Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāda ir dzīve pēc četriem Saeimā nostrādātajiem gadiem?
Ja runā par politisko, tad pēc neveiksmes vēlēšanās nākamajā dienā tiec pilnībā izslēgts. Draugi un ģimene neskaitās, jo viņi regulāri zvana, bet, ja par pārējo, – ir dienas, kad vispār neviens vairs nepiezvana. Tik daudz bija ar darbu saistītu zvanu, īsziņu, bet tagad – klusums. Telefonam beidzot esmu atļāvies ieslēgt skaņu. Arī privātajai dzīvei tā ir šoka terapija. Vajadzīgs laiks, lai visu sagremotu. Katram noteikti citādāk, bet man režīms bija anormāls. Ja kaut ko grib darīt, tik daudz informācijas bija jāsavāc, jāapkopo, jāanalizē. Visas brīvdienas pagāja sporta notikumos. Kā vāvere ritenī septiņas dienas nedēļā! Tagad, kad visa tā nav, esmu kā mazliet no laivas izmests. Cenšos tikt galā, komunicēju ar draugiem, domubiedriem. Nevar jau vienā dienā iepriekšējos gadus pasludināt par nebijušiem.
Pašam ir lepnums par kādu Saeimā paveiktu lietu?
Vadīju Sporta apakškomisiju, arī Izglītības un zinātnes ministrijā, kur pēdējo gadu biju parlamentārais sekretārs, atbildēju par sporta lietām. Ar tiem amatiem dīvaini sanāca. Apakškomisijas vadībā mani ievēlēja negaidīti, jo tas amats nebija mūsu partijai paredzēts. Kaut kāda apstākļu sakritība. Ar ministriju bija vēl trakāk. Partijas valde mani aicināja, ministre Anita Muižniece zvanīja. Pirmajā reizē atteicos, negribēju tur līst, jo zināju, ka mani dauzīs un izcūkos par to, ka Izglītības un zinātnes ministrijā otrs galvenais cilvēks ir ar vidējo izglītību. Es to negribēju, tāpat jau pietika pārmetumu. Neviens cits no partijas nebija gatavs, un ministre ar otro piegājienu mani pierunāja, sakot, ka nav izvēles, jo kādam sports jākūrē.
Tagad atskatoties, jāatzīst – lai kā tur gāja, bet kovida laikā sports nepazuda.
Finansējums kaut kā tika atrasts, pat palielinājās. No malas varbūt šķiet viegli, bet tā gluži nebija, jo Finanšu ministrija, kā arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija bija «Jaunās Vienotības» rokās. Tie bija divi lieli dambji, kurus vajadzēja uzlauzt, lai finansētu sportu. Prieks, ka izdevās izveidot «Trīs zvaigžņu balvu» – labāko atlētu un sporta notikumu gada pasākumu…
Pavisam nesen tā notika. Jūs tur nemanīja.
Man vairāki ar sportu saistīti ļaudis no pasākuma vietas zvanīja, prasīja, kur esmu. Organizatori jau varēja pārkāpt savam ego, bet, kā ir, tā ir. Mani neuzaicināja. Atzīšos, tādēļ pat pa televizoru to neskatījos. Tas tā… Bet pati balva nav slikta.
Esat mainījis dienas režīmu?
Iepriekš cēlos pirms sešiem, jo no rīta centos aiziet uz svaru zāli, lai pēc tās varētu ieskriet mājās pārģērbties un doties uz darbu.
Sociālajos tīklos arī tagad pilns ar bildēm un video, kā aizrautīgi sportojat.
To lietu turpinu, bet mazliet citādāk. Tagad gadās līdz vieniem diviem naktī kaut ko padarīt, kādu filmu noskatīties. Nākamajā rītā paguļu līdz deviņiem, uz darbu jau nav jāiet.
Cik smagus svarus ceļat?
Parasti sporta zālē esmu viens, nav, kas drošībai pastāvētu klāt, un, ja nu kas, izvilktu mani no stieņa apakšas. Tāpēc rekordus cenšos necelt, vingroju ar 90, 95 kg. Agrāk bija vairāk, bet tad satraumējos, kādu laiku vispār nevarēju lielus smagumus cilāt. Pamazām atgūstu formu. Nav man nevienam nekas jāpierāda, tas vairāk sev. Galvai, lai izlaistu dusmas pret stieni, nevis kādu dzīvu būtni.
Kādas filmas jums ir cieņā?
Nesen esmu pieslēdzis filmu paku. Bojeviki un par mīlestību – tas nav man.
Dodiet trillerus, asu sižetu, drāmas, kaut ko par dabu. Jau no bērnības man patīk arī vēsturiskie bruņinieku stāsti. Tos laikam visus esmu redzējis. Ziņas gan vairs neskatos.
Kāpēc? Vai tādēļ, ka jūs tur vairs nerāda?
