Laime pilnīga solists Ervīns Ramiņš: Kad atnāca bērniņš, biju ļoti mierīgs. Tagad šis miers sāk zust

Tikai mieru! Viskijs ir kaķītis, nevis dzēriens.. Un ar Ervīnu Ramiņu ir tā… Jūs jau zināt: kad cilvēki pēkšņi iemīlas viens otrā, viņi jautā – kur tu agrāk biji? Līdzīgi ar grupu Laime pilnīga un Ervīnu Ramiņu. Visas meitenes vecumā no piecpadsmit līdz deviņdesmit, kuras skatījās Eirovīzijas vietējo atlasi Supernova, tagad var jautāt – kur tu agrāk biji? Ar grupas Laime pilnīga solistu Ervīnu Ramiņu sarunājas Laura Dumbere
Rokmūzika
Laura Dumbere
19. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Aiga Rēdmane

Jo tas viņa vaļā atplēstais krekls, kailās krūtis, krustiņš ausī un fantastiskais, izcilais vokāls kopā ar patiesu sirds enerģiju ir tas, ko mēs gaidām no īsta rokmūziķa. Bet Ervīns jūs vēlreiz pārsteigs. Nekādu deju uz galdiem, narkotiku vai citu sūro stāstu, kas piederas rokam. Viņš ir labais zēns. Bez ironijas. Tik jēdzīgs zēns, ka atkal gribas jautāt – kur tu agrāk biji? Latviešiem jau kādu laiciņu ļoti vajag jaunus vīriešus, kurus apbrīnot par viņu darbiem un krietnumu, nevis skandāliem un ķēmīgiem izgājieniem. Laipni lūgtas jaunajā latviešu roka pasaulē, dāmas!

– Šķiet, par tevi un rokgrupu Laime pilnīga lielākā daļa cilvēku uzzināja no Eirovīzijas vietējās atlases konkursa Supernova.

– Televīzija ir viens no spēcīgākajiem kanāliem, kā sasniegt auditoriju. Līdz šim it kā viss ritēja savu gaitu: mēs spēlējām koncertus, izdevām albumus, bet bija izteikta robežu sajūta – ka tālāk par šo punktu netiec, stāvi uz vietas. Supernovas lielākais pluss ir tāds, ka vari spēlēt savu mūziku, nav jāievēro kaut kāds mistisks Eirovīzijas standarts, par kuru neviens īsti nesaprot, kāds tas ir. Tā arī izdarījām, varbūt nedaudz mīkstinot savu ierasto skanējumu, lai tas būtu pieņemamāks plašai auditorijai. Un rezultāts bija ļoti labs – mūsu ģitārista Mārča Vasiļevska komponētās dziesmas ieņēma pirmo un trešo vietu.

– Cik sen esi grupas Laime pilnīga balss?

– Grupa pastāv trīspadsmit gadu.

– Kā ar stikla griestu sajūtu? Visi taču jaunībā sapņo iekarot lielākās Latvijas skatuves, tad – Eiropas vai pasaules skatuves. Nav vilšanās, kad tas nenotiek?

– Man šķiet, stikla griestus mūziķi reizēm rada sev paši. Ar attieksmi, pārspīlētām ambīcijām vai neprofesionalitāti, jo, ja gribi iekarot ārvalstu mūzikas tirgu, tev jāspēj konkurēt. Mūsu grupa, iespējams, nav izmantojusi pāris iespēju. Tie ir mirkļi, kad tev paveras durvis, bet tu to nesaproti, neuzķer un nenoreaģē. Mēs savas iespējas palaidām garām nezināšanas dēļ. Trūka menedžmenta pieredzes. Tagad esam izauguši, nostabilizējušies un kļuvuši labāki mūziķi. Par sevi kā izpildītāju šobrīd jūtos ļoti pārliecināts, zinu savu līmeni un varēšanu.

Man nav sarūgtinājuma, ka trīsdesmit četru gadu vecumā neesmu ieguvis pasaules slavu kā rokmūziķis.

Jo mūzika ir tas, ko daru ikdienā no rīta līdz vakaram, tā ir mana dzīve. Mūsdienu mūzikas industrija ir ļoti mainījusies – tā balstās uz labiem singliem, labiem produktiem. Tu arī piecdesmit vai sešdesmit gadu vecumā vari savākt blici ar sirmiem večiem, uzlikt rēcīgas maskas, uztaisīt ģeniālu produktu un kļūt slavens visā pasaulē. Skatuve, mūzika un slava vairs nav jaunības prioritāte. Mūsdienu mūziķim jāseko līdzi vibrācijām gaisā, un viss būs iespējams.

– Pie kā esi mācījies rokmūziku, dziedāšanu?

– Pats pie sevis… Jo Latvijā šādas mācību programmas vai novirziena nebija. Esmu pabeidzis Dārziņskolu un Mūzikas akadēmijas maģistrantūru kā trombonists. Tas ir ļoti labs instruments dziedātājiem, jo attīsta pareizu elpošanu un plaušu tilpumu. Akadēmijā visi pedagogi bija izcili, man viss patika, bet rokmūzika interesēja vairāk. Trešajā kursā kāds pasniedzējs man pajautāja: Ervīn, tevi mūzikā vispār kaut kas interesē? Teicu – jā, roks! Viņš it kā pārklausījies atvaicāja: kas, baroks? Viņš arī pajautāja, vai rokmūzikā eksistē kaut kāda metodoloģija un teorija, kā to visu apgūsti. Patiesībā tas mani ļoti ieinteresēja. Un vēlāk kļuva par grūdienu nodibināt rokmūzikas skolu.

– Tu vadi privātu mūzikas skolu Jelgavā, kur jaunieši var apgūt rokmūzikas novirzienu. Tā ir oficiāla, akreditēta mācību iestāde.

– Skolā aizvadu visas savas dienas. Sākumā tas vienkārši bija interešu izglītības klubs – mūzikas pulciņš, tā sakot. Katrs interesents varēja nākt reizi vai vairākas nedēļā un apgūt roka ģitāru, sitamos instrumentus, dziedāšanu. Izveidojās audzēkņu kodols, apmēram sešpadsmit gadu veci jaunieši, kuri gribēja ko vairāk nekā pulciņu. Tad nu mēs ar sievu, viņas māsu un manu svaini Endiju Rožkalnu ķērāmies klāt projektam. Esam ģimenes uzņēmums. Dabūjām skolai akreditāciju, lai mūsu diplomi būtu reāls, oficiāls izglītības dokuments par mūzikas skolas beigšanu. Tas viss bija laikietilpīgi un traki, bet bija tā vērts.

Mums ir valsts finansējums, pašvaldības līdzfinansējums – šī nav bagāto vecāku atvašu skola!

Mums ir iedota maksimālā akreditācija – seši gadi. Esam otrā privātā mūzikas skola Latvijā, pirmā ir Rēzeknē, bet tā vairāk saistīta ar klasisko mūziku. Tātad esam vienīgā rokmūzikas un laikmetīgās mūzikas skola. Īstenojam unikālu programmu. Jauniešiem ļoti patīk. Nav tā, ka mācām tikai roku, – ir mūzikas vēsture, teorētiskie priekšmeti, ritmika un obligātās lietas no klasiskā novirziena, bez kurām mūzikas izglītība nav pilnīga. Pielāgojamies katra jaunieša talantam un spējām, jo kāds varbūt attīstās kā džeza dziedātājs, kādam padodas blūzs vai profesionāla popmūzika. Jaunieši ir ļoti priecīgi…

– Kāda ir tava īpašā loma šajā mūzikas skolas sistēmā?

– Izglītības programma un tās saturs. Mācību priekšmeti, to saturs, viss no teorijas līdz praksei. Pats pasniedzu dziedāšanu un ansambļu zinības.

– Tātad tu audzini jauno latviešu rokmūziķu paaudzi.

– Domāju, lielākā daļa nekļūs par profesionāliem mūziķiem. Tāpat ir mūzikas skolās – labi, ja katrs desmitais aiziet uz Mūzikas akadēmiju un izvēlas mūziku kā profesiju. Bet galvenais taču ir audzināt kultūras cilvēku, inteliģentu cilvēku, kurš zina, kas ir laba mūzika, un zina, kas ir Bēthovens vai Džonija Mičela! Mūsdienu jaunieši pat vairs nezina, kas ir Madonna, viņiem arī Britnija Spīrsa šķiet kaut kas ļoti sens. Man ļoti patīk būt pasniedzējam. Pedagoģija ir mana lieta.

– Tā ir specifiska profesija. Ne jau visi labie ķirurgi var mācīt citus operēt.

– Tā ir smalka štelle. Man ir arī pedagoģiskā izglītība, izieti visādi kursi par to, kā runāt ar ērcīgiem pusaudžiem… Man patīk, ka viņi ir tik dažādi! Vienīgā roblēma – šobrīd gan skolā, gan grupā ir tik daudz darāmā, ka drusciņ sāku zaudēt līdzsvara izjūtu. Gribētos vairāk būt pašam uz skatuves kopā ar grupu, gribētos vairāk laika ģimenei, jo man ir mazs bērniņš.

– Sieva un meita laika sadales ziņā paliek trešajā vietā, vai ne? Tas nav pārmetums. Domāju, tā ir vairākumam. Tuvākie paciešas, jo viņi taču nevar tevi atlaist no darba…

– Par laimi, ar sievu strādājam kopā, mums ir vienāds dienas ritms. Darbu skolā sākam vienos dienā, mājās esam deviņos vakarā. Vismaz ir tie kopīgie rīti. Mūsu meitiņai Korai ir gads un seši mēneši. Pagaidām iztiekam bez dārziņa un auklēm.

– Agrāk mūzikas grupas sāka karjeru zaļā jaunībā, sekoja albums pēc albuma, līdz viņi kļuva par dzīvām leģendām, ko publika gatava kaut no miršanas gultas izvilkt uz skatuves, – kā The Rolling Stones, piemēram. Tagad šādas dzīvas leģendas vairs neveidojas. Visa popmūzika un rokmūzika sastāv no singliem jeb dziesmām, kas ir aktuālas īsu brīdi.

– Ātrums, kādā viss mainās, un mūsu ikdienas dzīves temps ir vienkārši traki. Baisi! Cilvēki jau nemaz nav spējīgi pieslēgties veselam grupas albumam, to klausīties no viena gala līdz otram. Singli vai piecu dziesmu krājums ir maksimums, ko mūsdienu cilvēks spējīgs noklausīties un iemīlēt. Savā ziņā mēs, mūsdienu mūziķi, esam kā dzejnieki, kam nav dzejas grāmatu, ir tikai kaut kur izplatījumā planējoši atsevišķi dzejoļi, kurus kāds zina, bet kāds nezina. Mūsu grupai ir divi albumi, bet tas ir dārgs prieks, un jābūt arī godīgiem pret sevi – ja no divpadsmit dziesmām mēs paši koncertos spēlējam tikai piecas, tad kāpēc ierakstījām pārējās? Paši izlēmām labāk izdot mazāk dziesmu, bet tādas, lai pašiem kaifs.

– Kā tev šķiet, latviešiem vispār rokmūzika ir pa īstam tuva, pa kaulam? Vai neesam tautasdziesmu, šlāgeru un estrādes mūzikas tauta?

