Aigars Nords: «Zelta zīme maratonam ir kā Michelin zvaigzne restorānam!»

Šis Tet Rīga maratona ilggadējam organizatoram Aigaram Nordam ir zelta gads. Jo maijā pirmo reizi maratons noritēs prestižajā Gold Label kvalitātes zīmē, kāda piešķirta ne tik daudziem maratoniem pasaulē — arī prestižajiem Berlīnes, Tokijas, Londonas, Bostonas un Ņujorkas skrējieniem, kuri komentārus jau sen vairs neprasa. Pirmajā Rīgas maratonā piedalījās knapi 1000 skrējēju, šogad bērnu skrējienos vien uz starta izies vairāk nekā 10 000…
Klāt lielais maratons!
Aivars Pastalnieks
Ralfs Dravnieks
13. maijs

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

– Vai ir kāds analogs, ar ko varētu salīdzināt maratona zelta līmeni Gold label? Kas tas vispār ir?

– Tas būtu kā trīs Michelin zvaigznes restorānam. Tur arī ir ļoti strikti kritēriji. Vai arī Grand Slam tenisā. Tur ir mazliet cita sistēma, bet idejiski tas pats. Gold label maratonā skrējēji saņem lielākus ranga punktus, arī prēmijas ir lielākas. Ja tu maratonā izskrien starp pieciem labākajiem, vari kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Ieskrienot desmitniekā, tiec uz pasaules čempionātu, kas šogad notiks Dohā.

– Ko tu domāji 2006. gadā, kad no Jāņa Karavaičika un Aleksandra Balsa pārņēmi Rīgas maratonu?

– Toreiz, protams, es visiem stāstīju, ka lielais mērķis ir rīkot tādu maratonu kā Ņujorkā, Parīzē vai Londonā, bet skaidrs, ka iekšēji trīcēju un drebēju, jo nebija nekādas pieredzes un nebija arī, kam paprasīt. Bravūrīgi gāju uz priekšu un citiem stāstīju, cik viss ir skaisti, bet patiesībā pie sevis domāju, kā lai to visu dabū gatavu. Ambīcijas bija lielas, bet varēšana un saprašana nāca tikai ar laiku.

Mēs bijām pirmie, kas to iekustināja, parādīja, kā tas notiek. Tad radās daudz citu skrējienu, kas ir ļoti forši.

Tagad sezona ir ļoti piesātināta, pilna ar visu ko. Tad jau aizgāja sniega bumba, kuru mēs tagad faktiski menedžējam. Parādījās jaunas distances – bērnu diena un viss pārējais, kas palīdz audzēt dalībnieku skaitu. Tagad tu redzi – kādam no tiem, kas skrēja 2007. gadā, jau bērni skrien. Tā ir forša sajūta. Bāc, šis tiešām strādā! Tas sāk izdoties! Viss tas, ko esi ķimerējis uz papīra, ir salipis kopā un strādā, cilvēki ir smaidīgi, mūzika spēlē, viss notiek – tu sāc no tā riktīgi kaifu noķert.

– Zelta zīmi Rīgas maratonam iedeva uz gadu.

– Jā, to vienmēr dod tikai uz gadu.

– Noteikti tev ir ambīcijas to noturēt.

– Protams, es to gribu. Viens ir dabūt, otrs – noturēt un to arī darbināt. Tagad mēs speciāli pieņemam cilvēkus, strādājam, lai vēl vairāk izskanētu starptautiskajā arēnā un nākamo gadu laikā ārzemnieku skaitu dubultotu.

Tagad Rīgā skrien 5000 ārvalstnieku, bet pēc trim gadiem jāskrien vismaz 10 000.

– Kas būs pats grūtākais, lai noturētu zelta statusu?

– Budžets, jo visu pārējo mēs izpildām. Ilgtermiņā tāda līmeņa maratonu ar tāda līmeņa skrējējiem pavilkt tikai ar saviem, kaut izciliem sponsoriem, ir grūti tik salīdzinoši mazā tirgū. Tāpēc esam lūguši valsts finansējumu 180 000 eiro apmērā. Cerams, ka iedos.

– Pasaki trīs labākos komplimentus, ko esi dzirdējis par Rīgas maratonu.

– Tas nav vārdisks kompliments, bet to esmu pieredzējis ar daudzām ģimenēm – kāds, kurš iepriekš neko nav darījis, bijis ofisā aizsēdējies cilvēks, sācis skriet ar pašu mazāko distancīti, piecinieku. Tad viņš ievilcis pasākumā draudzeni, viņi ir izveidojuši ģimeni. Joprojām skrien paši un nu jau arī bērni skrien.

Tā ir vārdos neizteikta atzinība, par ko mēs visi birojā pa kluso lepojamies.

Es parasti aizeju uz maratona finišu, kad visi skrien iekšā, un dodu pieci, sasveicinos, paspiežu roku. Tās asaras, emocijas, cilvēki ir pārkāpuši sev pāri, ieskrien un pilnīgi nepazīstamam cilvēkam ķeras ap kaklu. To redzot, tu nojaut, kam viņi izgājuši cauri. Ne tikai lai noskrietu tajā dienā, bet arī vairākus mēnešus trenētos, atrautu laiku bērniem, bet beigās tomēr tiktu līdz galam – tas viss ir rakstīts viņu sejā. Kad to redzi, kļūst tik labi.

No ārzemniekiem esmu dzirdējis komplimentus par nenormāli skaistām meitenēm, pilsētu, organizāciju, mūziku, kas ir trasē. Esam centušies kaut nedaudz parādīt kultūras aspektu. Pagājušogad par godu Dziesmusvētkiem bija Dziesmusvētku aleja, 500 koristi dziedāja ap Stabu un Brīvības ielas apgriezienu.

Viens dalībnieks teica – viņš Rīgā tā aizklausījies, bijis tik aizgrābts, fotografējis, ka pilnībā sačakarējis personīgo rekordu.

Rīga ir neticama skaista, un maratons ir veids, kad tu pēkšņi ieraugi to no cita skatpunkta. Par Rīgu ir vislabākās atsauksmes. Man grūtības sagādā tas, ka Rīga tomēr ir salīdzinoši maza priekš 42 kilometriem. Mēs trasi esam mēģinājuši visādi salikt, lai cilvēki izbauda Brīvības bulvāri, superīgākos tiltus, skatus un panorāmas, bet to ir grūti panākt. Taču ar visu to trase ir veiksmīga, salīdzinoši līdzena. Man liekas, ka lielai daļai, kas Rīgā skrien, tā ir ļoti patīkams atklājums. Jo es citādāk nevaru izskaidrot, ka daudzi atgriežas un turpina arvien vairāk vilkt un vilkt ārzemniekus uz šejieni. Tas laikam ir labākais kompliments.

Pilnu interviju ar Rīgas maratona organizatoru Aigaru Nordu lasiet žurnāla KLUBS jaunākajā, maija numurā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs