Aktiera Andra Keiša un operdziedātajas Kristīnes Zadovskas māja, kur mīt pasaulē dārgākais kaķis

Šī gada sākums Jaunā Rīgas teātra aktiera ANDRA KEIŠA un operdziedātājas KRISTĪNES ZADOVSKAS ģimenē bija ļoti spraigs. Janvāra beigās pirmizrāde bija multfilmai Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi, kurā Andris ierunājis suņa Bosa lomu, savukārt Kristīne aktīvi gatavojās savas jubilejas koncertam Latvijas Nacionālajā operā. Viņu aktīvo darbošanos pacietīgi vēroja un sirdī atbalstīja visi Keišu ģimenes kaķi.
Mājdzīvnieki
Zane Piļka-Karaļeviča
4. jūlijs

Saglabāt

Foto: INNA GRINN

– Kad gatavojos intervijai, zinātāji man teica, ka jums ir četri kaķi!

Kristīne: Nē! (Smejas.) Pagaidām tikai trīs – divas kaķenītes un runcis. Viens kaķis dzīvo laukos.

– Trīs jau arī nav maz. Tas bija apzināts lēmums vai likteņa pirksts?

K.: Gan, gan. Pirmā mūsu mājās ienāca Devonas reksa šķirnes kaķenīte Giza. To iegādājāmies, lai meitiņai Magdalēnai būtu, ar ko rotaļāties. Ņemot vērā, ka viņas dvīņubrālis Ādams mācās vienā skolā, bet meitiņa – citā, speciālisti ieteica, lai atšķirtība no brāļa viņai nebūtu pārāk traumatiska, būtu labi iegādāties kādu dzīvnieciņu. Izlēmām par labu kaķim. Meklējām arī tādu šķirni, kura apmatojums neizraisa alerģisku reakciju. Galīgi plikie man kaut kā īsti nepatika, tāpēc izvēle krita par labu devonietim. Taču nekāda dižā rotaļbiedre no Gizas neiznāca – viņa ir pārāk trausla un slinka un labprātāk guļ cauru dienu uz radiatora. Tad kādā dienā ieraudzīju sludinājumu, ka mājas meklē likteņa varā pamesti kaķēni no Aizkraukles. Tā pie mums nonāca melnbaltā kaķenīte Ruža.

Andris: Viņu esmu iesaucis par pasaulē dārgāko kaķi. Jo Ružai šķiet, ka jebkurš, kas ienāk dzīvoklī, ieradies viņu nozagt. Tāpēc acumirklī kaut kur noslēpjas. Tas ir kaut kāds vāks! Un tā jau divus gadus.

No kreisās: Kristīnei rokās Giza, blakus sēž Sultāns, Andrim blakus - Ruža

K.: Nu, un trešais šokolādes krāsas skaistulis ir Gizas bērns Sultāns. Giza bija šausmīgi gribīga. Tāpēc bija jāmeklē viņai brūtgāns. (Smejas.)

A.: Kristīne izdomāja, ka vienreiz mūžā kaķenītei jāļauj dzemdēt, pirms to sterilizē. Rezultātā piedzima pieci kaķēni, no kuriem vienu mēs paturējām, bet pārējiem atradām lieliskus saimniekus.  

K.: Sultāns tiešām ir unikāls kaķis, kurš piesaista uzmanību sava neparastā izskata un krāsojuma dēļ. Viņa tētis ir britu īsspalvainais kaķis. Smieklīgi, ka viņam tā smagā pakaļa mantota no britiem, bet smalkās priekškājiņas un čirkainās ūsas no devoniešiem.

– Kā Giza, kura bija pirmā, uztvēra konkurentes Ruža ienākšanu viņas teritorijā?

K.: Sākumā uz viņu šausmīgi šņāca. Bet viņas diezgan ātri aprada viena ar otru, ņemot vērā, ka Ružiņa, kad viņu atveda, vēl bija pavisam maziņa. Taču Giza visādos veidos ir parādījusi, kurš šeit ir galvenais. 

– Tātad Giza kaķu hierarhijā ieņem augstāko vietu?

A.: Jā! Viņa ir lielmāte, kura pārējiem vienkārši atļauj pie sevis padzīvot.Giza

– Kā kaķi tika pie saviem vārdiem?