– Man rokmūzikā patīk enerģijas līmenis. Un pārliecība, ko mūziķis ieliek savā skatuves mirklī. Ja pašam nav ticības tam, ko dari, neviens cits tev nenoticēs un nepavilksies līdzi.

Mēs, latvieši, noteikti esam vairāk roķīgi nekā metāliski vai popsīgi. Mums iekšā ir tā slēptā liesma. Jo, kad tautai izšķirīgos vēstures brīžos pamostamies un saņemamies, tad enerģija un spēks ir tādi, ka nenāc ne tuvu! Pašiem kļūst bail. Tad mēs esam īsts roks!

Mēs esam izauguši no īpatnējās mūzikas vides un kokteiļa, kas bija padomju laikā, tas ir mūsu mantojums un daļa identitātes. Bet atceros, kādi bija cilvēku pūļi, kad Deep Purple pirmo reizi atbrauca uz Rīgu.

Latvieši bija tā nogaidījušies un pārgaidījušies šādu mūziku, gaidījuši gadus trīsdesmit… Tādēļ daudzi publikā diemžēl vairs nepiedzīvoja koncertu, jo no gaidām bija pārāk iesildījušies ar grādīgajiem… Tomēr tas bija skaists pārdzīvojums. Man ļoti tuvs ir Braiens Adamss. Ļoti profesionāls, vienmēr trāpa notīs, koncertprogramma noslīpēta līdz perfekcijai. Man pašam arī svarīgi, lai jebkurā dienā un jebkurā brīdī esmu ideālā vokālajā stāvoklī, lai mans sniegums ir perfekts, nevis kaut kādi improvizēti ķērcieni, jo ir paģiras vai vēl sazin kas…

– Perfekcionisms vispār iet kopā ar roku?

– Sniegums uz skatuves ir darbs, tā ir atbildība pret publiku. Esmu darbaholiķis. Nestrādāt man ir ļoti liels diskomforts, un brīvā laika pavadīšana ir mana problēma, jo brīvais laiks kā tāds man liek justies ne savā ādā. Reizēm pat ir smieklīgi: ar sievu pārnākam mājās pirms tiem ierastajiem deviņiem vakarā, skatāmies viens uz otru – ko nu darīt? Varbūt uztaisīt vakariņas, jo cilvēki taču tā dara? Labi, taisīsim vakariņas… Es ļoti, ļoti daudz lasu. Ar sievu nemitīgi klausāmies mūziku, esam kļuvuši par plašu fanātiķiem. Plašu pirkšana kļuvusi nekontrolējama, tā ir mūsu kaislība un slodze ģimenes budžetam.

– No kurienes tu vispār nāc? Rīgas vai lauku čalis?

– Esmu no Ogres, visu mūzikas skolas laiku braukāju uz Rīgu turp un atpakaļ. Mani vecāki man ir darba mīlestības un dzīves kārtības izjūtas pamats. Viņi nebija stingri, bet visu tāpat sapratu, bez pēršanas. Man bija pasakainas vasaras pie vecvecākiem Latgalē. Tas variants, kad bērns jūnija sākumā tiek izkrauts no mašīnas un savākts augusta beigās…

Neko labāku nevaru iedomāties. Laimīgākais laiks dzīvē.

Joprojām savus Latgales laukus redzu sapņos, īpaši lidošanas sapņos – kad tu kā putns lido virs tev mīļajām, svarīgajām vietām. Ar cilvēkiem dzīvē man paveicies – ģimeni, sievu, draugiem, pat skolotājiem. Man nav bērnības traumu, tikai labas atmiņas. Muzikālā dzirde man no tēva, bet ģimenē neviens nav bijis profesionāli saistīts ar mūziku. Nāku no akadēmiķu, matemātiķu, fiziķu un inženieru dzimtas. Esmu baltais zvirbulis matemātiķu ģimenē.

– Tu jau sen dzīvo Jelgavā, lai gan visi, kas vēlas kļūt slaveni un bagāti, raujas uz Rīgu.

