• Šobrīd

    weather img

    Rīga -12°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Petraviča: Cilvēki nevar samaksāt rēķinus, bet valdība sev ceļ algas…

    Pieredzes stāsts
    Edgars Orlovs
    Edgars Orlovs
    18. novembris
    3 komentāri

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Mārtiņš Zilgalvis (F64)
    Uz politiskās skatuves viņa uzmirdzēja pirms trim gadiem. 13. Saeimas pirmo plenārsēdi apmeklēja kleitiņā virs celīša, un tika nodēvēta par seksīgāko deputāti. Arī divarpus gados labklājības ministres amatā viņa savu stilu nemainīja. Jau gandrīz pusgadu viņa atkal ir Saeimas ierindas deputāte.

    Lielajā politikā esat jau trīs gadus. Jūtaties kaut ko nozīmīgu paveikusi?

    Uzskatu, ka šie trīs gadi, īpaši tie divarpus, kad biju labklājības ministre, man bija kā misija. Manuprāt, padarīju vairāk nekā iepriekšējie ministri 10 gados. Paaugstinājām minimālās pensijas, pabalstus. Un pensijas nebija paaugstinātas vairāk nekā 10 gadus. Tad asistentu pakalpojumu pilnveidošana, paredzot atteikties no čeku un dažādu parakstu vākšanas. Izdevās arī no 19 uz 40 miljoniem palielināt finansējumu asistentu pakalpojumu apmaksai. Un vēl viena lieta, ar ko neviens ministrs līdz šim īsti nespēja tikt galā, – bāriņtiesas reforma. Man izdevās to iekustināt. Par šo visu man tiešām ir lepnums.

    Konkurenti no opozīcijas partijām jums vienmēr pārmeta, ka nesaprotat, kas šajā ministrijā jādara…

    Tas ir skaidrs, ka opozīcijai jākritizē. Īpaši aktīvs bija Andrejs Klementjevs. Viņš ļoti grib būt par ministru, bet nesaprot, ka, esot Saskaņā un dziļā opozīcijā, viņam tas nekad neizdosies.

    Jūsu iekļūšana ministres amatā bija dīvaina. Sākumā tajā tika bīdīts aktieris Artuss Kaimiņš, tad jūs. Līdz pat dienai, kad notika balsojums par valdības apstiprināšanu, pati šaubījāties, vai balsosiet par varas nodošanu Kariņam.

    Jā, es skrupulozi vērtēju, vai partijai KPV LV vispār jāiet valdībā. Mēs tomēr nācām kā jauna partija ar jaunām vēsmām. Tagad var redzēt, ka vecās partijas politikā mūs – jaunos – prata apspēlēt. Vecie politiķi mūs sašķēla, jo abi mūsu līderi – Kaimiņš un Gobzems – pamuka. Palikām bez vadoņiem, paši pērāmies, kā mākam. Saņemt 16 vietas parlamentā bija liels panākums. Un kas tad beigās ir sanācis? No tā pīrāga ne mēs paēduši, bet viss izdalīts citiem.

    Škrobe, ka tā noticis?

    Protams. Lai iekļūtu parlamentā, bija izdarīts liels darbs. Priekšvēlēšanu laikā braucu aģitēt, bija skaidri mērķi, ko gribu panākt, kā palīdzēt pensionāriem un lauku ļaudīm. Iekļuvu Saeimā, apstiprināja ministres amatā, un nu tik sāksies… Bet viss pajuka. Nav viegli būt par ministri cilvēkam, kuram nav pieredzes, un aizmugurē nav nopietna politiska spēka, kam prasīt palīdzību. Bet tā man bija milzīga pieredze, kas gūta samērā īsā laikā. Labi, ka iepriekš man bija arī gadu ilga pašvaldības deputātes pieredze, jo vēl pirms tam taču nezināju, kas tā politika vispār ir. Darīju savas lietas, un man no politiķiem neko nevajadzēja. Nonākot ministres amatā, uzreiz uzkrita milzīgs informācijas apjoms.