K.: Gizai par vārdu jāpateicas mūsu dēlam Ādamam. Kad viņš bija maziņš, teica Giza no Gīzas piramīdas. Uz seno ēģiptiešu vāzēm tiešām redzēti līdzīga izskata kaķi.

Runājot par Ružu – kad viņu man no Aizkraukles atveda un viņu ieraudzīju, iesaucos – maziņa kā rozīnīte. Sākumā tā viņu arī saucām, līdz Rozīnīte pārtapa par Rozīti un vēlāk jau par Rūžeņu, ņemot vērā, ka Andra saknes nāk no Latgales un viņš viņu tā saukāja. Vēlāk Rūžeņa transformējās par Ružu.

Sultāns nosaukts par godu Sultānam Suleimanam. Ģimenē viņu gan mīļi dēvējam par Susuru.

– Pirms pirmā kaķa iegādes jūs meklējāt informāciju specializētajā literatūrā vai internetā padomus par šīs šķirnes kopšanu un barošanu?

K.: Par devoniešiem un citām kaķu šķirnēm, kas neizraisa alerģiju, biju visu sīki un smalki izpētījusi. Ik pa laikam skatījāmies ar bērniem sludinājumus, un domās pirkām te vienu, te citu kaķi. Kad beigās nonācām pie galējā lēmuma, Andris bija komandējumā Zviedrijā. Zvanīju viņam un teicu: «Tici vai ne, bet mēs braucam uz Ikšķili pēc kaķa!» Andris bija šokā! (Smejas.)

– Kurš ģimenē tur galveno rūpi par kaķiem?

(Andris smaida un klusējot rāda ar pirkstu uz Kristīni.)

K.: Man mīlestība pret dzīvniekiem ielikta šūpulī. Man jau vecmamma teica – kā tikko sāku staigāt, tā pa taisno caur pļavu pie zirga. Man ne no viena dzīvnieka nav bailes, neizraisa nepatiku smakas, turklāt, ja kāds dzīvnieks ir slims, ar manu palīdzību nereti kļūst vesels.

A.: Tas ir paradoksāli, bet māka apieties ar dzīvniekiem Kristīnei ir asinīs. Viņa, tikai uzmetot kādam aci, jau jūt, ka kaut kas nav kārtībā, un instinktīvi zinās, kā palīdzēt. Ja, piemēram, viesībās kādam gadīsies kāds nepaklausīgs suns, viņa spēs to savaldīt, tikai paskatoties uz viņu. Arī mūsu kaķi Kristīni klausa bez ierunām.

– Kā jūs kaķus audzināt – principiāli un stingri?

K.: Mūsu kaķi ir paklausīgi kā sunīši. Atliek man pakratīt rādītājpirkstu, kā ir miers mājās. Jo Giza ir tāda kaķene, kura, ja neaudzinātu, uzkāptu mums vienkārši uz galvas.

A.: Neviens mūsu kaķis nevienu nav saskrāpējis. Arī mūsu dīvāni nav cietuši no viņu nagiem.

K.: Cilvēkiem, kuriem mājās ir kaķi, varu ieteikt pārklāt dīvānam plīša pledu. Kaķiem plīšs nepatīk, to viņi neplēš. Turklāt pie šā materiāla nelīp klāt spalvas.

– Un kā ir ar jūsu skatuves tērpiem? Jums, Kristīne, taču jubilejas koncertam sagādāta grezna zelta kleita. Ja kaķis ar nagiem to aizķers – viss, pagalam!

K.: Tāpēc to glabāju speciālā pārvalkā, lai neriskētu.

Runājot par spalvām, raizes sagādā tikai Ružas un Susura apmatojums. Uz melna apģērba viņu spalvas labi redzamas. Uzreiz visi redz, ka mums mājās ir kaķi. Bet es bieži tīru māju ar putekļsūcēju, iespēju aplipt ar spalvām samazinot līdz minimumam.

– Kaķiem mājās ir kādi noteikumi?

K.: Ēdienreižu laikā viņiem aizliegts kāpelēt pa galdu. To viņi ir ievērojuši un robežas nepārkāpj. Citādi viņi var brīvi pārvietoties pa dzīvokli.