– Bet Jelgavā ir ļoti forši! Vienīgais, kā mums pilsētā nav, – kinoteātris. To gan vajadzētu. Man Rīga nepatīk, nogurstu. Neesmu lielo pilsētu cilvēks, pat divas stundas lielpilsētā man ir par daudz. Neesmu arī smalko aprindu pasākumu cilvēks, šo laiku labāk pavadu, rakstot mūziku. Stilīgie tusiņi man šķiet šausmīgi samāksloti, tur jūtos neērti.

Man patīk vienkāršība un īstums visā – no ēdiena līdz attiecībām ar cilvēkiem. Varu smalkā restorānā apbrīnot, kā tie trīs ikri sēž lielajā šķīvī un skatās uz mani, bet nākamajā dienā paņemšu parastu auksto zupu parastā ēdnīcā un būšu laimīgs cilvēks. Esmu audzis ar patiesiem cilvēkiem, strādāju ar vienkāršiem un patiesiem cilvēkiem. Un reizēm redzu, kā Rīga un aprindas cilvēkus maina, kā viņi transformējas. Ne jau sliktā nozīmē – vienkārši viņos uzrodas divas personības. Viena ir publiskā persona, otra – patiesā, slepenā persona. Man laikam to negribas.

– Cik sen esi kopā ar sievu?

– Divpadsmit gadu. Precējušies esam samērā nesen. Bet man ir laimējies. Labs stāsts. Iepazināmies mūzikas vidē. Mana sieva mūsu skolā pasniedz mūzikas vēsturi un strādā administrācijā.

– Ir labi tā kopā strādāt gadiem ilgi?

– Ja ir kopīgi mērķi un kaut kas pacilājošs kopīgajā darbā, tad – jā. Protams, ir brīži, kad vienojamies, ka šovakar mājās par skolas lietām nerunāsim. Mēs labi jūtam viens otru un zinām, kur katrai tēmai ir robežas. Turklāt dienas lielāko daļu pavadām katrs savā skolas galā, pat gaitenī nesatiekamies.

– Kā bērna piedzimšana mainīja tavu vīrieša pasauli?

– Tas noteikti nebija satricinājums. Bijām ļoti gatavi šim solim. Kā jauns pārītis mēs jau veidojām izmēģinājuma ģimeni, paņēmām kaķīti un sunīti. Kaķis Viskijs bija sievas mīlulis, suns Dūda – manējais. Ļoti klasisks dzīvnieku sadalījums vīrieša un sievietes starpā, vai ne? Abiem dzīvniekiem laiku pa laikam bija lielas veselības problēmas no sērijas būt vai nebūt, ar mūsu asarām un kreņķiem. Tā mēs trenējāmies mīlestībai, atbildībai un lieliem pārdzīvojumiem.

Kad atnāca bērniņš, biju ļoti mierīgs. Tagad šis miers sāk zust.

Iztēlojos nez kādus scenārijus, kas ar viņu var notikt, katrā situācijā uzcepos. Un beidzot apjēdzu, ko mamma teica, – kad tev būs bērni, tu sapratīsi… Sāku saprast. Korai ir tikai pusotra gada, visi dzīves izaicinājumi vēl priekšā. Bet – redzot, kā viņa smilškastē mēģina iepazīties ar citu bērnu un tas viņai iekrauj ar smilšu lāpstiņu pa galvu… Ārprāts! Man sirds stājas! Lēnām saprotu, ko vecāki pārdzīvo – bezgalīgu bezpalīdzības un trakas mīlestības sajūtu. Vienmēr esmu bijis ļoti emocionāls. Bērns tikai to apstiprina. Varbūt nelaižu visu uz āru, bet iekšēji apraudāties man nekad nav bijis grūti.