    Vai tad ministrs nav tā persona, kas tikai pasaka politiskos uzstādījumus, kuri ierēdņiem jārealizē?

    Es tā nevaru, neesmu radusi. Visu, ko daru, gribu saprast līdz detaļām. Man ministrijā dažkārt teica – ministrīt, tas nav jūsu līmeņa, tas ir mikro menedžments! Bet tāpat man gribējās izprast ciparus, kas un kāpēc. Mani ministrijā sauca par ciparu cilvēku.

    Jums bija tāda iesauka?

    Tā viņi teica, jo zināja – ja nāks pie manis, uzreiz prasīšu ciparus. Es tā nevarēju, ka viņi tur visu uzrakstījuši kaut kādā ierēdņu valodā, kuru tante Bauskā nesaprot. Viņi vēl solīja – nekas, nekas, pēc pāris gadiem arī jūs runāsiet ierēdņu valodā. Tas nav noticis.

    Ministrijā bija viegli iejusties?

    Labklājības ministrijā kolektīvs ir ļoti jauks. Bija cilvēki, ar kuriem padevās viegli strādāt – valsts sekretārs un vietnieces. Bija arī tādi, kas man nemitīgi centās rakt bedres un mest banānu mizas, uz kurām paslīdēt…

    Piemēram?

    Mana nostāja ir ļoti konservatīva, un man iedod parakstīt vēstuli, lai es izsūtu pārējām ministrijām un organizācijām, ka novembrī par godu svētkiem konkrētas mājas jāizgaismo varavīksnes krāsās. Un tas viss, labi zinot manu nostāju!

    Bet citādi jau ministra darbs baisi kaulus nelauž – vadā ar mašīnu, aicina uz prezentācijām un atklāšanām, sēdina goda vietā…

    Tā domā liela sabiedrības daļa. Iespējams, ir situācijas, kad ministrs var nedarīt neko, jo viss ir mierīgi. Labklājības jomā bija citādi. Darbs sākās astoņos no rīta un nebeidzās piecos vakarā.

    Ministrijā sēdēju līdz tumsai, un arī tad vēl uz mājām ņēmu papīrus, centos atbildēt cilvēkiem, kuri man rakstīja sociālajos tīklos, uz e-pastu un telefonu. Īpaši grūts bija pirmais gads, kad visās lietās vajadzēja iedziļināties, lai saprastu, kas vispār notiek.

    Visu nakti pa galvu kursēja domas, ko un kā labāk izdarīt, kādi likumi jāpamaina. Un, ja par cienāšanu un pasākumiem, tad teikšu atklāti – tajā laikā figūru ļoti sabojāju, jo pirmajos divos ministrēšanas gados nesanāca aiziet pasportot. Ja neesi visu dienu ēdis un vakarā aizej uz kādu pasākumu, pacienājies ar uzkodiņām un našķīšiem, kilogrami nāk klāt.

    Man arī nebija laika iet pusdienās. Kāds no biroja atnesa ēdamo, un es burtiski to apriju, lai atkal turpinātu darbu. Joprojām nevaru atiet no tā, ka ēdienu zibenīgi riju, lai arī mēģinu sevi piespiest ēst lēnāk.

    Būdama ministres amatā, Saeimas deputātes mandātu ilgi nenolikāt. Kāpēc?

    Tā bija papildu slodze, lai arī algu maksāja tikai vienu. Sākotnēji frakcija tā lēma. Kad mani piespieda nolikt mandātu, frakcija ātri sašķēlās. Tas cilvēks, kas atnāca manā vietā, tagad sēž Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra krēslā. Tā ir maksa par balsojumu, lai sašķeltu frakciju. Tā politikā tas notiek.

    Un kā vēl notiek?

