Režisore Indra Roga: Manas vienīgās lielās ciešanas ir Mišas slimība

Intervija publicēta žurnālā Ieva 2019. gada 1. numurā.

– Vairumā gadījumu pārmaiņas uztveram kā traģēdiju – kas nu tagad būs!?

– Es nebaidos no pārmaiņām. Es vispār ne no kā vairs nebaidos. Esmu gājusi cauri ļoti smagai dzīves zonai, un pēc tās man ir pilnīgi cita saprašana par dzīvi.

Nekas nenotiks, ja es sadegšu. Nekas nenotiks arī tad, ja man būs jāaiziet.

Neesmu teātrī, lai iegūtu amatu, lai apmierinātu savas ambīcijas. Esmu tur tāpēc, ka mīlu to, ko daru, un gribu kvalitāti – domāšanā, kritērijos, darba organizācijā.

– Pieminējāt smago dzīves zonu. Jūs runājāt par vīra (režisors Mihails Gruzdovs – red.) slimību?

– Jā, protams. Tas, ka mans vīrs ir dzīvs, ir brīnums. Par to varu pateikt milzu paldies ķirurgiem Brikunam un Vilmanim, citiem ārstiem, māsiņām, kas katru dienu ir blakus cilvēkiem reanimācijā. Blakus nāves elpai. Nāves klātbūtne paver citu skatu uz dzīvi. Salīdzinājumā ar dzīvību viss cits ir nieki. Pat teātris.

– Taču abas šīs lietas – cīņa par vīra dzīvību un veselību un teātris jums norisinājās paralēli…

– Kad notika Klūgu mūka pirmizrāde, Miša atradās reanimācijā. Tobrīd ļoti palīdzēja cilvēku atbalsts.

Reizēm domāju – varbūt Valmieras teātra piedāvājums nāca tieši tāpēc, ka bija ļoti daudz kas jāuzspēj. Meitu aizvest uz skolu, aizbraukt uz slimnīcu, būt pie studentiem, strādāt teātrī… Zināju, ka vajag izturēt, un turēju. Tādos brīžos cilvēki nečīkst, čīkst tikai tad, kad laika daudz.

– Ko tad, kad spēki beidzas? Tā agri vai vēlu notiek.

– Bijis tā, ka teātrī neparādos trīs dienas. Mēģinu norobežoties no tā, kas traucē būt normālam. Kāda frāze, ko kāds pateicis. Kāds izlasīts teikums… Tas trāpa sāpīgi. Var jau teikt, ka komentāri internetā nav nekas. Bet, ja tos ieraugi, izlasi, tie tevī sāk kaut ko vārīt. Arī tie sadzirdētie vārdi, kurus tu nemaz nebūtu gribējis dzirdēt. Līdz ar to tev mazliet jāpastrādā, lai savu piesārņoto, netīro grāpīti izmazgātu un netīrumus izmestu. Ja to neizdara, netīrumi sakrājas, un tad vispār ir beigas.

Māksla ir nevis boksēties, bet izturēt sitienu. Jo sitiens jau parasti nāk zibenīgi, un parasti nogāž tevi zemē. Jāvar piecelties. Tā tas ir gan dzīvē, gan teātra mākslā. Visur!

– Esot blakus jums un jūsu vīram, pat fiziski jūtama tā vibrācija, kas starp jums. Mīlestība, kaisle, vienalga, kas tas būtu. Vai arī tas palīdz iziet cauri šim joprojām ne pārāk skaidrajam periodam?

– Protams! Ir iedots cilvēks – viņam es, man viņš. Kaut kāds nolūks ir bijis, kāpēc esam viens otram iedoti. Turklāt – tik savāda satikšanās un negaidīta. Biju viņa studente, mācījos, mācījos, mācījos un ilgi nesapratu, ka esmu iemīlējusies… Labu laiku to nesapratu.

