Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Ramona Petraviča atklātā intervijā žurnālam IEVA paziņoja – apņēmusies kļūt slaidāka. «Publiski apņemties ir vislabākais – tad nebūs atpakaļceļa, jo citi man sekos! Tagad man ir 71 kilograms, līdz gada beigām apņemos svērt 62! Tad es varēšu iešūt tās drēbes, ko tagad nēsāju! Var jau būt, ka cilvēkiem no malas izskatās, ka ar manu figūru viss ir kārtībā, bet, paskatoties savas fitnesa sezonas bildes, tiešām gribas raudāt, redzot, ko politika ar mani ir izdarījusi!» uzsver labklājības ministre.
«Esmu ļoti kritiska un prasīga pret sevi, un man savi vairāk nekā 10 liekie kilogrami ļoti nepatīk. Tas ir stress un neregulāra ēšana – pusdienām bieži vien nav laika, aizeju uz kādu pieņemšanu, tur uzkodiņas, vakarā mājās kādu maizes šķēli – vienu, otru, sesto –, un vēl kādu saldumiņu pa virsu…» neslēpa Ramona.
Ministre intervijā žurnālam atklāja, ka politikai pievērsusies slepus no ģimenes.
«Sākumā slēpu, kāpēc tik bieži braucu uz Rīgu, – sacīju, ka pie kosmetoloģes.
Neteicu vīram pat to, ka braucu uz partijas dibināšanas kongresu. Viņš mani ieraudzīja televīzijā, kur es stāvēju un teicu: Saldus, es nāku! Viņš bija dusmīgs. Teica, lai labāk strādāju, nevis tērēju laiku muļķībām,» tā Ramona. Viņa arī atzina, ka politikā iesaistījusies, pateicoties savai manikīrei: «Reiz viņa stāstīja, ka vairs nevar izturēt, kas notiek valstī, tāpēc stāsies Kaimiņa partijā. Galu galā es iestājos, bet viņa – ne.»
Politiķe ietekmējusies arī no kādas taro kāršu licējas: «Pirms tam sieviete, kas man lika taro kārtis, teica, ka neesmu definējusi, ko īsti dzīvē gribu sasniegt, tāpēc mans groziņš vienmēr paliek tukšs. Mana dzīve pirms tam bija nonākusi pašplūsmā, bet nu beidzot biju saņēmusies nostāties pret straumi, tāpēc neļāvos ietekmēties: man bija stingrs mērķis, un, ja daru, tad daru un līdz galam.»
Ministres atziņas
Par dzīvi laukos
«Biju priecīga tikt prom no laukiem: rušināšanās pa dārzu nav man, vairāk esmu asfalta cilvēks.»
«Jutu, ka man nav izaugsmes, sāka traucēt, ka viss jāprasa vīram, – sajutos kā viņa pakļautībā. Man bija autovadītājas tiesības, bet uz Rīgu aizbraukt nepratu: gribu pie draudzenes, bet jāprasa, lai viņš ved. Saņēmu dūšu un sāku braukt ar mašīnu tālāk no mājām – aizbraucu līdz Spicei, tad jau līdz Centrāltirgum.»
«Daudzi politiķi pat nenojauš, cik daudziem laukos aka un tualete joprojām ir ārā, un ir cilvēki, kas iet mazgāties uz upi.»
Par ministres darbu
«Es negulēju apmēram gadu. Kad kāds cits ministrs man atzinās, ka pusi nakts guļ vaļējām acīm, sapratu, ka neesmu vienīgā. Visas emocijas paturu pie sevis – ne es kliedzu, ne dzeru. Tolaik man Rīgā vēl nebija pastāvīgas dzīvesvietas – staigāju ar koferīti no viesnīcas uz viesnīcu un centos pēc iespējas vairāk lasīt, lai izprastu, kas notiek kurā ministrijas jomā.»
«Sabiedrība bieži vien nez kāpēc uzskata, ka visa valdība ir muļķi. Saprotiet, ministrs nav eksperts – viņam nav jāiedziļinās ciparos, santīmos un formulās vai visi likumi jāzina no galvas.»
«Nevaru nosaukt nevienu kļūdu, kas būtu saistīta ar ministriju un varētu ietekmēt sabiedrību. Cik varējusi, tik esmu izdarījusi.»
«Man neviens neapmaksā villu ar atsevišķu darbistabu, ozolkoka galdu un karogu aiz muguras! Būdama karantīnā, biju izolējusies meitas istabā un no tās arī strādāju.»
«Droši vien, ka piekristu pretendēt uz prezidenta amatu. Kāpēc ne? Nevienam amatam nav konkrēta prototipa – lūk, te jābūt tādam un tādam cilvēkam. Nav arī neviena tik gudra un spēcīga cilvēka, lai viņš savā amatā būtu neaizvietojams. Protams, es nevarētu strādāt par informācijas tehnoloģiju eksperti, jo man nav tādu zināšanu, bet nekad nevajag sevi novērtēt par zemu.»
Par skaistumu
«Pat nebiju izģērbusies līdz peldkostīmam, bet cilvēki jau šausminājās – kā tā var, un uzskatīja, ka man jādemisionē. Vai tiešām cilvēkiem šķiet, ka deputātei vai ministrei pludmalē jāsauļojas treniņtērpā!?»
«Kad eju ēst, lieku melnas brilles, lai neviens neskatās, ko ēdu, un pēc tam nepārmet.»
«Esmu no sievietēm, par kurām saka: nevar iznest miskasti, ja nav uzkrāsojusi acis. Nevaru pat iedomāties, ka mājās varētu staigāt nomītās čībās, halātā vai izstaipītā treniņtērpā. Mājās pat pa parketa grīdu es staigāju augstpapēžu kurpēs.»
