Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijas Mākslas akadēmijas studentes Ances Vilnītes performance – publiska mīlēšanās ar jaunu fotogrāfi Elīnu Samani – akadēmijas simtgades izstādes atklāšanā izstāžu zālē Arsenāls raisīja plašas diskusijas. Atklāšanas performances video noskatījās vairāk nekā 160 000 interneta lietotāju. Vieni apbrīnoja jaunās mākslinieces drosmi, citi kaunināja un veltīja studentēm aizvainojošus komentārus.
Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš, kurš klātienē noraudzījās savu audzēkņu erotisko uzvedumu, aicināja sabiedrību vairāk izglītoties, lai spētu izprast mūsdienu mākslu. Latvijas Neatkarības proklamēšanas dienas priekšvakarā Ance Vilnīte gāja vēl tālāk – izstādes noslēgumā sarīkoja ko līdzīgu lesbiešu laulību ceremonijai.
«Pēc pirmās performances raisījās diskusijas par to, kas ir un nav māksla, un visbiežāk izskanēja viedoklis, ka mākslai jābūt skaistai, estētiski baudāmai un cēlai,» skaidro Vilnīte. «Un kas gan ir skaistāks par līgavu savā kāzu dienā?»
«Šajā reizē spēlējos ar sabiedrības pieprasījumu un realitātes atspoguļojumu, brīžiem pat ļoti konkrēti izpildot cilvēku vēlmes,» teic viņa. Tāda, piemēram, bijusi pēršanas aina – kā atbilde uz komentāru, ka «autori vajadzētu pār celi un kārtīgu performanci ar žagariem».
«Arī vedējtēvi policisti ir atbilde uz pieprasījumu mūs nodot varas iestādēm. Savukārt ceremoniju meistars melnā maskā simbolizē anonīmo interneta uzbrucēju, ņemot vērā, ka kritika un skarbie komentāri nekad netika veltīti, uzrunājot mani personīgi,» turpina studente.
«Šī performance bija loģisks nobeigums manam eksperimentam, jo izstādei tapušais mākslas darbs bija par izmisīgu vēlmi kļūt slavenam. Pirmā performance bija viens no veidiem, kā to panākt, bet noslēgums – oficiāla pāriešana jaunā statusā. Tika piepildītas gan sabiedrības vēlmes – radīt ko skaistu, gan arī tika parādīti amizantie veidi, kā interneta komentāros paustas dusmas, sašutums un pārdomas par laikmetīgo mākslu,» saka Ance.
«Es gan gribētu izcelt nevis kādu no uzjautrinošajiem komentāriem, bet gan to, kuram no sirds piekrītu: «Šķiet, ka mākslai vajag telpu psihiatriskajā slimnīcā.» Taisnība! Kā būtu ar skulptūru dārzu psihiatriskās slimnīcas teritorijā? Mākslai vajag telpu ne tikai tur. Tai ir brīva telpa ļoti daudzās Rīgas vietās, taču mākslu nevar radīt no tukša gaisa.
Lai šo telpu piepildītu un priecētu cilvēkus ar ko skaistu un baudāmu, vajag turīgus cilvēkus, kas būtu gatavi ieguldīt ne vien dārgos auto un īpašumos, bet mūžībā. Vairāk mākslas pilsētvidē iepriecinātu mūs visus – mums ir daudz brīvas vietas, un šķiet, arī cilvēku, kas meklē, kur ieguldīt, jo naudai jāiet apritē. Varbūt ir laiks sākt draudzēties? Šis ir personisks draudzības uzaicinājums,» tā Ance. Viņa atzīst – uzmanība ir iegūta, nu tik atliek strādāt un radīt.
