• Mūziķu dēli iet tēvu pēdās – Matīsam Kalniņam un Kristapam Ruņģim pašiem sava grupa

    Mūziķi
    Gita Vīksne
    30. oktobris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: NO PRIVĀTA ARHĪVA
    Grupas Autobuss debesīs solista Marta Kristiāna Kalniņa dēls un grupas Pērkons bundzinieka Ikara Ruņģa atvase iet savu talantīgo tēvu pēdās un pandēmijas laikā izveidojuši grupu.

    Pārsteidzoši līdzīgi saviem tēviem

    «Mēs iepazināmies Bilžu nometnēs,» pirmo satikšanos ar grupas Pērkons bundzinieka Ikara Ruņģa dēlu Kristapu atminas grupas Autobuss debesīs solista Marta Kristiāna Kalniņa dēls Matīss. «Mums ir divu gadu starpība – man ir 17, bet Matīsam nesen palika 19 gadu,» piebilst Kristaps. Abus jauniešus vienojot kaislība uz mūziku. Sākumā tā bija līdzi dzīvošana savu tēvu skatuves gaitām, bet tagad viņi muzicē ar savu grupu Skaļā daba.

    Pagājušajā nedēļā grupa nosvinēja gada jubileju. Matīss, tāpat kā viņa tēvs, ir skanīgas balss īpašnieks un uz skatuves spēlē taustiņinstrumentus. Mūzikas skolā apguvis obojas un akustiskās ģitāras spēlēšanu.

    Kristaps, līdzīgi kā viņa tēvs Ikars, jau no mazām dienām ir bungu pavēlnieks. «Māku spēlēt arī marimbu un akustisko ģitāru un grupā dziedu lielāko daļu bekvokāla,» saka Kristaps.

    Gan pēc balss tembra, gan vizuāli abi ir ļoti līdzīgi saviem slavenajiem tēviem. «Ir gadījies, ka paceļu tēva telefonu un cilvēks otrā galā tikai pēc piecu minūšu sarunas saprot, ka runā ar mani,» saka Matīss Kalniņš.

    «Iespējams, arī mans vokāls agrāk līdzinājās tēva, bet tagad apzināti meklēju pats savu balsi,» atzīst Matīss. «Man tagad ir garāki mati, nekā manam tēvam jebkad ir bijuši,» atklāj Kristaps. Taču pa gabalu Ruņģi ir ļoti līdzīgi. «Abi ar tēvu esam slaidi, un matus audzēju jau no septītās klases. Pēdējā laikā jau sāku apsvērt, vai tos nevajadzētu apgriezt, jo tie jau sāk mazliet traucēt,» atzīstas Kristaps.

    Trīs mēnešus nepiegāja pie bungām

    Kristaps mācās Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijas 11. klasē, un mūzika puiša dzīvē ienes patiesu prieku. «Pirmo reizi uz skatuves kāpu septiņu gadu vecumā. Tas notika mūzikas skolā, kura mūs ar Matīsu pieradinājusi pie uzstāšanās,» saka Kristaps.

    Viņš neslēpj – ceļš līdz sitaminstrumentu profesionālai spēlēšanai nav bijis viegls. «Kad biju nomācījies mūzikas skolā sešus gadus un atlika tikai viens, izlēmu no tās aiziet. Sapratu, ka mani tas vairs neinteresē. Tētis atļāva, jo saprata – nav jēgas mocīt mani vēl vienu gadu. To gribu ieteikt arī citiem muzikālu bērnu vecākiem – ja redzat, ka jūsu bērnam ir talants spēlēt kādu mūzikas instrumentu, taču tā apgūšana izraisa izdegšanu, ļaujiet viņam paņemt pauzi! Citādi bērns spēlēs instrumentu līdz mūzikas skolas beigām, un pēc tam nekad mūžā vairs tam negribēs pieskarties,» uzskata viņš.

    «Arī es kādus trīs mēnešus bungām nepieskāros. Tās stāvēja manā istabā, katru rītu uz tām skatījos, līdz lēnām jutu atgriežamies vēlmi pie tām piesēsties. Nomainīju skolu, nonācu jaunā vidē, un interese par spēlēšanu atkal parādījās,» atceras Kristaps.

    «Mūzika vismaz hobija līmenī manā ikdienā noteikti būs, taču vēl neesmu drošs, ka pēc vidusskolas absolvēšanas saistīšu ar to savu dzīvi. Šovasar pastrādāju Latvijas Radio Informācijas tehnoloģiju nodaļā. Darbs man patika, bet nezinu, vai vēlētos to darīt visu mūžu. Mani saista arī militārās lietas, un skolā izvēlējos papildus apgūt valsts aizsardzības mācību.

    Nokļuvu pie fantastiski laba instruktora, kurš savulaik dienējis Afganistānā. Viņš rīkoja nometnes, kur es ar 30 kilogramu smagu mugursomu devos 20 kilometru garos pārgājienos. Bridu pa purvu, ziemā nakšņoju mežā. Tās bija lieliskas naktis!» stāsta Ruņģis juniors. Prieku viņam sagādā arī foto lietas.

    «Man bija kādi seši gadi, kad vecāki nopirka pirmo visparastāko digitālo kameru. Daudz fočēju, un bildes izdevās labas. Ceturtajā klasē uztaisīju arī dažus video, bet septītajā klasē nopirku pirmo nopietno digitālo kameru. Tagad esmu pārgājis uz analogo fotofilmu. Tas ir lēnāks process, kas liek vairāk padomāt,» saka Kristaps.

    Studē ekonomiku, bet dzīvo mūzikā

    Matīss Kalniņš Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā studē ekonomiku. «Priecājos, ka savos 19 gados esmu atradis to, kas man patiešām patīk, un tā ir mūzika. Es to uztveru nopietni. Kad piesēžos pie klavierēm un spēlēju kādu melodiju, es atveros un jūtos dzīvs,» saka Matīss.

    «Manas gaitas muzikālajā izglītībā bija ilgas un – es pat teiktu – mokošas. Līdzīgi kā Kristaps, arī es savulaik gribēju iet prom no mūzikas skolas.

    Toreiz tētis man stingri pateica – dēls, tev tā ir jāpabeidz! Vienmēr būšu viņam pateicīgs, ka to izdarīju.

    Līdz piektajai klasei mācījos taustiņinstrumentus, bet tad sapratu, ka tomēr negribu tos spēlēt. Tētis ieteica apgūt oboju, kuru spēlē arī pats. Man iepatikās, jo oboja ir kolosāls mūzikas instruments, un reti kurš to mūsdienās prot spēlēt,» atzīst Kalniņš.

    «Tomēr, ja bērnam no muzicēšanas ir tikai puņķi un asaras, vecākiem nevajag uz to spiest. Man pie vainas bija slinkums. Uzskatu, ka mūzika cilvēku spēj izglītot un savā ziņā atver trešo aci. Es ikvienam jaunietim ieteiktu nopirkt akustisko ģitāru par simts eiro un iemācīties četrus akordus. Tu būsi jebkuras ballītes dvēsele! Pats ģitāru apguvu tieši tā – mana mamma Jolanta nopirka sev ģitāru, bet spēlēt iemācījos es. Daudz ko apguvu pašmācības ceļā, daudz ko jautāju saviem kolēģiem.»

    Uz vienas skatuves ar mūzikas grandiem

    Pērn oktobrī Matīss, Kristaps un vēl divi puiši izveidoja savu grupu, par mērķi izvirzot divu Latvijā populāru komponistu mūzikas spēlēšanu. «Šobrīd gatavojam Jura Kulakova un Imanta Kalniņa dziesmu koncertprogrammu, ar kuru plānojam doties koncertturnejā pa Latviju nākamajā vasarā,» stāsta Kristaps. Viņš lepojas, ka dzied latviešu valodā. «Tā ir valoda, kuru savulaik izcīnījām, un, dziedot tajā, mēs savu valodu godinām,» uzsver viņš.

    «Vēlamies nest tautā skaistas, bet varbūt jau nedaudz piemirstas dziesmas. Mūsdienu jauniešiem nepieciešams atgādināt par tām. Dziesmu piemeklēšanā man palīdz arī tētis,» saka Matīss. Kopā ar Kristapu dziesmas komponējot ar paši.

    «Šā gada beigās gatavojamies laist klajā pirmo grupas singlu,» saka Ruņģis.

    «Esam perfekcionisti, tādēļ savas pirmās dziesmas publiskosim tikai tad, kad tām būs patiešām kvalitatīva skaņa,» piebilst Matīss. Pirms diviem mēnešiem puiši pirmo reizi uzstājās uz lielās skatuves. «Tas bija festivālā Kulakova nakts. Starp citu, nepilnu stundu pirms uzstāšanās izlēmām nomainīt grupas nosaukumu. Sākumā bijām Sānuielas zēni – tas bija burtisks savulaik populārās puišu grupas Backstreet Boys nosaukuma tulkojums. Sapratām, ka tas, ko vēlamies sniegt klausītājiem, ar šo nosaukumu nesaskan. Gatavojām festivālam gan pašu radītās, gan grupas Pērkons dziesmas Vidus laiks un Klusā daba ar akācijām. Kāds no mums pēkšņi iesaucās: «Skaļā daba!» Un tā tapa jaunais grupas nosaukums,» atceras Kristaps.

    «Mūsu tēti šajā ceļā mūs ļoti atbalsta. Piemēram, mans tētis mūs pieteica šim festivālam, bet Matīsa tētis dod savu dārgo sintezatoru,» saka Ruņģis. Viņš atzīst – uzstāties uz vienas skatuves ar grupām Menuets, Pērkons un Dzelzs vilks festivālā bijis ļoti pagodinoši. «Man šķiet, ka nospēlējām labā līmenī. Varēja just to īpašo enerģiju, kuru kopā ar patīkamu satraukumu var izbaudīt tikai uz skatuves.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+