Mērķis ir saprast, kā tas viņas dzīvē tā varēja notikt, kādēļ dzīve tāda izvērtusies…

– Vai maz iespējams atbildēt, kādēļ cilvēku dzīves mēdz izvērsties tādas vai šādas?

– Nu gan tu velc uz baigo filozofiju.

– Ko tad es citu ar tevi darīšu…

– Re, zīlītes jau nāk pie loga!

– Noilgojušās pēc tevis. Atkal barosi zīlītes visu ziemu un atkal sauksi viņas par savām meitenēm.

– Man te daudz to meiteņu, tikai jādomā, kur un kā viņas barot, jo mājās ir mednieks. Negribētos veidot barības ķēdi, kad, barodams zīlītes, patiesībā cienāju savu kaķi.

– Kaķis tev nešpetns, pat suņi no viņa baidās. Reiz, kad atbrauci pēc ilgas prombūtnes Vācijā, viņš tev piečurāja čemodānu un nolika čupu zem galda.

– Vairs viņš tā nedara. Kad viņš izdarījās zem galda, paņēmu aiz čupra un izmetu laukā. Pēc desmit minūtēm man kā atvainošanos atnesa nomedītu strazdu un kopš tā laika uzvedas priekšzīmīgi.

– Visi zina, ka tavs vaļasprieks ir ēst gatavošana, savulaik rakstīji gardēža slejas laikrakstam Diena. Bet otra tava lielā bauda ir staigāt pa kalniem, kalnu takām.

– Man to ieteica ārsts, jo biju iedzīvojies bronhītā, kas draudēja pāriet astmā. Es pat palūdzu to uzrakstīt kā recepti, ka man jāstaigā pa kalniem. Ejot pa kalnu takām, var sastapt negaidītus, interesantus cilvēkus. Tu pacienā viņus ar savu šokolādi, viņi tevi pacienā ar savējo. Var nesastapt nevienu. Ieraudzīt kādu dzīvnieku vai puķīti, ko līdz šim esi redzējis tikai kalnu taku reklāmas bukletos. Oblomovam, kuru spēlēju, tiek pārmests: «Kur ir tavi sapņi?!» Viņš atbild, ka sapnis ir pārstaigāt kājām Šveici. Iedomājies, deviņpadsmitā gadsimta muižniekam bija sapnis pārstaigāt Šveici! Tad nu es tā pamazām sāku kāpt kalnos un pārstaigāt Šveici, piepildīt Oblomova sapni.

– Nupat iznācis jauns Oblomova izdevums tavā tulkojumā.

– Beidzamos desmit gadus ar tulkošanu laiku pa laikam saskaros, tas man kļuvis par zināmu vaļasprieku. Oblomovu jau biju tulkojis mūsu izrādes vajadzībām, bet tā bija tikai teksta maza daļa. Nolēmu, ka varētu iztulkot visu darbu. Tas man prasīja četrus gadus ar pauzēm. Ļoti daudz iemācījos arī par savu dzimto valodu, kā tajā pareizi runāt un rakstīt.

– Lai gan vācu valodā netulko, tomēr, ja to darītu, kuru latviešu literāro darbu izvēlētos?

– Varbūt Raiņa Zelta zirgu. Bet tam būtu jābūt ļoti smalkam atdzejojumam. Tā ideja par cilvēcību, kas ir Zelta zirgā, tas trausluma spēks… Kurš gan to spētu atdzejot? Bet man patiktu, ja pasaule uzzinātu, ka eksistē kaut kas tik skaists kā Zelta zirgs.

– Reiz atzinies, ka gribētu dzīvot 20. gadsimta sākumā, kad cilvēki sūtīja ar roku rakstītas vēstules un pasaule nebija tik trokšņaina un pavirša.

– Toreiz, man šķiet, bija ļoti interesanta dzīve. Tomēr viens gan mani ļoti spēcīgi notur pie šī gadsimta –zobārstniecības līmenis.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs