Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Pieaudzis kremēto skaits
Aktieri Leons Krivāns, Astrīda Kairiša, Armands Reinfelds, mūziķis Gvido Linga ir tikai daži no sabiedrībā zināmiem ļaudīm, kuru pēdējā dzīves pietura bijusi Rīgas krematorija. Kas notiek pēc tam, kad izskanējuši atvadu vārdi un aizgājēja zārks lēnām pazūd no pavadītāju skatiena? To PDz piekrita parādīt un izstāstīt uzņēmuma Rīgas kremācijas centrs – krematorija direktors Aivars Ozols. Viņš te strādā jau 15 gadu. Agrāk te notika pārsimts kremāciju gadā, šobrīd to skaits pārsniedz jau divus tūkstošus.
«Interese un pieprasījums pēc kremācijas pakalpojumiem pieaug. Tam ir praktisks skaidrojums – vietu kapsētās kļūst arvien mazāk, īpaši Rīgā,» saka Ozols. «Maķenīt darba apjoms pieaudzis arī kovida dēļ. Tas gan visu sarežģī. Arī šajā biznesā strādājošie slimo.
Vienu brīdi bijām palikuši bez šoferiem, nācās meklēt cilvēkus no malas, piemaksāt viņiem no savas kabatas, lai viņi vestu mirušos uz krematoriju.
Mums jau neviens nekādus specapģērbus nedod – paši iegādājamies tādus, kādi pieejami. Mediķiem vismaz kaut ko piemaksā, mums par to, ka riskējam, pieņemot nelaiķus, kas sirguši ar Covid-19, pilnīgi neko,» atklāts ir viņš.
Pelnus sajaukt nevar
Tiem, kuriem tuvinieka zaudējuma dēļ gadījies būt krematorijā, zināma vien tā ārējā čaula – atvadu zāles, lielā un mazā, un vieta, kur noformē dokumentus, iegādājas vai iznomā zārku, izvēlas urnu. Savulaik uzgaidāmajā telpā bijis neliels bārs, bet tam neesot bijis pieprasījuma. Kremācijas krāsnis, morgs un citas palīgtelpas atrodas vienu līmeni zemāk, nepiederošiem tur ieeja aizliegta.
Garos, tumšos koridorus, kur uz ratiņiem izvietoti zārki ar nelaiķiem, ar atvadu zāli savieno lifts. Ar tā palīdzību zārks no pagrabstāva tiek pacelts augšstāvā, lai tuvinieki pēdējo reizi varētu atvadīties no aizgājēja. Pēc ceremonijas zārks nonāk vai nu morgā, ja abas krāsnis ir aizņemtas, vai pa taisno kremācijas telpā. Klejo mīts, ka krematorijas darbinieki pirms nelaiķa dedzināšanas izvelk no zārka vērtslietas, ko tuvinieki devuši līdzi tai saulē. Aivars norāda – tās esot muļķības.
«Neatverot zārka vāku, to uzreiz ielādē liftā. Mirušos kremē aizvērtā zārkā, vaļā neviens to netaisa. Turklāt pirms kremācijas radinieks, kurš organizē bēres, ar parakstu apliecina, ka nelaiķim zārkā nav sprāgstvielu, sirds vārstuļu, zelta, briljantu, pulksteņu un citu priekšmetu.»
Neņemot vērā darba specifiku, arī krematorijas pagrabos rit dzīve. Tur strādā cilvēki ar stabilu psihi, labu humora izjūtu un veselīgu skatu uz dzīvi.
Bez tā būtu grūti veikt šo darbu. Kurtuvē darbojas trīs kurinātāji – visi vīrieši. Viņi neuzskata, ka šis darbs būtu smags vai nepatīkams.
Kremācijas telpā uzstādītas divas modernas čehu krāsnis, un process ir automatizēts. Kad dators dod zaļo gaismu, krāsnī var ievietot mirušo. Aivars teic – krāsnī ir aptuveni 1000 grādu karstums. Atkarībā no ķermeņa svara un stāvokļa kremācija ilgst no stundas līdz divarpus. Process jākontrolē, jo kvalitatīva darba galvenais kritērijs krematorijā ir – lai nebūtu nekāda jucekļa.
«Sajaukt pelnus nav iespējams. Pirmkārt, nelaiķi tiek dedzināti pa vienam. Pelni, kas tiek savākti pēc kremācijas, uzreiz tiek ievietoti urnā, kurā ievieto ripu ar numuru, kas tiek iegrāmatots arhīvā. Dati tiek iegravēti arī uz urnas.»
Izbauda mieru
Aivars Ozols kapu biznesa lauciņā nonācis nejauši. «Tas nebija mans mūža sapnis. Pēc profesijas esmu ekonomists, savulaik dibināju a/s Rīgas Centrāltirgus. 90. gados te saimniekoja Rīgas domes un vāciešu kopuzņēmums SIA Rīgas krematorija, un mani dome 2003. gadā uz šejieni atsūtīja par valdes locekli. Vācieši nez kāpēc bija iedomājušies, ka Latvija ir banānu republika un te var strādāt, kā grib. Mēs viņus nolikām pie vietas, un ar tiesu viņi bija spiesti aiziet,» atceras viņš.
Pēc tam Rīgas dome sākusi domāt, kam uzticēt krematorijas ēku.
