• Šobrīd

    weather img

    Rīga -14°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Rīga — pilsēta, kurā šampanietī kājas mazgāja

    Izklaide
    Aigars Nords
    4. septembris, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Grūti noticēt, ka pirmās brīvvalsts laikā augstākās raudzes vīni bija tik ļoti iesakņojušies restorānu uzdzīves ikdienā. Tik pat grūti noticēt, ka savu gardēdības, vīnu kultūras un viesmīlības know-how 1940. gadā aizslaucījām padomiskā nebūtībā, lai 50 gadus vēlāk pacietīgi no jauna sāktu būvēt tā, it kā nekas nebūtu bijis.

    Uz Mazo Vērmanes parku esot regulāri piestaigājis gan kara ministrs Balodis un mērs Andersons (1921–28), kurš vīnu neesot smādējis un izcēlies ar apskaužamu apetīti, gan deputāti, profesori, virsnieki un inteliģences pārstāvji.

    Parķis, kā tolaik dēvēja Mazo Vērmanes parku, bijis vienīgais Rīgas restorāns, kurš publikas ziņā varējis kaut nedaudz konkurēt ar Otto Švarcu un atradies Rīgas brodveja pašā sirdī tagadējās Augstākās tiesas vietā. Latvijas laikā par Rīgas brodveju dēvēja kafejnīcām, restorāniem, kino un naktslokāliem piebāzto Elizabetes ielu posmā no Valdemāra līdz Barona ielai, kur bijušās Nacionālās bibliotēkas ēkā atradās Café de Paris. Brodvejā konceptuāli iekļāvās arī daļa Brīvības bulvāra un Esplanādes alejas, kur, laiski pastaigājoties, varēja sevi parādīt, citus apskatīt un nākamo brūti, sievu, vīru noskatīt.

    Latvijas Nacionālās bibliotēkas dzīlēs atrastā vīna karte liecina, ka ar Švarcu konkurēt Parķis varējis arī iespaidīgā vīna pagraba dēļ. Baudīšanai pieejami te bijuši gan cēlākie bordo ar Lafite-Rothschild un d’Yquem priekšgalā, gan atzītākie Burgundijas ciemati un dārzi, Vosne-Romanée, Chambolle-Musigny un Le Corton ieskaitot.

    Baudīšanai pieejami te bijuši gan cēlākie bordo ar Lafite-Rothschild un d’Yquem priekšgalā, gan atzītākie Burgundijas ciemati un dārzi.

    Rīgas švītiņiem Parķī pa rokai bijis arī, piemēram, leģendārā 1911. ražas gada Charles Heidsieck šampanietis, kura dēļ vien uz restorānu būtu vērts mērot tālu ceļu. 20.–30. gadu Rīgā, kura, kā savā atmiņu grāmatā raksta Aleksandrs Bāris, jau tad bijusi «pazīstama visā pasaulē, kā dzīves baudītāju pilsēta, šampanietis bija ierasta bohēmas un restorānu uzdzīves sastāvdaļa. Tomēr vintage jeb viena ražas gada šampanieši, it īpaši tik skaistā briedumā (pēc visa spriežot, vīna karte drukāta agrīnajos 20. gados, tātad, šampanietim toreiz varēja būt ap 10 gadu), bija retums. Nez’, kurš no viņiem visiem, Parķa dendijiem, tika pie šīs pudelītes? Vidbergs? Padegs? Brāļi Kroderi?

    20.–30. gados Rīga steidza dzīvot. Baudīt un uzdzīvot, klenderēt un tērēt, labi paēst un iedzert. Kā stāsta Bāris, tas neesot bijis retums, ka lokālā kaviārs ticis ēsts ar karoti kā biezputra, pat neprasot, cik tas maksā. Ja viesībās, kāzās vai jubilejās kāda no pasūtītajām šampanieša pudelēm palikusi neaiztikta, to tik un tā ierakstīja rēķinā, bet pudele atstāta viesmīlim. Kad nepieredzējis viesmīlis reiz viesību rīkotājiem jautājis, ko darīt ar neizlietotajiem dzērieniem, tad saņēmis atbildi: «Dariet ar to, kas jums tīk, un, ja jums šampanietis negaršo, tad nomazgājiet ar to kājas!»

    «Dariet ar to, kas jums tīk, un, ja jums šampanietis negaršo, tad nomazgājiet ar to kājas!»

    Izcilākais dzērienu piedāvājums Rīgā bijis Otto Švarcā, kas faktiski bija valsts vizītkarte – te norisinājās diplomātiskie rauti, t.sk., Latvijas atzīšana de iure 1921. gadā, kā arī Romas viesnīcā uzturējās un Švarcā dzīroja valsts vīri, sūtņi, prinči, baņķieri, rūpnieki, tirgotāji, mākslinieki, dendiji, turīgi tūristi un piedzīvojumu meklētāji.

    Bāris atminas, ka patīkamākie viesi bijuši skandināvi – vareni ēdāji un vēl varenāki dzērāji. Ja kāds zviedrs vai soms tā piedzēries, ka vairs nespējis noturēties uz kājām, tas neesot bijis nekāds brīnums. Rekords ēšanā un dzeršanā gan piederējis kādam lielgruntniekam, kurš katru mēnesi veikala darīšanās ieradies Rīgā. Viņa ierastās brokastis bijušas milzu trauks ar aukstajām uzkodām, ducis konjaku un divas pudeles šampanieša. Kad pēc īsas pastaigas kungs atgriezies restorānā, tad laika kavēšanai līdz pusdienām šis izdzēris vēl pāris pudelītes Reinas rīslinga.

    Līdzīgi kā citos tā laika vadošajos pasaules restorānos, kāds Švarcs neapšaubāmi bija, viesi restorānā dzēruši izmeklētu un populāru klasiku – šampaniešus, sarkanos un baltos bordo un burgundiešus, Mozeles un Reinas rīslingus, kā arī pa kādam tokajietim, portvīnam, madeirai, Krimas vīnam.

    Vīniem Švarcā bijuši savi apzīmējumi – Mozeles rīslings, piemēram, bijis rasainais, bet Reinas rīslings – puķainais.

    Švarca pastāvīgie viesi reti pētījuši ēdienkarti, lielāku uzmanību pievēršot vīnu kartei. No baltvīniem nopietni ņēmuši tikai balto bordo un balto burgundieti, bet pārējos gaišos vīnus, piemēram, Mozeles rīslingus, par baltvīniem nesauca un lējuši gaiši zaļās glāzēs. Pārējos – vēl trakāk – dzeltenīgās. Vīniem Švarcā bijuši savi apzīmējumi – Mozeles rīslings, piemēram, bijis rasainais, bet Reinas rīslings – puķainais. Klasiskos sarkanvīnus jau toreiz dēvēja par sausiem, jo tos dzerot, radusies sajūta, it kā «rīkle kļūtu sausa». Viskiju jaunie sauca par miežgraudu, bet vecākie kolēģi par blakšūdeni, jo tam piemitusi saspiestu blakšu smaka. Šartrēzi dēvējuši par parfīmu, bet benediktīnietis bijis vienkārši benzīns.

    Par vienkāršu balto Burgundes (tā toreiz dēvēja Burgundiju) vīnu, piemēram, 1929. gada šabli (Chablis) toreiz Švarcā nāktos šķirties no veseliem 18 latiem, bet par sarkano grand cru, teiksim, 1924. gada Charmes Chambertin – tikai 22 latiem. Pārsteidzoši, ka dārgākā vīna tituls Švarca kartē tolaik bijis nevis titulētam bordo vai burgundietim, bet dzērieniem, ar kuriem mūsdienu Rīgā nevienu nepārsteigtu – lielo Šampaņas namu non vintage šampīšiem, no kuriem dārgākais Veuve Clicquot Goût Américain jeb Kliko atraitnes saldā versija tirgota par veseliem 45 latiem!

    Lai labi iedzertu, nebija jāiet uz Švarcu vai Mazo Vērmaņa parku – augsta līmeņa vīna kultūra bija pamanījusies iespiesties arī 2. šķiras restorānos un naktslokālos.

    Tamlīdzīgas ačgārnības cenās bija novērojamas arī citos vadošajos Rīgas restorānos. Esplanādē, piemēram, kas atradās koka ēkā uz Elizabetes ielas tagadējās viesnīcas Latvija vietā, un kuras 20. gadu vīna karti var detalizēti izpētīt LNB, sarkanais bordo Lafite-Rothschild bij’ atrodams par nieka 13 latiem, bet baltais burgundietis Meursault – par 25! Mūsdienās Lafite-Rothschild kļuvis par kulta vīnu, kura labākos ražas gadus izsolēs nosola par četrciparu skaitli, savukārt jēdzīgs Meursault būs nopērkams, sākot ar 50 eiro.

    Lai labi iedzertu, nebija, protams, jāiet uz Švarcu vai Mazo Vērmaņa parku – augsta līmeņa vīna kultūra bija pamanījusies iespiesties arī 2. šķiras restorānos un naktslokālos. Alhambrā (Brīvības ielā, kur tagad Rīgas modes), kas, spriežot pēc traktiernodokļa, esot bijusi Rīgas ienesīgākā uzdzīves vieta, krāšņāko bārdāmu sabiedrībā un Stroka džeza orķestra ritmos varējāt notrallināt kaudzi naudas un šampanieša.

    Ap 20. gadu vidu, kad Rīgas pirmā striptīza vieta Café De Paris pārtapa par Akvarium ar šikāko virpuļgrīdu Rīgā, te džimiju, fokstrotu, čarlstonu vai parasto šīberi līdz agram rītam varēja laist, sūcot Piper-Heidsieck un Château Margaux (!). Nodancoties uz vella paraušanu un vīna vaļībām ļauties varēja arī Fokstrotdīlē jeb Foxtrott-Diele, kas atradās Dzirnavu un Valdemāra stūrī – šī ekstravagantā iestādījuma vīnu kartē vienā čupā kopā sajauktus atradu gan Pontet-Canet, gan karstvīnu, gan d’Yquem un «īsto āboļu vīnu» jeb Echter Apfelweine.

    Ja vien jūs zinātu, kā es tur gribētu, teiksim tā, bārdāmas sabiedrībā pasēdēt un pudelīti salkana d’Yquema izsūkt?

    Ja nakts izklaides neinteresēja, tad dzert tīri labi varēja arī Romas pagrabā, Ķemeru viesnīcā, Jūras paviljonā Majoros, kur augstas raudzes vīnus piegādāja tas pats Jirgensona uzņēmums (Švarca īpašnieki). Ja Rīgas troksnis negāja pie dūšas – vienmēr taču varēja pārcelties uz Daugavpili – tur 1937. gada nogalē Vienības namā atklāj Armijas Ekonomisko veikalu un restorānu ar visai pompozu vīna karti, kurā atrodu savu sapņu vīnu – 1928. gada Château Pichon-Longueville. Neslikti dzīvojām, ne?

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+