Arī tāpēc (smejas). Es vienkārši esmu politikā augstu bijis. Tie amatpersonu publiskie paziņojumi… Tas ir PR – tēla spodrināšana. Bieži tiem nav nekāda seguma. Un to es nespēju «pārvārīt». Kad biju politikā, sekoju. Zināju, kāda ir realitāte, un bija interesanti paskatīties, ko no realitātes stāsta sabiedrībai. Tiek nolemts viens, bet, sabiedrībai stāstot, piepušķo vai kaut ko nepastāsta līdz galam. Lai izdevīgāk pašiem.
Kādas atziņas par politiku šajos četros Saeimas gados esat guvis?
Ja īsi un konkrēti – viens liels liekulības tirgus. Draugu tev tur nav, izņemot varbūt frakciju, kurā darbojies. Visi pārējie ir konkurenti, kuri katru brīvu brīdi mēģinās tev to ķeblīti no dibena apakšas izraut.
Vēl man arī ir skaidrs – pārmaiņas nevienam Latvijā nepatīk.
Ja kaut ko gribi paveikt valsts attīstībā, skaidrs, ka dabūsi pa galvu.
Ja negribi izdarīt un tikai pārvēlēties – izdabā visiem un kopējā vilnī atkal iekļūsi Saeimā. Politikā teiciens – neklausies vārdos, bet skaties darbos – pārfrāzējies un skan – neskaties darbos, klausies vārdos. Un tas strādā. Vēlēšanas jau nav par padarītajiem darbiem. Varbūt ir kāds procents cilvēku, kuri tiešām pirms vēlēšanām vērtē padarīto. Pārsvarā tomēr ir emocijas, kuras par labu kādam nosveras pēdējā dienā. Kaut kur redzēju aptaujas datus, ka 16% vēlētāju izlemj, jau esot kabīnē. Ko tur vispār runāt par padarītajiem darbiem? Ne jau vēlēšanu kabīnē tie uz sienas sarakstīti! Vēl ko piefiksēju – lielākā daļa sabiedrības neatšķir, kas ir lēmējvara, kas izpildvara, kas pašvaldības.
Vajadzētu atšķirt?
Par ļaunu nenāktu. To, man šķiet, vajadzētu skolā mācīt. Man, piemēram, uz Saeimu rakstīja par «Rīgas namu pārvaldnieka» rēķiniem. Ko es tur varu palīdzēt? It kā mēģināju skaidrot, lai raksta tiem, kuri kaut ko šādā jautājumā var palīdzēt. Bet nevaru jau visiem uzrakstīt. Cilvēkiem jāsaprot, ka pašiem par labu nāks, ja ar savām problēmām vērsīsies pie tiem, kuri tās risina, nevis cerēt, ka deputāts viņu vietā visu izdarīs.
Pats pirms iesaistīšanās politikā zinājāt, kur un par kādiem jautājumiem vērsties?
Es melotu, ja teiktu, ka visu baigi labi zināju, bet to lielo skeletu sapratu. Darbojos uzņēmējdarbībā un vismaz aptuveni bija skaidrs, kurš un ar ko nodarbojas, kurš par ko atbild. Kad iestājos partijā, sāku vēl vairāk iedziļināties, bet tagad zinu diezgan labi. Tas ir viens labums man no politikas.
Pēc vēlēšanām bijāt viens no pirmajiem, kurš izstājās no savas dzimtās partijas – Konservatīvajiem. Nenožēlojat, ka vispār tur iestājāties?
Nevienu dienu, kuru tur pavadīju, nenožēloju. Tā bija vienīgā tajā brīdī, kurā gribēju būt. Man bija skaidrs, ka vēlos startēt politikā. Tolaik tieši veidojās jauna partija. Biju apņēmies, ka nevienā no vecajām neiešu. Zināju, kā «zēni» tur darbojas.
Es vispār dzīvē reti kaut ko nožēloju. Ja esi izdarījis un saproti, ka nepareizi, tad labāk izdari secinājumus nākotnei, nevis bubini par nožēlošanu. Tagad esmu izstājies no partijas. Tas bija ilgāku laiku briedis lēmums. Šobrīd visi runā – žurkas aizmūk no kuģa! Bet tā nav. Jau vasarā partijā biju paudis, ka dienu pēc vēlēšanām politiskā spēka vadītājam Bordānam pateikšu visu, ko domāju par viņu, un to, kas partijā notiek. To arī izdarīju. Nu viņš ir apvainojies, nerunā ar mani. Feisbukā pat no draugiem izmetis. Tas jau tāds bērnudārza līmeņa gājiens.
Bordānam pa tiem diviem kovida gadiem kaut kas grīstē sagājis.
Saprotams, Jutas Strīķes aiziešana partijai un vadītājam bija smaga, jo viņa bija vienīgais cilvēks, kuru Bordāns klausīja. Tad vēl Juris Jurašs aizbrauca uz Ukrainu, un Bordāns sāka šiverēt, kā grib. Man nepatika. Divas reizes ar viņu asi sastrīdējos. Viņš palika pie sava. Nesaskatu jēgu būt partijā, kur mans viedoklis nav vajadzīgs.
Kā tas ir – asi sastrīdējāties? Ar kaušanos?