«Te bija palikuši cilvēki, kuriem bija pieredze šajā darbā, piemēram, kurinātāji te bija strādājuši kopš 1994. gada – pašiem pirmsākumiem. Manam kolēģim Jurim Videniekam dome piedāvāja pārņemt saimniekošanu, ņemot vērā, ka pieredze viņam ir. Juris, tāpat kā es, bija nostrādājis krematorijā trīs gadus. Videnieks uzņēmās iniciatīvu, un 2006. gadā nodibināja SIA Rīgas kremācijas centrs-krematorija, un tā mēs strādājam līdz šim brīdim,» stāsta Aivars. «Pēc tirgus lietām izbaudīju mieru, kas šeit valda.
Neslēpšu, sākumā bija savādi, apzinoties, ka te ir daudz aizgājēju.
Taču ar laiku pieradu, iemācījos norobežoties. Protams, kad aiziet man zināmi cilvēki – viens draugs, otrs –, ir dīvainas izjūtas,» neslēpj viņš. Aivaram nācies piedzīvot to, kad par paziņas nāvi viņš uzzina nejauši, jo uz krematoriju tiek atvests zārks. «Tā uzzināju, ka mirusi mana bijusī draudzene, ļoti simpātiska. Viendien zvana radiniece un saka – šodien pie tevis ieradīsies tava draudzene. Es neizpratnē: «Kā? Kādā sakarā?» «Nu, kā? Viņa taču mirusi!» Tas bija sen, bet tās izjūtas nevar aizmirst.»
Ballīte krematorijā?
Šogad Aivaram aprit 15 gadi šajā darbavietā. Tas gan nekā atzīmēts netiks. «Citi gan šeit ir gribējuši taisīt Ugunssvinības. Pirms vairākiem gadiem pie manis kabinetā ienāca solīds čalis uzvalkā un saka – bijis domē, un tā akceptējusi, ka krematorijā tiek rīkots pasākums. Nodomāju – kaut kas nav riktīgi, baigi velk uz gotiem. Nolēmu paskatīties, kādi ir viņa kolēģi, kas atnākuši līdzi. Man viss tapa skaidrs – veči melnos ādas mēteļos, meitenes melnām acīm… Piezvanīju uz domi, protams, nekāda atļauja nebija dota.
Viņi te gribēja taisīt ballīti – vizināties ar zārku pacēlāju, ar uguns lāpām, ugunskuriem ārpusē,» to atceroties, smejas Aivars.
Taču pa īstam viņu šokējis cits atgadījums. «Ieradās labi ģērbta skolotāja, kura vēlējās, lai veicam viņai eitanāziju un uzreiz sadedzinām krāsnī. Ja to nedarīsim, viņa pakāršoties priedē iepretim ēkai. Mēģinājām viņu nomierināt un uzzināt, kāpēc tā nolēmusi. Tikmēr izsaucām pareizos onkuļus pelēkos vadmalas svārkos, kuri konstatēja, ka tas nav viņu gadījums, un izsauca speciālistus tepat no Aleksandra augstienēm.»
Vai noziedznieki nav piedāvājuši kukuli, lai pa kluso likvidētu krematorijas krāsnīs kādu līķi? «Tas nav iespējams. Mums visur ir kameras, tiek fiksētas visas ieejas un izejas. Nevaru komentēt, kas te noticis 90. gados. Esmu dzirdējis daudz ko, bet klāt stāvējis neesmu.»
Vai mainīsies saimnieki?
Uzņēmuma Rīgas kremācijas centrs – krematorija finanšu rādītāji par 2019. gadu liecina, ka uzņēmums strādājis ar vairāk nekā miljons eiro lielu apgrozījumu, peļņa bijusi gandrīz 124 000 eiro. Tiem, kas uzskata, ka krematorijas pakalpojumi Latvijā ir zelta ādere, Aivars gan teic: «Tā gluži nav. Liela daļa peļņas aiziet remontdarbos.» Lai arī uzņēmums datus par 2020. gadu vēl nav iesniedzis, viņš lēš – arī pērn strādāts ar plusa zīmi.
10. jūlijā Jura un Baibas Videnieku uzņēmumam var nākties pamest Rīgas krematorijas ēku. Pērn Augstākā tiesa atzina, ka Rīgas dome tai piederošo krematoriju savam ierastajam sabiedrotajam privātuzņēmējam nomā nodevusi prettiesiski. Jūlijā līgums jāpārtrauc, un domei jādomā, ko ar krematoriju darīt tālāk.
Februāra sākumā Rīgas domes Mājokļu un vides komiteja atzina, ka lietderīgāk būtu rīkot nomas tiesību izsoli uz trim gadiem ar plašu pretendentu loku.
«Mēs, protams, arī pieteiksimies. Iepriekš izsolē uzvarējām ne tāpat vien.
Rīgas dome apsaimnieko dārgas iekārtas – čehu krāsnis, kas kopā maksā 600 000 eiro, un izsoles nolikumā pieprasīja, lai uzņēmumam ir iepriekšēja pieredze darbam Rīgas krematorijā.
Dome no krāšņu ražotāja bija saņēmusi vēstuli: ja iekārtas apsaimniekos neapmācīti speciālisti, ražotājs neuzņemas atbildību, nedos garantiju. Mūsu darbinieki piedalījās šo krāšņu uzstādīšanā, un viņus speciāli mācīja strādāt ar šīm iekārtām, iedeva sertifikātu, un ik pēc diviem gadiem atestācija ir jāpārliek. Tāpēc loģiski, ka izsolē uzvarēja mūsu uzņēmums,» skaidro Aivars. «Kur šādus speciālistus dabūs jaunais nomnieks, ja tāds būs, nezinu.»