– Vispār jau jocīgi. Kad izrunāju vārdu rokmūziķis, gara acīm redzu bildi: ādas bikses, motocikli, kokaīns, viskijs, meitenes un kautiņi bārā, ja tam vēl palicis spēka… Šķiet, tu tagad pievil manus iedomu tēlus!

– Vienīgais viskijs manā dzīvē bija kaķis. Tādēļ viņu tā nosaucām, lai būtu jelkāds viskijs… Pirms kāda laiciņa viņš smagi saslima. Mēģinājām ārstēt un glābt, taču bijām spiesti kaķīti palaist vaļā. Pēc laika ievērojām, ka sunim sākusies depresija, jo viņš skumst. Viņi taču kopā uzauga. Viņi dzīvoja kā suns ar kaķi citā nozīmē – kā labākie draugi. Nesen paņēmām no patversmes jaunu kaķīti, lai Dūdai atkal ir draugs, un viņai nevajag otru suni, viņai vajag tieši kaķi… Šādas lietas mani ļoti aizkustina.

– Es te it kā par uzdzīvi un vēju matos ierunājos… Tev vienmēr bijuši gari mati?

– Šis ir īsākais griezums, kāds pēdējo desmit gadu laikā bijis… Zini, vairākums pasaules līmeņa rokmūziķu patiesībā ir ļoti kārtīgi cilvēki. Esmu audzināts tā, ka kāpt dzērumā uz galda man šķiet ārišķīgi un muļķīgi. Protams, cilvēkiem patīk to redzēt, lasīt presē un par to runāt. Ir zvaigznes, kas tā arī dzīvo, – nemitīgi rada un apkalpo savu pseidotēlu, lēkā pa galdiem. Tas ir šovs, bet ne patiesā dzīve. Kaut kādu popularitāti tā var iegūt, bet tad sākas problēmas, jo vajag šo tēlu uzturēt. «Nu, ko viņš vēl izdarīs»?

Man nav šāda rokmūzikas sliktā zēna slavas. Vienkārši nespētu to ilgtermiņā apkalpot, jo tas neesmu es.

Esmu vienkāršs, kārtīgs cilvēks. Man svarīgāki īsie, unikālie laimes mirkļi, kas uz skatuves var ilgt tikai pāris sekundes, bet tu esi saslēdzies ar publiku, un ir! Tādēļ man nevajag ne piedzerties, ne triekties lielā ātrumā ar automašīnu. Un meitenes man arī tam nevajag. Arī kazanovu es nespētu ilgstoši notēlot. Ar apreibinošām vielām nekad neesmu aizrāvies. Divas dienas varu piedalīties ballītē, bet tad man tiešām ļoti apnīk. Man patīk ceļojumi un piedzīvojumi. Varu jokoties, muļķoties un dauzīties ar grupas puikām kā mazs bērns, un manī jūs noteikti neatradīsiet rokmūziķa smago dzīves smeldzi un lielo sāpi. Esmu rokmūziķis, bet neesmu sūrais džeks…

– Tu vismaz smēķē? Rokmūzikas dieva dēļ saki, ka smēķē…

– Ar sievu ilgi un kārtīgi pīpējām, bet pirms četriem gadiem atmetām. Nav tā, ka negribas. Galvenais jau ir process, tas dūms un viņa izpūšana gaisā… Bet turamies. Nē, smēķēju ļoti reti. Arī vīnu reti iedzeram, kad vakaros mazais laikā nolikts gulēt. Piedod! Mana lielākā atkarība ir darbaholisms.

– Latviešu roka šūpulis ir Liepāja, bet tavs vējš matos laikam pūš no citas puses.

– Nav man to čērkstošo Liepājas smilšu balsī. Man vispār nepatīk jūra. Nepatīk vējš, nepatīk smiltis. Nekāds Liepājas brālis no manis nesanāktu.

– Kāds tad patiesībā esi?