Nē. Tāds mans tēls nav paša radīts. Durvis gan aizcirtu.
Saeimā gan bija gadījums, kad devāties pie politiskā oponenta Gobzema un bijāt gatavs viņu ieštaukāt.
Ja būtu gribējis iedot pa purnu, būtu iedevis. Bet es toreiz gāju tikai parunāt. Ja mani pa visu zāli vīrietis publiski saukā par pid…stu! Nu, ziniet, ja uz ielas viņš mani tā nosauktu, ar garantiju dabūtu pa muti. Saeima no ielas tomēr atšķiras. Kaut arī tur pastāv noteikums: esi vecis, atbildi par vārdiem. Piegāju un pajautāju: «Tu atbildi par saviem vārdiem?» Viņš jau tobrīd parunāt nevarēja. Var, protams, pēc tam rakstīt, ka piegāju agresīvā veidā, lamāt mani. Bet es šo savu soli nenožēloju, jo nevar tā viens tips mētāties ar jēlībām un stulbībām. Turklāt viņš to darīja ilgu laiku.
Pēc tam, kad sanāca jaunā Saeima, bet uz pirmo sēdi Gundars Daudze nebija ieradies veselības apstākļu dēļ, tviterī paziņojāt, ka jums ir zināma šī kolēģa «slimība», ka pēc sarunām Saeimā ar Gundaru jums radusies vēlme «uzkost». Tāds diezgan tiešs mājiens… Vai 13. Saeimā bija tādas problēmas?
Kā to ņem. Pieprasījumu komisija notika mazā zālītē. Sākās no rītiem, dažkārt pat pirms deviņiem. Ienāku, apsēžos un jūtu – «wow», vajag gurķīti «uzkost». Un ne jau viņš vienīgais tāds. Reiz parlamentā plenārsēžu dienā viens no tagadējiem ministriem ar vienu tagadējo Saeimas opozīcijas deputāti pēkšņi no pārtraukumiem atgriezās «smaržīgi» un jautrāki. Vārdus nesaukšu, gan paši «izpeldēs». Ne jau es ko pārmetu.
Saeimā ir 100 cilvēki, katrs ar savām vājībām. Bet nu tāds līmenis, ka uz pirmo sēdi neatnākt… Tas jau ir par traku!
Man tā šņabošana nepatīk, bet tautai varbūt patīk, un tāpēc ievēl.
Nesen jums bija dzimšanas diena. 44 gadi. Svētku galdā tad nekā stiprāka nebija?
Esmu jau iepriekš teicis, ka par darbu sākšu domāt kaut kad februārī pēc dzimšanas dienas svinībām. Pasen nebija svinēts, tāpēc nolēmu – šogad atzīmēšu, jo daudz kas jāsāk no baltas lapas. Lielas dzīres nebija, bet kādi 30 cilvēki sapulcējās. Biju visiem pieteicis, lai nāk bez dāvanām, jo ne jau tāpēc rīkoju, gribēju vienkārši savākt kopā visus savējos.
Par kuriem bijušajiem kolēģiem varat teikt, ka viņi ir jūsu draugi?
Sporta aprindās man ir vairāki labi paziņas, varbūt arī draugu pulks. No politiķiem? Attiecības jau it kā ar daudziem bija labas – roku deva, apkampa, dāmas pat bučoja. No šobrīd ievēlētajiem esmu diviem deputātiem uzrakstījis savu redzējumu, apvaicājies par iespējamu jautājumu virzību. Viņi nav uzskatījuši par nepieciešamu atbildēt. Mūsu partijā bija daudz labu cilvēku, pēc vēlēšanām neesmu ar viņiem kā īpaši sastrīdējies. Ja runājam par nopietniem draugiem, tad Juta Strīķe tāda bija. Diemžēl viņas vairs nav. Palikuši man divi tādi tuvāki – Anita Muižniece, ar kuru kontaktējamies, un vēl Juris Jurašs. Viņš nesen bija ieradies Latvijā, bet nu jau ir atpakaļ Ukrainā.
Nav bijis domas doties viņam līdzi?
Kad sākās karš, jau trešajā dienā ar kolēģi aizvedām humānās palīdzības kravu uz Ukrainu. Par došanos karot domāju, kad Juris aizbrauca, un arī tad, kad viņš jau bija Ukrainā. Zvanīju un teicu, ka laikam arī došos. Viņš paziņoja: «Sandi, tev arī parlamentā ir, ko darīt. Kādam tas viss jākārto.» Šobrīd esmu brīvs. Protams, esmu arī tagad domājis par došanos uz Ukrainu. Tur gan daudz pa šo laiku noticis un mainījies.
Nezinu, vai tā mana gaļa tur kaut ko izšķirs.
Būsim godīgi, viņiem vairāk vajag ieročus un militārus speciālistus. Tas nav aizbraukt ogas lasīt, bet es nesaku ne jā, ne nē. Vairāk zināšu, kad izrunāšos ar Juri. Ja man radīsies sapratne, ka no manis Ukrainā varētu būt kaut kāda jēga, ilgi nedomāšu.