    Nesen pie Saeimas man klāt pienāca tantiņa un jautāja – ja te atnāksim 10 000 cilvēku, vai uz mums šaus? Cilvēki novesti tik tālu, ka viņi gatavi nākt protestēt, pat ja šaus. Neapmierinātība briest, pat baidos domāt, cik tālu šajās šausmās var aiziet. Tūlīt vēl būs tie augstie elektrības un apkures rēķini, kurus cilvēki nevarēs samaksāt.

    Bet valdība tik spēlējas, stāvot uz kraujas malas. Premjeram algu palielina par 40, ministriem – par 35 procentiem. Cilvēki nevar samaksāt rēķinus, bet viņi sev ceļ algas, un vēl flīģeli gribēja pirkt…

    Vēl parādījušās runas, ka vajag vairāk ministru. Mūsu partijai jau bija pieredze. Kad Nacionālajai apvienībai savajadzējās vēl vienu amatu, viņi pārpirka mūsu ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu…

    Un cik maksā viens tāds ministrs?

    Pieļauju, ka tas maksā to, ka šis cilvēks saņem solījumu, ka arī nākamajā sasaukumā būs ministrs ar labu algu. Lai tas vispār notiktu, bija jau vēl divu mūsējo balsis parlamentā – viens tagad vada Saeimā komisiju, otrs ir parlamentārais sekretārs. Katrs amats ir vismaz 3000 eiro mēnesī vērts.

    Jūs negribēja nopirkt?

    Gribēja. Tie nebija ne Vienotība, ne Attīstībai/Par!, ar kuru man galīgi nav pa ceļam homoseksuālajā līnijā. Bet es pateicu nē. Es nepārdodos.

    Tātad, jūsuprāt, politikā tiek pirkti un pārdoti amati?

    Tieši tā tas notiek. Tikko aktuāls temats bija krimināllieta par varas maiņu Dobelē. Tur ar amatu maksāja par balsojumu. Kad pārgrozīja Kariņa valdību, atbrīvojoties no KPV LV un nomainot vairākus ministrus, arī mani, bija tieši tas pats tirgus. Tā kā Nacionālajai apvienībai nāca klāt Vitenbergs, arī Golubevai iedeva ministra amatu, lai Attīstībai/Par! būtu apmierināta. Iedeva arī manu amatu konservatīvajiem, lai viņi būtu paēduši un mierā.

    Riekstiņam vēl iedeva parlamentārā sekretāra amatu. Līdz tam viņi bļaustījās, ka terases vajag atvērt, ka viss ir slikti, bet tagad ir klusāki par klusiem. Bēdīgi, bet tā tas notiek.

    Un valdība ar ņirdzīgu smīniņu iet uz priekšu – turas pie krēsla, lai arī tas jau sen nogāzies zemē.

    Būdama ministres amatā, pieļāvāt kļūdas?

    Nedomāju, ka man tādas bija. Šī joma nevar žēloties, ka tās daļa pīrāgā bija par mazu. Tas, ko izdarīju, bija maksimums, ko no plānā budžeta deķīša varēja izplēst. No tagadējā skatpunkta esmu analizējusi, ko varbūt vajadzēja darīt citādāk. Nu, nav tādas lietas! Visi lēmumi tika pieņemti pārdomāti, budžeta iespējās. Ne velti man tagad dažkārt pienāk cilvēki tepat Rīgā vai tirgū Saldū un saka paldies par to, ko esmu izdarījusi pensionāru labā.

    Joprojām turaties bijušās KPV LV drupās. Cerat pēc gada no partijas, kas jau ir mainījusi nosaukumu, iekļūt parlamentā?

    Gribu turpināt darboties labklājības jomā. Tagad uzmanīgi skatos, kas notiks. Mūsu partija ir krustcelēs. Esmu valdē kā tāds pēdējais mohikānis. Lai partija atdzimtu, vajag līderi. Cilvēki it kā nāk, bet pagaidām līdera nav. Tikai tas, ka partijai ir ievērojams valsts finansējums, no vēlēšanu viedokļa neko daudz nedod. Man ir piedāvājumi no citiem politiskajiem spēkiem, bet neesmu cilvēks, kurš visu pametīs, lai meklētu labāku vietu. Vispirms centīšos izdarīt visu iespējamo, lai partija atdzimtu.