–​​​​​​​ Gultās pa nakti viņiem ļauts līst?

K.: Jā! Ruža bieži vien guļ Magdiņas istabā uz skapja, kur viņai uzlikts spilvens. Savukārt Giza lielākoties dzīvo uz radiatoriem. Īpaši ziemā. Viņai tā vilniņa ir pavisam īsiņa, tāpēc nemitīgi salst. Bet Susurs ir tāds, kas mūs visus nemitīgi vaktē, pat naktī.

Atliek, piemēram, Magdiņai nedaudz sakustēties miegā, kā Susurs būs klāt, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā. Viņš ir gluži kā auklīte.

Sākumā biju domājusi, ka Giza būs tas terapijas kaķis, bet tagad šīs funkcijas pilda Sultāns Suleimans.

A.: Viņš Magdalēnai atļauj pilnīgi visu! Ja jūs redzētu, kā meita viņu staipa apkārt, gluži kā zīdaini satītu sedziņā. Un Sultāns varonīgi to visu pacieš, neizdvešot ne skaņas. Nekad neieskrāpēs, neuzrūks. Bet nav tā, ka Magdiņa viņu moka – viņa to dara ar patiesu mīlestību, runājas ar viņu, glauda. Viņi ir labākie draugi.

–​​​​​​​ Sultāns ir ļoti skaists kaķis. Vai nevajadzēja tomēr ļaut Gizai laist pasaulē vēl kādu metienu?

A.: Nē, tikai ne to! Es to atceros kā murgu.

K.: Beidz, nebija taču tik traki! Tas bija savā ziņā mans nepiepildītais sapnis, jo savulaik ļoti gribēju kļūt par veterinārārstu. Visu rūpīgi biju izdomājusi, kā būs, izlasījusi visu iespējamo literatūru.

Gizītei biju sagatavojusi midziņu dzemdībām, un viņa man ļoti uzticējās.

Daudzi mani brīdināja, ka tās būs šausmas, kaķēni klīdīs pa visu māju. Taču man bija totāla kārtība! Depo nopirkām milzīgi lielu kartona kasti, līdz ar to kaķēni ārā netika.

A.: Izrādē Divpadsmit krēsli, kurā atveidoju Ostapu Benderu, Kisa man saka – gribas ātrāk. Un Benders atbild – ātri tikai blusas ķert. Pēc Gizas kaķēnu piedzimšanas, nedaudz palaboju tekstu un tagad saku – ātri tikai kaķi dzimst.

–​​​​​​​ Vai bērniem nebija grūti šķirties no kaķēniem?

K.: Tas bija ārprāts! Bija nenormāla raudāšana. Taču, ņemot vērā, ka Susuru mēs paturējām, viņi salīdzinoši viegli tika šķiršanās sāpēm pāri. 

–​​​​​​​ Par vēl kādu dzīvnieku neesat domājuši?

A.: Katru otro dienu no Ādama dzirdu, ka vajag sunīti. Viņš to ļoti grib! Un, iespējams, es kādu dienu arī padotos šim lūgumam, jo neesmu kategoriski pret. Taču Magdalēnai ir bail no suņiem. Tāpēc pagaidām šis jautājums paliek atvērts.

–​​​​​​​ Ja mājās ienāks suns, vai nebūs tā, ka pasaulē dārgākais kaķis zem gultas vien dzīvos?

RužaK.: Nav tā, ka viņa vispār neizlien no slēptuves. Kad viņa aprod, lien laukā, un viss ir kārtībā. Vienkārši, ja istabās abas durvis ir aizvērtas, tas viņai ir signāls, ka gaidāms veterinārārsts. Šo likumsakarību viņa ir sapratusi un jau laikus paslēpjas.

Ružai ir paniskas bailes no pārbraucieniem, tad viņa no bailēm vienmēr apkakājas, tāpēc veterinārārsts brauc mājas vizītē. Turklāt nezin kāpēc viņai izraisa nepatiku tieši vīriešu kārtas pārstāvji.

–​​​​​​​ Vai kaķi saprot, ka dzīvo nopelniem bagātu skatuves mākslinieku mājā?

A.: Absolūti ne! Nekādas cieņas un respekta. (Smejas.)