Viņš man dod visvairāk spēka, jo tieši vīra dēļ es apgāju ap stūri, nenobijos palūkoties ap to.

Iziet no sava pagalmiņa vienmēr ir grūti, jo (smalkā balstiņā) tu nezini, kas aiz tā stūra būs. Tu nezini, kas tevi tur gaidīs. Bailes, bailes un bailes. Bet tās mūs ierobežo, tās nodara ļoti daudz nelaimes. Visu laiku kaut ko salīdzina, pielīdzina… Kāpēc?! It kā jau vajag mērīties – teātrī, mākslā… Bet tad, kad klājas slikti, vajag nomierināties un mierīgi darīt. Tāpat, kad ir bail, vajag nomierināties un mierīgi spert soli.

Mišas lielā meita Pēterburgā studējusi vācu lingvistiku, psiholoģiju, un tas viss augstākajās mācību iestādēs. Un vēl pabeigusi astroloģijas studijas. Reiz viņa man saka: «Nē, nē, nē, Indra, tev pavisam cits dzīves uzdevums.» Pēc astroloģiskās kartes un visām zīmēm – mans uzdevums esot izsist ceļu. Vaicāju: «Lai citiem pēc manis būtu vieglāk?» – «Tieši tā!» viņa atbildēja. Ak tā? Nu paldies…

Man traucējot Zivs zīme, jo jāpilda Auna uzdevumi. Kad izdzirdēju šādu uzdevumu, kas zvaigznēs ierakstīts, man kļuva vieglāk. Kaut patiesībā jau es pati zinu, ka man traucē inteliģentā peldēšana, jo īstenībā man vajadzētu uzsist dūri galdā, iet un dalīt cilvēkiem uzdevumus.

– Bet izmainīt jau jūs neko nevarat – tāda esat, un viss.

– Es varu apzināties. Un viss, ko tu apzinies, sāk ceļu. Ja tu neapzinies – neko nevari izdarīt. Turpretī, ja apzināmies savu problēmu, katru reizi, kad to no jauna saskatām kādā situācijā, tā sāk risināties. Patiesība dara brīvu.

Vienīgi… reizēm nesakrīt patiesības. Jo katram cilvēkam tā ir cita, tāpēc būtiski noskaņoties uz viena viļņa, kas jūs savieno.

– Kurš bija jūsu nulles punkts?

– Tie bija vairāki. Pirmais laikam bija tad, kad pirms daudziem gadiem nodzīvoju divus gadus mājās ar dēlu. Gribēju aizbēgt no visām šausmām, ko nozīmē teātris un profesija. Man neizdevās, un labi, ka neizdevās. Ir jāpieņem tas, kas tev tiek iedots, un, ja kaut kas tiek iedots, to vajag nest. Es runāju par profesijas smagumu…

Tad esi aizkārpījies līdz kādam zināmam augstumam un saproti, ka nu ir jāizsit griesti, jo esi sācis rotēt un apnicis pats sev. Tai brīdī piedzīvoju krīzi un atmetu, nometu visu, ko es zinu. Visu sāku atkal no nulles, bet tas sakrita ar maģistrantūru un Gruzdovu. Tad sāc no jauna aptvert un atvērt apvāršņus un saproti – tie ir dziļāki, nekā tu domāji…

Pēc tam atkal, pēc tam atkal. Līdz tu iemācies tuvojošos lielo krīzi diagnosticēt, to apiet, nevis tajā iekrist.

– Bet vai nav tā, ka mums savā ziņā patīk ciest? Uzkrāsot sarkanas lūpas, malkot konjaku, trīcošā rokā turēt cigareti un justies kā melnbalto drāmu karalienēm…

– Jā, mums patīk vārīties negācijā. Tad cilvēkam rodas ilūzija, ka ar viņu kaut kas notiek, ka viņš ir notikumu, uzmanības centrā. Bet ciešanas mēdz būt ļoti dažādas. Tās īstās un lielās ir svētīgas, bet tās sīkās – vienkārši mūsu izdomātas. It kā kāds visu laiku pretotos, lai mēs būtu laimīgi. Bet patiesībā tā pretošanās notiek mūsu galvā.

Manas vienīgās lielās ciešanas ir Mišas slimība. Nekā vairāk.

Jā, vēl arī māsas meitiņas slimība – viņa piedzima ar sirdskaiti, un bija nepieciešama smaga operācija Amerikā, lai to izārstētu. Visi mirkļi, kad robeža ir ļoti tuvu, no acīm norauj plīvuru, kas ļauj tev nonākt citā teritorijā.

Nevienam nedrīkst novēlēt sāpju pilnus brīžus, kad jāapzinās robežas tuvums, bet… Laikam pasaule tā uzbūvēta, ka tikai nāve padara dzīvi jēgpilnu. Ja mums būtu bezgalīgs laika ritums un mēs nezinātu, ka no ķermeņa būs jāšķiras, būtu pilnīgs bezpriģels. Absolūta visatļautība, atbildības trūkums, neesamība. Dzīves jēgas neesamība.

Bet, ja nav jēgas… Lasīju Dalailamu, viņš teica: cilvēks aiziet tad, kad šīs zemes sajūtas – tauste, garša, smarža, redze, sekss – viņam kļūst lieks. Kad viņš ir pietiekami nobriedis, izaudzis, gatavs. Bet ko es zinu… Ticiet man, es neko nezinu… (iesmejas). Mēs varam minēt un katrreiz atkal brīnīties par noslēpumiem. Jo tiklīdz tu saki «Skaidrs!», tā viss jau ir beidzies, nomiris. Tur tā dzīves nepārtrauktība, tur tās pārmaiņas. Bet, ja pārmaiņu nav, tas nozīmē – viss ir miris, dzīves nav. Tāpēc pārmaiņas nepieciešamas katru dienu, katru brīdi. Vienīgais, ko es mācos, – nebaidīties.

– No kā jums bail?

– Es negribu nonākt uz ielas, es negribu, lai bērniem pēc manis paliek parādi, es negribu nosalt vai nomirt badā, nonākt lēģerī… Negribu nonākt situācijā, kur ir vardarbība vai bezizeja. Nesen redzēju sižetu par sievieti, kura tagad dzīvo savas mājas pagalmā, jo iekritusi ātrajos kredītos, tagad iznīcināta viņas dzīve. To es negribu. Mums kaut kā jāiemācās izgrozīties šajā realitātē.

Viens no filozofiem teica, ka valstij jārūpējas tikai par divām lietām – sakarīgu bērnību, izglītību un par vecumu, tai skaitā aiziešanu. Pārējais notiks pats no sevis. Manuprāt, pilnīgi precīzi – ja tevī ielikts pamatīgs un pareizs fundaments, tu būsi sakarīgs cilvēks, darbosies, strādāsi un arī nespēsi veco cilvēku pamest vienu.

No pensijas ir bail, jo tur ir nabadzība – tā man nolemta, es to zinu. Un izdomāt, kā to apiet, manā gadījumā laikam jau ir par vēlu.

– Pieminējāt, cik svarīga sakarīga bērnība. Arī jūs pati bijāt atbildīga par divām bērnībām.

– Lai bērnam būtu pamats dzīvei, nepieciešama mīlestība, kvalitatīva kopā būšana. Bērnam vienkārši jāsaņem mīlestība, pārējais viss būs. Nav svarīgi, vai ar bērnu staigāsi pa muzejiem, teātriem un koncertiem, mājās viņam lasīsiet grāmatas vai abi iesiet uz mežu. Svarīgi, lai viņš iemācītos mīlēt cilvēkus un saprast, ka vajag mīlēt. Un ka mīlēt nenozīmē vienkārši lutināt vai puņķoties, bet dažkārt būt arī skarbam. Mīlestība un atbildība – citu fundamentu nevajag.

Kad bērns piedzimst, viņā jau ir viss. Tāpēc viņš nevis jāveido, bet mazliet jāpalīdz atklāt sevi, jo bērnā viss jau ir iekšā. Jāpavirza uz vienu, otru, trešo pusi, lai viņš meklē. Dzied, dejo, spēlē basketbolu, zīmē, raksta, rēķina… Vecākiem svarīgi uzminēt to talantu, kas bērnā ielikts. Jo pilnīgi visi piedzimst ar kādu talantu, bez tā nav neviena. Netalantīgu cilvēku nav!

Iespējams, esmu pieļāvusi daudz kļūdu, audzinot dēlu.

Ja esi jauns, gribas visu ko, tu skrien uz visām pusēm. Naudas nav, auklītes nav… Bērns tiek vazāts līdzi… Viņš ļoti gribēja spēlēt futbolu, bet nebija tādu iespēju ne laika, ne nodrošinājuma dēļ. Dēls ilgi meklēja savu vietu dzīvē, par laimi, atrada.

Laikam tāpēc tagad bērni dzimst vēlāk nekā kādreiz. Manā paaudzē līdz divdesmit piecu gadu vecumam jau teju visas bija mammas, bet tagad bērniņi dzimst pēc trīsdesmit gadu vecuma. Varbūt, ka tā arī ir pareizi – tu citādi uztver sevi, pasauli, bērnu. Šai vecumā bērns noteikti nav negadījums, iespējams, pat bijusi cīņa, lai viņš būtu. Tāpēc atbildība pret jauno dzīvību ir lielāka, arī nodrošinājums, iespējams, ir cits.

– To, ko nespējāt iedot dēlam, mēģinājāt kompensēt, audzinot meitu?

– Iespējams. Meitai bija vairāk virzienu, kuros viņa varēja un joprojām var darboties. Klavieres pameta, izvēlējās citas nodarbes. Dzirdēts, ka vecākiem bērns jāpiespiež, piemēram, spēlēt instrumentu. Es uzskatu, kad redzi, ka tas kļūst neauglīgi, mokoši un negācijas nesoši – kāpēc to darīt? Varbūt tas uzspiestais mūziķis kādā citā jomā būtu kļuvis ģeniāls. Bet galvenais – laimīgs.

– Pieminējāt savus gadus. Nav viegli skatīties spogulī un ik pa laikam pamanīt kādu jaunu krunciņu. Kā ar to sadzīvojat jūs?

– Vajadzētu darīt visu, ko var izdarīt. Bet man, piemēram, nav laika skaistumkopšanas procedūrām. Turklāt šobrīd esmu ne šis, ne tas – ne vairs jauna, bet arī vēl ne veca. Teātra un kino pasaulē tas ir slikti – ja es būtu veca, būtu interesanta. Bet tagad… sejas ovāls izmainījies, āda savītusi… Ja runa ir par ķermeni, vecums ir cūcība, tur neko nevar darīt. Ķermenis mums iedots uz kādu laiku valkāšanai, un ar gadiem tas vienkārši nonēsājas. Var mazliet kaut ko palāpīt – nomaini frizūru, pamaini brilles. Es, piemēram, veicu acu operāciju, lai atbrīvotos no brillēm, – vīrs man uzdāvināja šādu iespēju.

Būtiski paskatīties citām acīm uz blakus esošiem cilvēkiem, uz sievietēm tavā vecumā. Reizēm skatos uz savām kolēģēm un domāju – viņai ir tikpat gadu, cik man, bet viņa taču ir skaista arī šai vecumā, redz, cik interesanti izskatās tas un tas. Bet, ja pavisam grūti, svarīgi meklēt pieturas punktu garīgajā. Un vēl vajag humora izjūtu, tad viss būs kārtībā.

 

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.