    Ko teiksiet par tagadējo labklājības ministru Gati Eglīti?

    Nebiju gaidījusi, ka tik īsā laikā sastrādās tādas lietas. Pirmais, ar ko sāka, – gribēja ķerties klāt pensiju 2. līmenim. Nabaga pensionārus tas iedzina šausmās. Otrkārt, viņš atklāti pateica pašvaldību vadītājiem, kuri pārstāv, viņaprāt, nepareizās partijas, ka tie pie Eiropas fondiem netiks. Un tagad aktuālais – 20 eiro katram vakcinētam pensionāram. Vakcinētam, nevis visiem! Tā ir vakcinēto pensionāru balsu pirkšana pirms vēlēšanām. Es redzu, ka te ir darbs Satversmes tiesai un tiesībsargam, jo šādi lēmumi diskriminē lielu sabiedrības daļu. Es saņemu daudzas niknu cilvēku vēstules pat ar pašnāvības draudiem. Un ne vienmēr būs kāds uz Vanšu tilta, kas to cilvēku noķers…

    Politikā vēsturiski pieņemts ieturēt klasisku stilu, turpretī jūs vienmēr esat bijusi spilgti pamanāma.

    Es laužu stereotipu, ka politiķe ir korpulenta kundzīte kostīmā ar brošu pie krūts. Sieviete ir skaista jebkurā vecumā, ja sevi kopj un atbilstoši pasniedz. Es raugos uz ārzemēm. Sievietes lielos gados nevairās vilkt košas drēbes, veidot skaistu manikīru, krāsot lūpas. Latvijā, šķiet, no padomju laikiem iegājies pelēcīgums, ka visiem jābūt vienādiem, piezemētiem, tādām latviešu pelēkajām pelītēm. Nekad tāda neesmu bijusi. Protams, kaut kādus rāmjus politika uzliek, bet nav jāvairās atšķirties.

    Tiekat dēvēta par seksīgāko politiķi. Tas jums simpatizē?

    Tas bija pirmais tituls, kas man tika piešķirts uzreiz pēc 13. Saeimas sanākšanas. Apsprieda manu svārku garumu. Sākumā likās – eu, tas ir ar tādu seksisma pieskaņu! Bet es ar to labi sadzīvoju, man netraucē.

    Jums ir savs stilists vai pati to veidojat?

    Vispār pati. Man ir šuvēja Anna Osmuškina, kas dažu politiķu sievām, ieskaitot bijušā prezidenta Vējoņa kundzi, šuj tērpus. Viņa mani pati uzrunāja, un ir veidojusi lielāko daļu manu tērpu. Anna zina, kas man patīk, respektē odziņas, kuras negribu zaudēt, ir pamanījusi, ka nebaidos no košuma.

    Cik jauni tērpi politiķei Petravičai gadā ir nepieciešami?

    Tagad, kad darbs notiek attālināti, neko nevajag, jo nav, kur iet. Sēžot pie datora ir vienalga – mugurā kas svaigs vai desmit reižu redzēts. Neuzskatu – ja reiz tērps vienreiz uzvilkts, tas vairs nav velkams. Ar vakarkleitām gan ir grūtāk, jo tādu vienam pasākumam uzšūt ir samērā dārgi. Rēķinu, ka, būdama ministres amatā, vienu tērpu mēnesī uzšūt bija tas, kas vajadzīgs.

    Jums ir liela garderobe?

    Jā, bet, kā jau sievietei, vietas drēbēm vienmēr par maz, un gadās, ka nav, ko vilkt (smejas). Gribētu, lai man tam būtu viena liela istaba, varētu visu ērti salikt, labi pārskatīt. Taču man ir viens skapis Saldū, viens Rīgas dzīvoklī, kurā tagad lielākoties dzīvoju.