–​​​​​​​ Jums ir kādas versijas, ko jūsu astaiņi dara laikā, kad visi esat prom?

A.: Gan jau, ka guļ. Es vismaz tā ceru.

K.: Vienreiz vāze gan mūsu prombūtnes laikā bija sasista, jo viņiem ir neremdināma interese par grieztiem ziediem. Tāpēc pēc koncertiem vai izrādēm tos vienmēr aiznesu uz mūsu omītes dzīvokli un nolieku uz palodzes, kur tie ir drošībā.

–​​​​​​​ No kurienes, jums, Andri, ir šī lielā mīlestība tieši pret kaķiem?

A.: Grūti pateikt… Manā dzīvē šie dzīvnieki bijuši vienmēr. Manu vecāku mājā tieši es biju tas, kurš ievazāja kaķus. Mums ģimenē ilgi nebija neviena dzīvnieka, līdz atstiepu no ielas vienu kaķi. Pēc tam otru un trešo. Un beigās arī paši vecāki kaut kā pavilkās uz kaķiem. Aplipināju viņus ar šo kaķu mīlestību. Kā rakstīja rakstnieks Džeks Keruaks – tu saņem kaķa svētību ar to vien, ka viņš tev pienāk klāt.

–​​​​​​​ Suņi jums neimponē?

A.: Nē, kāpēc, man patīk arī suņi! Taču viņu pilnīgā atdošanās savam saimniekam un pārliecība, ka es bez tevis nekas neesmu, mani vienmēr šausmīgi mulsinājusi.

Atceros, kad vēl studēju Kultūras akadēmijā, sēdēju kaut kādā skvērā un redzēju, kā pilnīgi piedzēries cilvēks ved pie saites lielu suni un sit viņu.

Un tā vietā, lai aizstāvētos, suns skatās uz viņu padevīgām acīm, pie sevis it kā sakot – tas nekas, es tevi tāpat mīlu. Tas ir tik sāpīgi…

–​​​​​​​ Jūs spējat norobežoties, redzot uz ielas bezpajumtes kaķus?

A.: Spēju. Neesmu pasaules lāpītājs! Turklāt pēdējā laikā Rīgā uz ielām kaķu vairs nav tik daudz. Nav tā, kā deviņdesmitajos, kad no katra stūra uz tevi raudzījās vietējie barigas saplēstām ausīm un acīm.

–​​​​​​​ Vai lomas tekstu kaķu priekšā esat mēģinājis?

A.: To gan ne! Kad strādāju, pret viņiem izturos kā pret tukšu vietu. Arī teātrī mums nedzīvo neviens kaķis. Pirmkārt, mūsu mākslinieciskajam vadītājam ir alerģija, otrkārt, dzīvnieks atņem pārāk daudz uzmanības. Teātrī ir jākoncentrējas darbam.

–​​​​​​​ Filmiņā Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi, bērni sarunājas ar suņiem. Jūsu bērni ar kaķiem runājas?

A.: Magdalēna ar viņiem sarunājas kā ar cilvēkiem. Kad viņa atnāk no skolas, bieži vien nosēžas pie Sultāna un jautā viņam: «Tu mani gaidīji? Tu man esi ļoti mīļš.» Ādams ir racionālāks un runā ar viņiem kā maziem bērniem, negaidot atbildi.

–​​​​​​​ Kā jums šķiet, ja jūsu kaķiem pēkšņi būtu piešķirta iespēja runāt – kuri būtu pirmie vārdi, ko viņi jums teiktu?

K.: Giza droši vien pieprasītu liellopu gaļiņu mājās pārnest daudz biežāk – tā viņai ļoti garšo. Susurs savukārt skrietu mums pretī un teiktu – kā es jūs gaidīju! Bet pasaulē dārgākais kaķis droši vien pateiktu paldies.

​​​​​​​–​​​​​​​ Ja jūs varētu piešķirt cilvēkiem vienu īpašību, kāda piemīt kaķiem, – kas tā būtu?

Pašcieņa. Un miers. Man vispār patīk, ka kaķi ir paši par sevi. Tieši tajā slēpjas viņu šarms. Ja vien mums būtu kaķu pragmatiskā attieksme pret dzīvi, mēs visi būtu daudz laimīgi cilvēki.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs