Mūziķim Artūram Reinikam ekstremāls šļūciens no kalna: Bija uznācis kaut kāds vecuma dullums

Ziema
Zane Piļka-Karaļeviča
3. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Facebook
«Tas varēja beigties traģiski,» atzīst grupas Tērvete mūziķis, kurš 63 gadu vecumā nolēma nošļūkt ar plēvi no stāvā Tērvetes pilskalna virsotnes.

Pirms nedēļas, kad ārā valdīja pamatīgs sals un sniegs bija līdz ceļiem, mūziķim un zemessargam Artūram Reinikam pēkšņi nāca apjausma – viņam dzīvē trūkst adrenalīna un ekstremālu izjūtu.

«Gājām pastaigāties gar Tērvetes pilskalnu, kuru tautā dēvē par Cukurkalnu, un redzējām, kā bērni bauda ziemas priekus. Kalnam ir divas puses – lēzenā, kur tagad uztaisītas garas kāpnes, un stāvā. Skatījos un priecājos, kā daži drosminieki – trīs vai pat četras reizes par mani jaunāki – šļūc no kalna. Un mani pārņēma uzmācīga doma – es arī gribu pamēģināt!» atceras Artūrs. «Man burtiski bija uznācis kaut kāds vecuma dullums. Par visām varītēm vajadzēja nošļūkt no tā kalna. Turklāt ne jau no lēzenās vietas! Man vajadzēja šauties lejā no tās puses, kur normāli cilvēki nelien. Ir, protams, arī tur ieslidināts, bet domāju, ka to darījuši ne tādi padzīvojuši kungi kā es,» smejas viņš.

«Manai sievai Dacei šādas pārgalvīgas lietas nepatīk, bet es nogaidīju, kad sāka krēslot un cilvēku tikpat kā nebija, un devos uz kalnu viens.

Domāju, ja kaut kas atgadīsies, vismaz manu kaunu neviens neredzēs,» kalna iekarošanas plānu atklāj mūziķis. «No tik stāva kalna nekad mūžā nebiju laidies lejā. Turklāt man ir operēta mugura. Tas bija kaut kāds sviests, ko darīju. Varēju palikt turpat guļam. Bet es riskēju.» Reiniks apgalvo, ka ekstremālo šļūcienu veicis absolūti skaidrā. «Ne lāsītes nebiju dzēris!»

«Paņēmu lielo atkritumu maisu, izgriezu divus caurumus, iebāzu tajos kājas un ielīdu gluži kā guļammaisā. Maiss noturējās varbūt kādus metrus 15 un tad pašķīda uz visām pusēm. Tālāk jau lejā šāvos kā spineris. Pat neatceros, kā līdz lejai tiku – uz muguras vai uz dibena. Ātrums bija pamatīgs. Svars man arī nav nekāds mazais – pāri 90 kilogramiem, attiecīgi – labāka gravitācija. Arī plēve sākumā to paātrinājumu uztaisīja pamatīgāku. Turklāt tie, kas pirms manis bija braukuši, bija noslidinājuši sniedziņu no kalna, un apakšā bija pliks ledus,» atminas Reiniks.

«Kad piezemējos, biju priecīgs, ka esmu pie samaņas. Pagulēju pāris sekunžu, secināju, ka rokas un kājas veselas, un metos pie telefona, lai uztaisītu selfiju.» Sieva Dace, sagaidot viņu mājās, nogrozījusi vien galvu.

«Uz vecumu cilvēks paliek bērna prātā, un tas ir par mani,» aizrautīgi smejas Artūrs.

«Nesen domāju par alpīnistiem – kas viņus nemitīgi dzen rāpties tajos augstajos kalnos? Tagad sapratu. Arī mani kā magnēts vilka līst Cukurkalna virsotnē. Noķēru to izjūtu. Kad nobraucu no kalna, manī iestājās miers.» Alkas pēc adrenalīna uz kādu laiku ir apmierinātas. «Pērn pavasarī vēl paspēju aizbraukt uz Kipru, kur baudīju atrakciju Lielgabals – tevi uzšauj vairāk nekā 100 metru augstumā. Pūlis skatās un bļauj. Vēl sapņoju izbaudīt trakos amerikāņu kalniņus. Amerikā caurbraucot esmu bijis, bet nebija iespēja uz šo atrakciju tikt. Ja sanāks atkal aizlidot, pirmais, ko darīšu, došos uz kalniņiem. Man patīk trakas lietas!»

Reinika slavenais šļūciens iedvesmojis arī citus pārgalvjus. «Es gan neieteiktu to atkārtot. Taču viens no Dobeles zemessargu ansambļa puišiem arī gatavojas lidojumam. Sīki un smalki man izprasīja, kā tas ir, un tagad riktējas uz kalnu. Viņam ir plāns nošļūkt ar plastmasas bļodu. Lai arī kā tas beigsies, emocijas būs garantētas. Varbūt pat aiziešu viņu nofilmēt. Ja viņš akurāt sāks mani provocēt, šļūkšu vēlreiz!»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+