    Pārsvarā man ir kleitas, arī pirms politikas man tās patika. Bija iecienījusi Calvin Klein, kas labi piegūla manam ķermenim. Kad devos uz ārzemēm, vienmēr tās pirku. Allaž piedomāju par rotām – tās man darina dizainere Monta Strēle.

    Man ir sarežģīti iegādāties kurpes, kurās ērti justos. Nu, kaut vai tādas, lai bez problēmām aizsoļotu no Dzirnavu ielas līdz Saeimai. Nekad neesmu staigājusi kurpītēs bez papēža, bet augstpapēdenēs pa bruģi nevar pastaigāt. Man der tikai daži modeļi, un tās valkāju, līdz izjūk. Somas man ir melna, pelēka un sarkana, lai saskan ar tērpu. Šodien man ir Michael Kors. No dārgā gala man nevajag, jo soma jau paredzēta tam, lai tajā kaut ko pārnēsātu. Kad biju ministres amatā, dārgos zīmolus vispār neizvēlējos.

    Kāda ir interesantākā vieta, no kuras esat pieslēgusies Saeimas sēdei?

    Ja neesmu parlamenta mājā, pieslēdzos no dzīvokļa. Pirmajā reizē sēdei pieslēdzos no meitas Dženetas istabas. Fonā bija gulta. Man to pārmeta. Bet ko darīt, ja man Rīgas dzīvoklī nav darbistabas? Vēl varu sēdēt virtuvē vai savā guļamistabā, bet tas viss notika pirmajās reizēs, kad pētīja, no kurienes notiek pieslēgšanās. Tagad nevienu tas neinteresē. Es gan cenšos datoru sagriezt tā, lai fonā ir siena un nav nekā, par ko varētu ažiotāžu sataisīt.

    Jūs dzīvojat Rīgā ar meitu?

    Viņa dažkārt paliek. Vecākā meita strādā ārzemēs, dēls ir Saldū, bet Dženeta studē par uztura speciālisti. Esmu viņai teikusi, ka jāpieskata mani, lai ēdu pareizi. Vakar pat… Man grūti atteikties un sevi motivēt. Biju nopirkusi tortes gabaliņu. Dženeta pamanīja, atņēma man to un aizveda uz mājām Saldū. Vakarā ar tādu atvieglojumu devos gulēt, domājot – cik labi, ka meita to gabaliņu aizveda!

    Cik daudz laika pavadāt Rīgā?

    Ir tā, ka pasaku – braucu uz laukiem, tad meita man vienmēr saka – ak, tad jau Saldus jau ir lauki? Bet, salīdzinot ar Rīgu, tā sanāk. Īstenībā visu nedēļu esmu Rīgā. Man vieglāk strādāt, kur ir rakstāmgalds, varu zūmam pieslēgties. Nedēļas nogalē lielākoties braucu uz Saldu. Man tur ir kaķis sfinksiņš, kurš jābrauc samīļot. Pārsvarā jau meita par viņu rūpējas. Viņš ir jūtīgs, viņu vairāk nekā uz vienu nakti nevar vienu atstāt. Var aiziet ar sirdi.

    Un vīrs nav jābrauc samīļot?

    Viņš ir samierinājies, ka dzīvoju Rīgā, pieņēmis to kā pašsaprotamu lietu. Ko viņš tur var teikt? Kad biju ministres amatā, retu reizi aizbraucu uz mājām. Vienmēr biju pārgurusi, vienkārši gulēju un nākamajā dienā braucu atpakaļ. Labuma no manis nebija nekāda. Īsti pat nerunājām. Es viņam pateicu, ka par politiku nerunāšu, jo daru to katru dienu. Tagad jau arī nekas diži nav mainījies. Arī par vakcināciju ar viņu netaisos runāt. Un nerunājam. Mums tas kontakts ir gauži maz. Saldū visu dienu pavadu pie datora rakstot vai runājot pa telefonu, un vakarā man vienkārši vairs nav spēka vēl runāt.