– Man patīk daba un mazpilsētas. Tur ar sievu esam vienādi. Mums ir sapnis aizbraukt uz Ameriku, un diez vai mēs iegriezīsimies lielpilsētās. Gribam redzēt dabas parkus, Lielo kanjonu, citus dabas brīnumus. Daba manī raisa lielas emocijas. Sajūta, kad brauc pa ceļu un priekšā iznirst kalni… Skudriņas skrien pa ķermeni! Vai mežs. Mēs ģimenē esam kaislīgi sēņotāji. Upes, ezeri un dzīvā daba ir mana lielākā adrenalīna deva.

– Pieņemu, ka esi arī apzinīgs pilsonis ar savu politisko nostāju. Tā ir?

– Vienmēr piedalos visās vēlēšanās. Vienmēr noskatos ziņas vai, ja neesmu tās redzējis, lasu internetā. Mani ļoti priecē Krišjānis Kariņš kā premjers, lai gan pats balsoju par citu partiju. Tomēr man viņš šķiet kompetents un ļoti profesionāls politiķis. Bet man ir daudz jautājumu par informāciju, ko saņemam.

– Piemēram?

– Piemēram, vai atceries lielo jezgu pirms pāris gadiem ar Grieķijas ekonomisko krīzi, bankrotu un parādiem? Mums katru dienu ziņās stāstīja par Grieķiju! Un tad viss pēkšņi noklusa, it kā nekādas krīzes un tādas Grieķijas vispār nebūtu bijis. Kas notika? Ko mums nestāsta? Līdzīgi bija ar bēgļu krīzi. Tā pēkšņi noklusa un izgaisa. Kā pilsonis redzu, ka pēdējā pusgada laikā KNAB ir paveicis piecdesmit reižu vairāk nekā visā savas pastāvēšanas vēsturē. Bet kur viņi bija agrāk? Kāpēc sāk strādāt tikai tagad? Redzot tādus veiklus, viltīgus puišus kā Ušakovs, sāku no dusmām vārīties. Jo man kā cilvēkam, kurš godīgi maksā nodokļus, tas vienkārši nav pieņemami. Tas iegriež manai taisnīguma izjūtai!

– Atzinies, ka esi īsts grāmatu tārps, un tava vecuma grupā tā ir diezgan unikāla novirze.

– Man ir kādas piecsimt grāmatas, ko lasu un pārlasu uz riņķi. Svarīgākās jau atkal ir vienkāršas: Džordžs Orvels, Remarks, Žila Verna piedzīvojumu romāni, Arturs Konans Doils ar Šerloku Holmsu un krievu klasika, piemēram, Divpadsmit krēsli vai Meistars un Margarita. Džordža Mārtina Troņu spēles – grāmatas, nevis filma. Eju uz lietoto grāmatu tirgiem, dabūju to, ko esmu meklējis, un man tā grāmata stāv plauktā kā vērtība. Ir, protams, vērtības, ko nelasu. Nopirku Džovanni Bokačo Dekameronu, sāku lasīt un tik ļoti sagarlaikojos, ka nespēju pabeigt. Bet tik un tā šī grāmata ir manā zelta fondā, un diez vai to kādam aizdošu.

– Klausoties tevī, saprotu – esi baigais īpatnis.

– Nē, esmu introvertais ekstraverts!

– Kas tas par zvēru?

– Tas ir zvērs, kurš ļoti labi jūtas un jautri uzvedas ballītē, tajā pašā laikā nevar sagaidīt, kad tiks uz mājām. Bērnība mani tādu veidojusi. Laukos pie vecmammas un vectēva nebija, ar ko draudzēties, biju tikai es, suns un mežs. Tuvākie kaimiņi divu kilometru attālumā. Izgudroju pats savu pasauli. Iemācījos visus lauku darbus. Varu iztīrīt smirdīgāko kūti, apkopt govi, uzasināt izkapti.

– Man patīk jūsu grupas nosaukums. Laime pilnīga – pilnīgi ģeniāli!