    Un kā jums izdodas saglabāt attiecības?

    Mēs kopā esam… Tā… Dēlam būs 29 gadi, tātad kopā esam 30 gadus. Dzīve iegājusi tādā rutīnā, ka viens otru vairs nekontrolējam. Katram ir savs darbs, sava dzīve. Uzskatu, kad bērni izauguši lieli, var dzīvot sev. Tagad man nav obligāti jātaisa vakariņas, jāmazgā grīda vai trauki. Tikai tad, kad to gribu un man ir laiks.

    Jums vajag, lai mājās viss ir prefekti?

    Man patīk kārtība un tīrība. Esmu apmierināta, ka dzīvoju Rīgā viena, jo nav, kam pārmest, ka nav novācis pēc sevis šķīvi. Man patīk minimālisms, lai nav ļoti jānoņemas ar putekļu dzenāšanu. Un vēl man patīk, ja mājās ir ziedi. Man arī patīk, ja dāvina ziedus. Tad eju pa ielu, cilvēki skatās – o, kas tad šai atkal tos ziedus sadāvinājis!?

    Droši vien ir bijuši brīži, kad dūša pavisam sašļukusi, domājot par valstī notiekošo. Ko tad darāt?

    Ministrēšanas laikā bija viena tāda reize. Toreiz atnācu mājās un domāju, kāpēc es vispār politikā esmu? Sapratu, ka valdībā esmu palikusi viena un neko nespēju izdarīt. Tā bija nakts sēde, kad sprieda par ierobežojošajām lentēm veikalos, par skaistumkopšanas meistaru darba pārtraukšanu… Es aizgāju mājās, iekritu spilvenā un raudāju aiz bezspēcības, ka neko nevaru šim vājprātam padarīt.

    Cik laika dienā veltāt tikai sev?

    Tas droši vien ir naktsmiers un pusstunda no rīta. Jāuzliek kosmētika, ko apvienoju ar kafijas dzeršanu.

    Ātrās brokastis – parasti divas vārītas vai ceptas olas. Matus gribas saudzēt, tāpēc katru dienu tos neveidoju.

    Pirms mājsēdes dažreiz aizgāju uz sporta zāli, ja vēl bija spēks, tad pēc tam pusstundu saunā. Tad gan bija gandarījums un vēlme sevi paslavēt.

    Kādas jums ir attiecības ar pārējām Saeimas sievietēm?

    Nekad neesmu bijusi sieviešu mīlēta. Man šķiet, ka sievietes savā dabā ir skaudīgas – saskata citās konkurenti. Arī sadarbība, piemēram, valdībā, man labāka bija ar vīriešiem. Saeimā man sapas ar Jūliju Stepaņenko, bet vispār ar vīriešiem strādāt kopā ir vērtīgāk.

    Ko jūs ieteiktu pārējām parlamenta dāmām?

    Es visām sievietēm gribētu ieteikt uzdrošināties būt skaistām, nekautrēties par savu ķermeni jebkurā vecumā un darīt visu savā labā, nevis nolaist rokas, sasniedzot 40. Paskatieties spogulī, uzsmaidiet sev un pārējiem, tad arī jūs saņemsiet smaidu. Nevajag būt pelēkām Latvijas pelītēm! Tie laiki ir pagājuši.

    Vai vīrieši jums sit kanti?

    Ir visādi… Protams, vēstules saņemu. Dažādas. No vīriešiem – komplimentāras, ar aicinājumiem uz kafejnīcu. Visādas (mulsi smaida). Atceros no pēdējām – «lieliska personība, skaista sieviete…» Kādu laiku kafejnīcas bija ciet, un tagad atkal. Nav sanācis aiziet. Daļa rakstītāju pazūd, kad pajautāju, par kādu tēmu grib aprunāties – par labklājību vai ko…

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    3 komentāri

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+