– To izdomāja mans kursabiedrs Reinis Sējāns, kurš sākumā bija mūsu grupā. Sējānu ģimene, kuras durvis mums, jauniešiem, vienmēr bija atvērtas, vispār bija kaut kas fascinējošs. Varējām nākt, muzicēt, runāties ar pieaugušajiem… Kad sākās Cosmos projekts, Reinis aizgāja no grupas, bet viņa dotais nosaukums palika. Viņš ļoti precīzi trāpīja mūsu būtībā – lai gan spēlējam roku, neesam nekādi sūrie veči ar kūpošu smēķi zobos. Mums gaišā puse ir stiprāka.

– Kas tevi dara pilnīgi laimīgu?

– Mūzika. Ģimene, sieva un meita. Un brīži, kad sajūtos pa īstam dzīvs. Piemēram, man patīk izmirkt stiprā lietū. Man patīk nakts. Pābraukt mājās nakts vidū no koncerta, iziet laukā un sajust klusumu, kas burtiski vibrē gaisā. Tāds klusums un tukšums, ka gaiss šķiet elektrizēts. Ir pat mazliet bailīgi, jo sajūties viens pats pasaulē… Bet tās ir patīkamas, skaistas bailes. Ir zvaignzes un nakts, un tu esi ļoti dzīvs.

Neesmu sociālo tīklu cilvēks. Reizēm domāju, kas notiktu, ja vienkārši pazustu elektrība. Man šķiet, sabiedrība ļoti ātri atgūtos.

Atsāktu sarunāties, rakstītu vēstules, dotos ciemos cits pie cita. Mēs attīrītos pāris mēnešu laikā. Tagad skatos uz saviem audzēkņiem – viņi taču ir klasesbiedri, bet savā starpā gandrīz nesarunājas. Katrs ir savā telefonā, nav nekādas komunikācijas, un no malas pat nepateiksi, ka viņi ir pazīstami, nevis sēž rindā pie zobārsta… Kaut kas aizgājis greizi.

– Kādas ir tavas ambīcijas, godkāres pakāpe? Kā ar ilgām pēc slavas?

– Patiesībā esmu diezgan godkārīgs cilvēks, bet savu slavu gribu iegūt ar darbiem, nevis muļķībām. Varbūt kāds mazāk talantīgs un spējīgs cilvēks pa to laiku ir ticis daudz tālāk par mani, jo viņš sev neuzliek lielas prasības un ir bezkaunīgāks. Protams, man patīk atzinība. Tomēr labāk eju savu ceļu lēni, bet ar pašcieņu. Negribu pazaudēt pats sevi. Uz galda nedejošu, lai iekļūtu dzeltenajā presē.

– Un kā ar naudu? Kurš ģimenē ir naudasmaka turētājs?

– Man ar naudu ir ļoti pretrunīgas attiecības – patīk to krāt un tai pašā laikā patīk tērēt. Es joprojām visas cenas galvā pārrēķinu latos.

– Kā dīvains večuks. Tā taču ir sen neeksistējoša valūta!

– Neko sev nevaru padarīt, man katra summa jāpārrēķina latos… Studiju laikā varēju krāt pa divdesmit santīmiem dienā, lai nopirktu kādu īpašu plati. Šobrīd par finansēm atbild sieva, un es pieslēdzos tad, ja kaut kas nav kārtībā un jārisina krīze. Man šķiet, vienīgi ceļojumi ir tā dzīves daļa, kur mums gribētos vairāk naudas, – aizbraukt tālāk, aizbraukt ilgāk… Nesen ar sievu atklājām Polijas Tatrus, kur ir pasakainas kalnu pastaigu takas. Nevaram sagaidīt, kad atgriezīsimies. Mums abiem ir lieli plāni kalnu pastaigām. Tas ir viens no attiecību stūrakmeņiem – kopīgi sapņi.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs